Iedvest dzīvību
Megija Mīlberga
Intervija ar Sabīni Verneri
14. jūlijā Kim? Laikmetīgās mākslas centrā tika atklāta Sabīnes Verneres jaunāko darbu personālizstāde. Sabīne Vernere ir jaunās paaudzes latviešu gleznotāja, kas iemantojusi atpazīstamību ar savām spilgtajām un izteiksmīgajām tušas gleznām. Viņas darbi fiksē koncentrētus ieskatus, novērotas un pieredzētas ainas, kas tiek atveidotas un animētas ar mākslinieces figurālo alfabētu. Verneres tēli ir attēloti kustībā, it kā izsekojošā momentuzņēmumā, aicinot tos iztaujāt un preparēt. Varoņi ir izpletuši kājas, izliekuši gurnus un piestiprināti pie kompozīcijas centra kā krupis uz laboratorijas galda, aicinot apmeklētāju ņemt rokās skalpeli.
Vernere prasmīgi izolē savus iespaidus, lai tos interpretētu no jauna. Māksliniece pievērš savu taujājošo skatienu ķermeniskām un seksuālām pieredzēm, kas, tā vietā, lai kļūtu par izmeklēšanas galvenajām tēmām, kalpo vien par darba valodas paplašinājumu. Viņas gleznas ar savītām ekstremitātēm, saliektām locītavām un atklātām erogēnajām zonām izriet no spriedzes starp to, kas ir un kas nav verbāli izsakāms. Verneres gleznas rada nojausmu par nepārtraukti attīstošos valodu, kuras pakāpeniskā paš-apzināšanās pastiprina nepieciešamību pēc tās.
Savā jaunāko darbu izstādē, kas skatāma līdz 12. septembrim, māksliniece nododas šīs valodas pilnveidošanai un virzās uz jaunu izteiksmes instrumentu artikulēšanu - izziņas procesa attēlojuma paplašinājumu. Kā viltus siluets, kas pamanīts ar acs kaktiņu, Verneres attēli fiksē ķermenisku priekšnojautu - zosādas, sviedrainu plaukstu un svaigi aplaizītu lūpu - piktoriālos dvīņus. Tas ir palielināmais stikls, kas, izmantojot disasociāciju un dislokāciju, īslaicīgi ļauj mums paraudzīties uz sevi no malas, atsaucot atmiņā kādas savdabīgas, godīgas, nekaunīgas, neērtas un arhetipiskas atmiņas momentuzņēmumu, kas spocīgi prasa tik daudz, tomēr nekad nav piepildīts.
Vērojot darbus, kas šobrīd izstādīti Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, redzams, ka noticis nozīmīgs lēciens kopš Tavas iepriekšējās personālizstādes - tu sāc apgūt fonus, ļauj lielāku vaļu figūrām un daudz biežāk izmanto krāsas. Kas pa šo laiku ir noticis?
Es skaidri atminos pirmo impulsu, kad sapratu, ka šie jaunie tumšie taisnstūra motīvi mani interesē. Iepriekšējā izstādē man bija horizontāla formāta darbs, kuram kompozicionāli viena puse bija pilnīgi tukša, un es visu dienu pavadīju darbnīcā, to mēģinot pabeigt. No rīta līdz vakaram centos pieķerties gleznošanai, taču netiku tam klāt. Biju pavadījusi astoņas stundas, staigājot tam apkārt un domājot, koncentrējoties uz to, un tieši pirms došanās prom, es balta laukuma centrā ievilku nelielu četrstūri ar tukšu ainavu. Es to pabeidzu, un tā sāka vibrēt. Skatoties uz šo laukumu, sapratu, ka esmu visu šīs dienas enerģiju ielikusi vienā punktā un ka tas vienkāršais laukums ar krāsas pāreju uz gaišo centru man ārkārtīgi daudz nozīmē. No vienas puses tā ir mana tuvība ar jūras ainavu - nepieciešamība regulāri atrasties pie jūras; no otras puses - tā ir mana iekšējā kodola realizācija matērijā, gleznošanas procesā pilnībā atmetot nevajadzīgo - cilvēkus, arhitektūru, dabu, laiku, sistēmas, kurās dzīvojam. Tikai es un matērija, kurā atrodos. To visu man nozīmē šis nelielais laukumiņš, kuram manī vajadzēja nobriest astoņas stundas. Tas kalpoja kā sākuma punkts tālākai izpētei, kas arī skatāma jaunākajā izstādē.
