Mistiskais tiešums
Saruna ar mākslinieku Arnoldu Andersonu par viņa izstādi “Adrenalīns” galerijas ASNI telpā / Izstāde skatāma līdz 15. februārim
Ādas, cigāru dūmu, benzīna, izdegušu sērkociņu un adrenalīna smarža nevis gāžas virsū, bet pamazām apņem, ieejot galerijas ASNI telpā, kur vēl līdz 15. februārim var apskatīt 33 gadus vecā mākslinieka Arnolda Andersona izstādi. Izglītību viņš ieguvis Londonā, kur dzīvojis apmēram 10 gadus, piedaloties daudzās izstādēs – Lielbritānijā, ASV, Dienvidkorejā. Viņa jaunā izstāde “Adrenalīns” ir kopprojekts ar Alīnu Grinpauku, ekspozīcijā tik būtisko aromātu radītāju. Smaržas spēj uzjundīt atmiņas. Un šī izstāde ir telpa pārdomām par ne tik tālu, bet teju jau leģendāru pagātni.
“Preču un pakalpojumu trūkuma dēļ padomju okupācijas laikā Baltijas valstīs uzplauka melnā tirgus tradīcijas, kas lika pamatu sarežģītiem noziedzības tīkliem vēlākos gados. Rekets (tā sauktais “jumts”), korupcija, mafijas kari, bandītisms, kur pat niecīgs konflikts varēja beigties ar ieroču un sprāgstvielu izmantošanu – tā bija 90. gadu realitāte. Arnoldu Andersonu šajā pasaulē ieveda tēvs, kuram tolaik piederēja ārzemju valūtas maiņas punkts Rīgas Centrāltirgū. No bērna skatpunkta tā bija vienlīdz draudīga un aizraujoša vide, pilna ar izteiksmīgiem personāžiem, kas piekopa reglamentētu dreskodu. Savā jaunākajā gleznu sērijā Andersons ir jūtīgi fiksējis tā laika kriminālo aprindu “glamūra” reālijas – viņa darbu centrā ir bumeri, puškas, naļiks, kožaki un nakolkas. Bērnības “varoņi”, kas iespiedušies eidētiskās atmiņas slāņos, rosina savērpt ap tiem fantastiskus stāstus. Lai gan mākslinieka kontakts ar tēvu ir zudis, uzaugšana pagrīdes operāciju virpulī atstājusi netiešu iespaidu uz Andersona glezniecības rokrakstu”, – vēsta ievadteksts izstādē.
UNTITLED. 2024
Drusku miglaini, dūmakaini attēli, gluži kā “austi” no sadedzinātu fotogrāfiju dūmiem (šī ir reāla epizode Arnolda vecāku ģimenes sāgā), lieliski iegulst šīs salīdzinoši nesen atvērtās galerijas interjerā ar dažiem brutalitātes elementiem. Uzbudinošie smaržu “vēji” nāk no telpā izvietotajiem vulkāniskās lavas porainajiem gabaliem, kas jau paši par sevi ir skulpturāli objekti. “Sadarbībā ar Arnoldu Andersonu, Grinpauka speciāli izstādei ir radījusi četras aromātu kompozīcijas par uzaugšanu un pieaugšanu postsociālistiskajā Baltijā”.
Ar Arnoldu tikāmies galerijā ASNI stundu pirms tās atvēršanas, un mūsu saruna notika starp gleznām un smaržām, caur logiem bija redzama Muzeja majestātiskā ēka, bet pa trokšņaino Valdemāra ielu steidzās cilvēki – daudziem no viņiem ir savas atmiņas un savi uzskati par šo desmitgadi – 90. gadiem.
Foto: Ansis Starks
Kāpēc tev tieši tagad ir svarīgi atgriezties šajā laika posmā?
Ideja radās jau sen. Man šķiet, ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai par to varētu atļauties runāt. 20, 25 gadi – tā ir laba laika distance. Atkāpties un paskatīties uz to visu ar pilnīgi citu skatu. Jo, atceroties sevi toreiz, šķiet, ka tas bijis kā filmā – ar pašu kādā noteiktā lomā. Un, kad tas laiks ir pagājis, ir kaut kā drošāk par to visu runāt. Jo tomēr tā bija sava veida pagrīdes dzīve. Dzīve, kas bija ļoti noslēpumaina. Es noteikti tajā laikā nevarētu atļauties par to runāt. Pirmkārt, es biju bērns… Tu dzīvo šo dzīvi, un tai ir savi noteikumi, tu vienkārši negribi, lai cilvēki par to zinātu. Bija pat kaut kāda kauna sajūta, varbūt arī bīstamības sajūta. Tagad liekas it kā būtu izdzīvota sirreāla filma. Bieži vien man pašam šķiet – vai tiešām tas ir noticis? Pietiekami ilgs laiks pagājis, un, varbūt, es kaut ko jau izfantazēju, “pieaudzēju” klāt un uztaisīju tādu trilleri no, iespējams, pavisam vienkāršām atmiņām.
