Čaulas un spalvas
Izstādes “Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas” apskats / Izstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 29. decembrim
Izstāde tulko pētnieciskos impulsus laikmetīgās mākslas izteiksmes valodā, pievēršoties divām vēsturiskām personībām – Ļubai Monastirskai un Solomonam Levitānusam. Viņi bija ebreji, kuru profesionālā darbība saistījās ar modi, dizainu un apģērbu, abu likteņos nospiedumus atstājis holokausts – Monastirska un Levitānuss gāja bojā Rīgā 1941. gadā. Ebreju kultūras mantojuma aktualizēšanai, kas ir viens no izstādes kuratoru komandas – Esteres Kajemas, Rikardas Mesneres un Zanes Onckules – formulētajiem mērķiem, izvēlēta ķermeņa politikas pieeja, kas vēstures notikumus, tāpat kā kultūras un sabiedrības procesus skata caur ķermeniskuma prizmu. Šāds akcents organiski iekļaujas šobrīd aktuālajā pavērsienā uz ķermeni, kas skar arī memoriālās kultūras studijas, kuru centrā, kā raksta kolektīvās atmiņas pētniece Aleida Asmane, ir ievainojams cilvēka ķermenis kā “politiskās, rasistiskās un seksistiskās vardarbības mērķis”[1]. Kādreizējo fokusu uz karojošajiem varoņiem nomainījusi interese par civilajiem upuriem. Viņu ievainojamības atklāšanai apģērba materiālās un simboliskās kvalitātes, kā arī bagātīgās kultūras references ir pateicīgs instrumentu kopums. Uzticību šādai ievirzei apstiprina arī izstādes nosaukumā ietvertais nēsājamās atmiņas jēdziens, kas apspēlē vārdu “nēsāt” daudznozīmību: atmiņas velkam mugurā un tās vai nu pieguļ labi, vai grauž un spiež. Reizē atmiņas var pārnēsāt, aiznest prom vai atnest atpakaļ, tās var būt smaga, no vietas grūti izkustināma nešļava vai arī vieglas un gaisīgas kā putnu spalvas.
Skati no izstādes “Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2023. Foto: Ansis Starks
Skopie dati par Ļubas Monastirskas dzīvi un profesionālo darbību apkopoti Zanes Onckules sagatavotajā pētījumā, kas Arterritory publicēts pirms pāris mēnešiem. Tas lasītājus iepazīstina ar dizaineres sasniegumiem un radošajiem izaicinājumiem, kā arī formulē hipotēzi par viņas neredzamības iemesliem: Bauhauza vidē Monastirskas marginalizācijas faktors ir viņas dzimums, izraidīšana no Vācijas ir skaidrojama ar ebreju izcelsmi, savukārt atzinības trūkums Latvijā, iespējams, izrietēja no nesaskaņām “dizaina valodas reģistros”, proti, autores avangardiskie dizaina meklējumi neiekļāvās tolaik vadošajā nacionālā romantisma stilā. 1941. gadā Ļuba tiek nogalināta Rumbulas mežā, viņas trīs gadus vecais dēls, pēc aculiecinieku teiktā, nošauts dažus mēnešus agrāk. No viņas dzīves palikuši daži nelieli tekstila rakstu paraugi, kuri izstādē ir apskatāmi. Kuratores tos raksturo kā trauslus un pieticīgus – šīs kvalitātes iezīmē arī izstādes centienus iezīmēt aprises kolektīvajā aizmiršanas aktā zudušajam laikam un notikumiem.
Kauņā dzimušā Solomona Levitānusa klātbūtne Latvijas kultūras telpā ir pamanāmāka. Viņš pazīstams kā drēbnieks, kā arī apģērbu veidošanas grāmatu autors un izdevējs. Vairāki viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā, tostarp pieejami digitālā veidā. Izstāde kartē Levitānusa starptautisko redzamību, viņa sasniegumu uzskaitījumā ievērojot ģeogrāfisku līdzsvaru: līdzās atzītiem modes centriem, kā Brisele un Roma, minētas arī Mariupole un Rostova. Uzmanība pret marginalizētām personībām un viņu aizmirstajiem stāstiem iet roku rokā ar ģeogrāfisku jutīgumu. Tas pārskata centra un perifērijas attiecības un virza uzmanību uz nepamanāmo, gaistošo vēstures liecību klātbūtni.
