Starp virspusi un iekšpusi ir bezgalība
Par izstādi “Nervozā gara faktūra”
Ar Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 1. novembrim apskatāmo izstādi “Nervozā gara faktūra” pēc studiju pārtraukuma Rīgā atgriezusies kuratore un Kim? programmu direktore Zane Onckule. Autoru grupas ekspozīcijai ir vairāki vēsturiski ielaidumi, kuros atzīmēta laikmetīgās mākslas pēctecība un galopā izlēkts cauri faktūras nozīmei. Virsmas apstrādes paņēmienam un nemieram veltītā, daudzšķautņainā interpretācija vienlaikus savaldzina un samulsina, jo iesaista skatītāju bezgalīgajā gara un matērijas duelī.
Voldemāra Matveja darbi izstādē “Nervozā gara faktūra” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2020. Foto: Ansis Starks
Ievadtelpa ir piešķirta Latvijas mākslas vēsturnieku un teorētiķu lepnumam – Voldemāram Matvejam jeb Vladimiram Markovam (1877–1914), izceļot viņa apcerējumu “Daiļrades principi plastiskās mākslās. Faktūra” (1914) un vienu no iedvesmas avotiem – melnbaltās fotogrāfijās iemūžinātas Ziemeļāzijas tautu rituālo garu figūras (1913). Kuratore sadarbībā ar zinātnieci un Matveja pētnieci Irēnu Bužinsku atzīmē autora nopelnus Okeānijas, Āfrikas un Ziemeļāzijas mākslas sniegumu novērtēšanā un izceļ Markova novatorismu - viņš viens no pirmajiem primitīvajos paraugos saredzēja dzinuli dailes attīstībā, kā arī piedāvāja paplašinātu skaidrojumu jēdzienam “faktūra”. Atsaucoties uz Matveja faktūru, kas ir gan virsmas apstrādes paņēmiens, gan dabas sastāvdaļa, kā arī nemateriāls “troksnis”, Onckule apkopojusi pēdējos gados Latvijā un ārvalstīs tapušus laikmetīgās mākslas darbus.
Izstāde “Nervozā gara faktūra” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2020. Foto: Ansis Starks
Pludeni pārejot no stāstījuma par rituālo figūru nozīmi Ziemeļāzijas tautā, skatītājs nokļūst pie 2000. gadā tapušā Ievas Rubezes video “Zāles”. Pēc divdesmit gadiem baltā trokšņa ieskautā ekstrasensu pārliecība izārstēt ekrāna otrā pusēs sēdošos slimniekus šķiet neticama, pat nedaudz smieklīga, bet viņu izkoptās roku kustības un sejas mīmikas veido savas trajektorijas skatītāju uztverē.
Izstāde “Nervozā gara faktūra” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2020. Foto: Ansis Starks
Lī Ledara video “Vokzal” (2016) turpina uzturēt viegli kuriozo noskaņu. Šai darbā viss ir pietuvinājumā – ekrāns izvietots pārāk tuvu un rezultātā nav aptverams, tāpat autors izmantojis zūmu, lai paslepus filmētu varoņus. Ap staciju spietojošie cilvēku bari ir izdevīgs objekts nemanāmai novērošanai. Ja palēlinātā attēla sastāvdaļa nebūtu avangardisks Drū Brauna skaņdarbs, kas uzirdina tā virsmu, tad mājās varētu doties kā nokaunējusies lūriķe, kura sekojusi ielu cilvēku kuriozitātēm un nepareizībām. Skaņas un video berze rada atsvešinātību un pārņem ne tik daudz ar kņadā notvertajiem sižetiem, cik ar filmas iekšējo un mūzikas ārējo ritumu. Tāds nebeidzams rosības plūdums, brīnišķīgs 16 milimetru kino filmā uzņemts attēls.
Izstāde “Nervozā gara faktūra” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2020. Foto: Ansis Starks
Sekojot plašajam uzstādījumam, faktūras matērija ir troksnis, tukšums, pasta, uzslāņojumi, vēsturiskā pieredze, arhitektūra, cilvēku plaukstu kustību trajektorijas, kā arī burtveidols un teksts, tādēļ kuratore sacerējusi uz galerijas sienām eksponētu eseju. Tās plūsmā sakausētas trīs valodas un katrai auditorijai izvēlēti vēstījumi, bet Darjas Petrovas radītais burtveidols “Zangezi” atsaucas uz 20. gs. sākumā lietoto, avangardam raksturīgo veidolu. Esejas lasāmību apgrūtina kaprīzās viļņu līnijas, netīši ieturot to pašu, sarežģīti izsekojamo lielo burtu stilu, kas gāžas laukā no informatīvi blīvajām izstādes anotācijām. Faktūra, kas pārbauda apmeklētāja redzi un izturību.