Foto: Ansis Starks
Bet kādā bija tā filmā? Kāda bija tava loma šajā filmā?
Protams, bērns. Man bija seši, septiņi, astoņi gadi. Es piedzimu 1991. gadā. Deviņdesmitie bija pirmā dekāde manā dzīvē, un es vizuāli ļoti skrupulozi atceros visu, kas notika – to sajūtu, to mūziku, kas tajā laikā skanēja radio vai televizorā. Viss tas populārais imports maksimāli ienāca mūsu dzīvē. Tikko, tikko – lielā brīvība Latvijai! Un mani vecāki bija pavisam jauni. Viņiem bija ap divdesmit, kad es nācu pasaulē. Mana loma bija būt vērotājam – vienkārši piedalies tajā braucienā. Viņi ir pie stūres, un tu esi pasažieris. Tu vienkārši piedalies viņu lēmumos, viņu dzīvesstilā, viņu izvēlēs.
Protams, bērni daudz ko saprot un redz, pat ja vecāki varbūt negrib, lai viņi to redzētu. Vai arī viņiem šķiet, ka bērns, lai arī to redz, neko nesaprot. Bet, manuprāt, bērni varbūt nesaprot detalizēti, kā pasaule strādā, bet enerģētiskā un intuitīvā līmenī viņi sajūt ļoti daudz. Tu vari kaut ko slēpt, aizvērt durvis, bet vienalga zini – vecāki strīdas, kliedz viens uz otru... un tā tālāk. Tu vienkārši jūti to.
Un tas valūtas maiņas punkts, kas tajā laikā bija Centrāltirgū… Tad arī es gāju pie saviem vecākiem uz darbu un skatījos, kas tur notiek. Es jau nezināju, kas tur īsti notiek, bet sajūtu līmenī tu vienkārši zini – tur notiek kaut kādas darīšanas. Tie tipāži, kas tur nāca… Daudziem tas bija iespēju laiks. Iespēju laiks, protams, ir vienmēr – arī tagad. Bet toreiz tas bija ļoti unikāls posms. Man Londonā ar vienu draugu bija saruna – par valūtām. Anglijai vienmēr ir bijusi viena valūta – mārciņa. Bet es teicu: “Zini, manu vecāku paaudze, kas dzimusi 70. gados, ir piedzīvojusi četras valūtas. Viņiem bija rubļi, pēc tam repšiki – Latvijas rubļi. Tad bija lati, un tagad ir eiro.”.
$$$ (triptihs). 2025
Četras sistēmas…
Četras sistēmas – tieši tā. Un tajā mirklī, kad es to pateicu skaļi, sapratu: ir pienācis laiks šo izstādi parādīt publiski, jo tas man bija kā pierādījums tam, ka tur patiešām ir kaut kas – kaut kas dziļāks. Tas simbolizē evolūciju, transformāciju, kuru mēs esam piedzīvojuši ļoti īsā laika posmā.
Tāpēc tev bija svarīgi uzzīmēt naudu?
Jā, es uzreiz sapratu, ka tā noteikti jāiekļauj kā elements. Valūta ir viens punkts. Tad reliģija ir vēl viens, ļoti svarīgs punkts, jo mēs dzīvojam Latvijā, kur uz katra stūra ir baznīca. Manuprāt, tas ir ļoti forši un romantiski. Es pats gāju svētdienas skolā. Manam tēvam tas bija ārkārtīgi svarīgi. Viņš speciāli gaidīja, kad man būs 9–10 gadi, lai es varētu iet svētdienas skolā. Paralēli parastajai skolai tas bija obligāts pasākums, kur bija jāmācās viss, kas saistīts ar katoļu ticību. Man bija visa kristīšana, bija jādodas uz grēksūdzi pie mācītāja – tas viss ilga pāris gadus. Un tālāk jau no paša atkarīgs, vai vēlies to turpināt vai nē. Es neturpināju.
