Kim? – Jauna adrese: ĒDENE
Laikmetīgās mākslas centrs svin 15 gadu jubileju, piesakot jaunu starptautisku festivālu Rīgā un piedāvājot performanču programmu
Atzīmējot 15 pastāvēšanas gadus, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs nāk klajā ar ikgadēju starptautisku laikmetīgās mākslas festivālu Rīgā. Kopš publiskās darbības uzsākšanas 2009. gadā Kim? ir saglabājis reģiona mākslas norisēs nozīmīgas platformas statusu, konsekventi sniedzot pārdomātu ieguldījumu laikmetīgās mākslas programmās. Svinot jubileju un apcerot nākotnes darbības virzienus, Kim? paplašina fizisko un saturisko vērienu, piesakot savas topošās jaunās telpas – vēsturisku pirmsrenovācijas ēku un tai pieguļošo iekšpagalmu Hanzas ielā 22 – un iezīmējot svinīgu brīdi ne tikai institūcijai, bet arī Latvijas un Baltijas mākslas ainai kopumā.
Ap to laiku, kad Kim? vēra durvis savā pirmajā mājvietā, toreizējā Spīķeru radošajā kvartālā pie Centrāltirgus, amerikāņu mākslas vēsturnieks Deivids Joselits (David Joselit) publicēja nozīmīgo eseju Institutional Responsibility: The Short Life of Orchard, kas veltīta tobrīd nesen slēgtajai mākslinieku vadītajai galerijai Orchard, kura jau sākotnēji bija iecerēta kā trīsgadīgs projekts. Atsaukdamies uz mākslas struktūru, kas darbojās citos, būtiski atšķirīgos apstākļos un formācijā, autors apskatīja “institucionālās kritikas” realitāti, kā arī mākslas telpu un, plašākā izpratnē, mākslas infrastruktūras pastāvēšanas kompleksitātes un pavadošās diskusijas un lēmumus, kas nav kļuvuši mazāk aktuāli arī šeit un šodien. Tieši “ĒDENES” un īpaši Kim? nosaukumā ietvertā jautājuma (“Kas ir māksla?”) griezumā šīs atbildības nozīme ir cieši saistīta ar simtiem indivīdu, bez kuru klātbūtnes un padoma mūsu “institucionālās” jeb “arhitektoniskās” aprises nebūtu nodrošinātas un – kas mūsu gadījumā daudz svarīgāk – neturpinātos.
Konceptuāli “ĒDENE” atklājas kā izstāde/vieta/performance. Piesūcināts ar vēstures slāņiem, pats mēģinājums doties šajā neapdzīvojamajā vidē kļūst par metaforu mākslinieku-aģentu konkrētās sociālās telpas noskaņu un revibrāciju pētījumiem. Būvējot “ĒDENI”, viens no acīmredzamākajiem jautājumiem ir saistīts ar bažām tikt no tās izraidītiem. Tomēr līdzās šaubām rodas jauna izdevība apstrīdēt ierasto vizualitāti kā iespaida radīšanas normu.