Uz kādu Rīgas nomali – ne topogrāfiskā, bet sociālā un ekonomiskā ziņā – ved divi izstādes darbi. Kinorežisora Sergeja Lozņicas dokumentāli poētiskā filma pievēršas Vecajiem ebreju kapiem, kas 1941. gadā kļuva par ebreju masu apbedījuma vietu. Padomju gados teritorijā ierīkots Komunistisko brigāžu parks, bet 90. gados vieta atguva vēsturisko nosaukumu kopā ar Ulda Streģa veidotu piemiņas plāksni. Lozņicas divdesmit minūtes garais video rāda Maskavas forštates noplukušo dzīvi ar jautrām dzērāju kompānijām, kurām garām aizsteidzas sievietes ar iepirkumu maisiņiem. Veco ebreju kapu zālājā rotaļās bērni, koka ņirbošajās ēnās var pamanīt metāliska kaluma detaļu, kas varētu būt arhitektoniska atsauce uz šīs vietas kādreizējo funkciju. Ja Lozņicas filma, iezīmējot pamestības, neiederības un atstumtības afektīvo ainavu, netieši norāda uz šeit notikušās vardarbības piespiedu un atkārtotu aizmiršanu, tad ģeoarheoloģisko pētījumu grupas Ground Penetrating Radar veiktā izpēte 2022. gadā, izmantojot elektromagnētiskos viļņus, atsedz pārrautus vai traucētus kapsētas teritorijas augsnes slāņus, kas ļauj izvirzīt hipotēzi par masu apbedījuma atrašanās vietu. Izmantotā metode piedāvā neinvazīvi nolasīt zemes kārtās ietverto informāciju, tādā veidā piekļūstot tajās glabātajām atmiņām, vienlaikus respektējot jūdaisma tradīciju atturēties no līķu ekshumācijas. Abi darbi dažādos veidos netieši parāda, ka vēsture sastāv no atmiņu slāņiem, kurus var izvilināt no zemes/apziņas dzīlēm ar mākslinieciskām un nevardarbīgām metodēm.
Blakus telpā vitrīnās un pie sienas izvietotas dažas vēsturiskas liecības. To vidū arī fotogrāfija, kurā slavenais drēbnieks Levitānuss redzams peldmētelī (nevis, kā varētu domāt, smalkā uzvalkā), šķiet, atgriežamies no jūras peldes, savukārt Monastirska smejoša nofotografēta Bauhauza skolas studentu kompānijā. Atšķirtās grāmatas ar piegrieztnēm kopā ar Ļubas izpildīto studiju uzdevumu piesaka vizuālus motīvus, kas ieausti citu autoru darbos.
Viens no tiem ir Kristas Dzudzilo veidotais kopums “tik tuvu, cik iespējams” (2023), kas sastāv no diviem ogles zīmējumiem un betona objektiem. Zīmējumu pamatā ir Monastirskas fotogrāfija – māksliniece ir izkadrējusi labo un kreiso aci, tās attēlojot neatlaidīgā, fotoreālistiskā pedantiskumā. Tiesa, attiecībā pret darba malām attēls izvietots iešķībi, šī nobīde rada nepareizības un nepieejamības iespaidu – atmiņas nekad nav precīzas. Ja anotācijā Krista Dzudzilo atsaucas uz redzēšanas saikni ar saprašanu, mākslinieces skatiens līdzinās pieskārienam. Pieņemts uzskatīt, ka zināšanai nepieciešama distance, taču zīmējums uzsver ķermenisku tuvumu, autores vārdiem runājot, “bez mērķa kaut ko saprast”.
Tā ir redzēšana ar ādu, kas ļauj “saskatīt” arī divus pārējos objektus – pie sienas un uz grīdas izvietotās, pelēkās betona skulptūras pārlocīta palaga formā – un reģistrēt tajos ietvertās norādes uz stingumu, sasalumu un nespēju kustēties. Kādreizējais auduma piekļāvīgums un maigums ir pārakmeņojies, zaudējis dzīvīgumu.