Man ir duālas attiecības ar reliģiju – kaut kas tajā šķiet ļoti romantisks, bet kaut kas arī ļoti nospiedošs. Reliģija man bija svarīgs punkts. Tāpēc galerijā kopā ar kuratorēm Elīnu Drāki un Augustu Petri nolēmām, ka vienai sienai jābūt ļoti kontrastējošai. Vienā tās pusē ir bilde ar grēksūdzi, bet otrā – attēli ar naudu. Abas tās ir ļoti spēcīgas varas. Jo, ja lasām starp rindiņām, tad, lai arī izstādes nosaukums ir “Adrenalīns” – patiesībā tas ir stāsts par varu kā tādu. Un ko cilvēks dara ar šo varu? Kāds viņš kļūst, kad tā nonāk viņa rokās?
CONFESSION. 2025 (fragments)
Vispār tas ir interesants salikums – pagrīde, diezgan “cietas” attiecības un vienlaikus reliģija kā nozīmīgs elements.
Tā bija mana tēva rutīna – vara un pakļaušanās.
Kad tu pats esi vara, bet vienlaikus ir arī vara, kas stāv augstāk par tevi?
Jā, un vienmēr klātesošās attiecības – ja tu ziedo baznīcai, tu dod... Es domāju, tas viss ir par mūsu iekšējām sajūtām. Varbūt mēs ziedojam, lai justos labi, un pēc tam brīvi izdarītu kaut ko “nepareizu”, un atkal to atkārtotu. Un tā visu laiku.
BECAUSE I SAID SO. 2024
Tev tā vara parādās arī ļoti tiešā veidā. Teiksim, kā dūre ādas cimdā...
Ja mēs runājam par manu stilu vai metodi, tad veids, kā es atklāju lietas, iespējams, ir ļoti tiešs. Ja nauda, tad tā ir uzgleznota nauda. Es neeju uz nenormālām abstrakcijām, bet man patīk simboli, simbolisms, vienkārši kaut kāds kadrējums. Tas rāmis, glezniecības formāts – tas tomēr arī regulē tevi. Tu, protams, vari izplūst un doties ļoti daudzos eksperimentos, bet man tas tik ļoti neinteresē. Man gribas radīt to tiešumu, bet vienlaikus arī noslēpumu.
Tāpēc gleznas drusciņ vibrē, mirgo.
Jā, jā. Un man šķiet, ka, ja to spēj panākt, tas ir superīgi. Arī caur dūri ādas cimdā var nolasīt vairākas lietas. Angliski saka Iron Fist. Dzelzs dūre – tas ir tas pats kā “vīrs un vārds”, tas, kas uzsit uz galda. Jo tās arī ir atmiņas, kas saistītas ar tēvu – līderi ģimenē. Viņš bija vadītājs, un vienkārši viss pakļāvās viņam. Un tas ļoti labi, jo deviņdesmitajos bija bīstami bieži atrasties uz ielas un tā tālāk. Protams, ka ir forši, ka tev ir kaut kāds “jumts”, tā saucamā крыша, vai arī kaut kāda mugura, uz kuru tu vari paļauties – tā ir ļoti laba sajūta. Bet līdz ar to ir arī cena, ko tu maksā par to – atkal sanāk duāli.
Homoseksuālais moments, ko īstenībā pamanīja Elīna Drāke, atnākot uz manu darbnīcu un redzot pirmos darbus, arī ir ļoti interesants detaļa. Viņa bija pirmā, kas pateica vārdu BDSM. Tas arī ir pakļaušanās un vara, tās attiecības, kas ieiet seksuālajā naratīvā. Es pats par to galīgi nebiju iedomājies, jo nonācu pie tā no citas puses – no ģimenes attiecībām.
Bet es domāju, ka droši var teikt, ka tev kā māksliniekam ir arī sava vara…
Simtprocentīgi!
Tu proti noformēt lietas kādā bildē, sakoncentrēt tās un parādīt citiem, ka “tas bija tā”.
Jā, man ir tā kontrole… Zini, mums ar tēvu īsti nav attiecību. Neesam tikušies jau vairāk nekā desmit, piecpadsmit gadus, taču es bieži vien domāju – jā, man ir tie gēni; tie gēni nekur nepazūd. Es varbūt esmu aizgājis uz pilnīgi citu pasauli, kas ir kultūra, māksla. Bet vienlaikus… Atceros, mācījos “lietišķajos” un sapratu – tev jāmāk melot caur savu darbu. Varbūt “melot” nav īsti pareizais vārds...
