Trakulīga, spītējoša
Izstāde “Lidija Auza. Glezniecība” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 19. maijam
20/03/2019
Lidija Auza muti neturēja. Vismaz tā var spriest no viņas runas Mākslinieku savienības kongresā 1982. gadā, kuru, gatavojot izstādi, uzgājusi kuratore Ilze Putniņa, publicētu laikrakstā “Literatūra un māksla”. “Man nesaprotama nostāja, ka viss ir vislabākajā kārtībā, ka mūsu glezniecība ir pasaules līmenī un varam būt apmierināti” – no respektablās tribīnes paudusi Auza. “Ne mazākās polemikas, nekādas intereses pateikt ko jaunu, īpatnēju!” – viņa kritizējusi Latvijas pārstāvjus Viļņas glezniecības triennālē, kuri, jādomā, sēdēja turpat zālē vai pat prezidijā. “Un kur paliek trakulīgie, pašreizējai mākslas izpratnei spītējošie?” – viņa retoriski izsaukusies.
Lidija Auza. Caur sidraba birzi gāju. 1970. Audekls, eļļa, PVA tempera, metāla skaidas. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Ak, šīs padomju laika diskusijas par mākslu! Tajās kolēģi viens otru kritizēja, bez žēlastības norādīja uz kļūdām, lauza šķēpus par “satura un formas dialektiku”, un, protams, nenogurstoši aicināja mainīties uz augšu. Mūsdienu cilvēkam, ar ko tādu saskaroties tekstos, ne uzreiz būs skaidrs, kāds īsti ir strīda priekšmets un kādu mērķu vārdā tas vispār notiek. Vārdi bieži vien lietoti skaļi un tukši, neapgrūtinot sevi ar skaidrošanu, kas ar tiem domāts. Vienu gan var saprast diezgan ātri – to laiku cilvēkiem bija pavisam citi priekšstati, kas ir viņu darīšana, kas – citu un par ko nevienam nav nekādas daļas. Tomēr kolektīvā rūpe par mākslas labumu un sliktumu ir atstājusi līdz mūsu dienām funkcionējošu mantojumu – reizēm kuriozus, reizēm vienkārši aplamus priekšstatus par mākslas vēsturi, krustu šķērsu sazīmētas “sarkanās līnijas” it kā labas gaumes un profesionālo standartu dēļ, nesaprotamas hierarhijas, kas veido izcilību panteonu un atstumto vairākumu. Ne uzreiz saprotams, ka šīs diskusijas notika nevis tāpat vien, bet ietverot plašu cilvēcisko vājību spektru, kur vēlme nopelnīt, godkāre un nenovīdība bija vēl tās labākās. Ik pa brīdim šī dīvainā pasaule atdzīvojas dažādos kanonos, izcilību sarakstos. Tādēļ apsveicama ir katra izstāde, kas latviešu mākslas vēsturi ne tikai padara atkal redzamu (trūkstot atsevišķam pēckara mākslas muzejam, it kā jau būtu jāpriecājas par to vien!), bet arī no jauna izvērtē. Lidijas Auzas retrospekcija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” ir viena no šādām, jau sen gaidītām ekspozīcijām.