Sabīne Vernere. 2020
Gleznojot ķermeniskos tēlus, es nereti tajos inkrustēju reālas ainavas. Dabas motīvs manos darbos un dzīvē ir ārkārtīgi svarīgs, tas arī ir iemesls tam, kādēļ es ilgstoši nespēju uzturēties vietās, kur nav pieejas dabai. Man ir nepieciešams atrasties vietā, kurai nav pieskāries cilvēks. Dabas procesu vērojums un ainavas man vienmēr ir palīdzējušas izstrādāt savus motīvus un tēlus. Kaut kādā brīdī no tieša dabas attēlojuma esmu pārcēlusies uz cilvēka dabas attēlojumu - tā ķermenisko dabu, bet daba nemainīgi ir visu manu procesu pamats.
Savā iepriekšējā personālizstādē es beidzot sapratu, ka jūtos pietiekami stipra, ka spēju to arī tieši integrēt savos figurālajos darbos. Tā, lai tā nekļūtu klišejiska vai pašmērķīga. Sākotnēji tās bija reālistiskas ainavas, kurās mēdzu smelties enerģiju un sakārtoties, taču tad sāku domāt par ainavām abstraktāk; domāt par to, kas tieši tās vietas padara tik emocionāli svarīgas. Viena no vietām noteikti ir jūra, kurp dodos vienmēr, kad nepieciešams abstrahēties no fiziskajā realitātē notiekošajiem procesiem un pavērst skatu iekšpus. Tieši lielajā plašumā, nebeidzamajās debesīs un ūdenī es spēju attīrīties no liekā. Man šķita, ka esmu spējusi visu šo plašumu iekļaut tajā vienā mazajā klucītī. Sapratu, ka man ir svarīgi spēt sakoncentrēt spēku un enerģiju nelielā, bet ārkārtīgi uzlādētā simbolā.
Sāku pētīt un doties tai virzienā, jo jūras tēls ir reizē plakans un telpisks; vienlaikus reālistisks un pilnīgi abstrakts. Katrs tajā var saskatīt kaut ko savu, taču man svarīgākais bija, ka šis lielums vibrēja un ka es spēju tajā ielikt visu, ko man tas nozīmē. Tā nu šis simbols kalpoja par sākumpunktu spēlei. Es sāku to apspēlēt, locīt un pētīt no visām pusēm. Es pilnībā iegāju šajā nelielajā, bet piesātinātajā laukumā. Līdzīgi kā bērnībā, kad iegūsti jaunu mantiņu, tu ar to vēlies izspēlēt visas iespējamās spēles un integrēt to visās lietās, ko dari. Pati līdz galam vēl šo elementu nespēju aptvert - no vienas puses tas ir šķietami metālisks, kaut kas ārkārtīgi auksts un mākslīgs, no otras puses tā ir mana mīļā jūras ainava - taču, tas ir ļāvis pieskarties jaunam tēmu lokam.
