Tīkls un juceklis
Par izstādi Hard Drive of Lost Expressions
Roberts Vilsons
Grupas izstāde Hard Drive of Lost Expressions norisinās EU4ART projekta ietvaros. Izstāde apskatāma līdz 31. decembrim Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā izstāžu telpā “Pilot”.
Teksta autors izstādē
Iepriekšējā izstāde “Pilotā” – “Vai mēs jau esam tur?” sastāvēja no ļoti atsevišķiem mākslas darbiem, kuri man, nepārredzot kontekstu un nepārzinot katra mākslinieka daiļradi, radīja nepatīkami mulsinošu iespaidu. Tāpēc šoreiz biju iepriecināts Hard Drive of Lost Expressions izstādes aprakstā izlasot, ka “darbus paredzēts skatīt nevis kā individuālus veikumus, bet gan kā kopīgi veidotu asamblāžu, kur galvenā uzmanība vērsta uz telpu starp dažādajiem elementiem un mijiedarbes rezultātā radīto berzi un harmoniju”. Turklāt izstāde veidota kā vienas no progresīvākajām un prestižākajām mākslas augstskolām pasaulē – Londonas Centrālās Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžas – pasniedzēja Marka Halsona vadītās meistarklases noslēguma skate. Es nospriedu, ka Halsona vadībā mākslinieki būs trīs nedēļas strādājuši pie pleca plecs, sadarbojušies visaizraujošākajos, starpdisciplinārākajos un multimediālākajos veidos, bet darbus radīs tikai un tieši šai izstādei un īpaši šai telpai.
Manas cerības nepiepildījās, tāpēc par izstādi kopumā pateikšu vien dažus vārdus te un noslēgumā, bet pa vidu uzrakstīšu domas, aptuveni kādas tās man radās pie katra atsevišķā darba – par to, kā tie izskatās, kā izturas pret skatītāju, viens pret otru, pret telpu un laiku, un to, kā šie darbi tiecas iekļauties izstādes veselumā.
*
Meistarklases un izstādes koordinatore ir Līna Birzaka-Priekule, bet izstādes producente Sabīne Vernere. Izstādē piedalās 11 mākslinieces, kas veidojušas 8 darbus. Starp tiem 5 veidoti sadarbojoties, bet 3 individuāli. Tie ir dažāda izmēra un strādā ar visai dažādiem izteiksmes līdzekļiem. Lielu daļu darbu vieno video izmantojums, izstādē kopā ir 14 ekrānu. Daļa telpas ir spilgti izgaismota, bet dziļumā, kur ekrānu īpatsvars lielāks, ir salīdzinoši tumši.
Izstāde atstāj visai drūmu iespaidu. Tā reflektē par pagātni un jautā par nākotni, taču piedāvātās perspektīvas šķiet visai pesimistiskas vai ironiskas, tās norāda uz noslēgtību, pastarpinātību, neiespējamību, nepieejamību.
Katrs darbs saistīts ar kādu mūsu kultūrtelpu veidojušu parādību; pārsvarā tie ir latviešu (bet ne tikai) daiļliteratūras un kino fragmenti, kurus autori izvēlējušies kā aizķeres punktus radošiem eksperimentiem. Šīs izpausmes vai izteiksmes (expressions) izstāde uzglabā nevis kā arhīvs, bet it kā aizšifrētus, līdzīgi cietajam diskam.
Kintija Avena, Kristīne Upīte “Nē”
Kintija Avena, Kristīne Upīte. “Nē”. Foto: Pēteris Vīksna
Vēl neienākot izstādē, skatlogā ir redzams mazs ekrāniņš, un tajā dzeltenblāvs pikseļains punktiņš, kas šķērso debeszilo fonu no kreisās puses uz labo. Tā, šķiet, ir saule. Bez ekrāniņa skatlogā, darbs aplūkojams vēl uz lielāka auduma ekrāna izstāžu zāles pagalmā. Tur dzeltenīgi pikseļainais punktiņš pieaug lielāks un sarūk mazāks. Iedvesmojoties no Jurija Noršteina animācijas filmas “Ezītis miglā”, autores runā “par nākotnes iespējām (ne)pieredzēt nepastarpinātu ainavu”. Atbilstoši šis darbs vienmēr skatāms caur logu – no ielas ekrānā, kas atrodas aiz skatloga stikla, no izstāžu telpas – aiz logiem uz pagalmu. Kad esam ārā, saule ir iekšā; kad esam ienākuši, saule redzama tikai aiz loga.
