Foto

Metāliskās dzīves

Jana Kukaine

28.09.2023

Indriķa Ģelža izstādes “Ūdeņainas dienas actiņa” apskats / Izstāde skatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 8. oktobrim

Mehanizētās margrietiņas ar tikšķošām ziedlapām, skulpturālas gleznas ar stiepļu pinumu un flīžu klājumu iezīmētiem laukumiem, pedantiski sakārtotas spoguļu struktūras un neona zilas gaismas viļņi – Indriķa Ģelža izstāde “Ūdeņainas dienas actiņa” tiek izskalota post- un transhumānisma skatījumu krastos. Te sastopamas neorganiskas dzīvības formas, vairāk-kā cilvēku asamblāžas un “paš-organizācijas matemātika” – šo jēdzienu teorētiķis Manuels Delanda attiecina uz dabas procesu dinamiku, to plūstamību, atvērtību un īslaicību, kas atšķiras no ierastā viedokļa par dabu kā mūžīgu, izzināmās cēloņsakarībās notvertu un nemainīgu parādību.[1] Mūsdienu klimata krīze un tehnokapitālisma radītās materialitātes plūsmas ir izstādes aktuālais konteksts, kam aprises piešķir kuratores Zanes Onckules nosauktais “šķi-modernais” (liqui-modern) indivīds. Indriķa Ģelža darbos tas izplūst asarās, šļakatās, siekalās, noplūdēs, lietū un dušā.

Šķidrā jeb plūstošā modernitāte (liquid modernity) ir poļu sociologa Zigmunta Baumana[2] tūkstošgades mijā ieviests jēdziens, kas ietver tādas mūsdienu pasaules iezīmes kā globālā kapitālisma ekonomika un informācijas aprite, kā arī arvien ūdeņainākas sociālās saites un identitātes. Šķi-moderno indivīdu raksturo klejošana, vērtību un orientācijas maiņa, kā arī nedrošība, nenoteiktība un iekšējs pretrunīgums. Šķidrums kā ontoloģiska vienība padara vaļīgākus mūsu priekšstatus par zināmo un ļauj atklāt nezināmo, pamatīguma un stingrības vietā ieviešot vieglumu un viskozitāti. Pasauli var uzlūkot kā akvātisku, viļņojošu klaidu jeb, pārfrāzējot filozofi Astrīdu Neimanis[3], kā noteku, kuru apdzīvo posthumānas hidrokomūnas.

Ja arī ūdens ir viens no izstādes atslēgas vārdiem, te tas ir sterils, hlorēts un mākslīgi izgaismots. Ironiski, ka viens no biežāk sastopamajiem objektiem izstādē ir caurule, kas kontrolē ūdens virzību, apjomu un temperatūru. Mākslinieks to locījis, metinājis, krāsojis un “samīcījis”, no metāla izvilinot taustekļu un ziedu apveidus. Flīžu klājumi atgādina ne tikai baseinu, bet norāda arī uz citām telpām – slimnīcās, virtuvēs, vannas istabās – kuras pieprasa sterilitāti un kontroli par dzīvo būtņu izdalītajiem šķidrumiem un to pilošajām identitātēm.

Līdz ar pievēršanos jaunā materiālisma estētikai, ko raksturo savijumi un samudžinājumi (entanglement), Indriķa Ģelža izstādē jūtama arī uzticība modernisma mākslas principiem. Mākslas valodas iespēju pārbaude un paplašinājumi, formveides principu izkopšana un eksperimenti šķiet teju pašpietiekami, meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus un kārtojot tos arhitektoniskās struktūras. Ja klasiskā modernisma izpratnē māksla tiecas pēc pilnības, tad šķidrajā modernitātē tā pievēršas “bezgalīgai pilnveidei”, kur katrs jaunais atradums ir pagaidu risinājums. No modernisma estētikas aizgūto jutīgumu pastiprina izstādes iekārtojums ar diagonāliem krāsu laukumiem, kas ievieš ģeometrisku tīrību un dinamisku, perspektīvā balstītu secību. Lai arī izvēlētā krāsu palete, kā to raksturo kuratore, apzīmē “folklorizētas dabas stihijas”, folklora te drīzāk nozīmē tehnosfēras mītus par dabu kā lēto resursu, kas ieplūst kultūras piegādes ķēdēs, drenāžas caurulēs un lauzto līniju zigzagos.