Sabīne Vernere. 2021
Ir situācijas, kad tu strādā intuitīvi un ir situācijas, kad sastopies ar to, ka tavā acu priekšā notiek radošums. Tieši šajā radošuma momentā iespējams attālināties no racionālā domāšanas procesa un sākt spēlēties. Tu pilnībā iegrimsti spēles procesā, pietuvojoties īstenībai. Brīdī, kad spēle sevi ir izsmēlusi, tev ir iespēja atkāpties un paraudzīties uz to, kas ir radīts - krāsām, formām un to, kas notiek, kad esi atsacījies. Tā arī tapa šī sērija. Viss sākās no šī viena pamatlieluma, kuram uzdūros un ar kuru uzsāku spēli. Tad atkāpšanās, analīze; es sāku meklēt paralēles starp to, kas notiek manā dzīvē, un to, kas saskatāms darbos. Ne vienmēr tās ir viegli ievērot. Itin bieži darbs var divas nedēļas nostāvēt studijā līdz es vispār sāku pamanīt domas un situācijas, uz ko tas atsaucas.
Paralēli šai vispārinātajai ainava ir arī citi tēli, kuri tavos darbos sastopami jau ilgāku laiku. Kā tu pie tiem nonāci?
Tie noteikti neatnāca tik apzināti kā vispārinātā ainava, par kuru runājām sākumā. Radot ainavu, es biju ārkārtīgi nocietinājusies, tādēļ arī šis noslēgtais un smagnējais simbols kļuva aktuāls. Pārējie tēli ir atšķirīgu manu kodola daļu atspoguļojums. Es tos izvelku no savas būtības, un tie man ļauj izteikties. Tie ir instrumenti, kas man ļauj pilnībā izslēgt fona troksni un pavērst skatu iekšpus sevī.
Šie tēli kalpo par manu izteiksmes līdzekli, un tie attēlo visus notikumus, kuriem esmu atradusi kādu sistēmu. Un, savstarpēji mijiedarbojoties, tie ir kā mans personīgais alfabēts, ar kura palīdzību es veidoju stāstus. Manos darbos ir tēli, kas tur ir jau ilgstoši, bet arī tie ar laiku maina nozīmi. Laiku pa laikam pievienojas kas jauns, bet ne pārāk bieži.
Sabīne Vernere. 2020
Šķiet, šie tēli neesi tu, bet gan tava situācijas interpretācija.
Teorētiski arī situācija ir par mani. Procesuāli - es piedzīvotos notikumus un sajūtas tik ilgi muļļāju, ka saskatu tajā rastru un spēju izdarīt secinājumus, kurus es savukārt attēloju.
Un kā tu izvēlies situācijas, kuras attēlot?
Tie ir tie notikumi, kurus tik viegli neizdodas pārdzīvot. Ir pieredzes, no kurām tu netiec vaļā; tās spiež sevi pārcilāt un pārdomāt. Tās ir situācijas, kuras tu vēlētos pēc iespējas ātrāk aizmirst, vai gluži pretēji - atmiņas, kuras tu vēlētos... lai atkārtojas mūžīgi.
Visu to es atceros ārkārtīgi ķermeniski. Ikkatra no situācijām, kas atspoguļojas manos darbos, ir radusies no ķermeniskas sajūtas. Neatkarīgi no tā, vai esmu bijusi viena vai kāds cits tur ir piedalījies - tā vienmēr ir ārkārtīgi ķermeniska sajūta. Vizuālais attēlojums seko tikai pēc tam. Sākotnēji ķermeniski saprotu, kādu pozu es konkrētos brīžos ieņemu, un tad to cenšos vizualizēt. Tikai noslēgumā domāju par tā visa intelektuālo nozīmi. Inerce manam radīšanas procesam vienmēr ir ķermeņa valodā.
Manuprāt, ķermeņa valoda arī ir tas, ko skatītāji tavos darbos bieži jauc ar seksualitāti.
Jā, cilvēki bieži nepavada pārāk daudz laika, iedziļinoties darbos. Viņi ierauga ķermeni atvērtā, brīvā pozā un uzreiz to sasaista ar seksualitāti. Manā praksē ķermenis ir izteiksmes līdzeklis - kamēr citi sajūt rakstīto vārdu vai vizuālu kairinājumu, mans impulss ir dziļi fizisks. Cilvēkam vienmēr ir iespēja saprast, kā viņš jūtas kādā situācijā - ja vien velta mirkli, lai piefiksētu savu fizisko reakciju uz to. Kaut kādā mērā tas ir vienkārši vērības jautājums.