Dialogā ar iesaistītajiem māksliniekiem “ĒDENES” tematisko arku iezīmē pievēršanās iluzorajiem pašreprezentācijas rīkiem, refleksijām par šodienas sabiedrību tās dažādajās izpausmēs, valdošajām ideoloģijām, publisko un privāto telpu. Tā atklājas kā sensora pieredze, ko rada divu agrāk realizētu instalāciju – Bed-Room-Bed un Impulse – sakausējums (Evita Vasiļjeva), performatīvs radio signālus tverošs un raidošs “Ēdenes kabinets” (Tīrkultūra), četrus savstarpējā horeogrāfijā iesaistītus personāžus dokumentējoša videodarba pirmizrāde (Viktors Timofejevs), audiovizuāla instalācija kā cilvēces agrīno arhitektonisko formu pārcēlums, kas svārstās starp pirmējo sākotni un nemitīgi no jauna uznirstošu digitālo ekosfēru ar tās skaniskajām atmiņām (Jonass Vendelīns, Evita Mandži), interjerā ievietotas, klusējošas lielformāta mūsdienu sabiedrības vanitas (Santa France), vietai piesaistīts skulpturālu darbu kopums, kas izriet no intereses par vispārēju pakļautību optimizācijai un rezultējas iekšēji augošā kompleksitātē (Jānis Dzirnieks), rūpīgi veidota datoranimācija, kura izseko ne-gluži-cilvēciska varoņa nemierpilnajām aktivitātēm un apcer tēlu veidošanas ilūzijas, sabiedrību, ideoloģiju un pati “sevi” (Saņa Kantarovskis), pozitīvās-negatīvās telpas apcerošs, spokains telpisks iekārtojums (Agate Tūna), vietai piesaistīta instalācija, kas uzsver saskari ar izstādes apmeklētāju trauslo atmiņu un rūpīgi izmeklētu neviennozīmību un ikdienību (Laura Kaminskaite), skarba sentimenta piesātināta, ieilgušo reģionālo konfliktu fiksējoša trausla liecība (Nikita Kadans), ritmisks stāsts par koloniālās laupīšanas garīgajām sekām, sapludinātām ar zemi, debesīm, jūru, mītu un vietu (Sky Hopinka), kā arī dziļi intīmas kolektīvās enerģijas un izstādes atklāšanas performances laikā un pirms tās radītu objektu konstelācija (YBDG), savukārt tradicionālāku mediju – mazo formu glezniecību – ienes autora (Kaspars Groševs) sērija par veco vīru, kurš gāja, gāja, un nu jau ir atgriezies mājās – “Ēdenē”. Ekspozīcijas pieredzējumu papildina arī arhitektu biroja “Vilnis Mičulis” veidotais gaidāmās atjaunotās ēkas modelis, kas uzejams pastaigā pa izstādes telpām.
“Jauna adrese: ĒDENE”, dizaina autors: Krišs Salmanis, 2024
Nosaukums “Jauna adrese: ĒDENE” ir literāra un iztēlota konstrukcija, kas, no vienas puses, uzrāda mākslas institūcijas dzīves ciklu, ģentrifikācijas un citu ārēju apsvērumu dēļ mainot mājvietas, caur to norūdoties, pilnveidojoties un augot. Vienlaicīgi nosaukums ietver arī pašcitējošu atsauci uz 2010. gadā notikušu Kim? hepeningu, kad pamestā, kokiem un krūmiem pieaugušā spīķerī bez jumta mākslinieku un scenogrāfu grupa Kaspars Groševs, MAREUNROL’S, Rūdolfs Bekičs (t. sk. arī šīgada “ĒDENES” dalībnieki) iekārtoja improvizētu viesnīcu – “Ēdeni”, kurā bija viegli ienākt, bet apgrūtinoši pārvietoties, un viesi drīz meklēja izeju. Pagājuši desmit un vēl pāris gadi, un Kim? atgriezušies pie šīs mantras ar jaunu satraukuma un mērķtiecības noskaņu.
Atklāšana: 7. jūnijs, 2024
Norise: 8. jūnijs – 28. jūlijs, 2024
Vieta: Hanzas 22, Rīga
Dalībnieki:
Jānis Dzirnieks (LV), Santa France (LV), Kaspars Groševs (LV), Skajs Hopinka (Sky Hopinka, ASV), Laura Kaminskaite (LT), Saņa Kantarovskis (Sanya Kantarovsky, ASV), Nikita Kadans (Nikita Kadan, UA), Viktors Timofejevs (ASV/LV), apvienība “Tīrkultūra” (Rolands Pēterkops, Emīls Jansons, habibah akila jamila, Reinis Semēvics, Maikls Holands, LV), Agate Tūna (LV), Evita Vasiļjeva (LV/FR), Jonass Vendelīns (Jonas Wendelin, DE) un Evita Mandži (Evita Manji, GR), Young Boy Dancing Group (YBDG).
Festivāla kuratores: Evita Goze, Žanete Liekīte, Zane Onckule
Festivāla direktore: Zane Čulkstēna