Avenas un Upītes veikums atstāj pārliecinošu un tīru iespaidu, tas ir aizraujošāks par kopīgo asamblāžu, jebkuru citu tās elementu vai šo elementu saspēli.
Viktorija Blašova, Kristīne Daukšte, Liene Rumpe “Bez nosaukuma”
Viktorija Blašova, Kristīne Daukšte, Liene Rumpe. “Bez nosaukuma”. Foto: Pēteris Vīksna
Darbu veido divi fragmenti. Stūrī uzsliets paliels it kā akmens masīvs. Tā galā maza, strauji rotējoša adatiņa tukšā rūtiņu režģī uz skaidu saplākšņa tāfeles skrāpē nelielu apli. Bet blakus uz grīdas divas koncentriskas no māla veidotas apļa līnijas – kā rotaļu dzelzceļa sliedes, pa kurām uz apli ripo akmens, kas uz pusēm sadala uz centru lienošo čūsku. Tās aste paliek ārpusē, bet galva – citādi tukšajā iekšpusē.
Iedvesmas avoti ir divi: video ar sievieti, kas ēd smiltis, un tautasdziesma “melna čūska miltus mala / vidū jūras uz akmeņa / tos būs ēst tiem kungiem / kas bez saules strādināja”. Aprakstā runāts par intensīvu kustību, nemieru, kas iespējams pilnīgas stagnācijas un apjukuma situācijā; domāts arī par nākotni, un uzdots jautājums “kad gaidāms pagrieziena punkts?”, kas liek mākslinieces turēt aizdomās par drūmu ironiju – riņķa līnijā visi punkti ir pagrieziena punkti.
Abus darba fragmentus, šķiet, vieno vien asociatīvas, ne kompozicionālas vai jebkāda cita veida strukturālas attiecības, tos viegli var iztēloties atrautus vienu no otra, un, iespējams, izvietoti atsevišķi, šie darbi kā patstāvīgi elementi spētu ciešāk saturēt izstādi tās iecerētajā vienotībā.
Taču šobrīd tie šķiet tīši ielīduši stūrī, lai ļoti uzskatāmi atrastos no “vidū jūras” iespējami vistālākajā punktā, iespējams, aicinot pārvirzīt uzmanību no tautasdziesmā aprakstītās ainas uz bezspēcīgo nicinājumu, ar kādu tā dziedāta. Jebkurā gadījumā rodas intriģējošs jautājums – kas tad būs tur, galerijas vidū, par kuru šis darbs tā dzied un kuram uzgriezis muguru?
Māra Krastiņa “Vari šo nospēlēt?”
Māra Krastiņa. “Vari šo nospēlēt?”. Foto: Pēteris Vīksna
Pretējā stūrī izvietots Māras Krastiņas aicinājums interpretēt mūzikā viņas zīmējumus. Pie sienas piesprausts sludinājums ar e-pasta adresēm uz noplēšamām lapiņām jaunradīto skaņdarbu iesūtīšanai, uz pults nošu burtnīca ar iknedēļas atšifrējamo materiālu.
Iedomājos, ka šīs interpretācijas varētu veidot izstādes skaņu celiņu, taču, cik man zināms, līdz šim neviens zīmējums mūzikā nav pārlikts. Un, iespējams, tie nemaz nav tā domāti un jautājums “vari šo nospēlēt?” ir retorisks.
Tukšas nošu līnijas organizē papīru mūzikas pierakstīšanai un lasīšanai no kreisās puses uz labo un no augšas uz leju; laužot un apspēlējot šo jau sakārtoto telpu, Krastiņa strādā ar vidi sava darba iekšienē, bet to, kā viņas darbs ierakstās izstādes vienotajā asamblāžā, ieraudzīt nav viegli.
Sabīne Šnē, Linda Vilka “Gandrīz Sonets”
Sabīne Šnē, Linda Vilka “Gandrīz Sonets”. Foto: Pēteris Vīksna
Sonets apspēlē Brigaderes “Sprīdīša” došanos pasaulē laimi meklēt, to veido divi uz telpas pretējām sienām izvietoti ekrāni un starp tiem uz grīdas novietots rozā objekts, kas visai bēdīgā stāvoklī attēlo “mūsu iekšējo dzinuli”. Ekrāni ir ļoti krāsaini un pilni specefektiem, vienā raida iedvesmojošas frāzes, bet otrā – mākslinieces (mākslinieču?) acis un seju, kas, iespējams, uz šīm frāzēm reaģē vai dodas to solītās laimes virzienā.