Manuprāt, nepelnīti maz cilvēku pievērš uzmanību ķermeņa valodai. Man nesen kāds uzdeva jautājumu, kādēļ es savos darbos attēloju tikai ķermeņa apakšdaļu. Par spīti faktam, ka jau gadiem veidoju šīs figūras, pati līdz šim to nebiju apzinājusies. Domājot par šo sarunu, vēlāk sapratu, ka, manuprāt, ar ķermeņa apakšdaļu ir grūtāk samelot. Ar seju, ar galvu, ar pleciem vai rokām iespējams “pūst dūmus” žestikulējot, taču ar kājām samelot ir sarežģītāk [smejas].
Savstarpējā komunikācijā ķermeņa valoda izrādās visgodīgākais un tiešākais sarunas veids. Bieži vien, neatkarīgi no sarunas plūduma, ja jūties fiziski nepatīkami, esot kopā ar kādu, tu neko nepasāksi - tas vienkārši ir dots lielums. Tādēļ cilvēkiem noderīgi būtu biežāk uzdot sev jautājumu - kā jūties, kad tu dodies kādu satikt vai kā jūties, sēžot līdzās kādam. Man ķermeņa valoda ir ārkārtīgi izprotams instruments. Gleznotie tēli “lien ārā” no fiziskas refleksijas par situāciju, un to tulkojums ir mana ķermeņa valoda.
Sabīne Vernere. 2020
Ja ķermeņa valoda nespēj melot, tad kāda loma ir gleznai, kurai, atšķirībā no fotogrāfijas, nav tādas piesaistes patiesībai?
Man ārkārtīgi patīk, ka cilvēki ir spiesti šīs gleznas skatīties ķermeniski. Nevis tas, ka tu atpazīsti pozu, bet tas, ka tu sākotnēji izjūti sevi šajā pozā. Tavām smadzenēm tiek dots impulss un tikai tad, kad esi prātā ieņēmis šo pozu, tu, procesam pietuvojoties no otras puses, saproti kā jūties.
Otrkārt, man šķiet svarīgi strādāt līmenī, kurā nepiedalās domājošais prāts. Piemērs, uz ko bieži atsaucos - tu skrien pa mežu un ar acs kaktiņu “domā”, ka esi ieraudzījis lāci. Tajā brīdī tavs ķermenis uz sekundes simtdaļu absolūti notic, ka tas ir lācis - tā ir patiesība. Man patīk strādāt tieši šajā līmenī - kad tu ieraugi ar ķermeni.
Vai tu saskati kādu progresiju savu darbu spējā attēlot šo sajūtu?
Es domāju, ka darbi ar laiku kļūst daudzslāņaināki, taču ne skaidrāki, jo mans mērķis jau nav nevienu pārliecināt.
Arī jaunākajos darbos tu paliec uzticīga gleznošanai ar tušu un tinti. Kas tevi piesaista šajos instrumentos?
Pēc dabas esmu ārkārtīgi nepacietīga. Man patīk dinamika un tas, ka viss notiek uzreiz. Antoni Tapiess kādā intervijā reiz minēja, ka viņš izvēlas tikai tos materiālus, ar kuriem ir jāstrādā ātri, jo tādējādi viņa prāts nespēj panākt notikumu gaitu un atslēdzas no radīšanas procesa. Par spīti faktam, ka man var būt kāds sākotnējais impulss vai nojausma par to, kurp es vēlos vest šo darbu, tas process ir tik ārkārtīgi ātrs, ka viss notiek pats no sevis.