Margrietiņas, kuru angliskais apzīmējums (daisies) ir viena versija, kā atšifrēt izstādes nosaukumu, smagnēji slejas kā ierūsējušas dušas struktūras vai uz sēkļa izskalotu kuģu dzenskrūves. To izliektās ziedlapiņas skaita laiku kādā pulksteņa mehānismā, sadalot ūdens un laika straumes mākslīgās, cilvēkam pārskatāmās vienībās. Kustības ir saraustītas, konvulsīvas, šķiet, katra sekunde prasa milzu piepūli, bet mašīnām taču nav jūtu? Lielformāta skulpturālās gleznas pie sienām ietver nerūsējošo tērauda, plastikāta, nažfiniera, auduma un MDF plākšņu elementus. Tie savirknēti atvērtās asamblāžās jeb krājumos, atgādinot no jūras izskalotu objektu sanesumus pludmalē, kurus filozofe Džeina Beneta min kā ilustrāciju materialitātes aģencei. Šie darbi ir kompozicionāli izsvērti un sagrupēti, saskaņā ar kuratores mājieniem to vizualitāte atsaucas uz akciju tirgus cenu svārstībām un pilsētplānošanas skicēm. Man tie drīzāk asociējas ar rentgena uzņēmumiem, uz mugurkaula vertikāles sarindojot audu un skriemeļu kārtojumus, ko notur trauslas un nospriegotas fascijas saites.

Izstāžu telpas ik pēc noteikta laika intervāla iegrimst zilā gaismā – vai tā ir tā pati, ko lieto sabiedriskajās tualetēs, lai ierobežotu narkotiku lietošanu? Tonis neraisa saistības ar dabu vai jūru, ja nu vienīgi zilo gaismu ekrānā, ultravioleto starojumu vai mākslīgo apgaismojumu, kuru Rietumu sabiedrība diennakts tumšajā daļā patērē īpaši daudz. Vienlaikus fonā skan teksts – piecas nodaļas no mākslinieka sarakstītās “grāmatas”. Pasāžas iezīmē materiālu kontinuitāti starp dzīvo un nedzīvo dabu, starp cilvēku, dzīvnieku, dārzeņiem un minerāliem, kas apmainās vietām un nebeidzamā enerģijas apmaiņā pārtop viens par otru.

Izstādes gala telpā redzamas trīs tehnoķermeniskas skulptūras, kuru neorganiskās dzīves uzplaukst bioloģiskā un ģeoloģiskā nošķīruma nestabilitātē. Tās apliecina nedzīvās dabas dzīvīgumu – bezpersoniski, no vairākiem posmiem veidotie stāvi, kuros integrēti iepriekš sastaptie “dabas stihiju” krāsu motīvi, ir izliekušies neredzamu plūsmu iespaidā, kas tos izmaina un uzlādē ar vitalitāti. “Sašķidrinātais” metāls izlokās spēku iedarbības rezultātā, zaudējot staltumu un konstruktīvo spēku. Tomēr, spītējot plastiskumam un ievainojamības aprisēm, šie darbi pauž pretestību un izturību, atgādinot, ka, neraugoties uz skulptūru antropomorfajām iezīmēm, metāls ir ilgmūžīgāks par cilvēka miesu.[4] Ceturtā – kamuflāžas stihijai veltītā skulptūra apskatāma pagalmā, kur to ietver padomju industriālā vide. Novietojums ārpus “institucionālās normalitātes” konteksta ģenerē atšķirīgu konotāciju mākoni, sintezējot urbāno kultūru, industriālos pārpalikumus un arhitektoniskos “ielāpus”. Uz šī fona uzdīgst mākslas darba deformētie metāliskie asni.

Tomēr jābrīnās, ka izstādē, kuras koncepcijā uzsvērts mainīgums, nenoteiktība un plūstamība, pārsvarā redzam materiālus un tehniskus risinājumus, kas saistās ar stingriem pamatiem, blīvām virsmām un stabiliem karkasiem. Flīžu mūrējuma režģis ir lakonisks un mitruma necaurlaidīgs, sienu krāsojums precīzs un pelējuma drošs, nerūsējošais tērauds pasargāts no rūsas. Izstādes darbi šķiet apbruņojušies un nosvērti, norobežojoties no dzīves trausluma un īslaicīguma, kur nenoteiktība ir vienīgā skaidrība. Asaru dziedzeru ejas ir noslēgtas ar tērauda zīmogiem, un pazudušās balsis iekrīt metāla caurules bezdibenī. 

 

[1] DeLanda, Manuel. 1992. Nonorganic Life. In: J. Crary, and K. Sanford, eds., Incorporations. New York: Zone, pp. 128–167.

[2] Bauman, Zygmunt. 2000. Liquid Modernity. Cambridge UK: Polity Press

[3] Neimanis, Astrida. 2017. Bodies of Water: Posthuman Feminist Phenomenology. London: Bloomsbury Academic.

[4] Beneta, Džeina. 2023. Krājuma vara: tālākas piezīmes par materialitātes aģenci. Tulk. Ieva Melgalve. Strāva, Nr. 8, 41. lpp.

Saistītie raksti

Dievs, sekss un atlaides

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 22.02.2024.

Kim? Laikmetīgās mākslas centra Open Call 2023 trīs izstāžu apskats

Čaulas un spalvas

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 27.12.2023.

Izstādes “Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas” apskats

Kompakta mākslas mese / Rīga Confidential

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — kim — 04.07.2023.

Fotoieskats

Starpesamība: tehnokultūra un Baltija

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 04.04.2023.

Fotoieskats aktuālajā izstādē Kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Izsludināts Kim? Open Call 2023 konkurss

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.01.2023.