Darbu iedvesmojuši sociālajos tīklos atrasti domu graudi, kas māca “būt labākiem, laimīgākiem, veiksmīgākiem cilvēkiem”. Solīts, ka “apgūtā informācija apkopota viegli uzņemamā, īpaši sagatavotā iedvesmas devā”. Taču, tā kā ekrāni ir par mazu, lai spētu izstādes telpu piepildīt ar labās enerģijas strāvojumu, pie tiem, šķiet, vajadzētu apstāties, bet, tā kā tuvumā nav krēslu un video darbi nav gana iesaistoši, lai gribētos stāvēt kājās, uzņemt šo īpaši sagatavoto laimes devu nav nemaz tik viegli.
Vispirms man gribas dusmoties par neatbilstību starp ekrānu domājamajām funkcijām un to īstenojumu izstādes telpā. Taču tad iedomājos, ka varbūt kļūdos un tieši šīs grūtības, kas jāizcieš ceļā pēc laimes, ir būtiska mākslas darba daļa.
Aina Bikše, Lidija Zaneripa “Un apkārt nē”
Aina Bikše, Lidija Zaneripa. “Un apkārt nē”. Foto: Pēteris Vīksna
Bikšes un Zaneripas “Un apkārt nē” atrodas aptuveni galerijas centrā, vietā, kur pēc maniem aprēķiniem vajadzētu būt tam “vidū jūras”. Uz robežas starp gaišāku un tumšāku telpu iesiets dzeltens tīkls, tā pavedieni sniedzas no vienas sienas līdz pretējai un no griestiem līdz grīdai, tīklā iestiprināti divi nelieli ekrāni, bet ekrānos kustas marionetes – rokas lelles, kas šķiet darinātas no beigtiem trušiem un izspēlē kaut ko saistītu ar 1930. gada filmu “Lāčplēsis”. Ilgi paskatīties nevar, ekrāni ir šķībi, un arī šeit nav neviena ērta krēsla.
Mākslinieces jautā: “Vai mēs esam iestrēguši, vai arī visi to savērpām kopā? Vai esam tīklā vai juceklī?” Tas, bez šaubām, ir estētisks jautājums, taču man patiktu tajā ieraudzīt arī kaut ko ekoloģisku, kaut ko, kas, mani notvēris, atmodinātu atbildības sajūtu pret civilizācijas tīklos sapinušos dzīvo dabu, kaut ko, kas neļautu tik vienkārši paiet garām, tāpēc iztēlojos, ka manā priekšā ir ļoti izdiluši šūpuļtīkli, kuros Laimdota un Spīdola mēdza zvilnēt, kad marionetes vēl bija dzīvas.
Laura Šterna “Dzīve 14 gadīga zēna ķermenī”
Laura Šterna. “Dzīve 14 gadīga zēna ķermenī”. Foto: Pēteris Vīksna
Pie sienas pakārti divi apģērba gabali, zem tiem ekrāns, ekrānā performance, performancē redzama māksliniece nepilnā augumā no gurniem līdz pleciem, viņa paceļ melno t-kreklu, un uz viņas vēdera izgaismojas dažādas video projekcijas, starp tām arī fragmenti no Laura Reinika klipa “Es skrienu”. Performance nav gara, un to iespējams noskatīties, sēžot uz palodzes (aiz muguras aug lielāka un rūk mazāka Avenas/Upītes saule).
Darbs ļoti vienkārši runā par ķermeni un visām iedomām, ko uz tā projicējam. Tomēr, ja tas šķiet par abstraktu, var aiziet pasmaržot bikses un t-kreklu, tie esot nemazgāti un ļauj izjust izvirzīto problēmu tādā konkrētībā, cik konkrēts ir drēbju glabātais ķermeņa smaržas fails.