Man patīk strādāt ar tušu, jo radīšanas procesā piedalās arī fizikas likumi. Tā plūst un dara, ko vēlas. Jo ilgāk ar to strādā, jo vairāk vari sarunāt un izkontrolēt tās kustību, taču nav iespējams izdomāt un izdarīt tieši tā, kā pirms tam prātā būtu iecerējis. Tur arī tas brīnums. Man ārkārtīgi patīk, ka tuša un pigments ir kā dabas sastāvdaļas, kas liek tev brīnīties par to, kā lietas un procesi sasaucas. Es lasīju, ka vaļa un dzeguzes dziesmas patiesībā ir viens un tas pats - ja vaļa dziesmu paātrina, tā izklausās pēc dzeguzes dziesmas, un, ja dzeguzes dziesmu palēnina, tā skan kā vaļa dziesma. Pasaulei ir sava zīmju valoda, kas likumsakarīgi darbojas visdažādākajos veidos. Man šķiet, ka tuša ir daļa no dabas, kas pa papīru tajā ūdens peļķē laužas tāpat, kā jūra gar saviem krastiem. Tas nav tikai mans pieskāriens papīram - tajā piedalās visa pasaule ar tajā valdošajiem fizikas un dabas likumiem.
Papildus tuša kalpo kā lielisks piemērs cilvēka varēšanai. Piemēram, ir koks, kura vispārinājums ir vijole. Tu pievieno cilvēku un, uzirdinot formu, pēkšņi no kaut kā primitīva iespējams iegūt ko pārcilvēciski skaistu. Tuša man liek domāt līdzīgi. Viss sākas ar pigmentu - tu tam velti savu enerģiju un laiku, un, jo vairāk tu tam sniedz, jo skaistāks un informatīvi ietilpīgāks tas kļūst. Tas laiks arī ir tas, kas atšķir gleznu no vienkārši netīras ūdens peļķes. Mani fascinē, kā iespējams pārvērst tušu par jebko citu. Šis process ir vistuvāk maģijai, jo acu mirklī viena lieta var pēkšņi pārtapt pilnīgi citā. Uz līdzenas vietas notiek klikšķis un tas kaut kas ir spējīgs izvilināt emocijas, stāstīt un pilnasinīgi piedalīties realitātē.
Kaut kādā mērā strādāt ar tušu ir arī tēlniecisks process. Protams, citiem var šķist, kas tas ir - tušas zīmējums - grafika, glezniecība? Vairākus gadus ar to strādājot, esmu nonākusi pie secinājuma, ka mans process ir daudz tuvāks tēlniecībai nekā glezniecībai, zīmējumam vai grafikai. Tā kā man ir tikai viens materiāls - pigments, kuru jaucu ar ūdeni, tas kļūst atkarīgs no manis un tā, kā to uzveidošu uz papīra. Tu to glaudi un paijā. Tu šļūkā pa papīru un, tādējādi, tušu drīzāk uzveido, nevis uzglezno. Tas instruments ir tik vienkāršs, bet vienlaikus tajā viss ir.
Sabīne Vernere. 2019
Pēdējos lielformāta darbos brīnišķīgi redzams, ka tā ne tikai padodas, bet arī pretojas.
Kā jau visi radošie atklājumi, arī atziņa par tušu pretestību radās nejaušību un kļūdu rezultātā. Absolūti nejauši, darbnīcā spēlējoties ar tām, es pēkšņi ieraudzīju, ka starp divām tušām eksistē ķīmiskā pretestība.
Mani iepriekšējie darbi ir kārtīgi - tiem ir asas malas, loģiskas pārejas - taču jau ilgu laiku esmu vēlējusies pārstāt kontrolēt un vienkārši padauzīties. Man patīk, ka viss ir kārtīgs, taču Parīzē sapratu, ka vēlos atbrīvoties. Biju ārkārtīgi saspriegotā punktā, kur daudz kas bija sakrājies. Darbus, kas šobrīd skatāmi Kim?, es sāku veidot pēdējā mēnesī, ko pavadīju Parīzes rezidencē, un pēc diviem mēnešiem, kurus jau biju pavadījusi pilsētā, man bija nepieciešamība to visu izlādēt. Man bija nepieciešamība vizuāli nokliegties un pārsātināt lapu ar visu, ko jūtu. Tā, sev netipiski, sāku veidot darbus ar milzīgu atvēzienu un vienkārši pludināt tušu. Tādā veidā mana apsēstība sakārtot informāciju ļāva šos pārdzīvojumus sakārtot jau uz papīra, pat ja emocionāli iepriekš to nebiju spējusi.