Pieteikšanās līdz 1. martam

Kim? Laikmetīgās mākslas centra izstāde Japānā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 05.09.2022.

No 11. līdz 25. septembrim

Elzas Sīles un Iļja Lipkina personālizstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 07.06.2022.

Fotoieskats izstāžu atklāšanā

«Bez pārmaiņām» un «Partnere, parazīte» – jaunas izstādes Kim?

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 18.02.2022.

Līdz 17. aprīlim

Jauna digitālā platforma - Rīgas tehnokultūras izpētes centrs

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 11.01.2022.

Tiešsaistes pirmā sezona «Zem motora pārsega»

Fotoreportāža: jaunas izstādes Kim?

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 16.07.2021.

Sabīnes Verneres darbi un “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”

Konkurss radošām personām

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 17.02.2021.

Pieteikšanās līdz 15.martam

Ko šobrīd dara mākslinieks? Indriķis Ģelzis Ņujorkā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 23.03.2020.

Arterritory.com aizsāk iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projektu radošo industriju pārstāvjiem

Arterritory fotostāsti par māksliniekiem. Indriķis Ģelzis

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 09.07.2015.

Arterritory fotostāsti par māksliniekiem. Indriķis Ģelzis

Gribi tici, gribi netici / Trausluma arhīvs / Mazcenas Rīga

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 15.02.2024.

Fotoieskats trīs Open Call 2023 laureātu izstādēs Kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Kim? piedalīsies starptautiskās mākslas mesēs Viļņā un Parīzē

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 04.10.2023.

ArtVilnius’23 un Paris Internationale

Rīga Confidential – Rīgas mākslas meses ieceres ielīgošana

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.06.2023.

Īssaruna ar Zani Onckuli un Evitu Gozi

Izziņotas Kim? Open Call 2023 laureātes

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 20.03.2023.

Annemarija Gulbe, Karlīna Mežecka, Ieva Jakuša un Gundega Strauberga

Black Market III

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 08.12.2022.

No 10. līdz 30. decembrim Kim? off-space Skolas ielā 18

Klejotājs / Vieta, kuru grūti ievietot

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 31.08.2022.

Fotoieskats izstādē Ņujorkas galerijā Jenny’s

«Kur manas kārtis kritušas»

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 12.04.2022.

Atvēršana 14. aprīlī

Kim? aktivitātes digitālajā telpā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 27.01.2022.

Īssaruna ar kuratorēm Zani Onckuli, Elizavetu Šneidermani un web dizaineri Beku Abi

Fotoieskats: Ievas Kraules-Kūnas personālizstādē «Kur manas kārtis kritušas»

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 15.10.2021.

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Kim? izstāžu arhīvs publiskots tiešsaistes krātuvē – Contemporary Art Library

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.05.2021.

Publiskoti 160 ieraksti, sākot no Kim? publiskās darbības uzsākšanas 2009. gadā

«Kim? Rezidences Balva 2021» – Krišam Salmanim!

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 19.01.2021.

Sveicam!

Jaunākie latviešu mākslinieku darbi pasaulē

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 12.02.2020.

ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Šveicē, Krievijā, Beļģijā, Somijā un Lietuvā

Indriķis Ģelzis

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.05.2012.

Indriķis Ģelzis

Starpesamība

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 31.01.2024.

Tiešsaistē: Rīgas tehnokultūras izpētes centra (RTRU) otrās sezonas publiskošana: “Starpesamība”

Ūdeņaina dienas actiņa

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 01.09.2023.

Fotoieskats Indriķa Ģelža personālizstādē Kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Rīga Confidential

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 16.06.2023.

Kompakta mākslas mese / 21. jūnijs–30. jūlijs

«Rīgas Tehnokultūras izpētes centrs»

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 03.02.2023.

Pasākumu programma februārī

Evelīnas Deičmanes un Leonarda Laganovska izstādes

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 09.11.2022.

Fotoieskats Kim? Laikmetīgās mākslas centra aktuālajās izstādēs

Izstāde «Klejotājs/ Vieta, kuru grūti ievietot/» būs skatāma Ņujorkā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.07.2022.

No 3. līdz 31. augustam

Indriķa Ģelža izstāde «Yawn holding fields» Ģentē

vizuĀlĀ mĀksla — On Site — 23.03.2022.

Fotoieskats

Klejotājs / Vieta, kuru grūti ievietot

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.01.2022.

Jauna tiešsaistes izstāde

Ļaunprātīgi sabojāts Indriķa Ģelža mākslas darbs izstādei «Force[d] Majeure»

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 13.10.2021.

Pie Hanzas Perona

Izziņots Kim? Open Call PILOT 2021 konkurss

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 02.03.2021.

Pieteikšanās līdz 28. martam

Starp virspusi un iekšpusi ir bezgalība

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 14.10.2020.

Par izstādi Nervozā gara faktūra

Ļaujoties interpretācijām

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 02.08.2019.

Intervija ar mākslinieku Indriķi Ģelzi