Izstāde “Nervozā gara faktūra” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2020. Foto: Ansis Starks
Netveramākas faktūras atsauces atrodamas Vanesas Gravenoras 2016. gada video “Es / mana lode” un Džeims Bridla 2018. gada filmā “Mans prieks zvaigžņotajā naktī”. Abos gadījumos izmantots pretstata paņēmiens: vienā vizuāli idilliskais attēls konfrontēts ar politiski diskreditējošu informāciju, kamēr otrā – salda mūzika izgaiņā mākslinieces upura pieredzi un informatīvo uzziņu.
“Mums, protams, ir vajadzība tīksmināties tikai ap vienu materiālu, to pilnīgi atšķirot no citiem, izraisot tajā slēptus “trokšņus” un tā gūstot aistētisku baudu. Bet mūsu dvēselē guldīta kāda nepārvarama vēlēšanās materiālu pavadīt vēl ar ko citu, svešu, kombinēt to ar citiem materiāliem, un mēs saskatām veiksmi gadījumā, ja atrodam svešo materiālu labi saistītu ar pirmo” [1].
Saskaņā ar Markovu svešais jeb nepieradinātība formveidē ir īpašs tīksmes avots. Lai arī Elzas Sīles darbi ir iepriekš izstādīti Rīgā un zināmi, melnbaltām spiriņām, krāsu klekšiem, skopi iesmērēto laukumu, drebelīgām stieplītēm un dekoratīvām rētām izraibinātās metāla platformas (Vienības 1-14. 2020) aizvien atraisa jaunatklāsmes mulsumu. Sekojot uz vēsās virsmas izvietotajiem sabiezējumiem, rodas savāds prieks un neziņa, it kā stāvot pie tikko atklāta ceļa, pa kuru iepriekš nav iets. Ārpus negausīgās virsmas apstrādes Sīles pieejā jaušams intelektuāls atsvešinājums, viņa atsaucas uz cilvēku radītajiem zonējumiem, kartēm, plāniem un grafiku līknēm, kas sadala realitāti segmentos. Autores darbošanās psiho-telpiskajā tipoloģijā atgādina Matveja tekstu, kas izgaismoja atsevišķos lielumus, sadalot to mazākās, savstarpēji saistītās vienībās, lai paplašinātu “faktūras” izpratni un mijiedarbi ar izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem. Ja Markovs izmantoja šo paņēmienu, lai dekonstruētu līdzšinējos priekšstatus par mākslu, tad mūsdienās pieķeršanās formāliem pasaules sakārtošanas principiem varētu būt uztverama kā atgriešanās pie kādas artikulētas jēgas un satvara.
Izstāde “Nervozā gara faktūra” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2020. Foto: Ansis Starks
Onckules izvēlē vairāk vai mazāk ieslēpts faktūras elements, bet, objektīvi skatoties, tik plašā interpretācijā to var saskatīt teju ikvienā darbā, tāpēc mani nodarbina vēl cits reģistrs. Piemēram, kuratores izceltā tīklošana starp Latviju un ārpasauli. Gars, kurš veido tiltus ar laikabiedriem un piesaista tūkstošiem sekotāju, iezīmējas esejā ar aprakstīto jaunstrāvnieku kustību un Konstantīna Rauduves aizkapa balsu ierakstiem, turpinās ar Matveja teorētisko pienesumu un noslēdzas ar bioniskās pop mākslinieces Viktorijas Modestas foto “NHU XUA”(2016) uz galerijas sienas. Iespējams, ka faktūras konceptam piemērotāks būtu Modestas video Prototype Dark Dance, kur trūkstošās kājas vietā izvēlētā konusveida asmens protēze slidinās un urbjas stikla virsmā. Ekstremitātes izskats saskan ne vien ar modernisma pamatformu, bet pilda arī balsta un ieroča funkciju, piešķirot tai vairāk spēju nekā parastajiem cilvēkiem. Tomēr minētajā klipā, līdzīgi kā izstādē redzamajā fotogrāfijā, lielu daļu ietekmes atņem reklāmas pasaules nogludinātais, uz pārdošanu orientētais attēls.