Pārliecināt?
Jā, varbūt pareizais vārds ir “pārliecināt”.
Es klausījos kādu podkastu par pacanu kultūru, kur stāstnieks, kas pats to visu izdzīvoja savos pusaudžu gados Kazaņā, teica: “Jebkurā sarunā baigi svarīga bija spēja pārliecināt, savu domu pasniegt pārliecinoši. To vērtēja pat augstāk nekā fizisko spēku.”
Tieši tā! Tas ir tas, ko es gribēju teikt – tā pārliecināšana. Tu radi savus darbus, un, protams, vēlies, lai cilvēki saprastu. Bet forša ir arī noslēpuma klātbūtne – ka ne viss ir pilnīgi skaidrs. Tiešums, kuru tu spēj padarīt mistisku.
Foto: Ansis Starks
Manuprāt, smaržas ļoti veiksmīgi izpilda šo misiju – radot vēl papildus dimensiju.
Manuprāt, pēdējo 10 gadu laikā vērojama tendence, ka tikai ar gleznām nepietiek. Gribās salikt vairākus medijus kopā. Skatītājs, kolekcionārs vai jebkurš interesents – viņam vajag vairāk. Tā nu tas ir. Varbūt tas arī ir kaut kāds iekšējais komplekss; tu neesi pašpietiekams ar savu mākslas darbu, un sāc meklēt vēl kādus elementus. Nezinu, vai tas ir īstais iemesls, kālab uzaicināju Alīnu. Mēs mācījāmies kopā skolā. Palikām tādā paziņu līmenī, un es jau daudzus gadus “sekoju” viņai sociālajos medijos. Man ļoti patīk tas, ko viņa dara. Viņa iestājās Pratta universitātē Ņujorkā, sāka nodarboties ar smaržām, un man tas šķita – wow!
Un tad es viņu uzrunāju. Sapratu, ka integrēt smaržu šajā tēmā ir superīga ideja, jo asociatīvi man smaržas šķiet perfekts simbols atmiņai – katram cilvēkam ir kaut kādas asociācijas ar dažādām smaržām. Bieži vien kāda konkrēta smarža mūs aizved atpakaļ pagātnē. Alīna piekrita, un mēs sākām eksperimentēt. Beigu beigās izveidojām četrus aromātus. Lai arī katrs ir savā stūrī, tie arī samiksējas vienā kopumā. Mana mamma bija ienākusi izstādē un teica, ka te smaržo pēc naudas.
Tieši gribēju pajautāt – vai bērnībā tev bija sajūta, ka nauda smaržo?
Kā saka “nauda nesmird”. Bet, ja tu man jautā... laikam nespēšu izstāstīt, kāda ir tā smarža. Sākumā domājām, ka mums te būs naudas smarža, bet beigās atteicāmies no šīs idejas. Mēs izvēlējāmies vairāk abstraktas smaržas, nevis kaut ko konkrētu – naudu vai papīru.
UNTITLED. 2022
Kādus vēl 90. gadu naratīvus tev bija svarīgi attēlot?
Ir, piemēram, bilde ar dzīvnieka seju. Protams, idejiski tas varētu būt suns, bet suņiem nav tādas acis. Viņš ir teju monstrs, superdzīvnieks, bet sugu īsti nevaram noteikt. Tas ir svarīgs elements, jo izstādi caurvij tā dēvētais testosterons, biedējošais dzīvnieciskums. Deviņdesmitajos mūsu ģimenē bija rotveilers, kuru sauca Rodžers, un viņš bija ļoti foršs suns. Bet tas man arī atsauca atmiņā dzīvnieku modi. Piemēram, tagad visur ir un visi grib korgijus. Bet toreiz dominēja rotveileri, dobermaņi, pat cīņas suņi, kas tagad aizliegti. Atceros mana tēva draugam bija tāds suns, un viņš to veda uz nelegālajām suņu cīņām.
Tā laika šausmenēs vai trilleros dobermaņi un rotveileri bija velnišķā, tumšā spēka simbols. Gan TV, gan uz ielas – suņiem bija metāla ķēdes, metāla uzpurņi. Tagad tādus neredzēsi. Tas bija “baidies no manis!” stila laiks. Varbūt iemesls tam visam bija vēlme izdzīvot, jo bija sajūta, ka vājajam kāds noteikti uzkāps uz galvas.