Materiāli arī brīnišķīgi noreaģēja, jo krāsainais apakšējais slānis, ko sākotnēji biju vēlējusies aizkrāsot un paslēpt, spītīgi izlauzās laukā. Tas bija skaists žests un tušas sniegta dzīves mācība: “Sabīne, esi, kas esi, jo tāpat viss agrāk vai vēlāk izlīdīs laukā”. Cilvēkam ir jāieklausās sevī, jāsaprot, kas ir viņa kodols, un jāizdomā, kā vislabāk dzīvot ar dotajiem lielumiem. Katrs no mums ir radīts tieši tāds, kādam katram no mums ir jābūt. Melojot sev, pats sev nodarīsi pāri. Parīzē man šīs pārdomas savienojās ar manu māksliniecisko praksi.
Sabīne Vernere. 2021
Mēs iepriekš esam runājušas par to, ka tu vēlētos uztaisīt filmu par saviem darbiem - kas tevi saista šajā medijā?
Man šķiet, es nekad nespēšu nedz izstāstīt, nedz uzrakstīt to, cik ļoti mani darbi iedvesmojas un ir saistīti ar dabu, jo, pirmkārt, tas vienkārši nav iespējams un, otrkārt, tad tā kļūtu par savveida karotes likšanu mutē. Man šķiet, ka veids, kā es to varētu likt nojaust, - parādot zibšņus. Vienlaikus uzskatu, ka pati varētu daudz ko iegūt tieši no filmēšanas procesa. Bet galvenais iemesls ir izgaismot saikni starp darbiem un to iedvesmas avotiem.
Par atspēriena punktu šīm pārdomām kalpoja Aleksandra Kaldera filma, kur viņa skulptūru ainas mijas, piemēram, ar vējā kustošiem lapu skatiem. Tā viss top skaidrs. Viņš atklāj paralēles starp dabu un saviem darbiem, un tas man atklāja pilnīgi jaunu rakursu, no kura uzlūkot viņa darbus. Es vēlētos realizēt ko līdzīgu, lai skatītājam vērošanas procesu padarītu interesantāku un padziļinātu.
Tu iepriekš arī vilki paralēles starp savu radošo procesu un tēlniecību - vai ir vēl kāds cits medijs, kurā esi vēlējusies darboties?
Jā, nu tēlniecība mani ārkārtīgi interesē. Es primāri uzskatu, ka šie darbi ir tēlnieciski, tādēļ šķiet tikai loģiski paplašināt savas prakses robežas tieši tēlnieciskajos medijos. Papildus man noteikti prasās padauzīties tēlniecībā - līdzīgi kā ar to mazo kvadrātiņu, par kuru runājām sākumā - es vēlos paspēlēties ar jauniem materiāliem, lai redzētu, kurp tie mani aizved, un nonāktu līdz punktam, kur saprotu, ka spēju tajos brīvi izteikties.
Kāds vecs šamanis man reiz teica, ka esmu nodzīvojusi ļoti daudzas dzīves, tādēļ manās rokās ir bieži pašai neizprotamas prasmes. Es mēdzu pieķerties darbiem, un rokas pašas mani ved tālāk. Tā intuīcija noteikti bija klātesoša arī strādājot ar porcelānu. Esmu pārliecināta, ka tā būs arī ar manu nākamo piedzīvojumu, jo māksla jau ir tāda draudzēšanās ar materiāliem. Līdzīgi kā attiecībās ar cilvēkiem - ar kādu veidojas lieliska saderība, kamēr ar citiem neizdodas sadzīvot. Brīdī, kad atrodi savu materiālu, sākas nozīmīga saruna, kas atver gan tevi pašu, gan materiālu, un, līdzīgi kā attiecībās ar cilvēkiem, tas ir brīdis, kad notiek brīnumi.