Divām citām izstādes instalācijām kādu no faktūras šķautnēm mazina vai paspilgtina atrašanās izstāžu telpās. Ekspresīvā stūra “Likumīgi viltojumi un fragmenti starp tiem” autoram 0.0.01.0.0. nebija jāsatraucas par ielu mākslas vidē iespējamo policijas iejaukšanos, jo varēja strādāt iekštelpu aizsegā. Tāpat arī skatītājam ir savi labumi, piemēram, nav jācieš no pamestajos kaktos izplatītās mīzalu smakas vai aizdomīgiem tipiem. Patīkamie apstākļi rada priekšnosacījumus nebijušai pieredzei – pētīt aizraujošos smalkumus, kuru jūklī ir paslēpušās celtniecības putas, kabatiņas un nodalījumi, aizbāztas zīmītes, brīdinājumu lentas, korektora nospiedumi, virsmas maiņa, citāti, atsauces un nepārspējama faktūru sāncensība. Katrs nākošais slānis cenšas pārkliegt vai nodzēst iepriekšējo, un visam pāri – krāsas, kuras pārvērš arhitektūru, un sterilā kuba kakts reinkarnējas spārnotā būtnē. Apmeklētājs var netraucēti izceļoties urbāno materiālu vēsturē, taču ielu mākslai zūd huligāniskais jeb nepieradinātais slogs.
Mērlins Kārpetners. Instalācija “Glezno pats II”. 2020. / Izstāde “Nervozā gara faktūra” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2020. Foto: Ansis Starks
Institucionālā kontrole atklājas Mērlina Kārpetnera instalācijas “Glezno pats II” (2020) veidolā, kad autors izvēlējās atgriezt sev piederošo varu. Kā vēstīts aprakstā, tad 2020. gada sākumā Ņujorkas galerijā Reena Spaulings šīs balto audeklu instalācijas vidū atradās brīvi pieejama krāsu kaste un skatītāji, par pārsteigumu autoram, tos apgleznoja paši, ignorējot ironisko uzsaukumu. Rīgā, otro reizi uzstādot instalāciju, krāsas tika ieliktas kastē aiz restēm, lai neatkārtotos pašdarbība. Neraugoties uz minēto šķērsli, kāds mērķtiecīgais bija ticis pie zaļās tūbiņas un uzspiedis pleķi uz viena no gruntētajiem audekliem, kas aptuveni divas nedēļas bezkaunīgi izjauca balto audeklu unisonu. Autors uzstāja uz izbojātā audekla nomaiņu. Pagātnē varam atrast neskaitāmus piemērus ar neskarto virsmu ekspozīcijām, bet Kārpentera gadījumā pieprasītā kontrole pār skatītāju vedina aizdomāties par institucionalizēšanos. Varbūt pretēji muzeju pieejamības veicināšanas kustībai reizēm skatītājiem der atgādināt par rāmjiem, kuros ir jāturas, un par robežām, kuras uztur autori un kuratori?
Mērlins Kārpetners. Instalācija “Glezno pats II”. 2020. / Izstāde “Nervozā gara faktūra” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2020. Foto: Ansis Starks
Materiālās un “trokšņa” faktūras nenodalīšana padara izstādi par bezgalīgu rotaļu. Tāpat šeit nav nodalīti zemākās un augstākās klases spēlētāji, jo kuratorei ir plaša, neaizspriedumaina gaume. Onckules izceltie atsauču rēbusi un ietekmju tīkli vingrina prātu un iesēdina rūpīgi izvēlētos darbus grūti nodalāmā, taču eksistējošā satvarā un iegūst būtisku priekšrocību - formālā faktūra nekļūst par dominanti un “nenoēd” tajos iekļautos vēstījumus.
[1] Matvejs V. Daiļrades principi plastiskās mākslās. Faktūra /Sast. I. Bužinska. Voldemārs Matvejs. Raksti. Darbu katalogs. Sarakste. – Rīga: Neputns. – 2002. - 40.lpp.