Suns ir būtne, uz kuru vari paļauties, jo attiecībās ar viņu nav iespējama nodevība.
Tā tas ir.
Šeit tev arī ir suns [gleznā “Mani noteikumi”].
Bet viņam nav astes. Man patīk sirreālais elements – kad ēnai vajadzētu būt šeit, bet tā ir pilnīgi pretējā vietā.
MY RULES. 2025
Var teikt, ka šeit tev ir tie mūžīgie deviņdesmitie.
Jā, domāju, ka viņi mūsos ir palikuši… Kaut kādā ziņā tas laiks ir nenotverams un vienlaikus arī notverams. Tur ir attēlots vīrieša siluets. Lai arī figurālajā glezniecībā mani tēli parasti ir dažādi, bieži vien tiem ir izteikti androgēns izskats. Tas nav mans kaimiņš Miša vai, nezinu, mans tētis vai kāds cits – tas ir vienkārši tēls, un katrs var uzzīmēt galvā savu interpretāciju. Var atpazīt sevi tajā – varbūt pozā vai situācijā. Man šķiet, tā ir tā brīvība, ko es iedodu skatītājam – iespēju redzēt sevi tajā vidē. Man ir svarīga konkrēta stāsta neesamība.
Lūk, vīrietis stāv pie baseina, iespējams – čurā baseinā, varbūt nē. Man ir svarīga saspēle starp konkrēto situāciju un baseina publiskumu – vide, ko izmanto arī citi cilvēki. Te, savukārt, darbs, kas atklāj, ka “viņam” ir pilnīgi vienalga. Viņš dara to, ko grib. Gleznas nosaukums ir “Mani noteikumi”.
UNTITLED. 2025
Un šī ir jaka…
Pirmā ideja bija, ka man ir jāattēlo melna ādas jaka, kas, manuprāt, ir lielisks tā laika simbols, uniforma. Tad sapratu, ka man tā arī jāuzglezno kā simbols, kā rēgs, tāpēc nav izstrādāta līdz pēdējam sīkumam. Jo vienā mirklī sapratu – stop! Tev vajag apstāties un atstāt šo darbu tādu, kāds tas ir – puspabeigtu. Man bija svarīgs šis spokainais, miglainais aspekts. Tas ir neskaidrs – kā sapnis, kā atmiņa.
Piemēram, šī glezna mums iepretim ir viena no abstraktākajām bildēm, bet vienlaikus tajā ļoti burtiski viss parādīts. “Sausais atlikums”. Tie ir kvēpi, sodrēji, ogles – tas, kas paliek pēc degšanas. Tā saistīta ar vecāku šķiršanos un visām tām sajūtām. Kad ir tik daudz tā, ko negribas atcerēties, tu šīs atmiņas sadedzini, lai vairs tur neatgrieztos. Kvēpi ir vienīgais pierādījums, ka tas viss bijis, noticis.
Šīs gleznas ir sausais atlikums no tā laika. Vienkāršs apliecinājums, ka izgāju cauri tam posmam, un šis ir gala rezultāts. Viss.
Tāpēc ļoti labi izstādē integrējas tie lavas akmeņi, uz kuriem ir sakoncentrētas smaržas. Lava ir ļoti labs materiāls, uz kura var pilināt aromātu eļļas. Porains, un katra pora ir kā maza bedrīte, kur iepilina aromātu. Un tas paliek tur, lai lēnām izgaistu gaisā.
Foto: Ansis Starks
Lava – tā arī ir atmiņā, tikai planetārā mērogā.
Tieši tā.
Ja tev būtu iespēja atgriezties 90. gados, savā bērnībā, lai kaut ko paņemtu no turienes vai izdarītu (piemēram, tev būtu viena diena 1997. gadā) – kas tas būtu?
Labs jautājums… Es nopirktu daudz LEGO klucīšu – atceros, man kā bērnam ļoti patika LEGO. Tas bija ļoti forša lieta, imports, kas nāca “no Rietumiem”… Bet, ja kaut ko tur varētu izmainīt, es neko nemainītu. Tas bija labs laiks, es to ļoti izbaudīju, kaut kā uzsūcu sevī. Notikumiem un emocijām bagāts, ļoti krāšņs un spēcīgs.