Skatījumu uz ādu kā ķermeņa robežu piedāvā itāļu mākslinieces Albas D’Urbano instalācija “Hautnah (Līdz ar ādu)” (1995/2008). Tajā ķermenis pielīdzināts saskarnei, kas nodrošina datu apmaiņu. Mūsdienu piegrieztnes versijā ķermenis parādīts kā digitalizēta informācijas plūsma, kas ļauj radīt cieši pieguļošu, mākslinieces ķermeņa formu atkārtojošu tērpu. Tajā iestrādātas mākslinieces ādas faktūras, apmatojums un kaulu iezīmētās aprises. Materializētā “čaula” iztaujā robežu starp ārējo un iekšējo, savukārt izstādes koncepcijas kontekstā darbs nolasāms kā paradoksāls apģērba piemērs, kas reizē aizklāj un atkailina. Tomēr āda ir arī atcerēšanās un aizmiršanas vieta, kā arī daļa no dzīvotās pieredzes, kurā nospiedumus atstāj vēsture un sabiedrība. Šos nēsājamajai atmiņai svarīgos aspektus, izņemot jau zināmos, piemēram, “iejušanos cita ādā”, darbā uztaustīt neizdevās.
Ja Ground Penetrating Radar veiktajā pētījumā atmiņas atrodas “tieši zem mūsu kājām”, tad Daigas Grantiņas darbā tās paceļas virs izstādes apmeklētāju galvām. Instalāciju “Mācīties no spalvām (Debesu paklājs)” (2021) veido koši oranži nogriežņi, kurus regulārā musturā notur auklu sējums. To ritmiskais izkārtojums “paralēlā nepārtrauktībā” sasaucas ar ģeoarheoloģiskās izpētes grupas iezīmēto režģi, kas izmantots zemes slāņu kartēšanai Latgales priekšpilsētā. Aprakto atmiņu smagums pretstatīts atcerēšanās vieglumam, Lozņičas filmas melnbalto paleti nomana krāsu intensitāte.
Zem Grantiņas debesjuma izvietots arī apvienības MAREUNROL’s triptihs “Uzvalks” (2023). Apļveida kompozīcijā tas noslēdz izstādes koncepciju ar solījumu pievērsties modei kā sabiedrības ķermeņa formas arhīvam, reizē apvienības retorikai raksturīgā izteiksmē paužot arī ar šo solījumu šķietami nesavienojamu tieksmi pacelties “pāri ierastajam, ķermeniskajam”. Lai gan izstādītie MAREUNROL’s objekti ir diezgan līdzīgi darbiem, kuri šajā pašā laikā skatāmi viņu personālizstādē Rīgas Mākslas telpā, kim? izstādes ideju ietvars tos bagātina ar jaunu kontekstu, tostarp izceļot konceptuālu kontinuitāti ar citu autoru veikumu. Piemēram, žaketes iekšpuses un ārpuses skati rezonē ar Albas D’Urbano pieteiktajiem nošķīrumiem, lineāls – ar drēbnieka arodu un zemes slāņu mērījumiem, savukārt vaļīgie diegi un skatienam atsegtie dūrieni tāpat kā Kristas Dzudzilo sašķiebtie portreti liecina par novirzi no kādas kārtības, iespējamu modrības zaudēšanu, padošanās vai pretošanās žestiem.
Izstādes kontekstā neatbildēti paliek divi jautājumi. Pirmais attiecas uz apģērba saikni ar ķermeņa tehnikām un ķermeņa politiku plašākā nozīmē. Piegrieztnes motīva vairākkārtējs atkārtojums šīs saiknes iezīmēšanai šķiet nepietiekams, tās interpretācijā dominē formāla tēlveide, vairoties no konceptuāla seguma, kas būtu saderīgs ar ķermeņa vēsturiskuma analīzi un atcerēšanās funkcijas izpēti. Otrs iebildums saistās ar apņemšanos aktualizēt ebreju kultūras mantojumu. Tiesa, Sergeja Lozņicas filma un zemes dzīles pētošais radars izstādes apmeklētājus aizved uz kapiem. Mirušie tiek pieminēti, taču viņu mantojuma apzināšanai ar to nevajadzētu beigties. Kuratoriālā izvēle meklēt līdzsvaru starp stāstoši kritiskiem un abstraktiem, tēlaini suģestējošiem darbiem ir saprotama. Tomēr valdzinošie formu eksperimenti ļauj distancēties no politiski nospriegotām tēmām, tostarp redzamas un neredzamas ievainojamības pavedieniem, kuri šajā mantojumā ieausti un glabājas ne tikai vēstures arhīvos, bet arī ķermenisko pieredzējumu materiālajās formās.
[1] Asmane, Aleida. 2018. Jaunais īgnums par memoriālo kultūru: Iejaukšanās. No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs. Rīga: Zinātne, 76. lpp.