Kas tev sniedz lielāko gandarījumu?
Es nepārtraukti turpinu brīnīties un priecāties par to, ko daru. Just gandarījumu pēc katras dienas, kas pavadīta strādājot. Es pabeidzu kādu darbu, un jau nespēju sagaidīt, kad pienāks nākamā diena un varēšu turpināt strādāt. Tā gandarījuma sajūta ir klātesoša visu laiku.
Vienlaikus milzīgs gandarījums ir mirkļos, kad cilvēki saprot, par ko runāju savos darbos, ka ir rezonanse. Ja tas, ko esmu radījusi, spēj aizskart skatītāju, tad tā ir absolūta laime. Interesanti sanāk. Viss, ko gadiem esmu krājusi - savu pieredzi, zinātnisko literatūru, emocijas, attiecības, pārdzīvojumus, ezotēriskās un šamanistiskās zināšanas - viss tas tiek likts darbos, un ja kāds tajā spēj saskatīt to pasaules redzēšanas sistēmu, kuru esmu uzbūvējusi, tad esmu gandarīta.
Nesen arī sāku saskatīt, ka darbi dzīvo paši par sevi. Es tos pabeidzu un tie ievibrējas - paši skatās pretim, trīsuļo un dzīvo. Nezinu, kā citādāk to paskaidrot - kādu dienu skatos uz darbu un rodas sajūta, ka tas ir kā karsts asfalts vasarā, kas viegli trīsuļo. Es skatos uz to, redzu, kā tas trīc, un domāju, ka esmu pārstrādājusies [smejas], taču paiet vairākas dienas, un tas joprojām viegli kustās. Arī tas ir gandarījums, jo man ir izdevies izveidot kaut ko un iedvest tajā dzīvi. Brīdī, kad darbs ir pabeigts, tas pats sāk pasaulē dzīvot. Kāds man teica, ka tā ir mana enerģija, ko esmu ielikusi, un kas dzīvo. Tā šobrīd redzu visus savus darbus kā savas pievienotās enerģijas nesējus.
Svarīgi, protams, ir, ka šobrīd darbi arī fiziski ir lielāki, tādēļ tos iespējams uztvert daudz niansētāk. Arī mazie ir spēcīgi, taču lielie ir kā tāds iesists gongs, kas nebeidzami ilgi skan un rezonē. Tādēļ es arī ārkārtīgi nopietni pārdomāju to, kur šie darbi tālāk aiziet, nokļūst. Kad tu to iegūsti, tas piedalās tavā dzīvē.
Sabīne Vernere. 2020
Kādu pēcgaršu tu vēlētos nodot cilvēkiem pēc Kim? izstādes apmeklējuma?
Es vēlētos, lai sajūta ir līdzīga tai, kāda ir man pēc labu izstāžu apmeklēšanas; lai skatītājs ir ko ieguvis - kā sāta sajūtu pēc labas maltītes. Iespējams, esi ieraudzījis ko jaunu, nojautis ko jaunu vai arī sapratis, kā gribētos un kā vajadzētu. Kaut kas iekšēji ir noklikšķējis un, atgriežoties pie atmiņām par izstādes apmeklējumu, tev ir spēja šo sajūtu atdzīvināt un varbūt pat kaut ko mainīt savā pasaules uztveres modelī.
Pēdējo darbu kontekstā tā ir sajūta, ka, neatkarīgi no tā, ko tu dari, ir jābūt patiesam pret sevi. Jāpārstāj dzīties pēc svešu cilvēku izvēlēm, jo nav jēgas tērēt laiku, meklējot apvedceļus - ir svarīgi palikt uzticīgam sev.