Rute Marta Jansone, Madara Kvēpa “Buŗamvārdi nezināmai kaitei”
Rute Marta Jansone, Madara Kvēpa. “Buŗamvārdi nezināmai kaitei”. Foto: Pēteris Vīksna
Seši nelieli ekrāni veido uz āru vērstu apli, katrā no tiem subtitros rakstīts pa kādiem buramvārdiem, citādi ekrāni ir tumši līdz brīdim, kad it kā atveras durvis un darba autores redzamas staigājam šurpu turpu dažādās vietās Mākslas akadēmijā. Video ir vairāki slāņi, un tas apstrādāts tā, ka ik pa laikam kāda no māksliniecēm izjūk pikseļos un izgaist, bet pēc brīža parādās no jauna. Kad durvis aizveras, ekrāns atkal satumst un atveras citas durvis citā ekrānā, autores izgaist un parādās citā Akadēmijas telpā. Izstādes apmeklētāju šis darbs dzenā uz riņķi kā vadātājs, brīžam ļaujot skatīties visas durvis atveramies pēc kārtas, brīžam liekot gaidīt, līdz tās atvērsies, vai uzminēt, kurā no ekrāniem tas notiks.
Beate Poikāne “Vanšu vīzija”
Beate Poikāne. “Vanšu vīzija”. Foto: Pēteris Vīksna
Pašā izstādes dziļumā atrodas televizors, un tam pretim auklās iekārts sēdeklis ar pūkainu apdari, tur var sēdēt un skatīties, kā automašīnas pa Vanšu tiltu šķērso Daugavu, un vēl var skatīties uz milzu meiteni, kas, uzrāpusies tiltā, spēlē vantis kā arfas stīgas. Viņas prototips ir Vēja māte no 1985. gada filmas “Sprīdītis”.
Izstādes apmeklētājs var reizē ar viņu uzspēlēt auklas, kurās iekārts, šūpoties un grozīties no vienas puses uz otru, ik pa brīdim uzmetot skatienu ekrānam vai atskatoties uz telpu, kas palikusi aiz muguras.
Bet varbūt Vēja māte ir tā, kuru sapnī redz visi automašīnās pār tiltu braucošie vīrieši, man ienāk prātā. Es trinkšķinu auklas un iztēlojos, kā tas ir būt vīrietim, kas brauc pār Vanšu tiltu uz darbu vai mājup.
*
Ja ieklausās, izstāde skan kā tāda piezemēta aleatoriska simfonija – no atsevišķiem darbiem dažādos laika intervālos un dažādos telpas punktos atskan kaut kas (skaņas avotus ne vienmēr iespējams noteikt), tad atkārtojas un noklust, ieslēdzas un izslēdzas kāds mehānisms, atveras un aizveras durvis. Un vēl tas nošu lapu krāšņais klusums. Mūzika ir nejauša, un nejaušība ir jauka, taču šajā gadījumā grūtības skaņu ainavu sadzirdēt kā vienotu veselumu drīzāk liek domāt par paviršību.
Kad izstādi apmeklēju otro reizi, atklāju, ka tā cieš no rūpju trūkuma arī citos aspektos – pie ieejas palicis vairs tikai viens saburzīts izstādes apraksts, akmens vairs nebrauc pa māla sliedēm, un urbis vairs nepieskaras skaidu saplākšņa tāfelei, viens no ekrāniem “Un apkārt nē” ir izslēdzies, bet buramvārdu ekrānos laiku pa laikam parādās kaut kādi paziņojumi, par kuru māksliniecisko nolūku neesmu īsti pārliecināts.
Visvairāk pietrūkst tā, ka atsevišķie darbi apzinātos citus darbus un telpu, kuru apdzīvo. Šķiet, meistarklases dalībnieces strādājušas, nezinot, pie kā strādā kolēģes, turklāt nav strādājušas konkrētajai telpai vai sevišķi nopietni uztverot iespējamās attiecības ar citiem šajās pašās telpās izvietotiem darbiem. Darbu izvietojums neliecina par organisku saspēli, tie viegli iedomājami citā izkārtojumā un citā – varbūt pat veiksmīgākā – kontekstā.
Neskatoties uz to, izstāde liecina par eksperimentāla darba procesu, un Mākslas akadēmija, tai piesaistītie mākslinieki un izstāžu telpa “Pilot” ir vēl tikai tā sākumā, tāpēc es gaidīšu, līdz šī brīža spaidīgie apstākļi visus iesaistītos padarīs tik noilgojušos pēc kopdarba un kopīgas telpas apdzīvošanas kā esmu es, un cerēšu, ka, tiklīdz situācija to atļaus, mākslinieki metīsies pierakstīties šādās un līdzīgās meistarklasēs, kas, aicinot uz sadarbību, māca mīlēt vienam otru un mīlēt skaisto stiprāk par katra paša profesionālo noslēgtību un noslēpumainību.