Lidija Auza. Pasaka. 1970. Kartons, eļļa, PVA tempera. Zuzānu kolekcija. Publicitātes foto
Ņemot vērā, ka Lidija Auza dzīves laikā personālizstādi muzejā nav piedzīvojusi, notikumam piemīt zināms sensācijas potenciāls, ko pastiprina vēsts par to, ka uz izstādes laiku no Talsu pašvaldības aizlienēts lielākais sienas gleznojums Latvijā. Tomēr būtu pārspīlēti apgalvot, ka Lidija Auza ir pilnīgs jaunatklājums Latvijas mākslas ainā (kāds bija, piemēram, šeit pat “Arsenālā” 2012. gadā izstādītais Visvaldis Ziediņš), disidente vai padomju režīma upuris. Vismaz biogrāfijas fakti liecina par normālas padomju mākslinieces dzīvi un karjeru, ar visām tās sniegtajām iespējām un kreņķiem. Tomēr zināma brīvdomība, neiederība latviešu mākslas smalkajās aprindās iezīmējas gan. Šaurā lietpratēju lokā autores vārds ir labi pazīstams, viņas darbi glabājas LNMM fondos (viens pat ir apskatāms pastāvīgajā ekspozīcijā, bet, tā kā arī populārāki mākslinieki nav pārstāvēt neko kupli, tas vien vēl atšķirību neparāda), Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā un privātkolekcijās, kas ir praktiski nepieejamas. Tādēļ jautājums, cik minētais šaurais loks ir darījis, lai savas specifiskās zināšanas darītu pieejamas plašākam interesentu lokam, ir pamatots. Līdz šim – acīmredzami nepietiekami, salīdzinot ar aplūkojamo mākslas darbu vērienu un personības jaudu, ko tie izstaro.
Lidija Auza. Pūt, vējiņi. 1968. Audekls, eļļa. Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcija. Publicitātes foto
Sausas biogrāfiskas ziņas liecina, ka Lidija Auza dzimusi 1914. gadā, studējusi Mākslas akadēmijā no 1937. līdz 1949. gadam. Tas var likties ilgs posms, bet iedomājoties visu, kas tajā laikā notiek, un ņemot vērā, ka šajā periodā dzimuši mākslinieces trīs bērni (vidējais – vēlākais gleznotājs Leonīds Mauriņš, 1943–2012), saprotams, ka nelabvēlīgāku laiku ienākšanai mākslā diez vai var iedomāties. Lidija Auza tomēr to paveica, izmantojot tēmu, kas pakļāvās sociālistiskā reālisma kanonam, tomēr vismazāk ideoloģizētā veidā. Viņas gleznotās ainas no baleta mēģinājumiem sasaucās ar Padomju Savienībā piekopto baleta kultu un atbilda daudzfigūru kompozīcijas standartam, bet reizē bija arī jūsmīgs vēstījums par teatrālu burvību un attēloja sieviešu ķermeņu skaistumu un spēku laikam piedienīgā veidā. Balerīnu gleznošana viņu satuvināja ar Aleksandru Beļcovu un viņas meitu Tatjanu Sutu, kas izvērsās draudzībā. Šajā laikā Auza vēl gleznoja sociālistiskā impresionisma manierē, pievēršot uzmanību telpas un formas ilūzijai, bet nākamajā desmitgadē noskaidrojās, ka tā nav viņas stihija.
Lidija Auza. Spēks. Gadalaiki. 1972. Kartons, eļļa, PVA tempera. Ģimenes īpašums. Publicitātes foto
Lidijas Auzas mēģinājumi iestāties Mākslinieku savienībā sākumā nevainagojās panākumiem, tomēr kopš 1956. gada viņa bija savienības biedre. Auzas glezniecība kļuva arvien plakanāka un krāsaināka, it kā paātrināti apgūstot visu postimpresionisma pieredzi līdz gandrīz fovismam, lai nonāktu pie nākamā sliekšņa – abstraktās mākslas. Saprotams, ka tā bija problēma, jo atteikšanās no attēlojuma padomju mākslā nekādi neiekļāvās. Līdz ar 60. gadiem sākas stāsts, kas savu stāstītāju tikai gaida, un tieši attiecas uz Lidijas Auzas nozīmīgāko devumu latviešu mākslā: gan pati māksliniece, gan mākslas kritiķi un teorētiķi bija spiesti žonglēt ar jēdzieniem “tēma”, “forma”, “dekoratīvs”, “formālistisks”, “asociatīvs” utt., savijot tos vārdu virtenēs, kas nemaz nav pārtulkojamas mūsdienu valodā. Tas gan nemazināja Auzas enerģiju un apņēmību strādāt savādāk nekā līdz šim un nekā lielākajam vairumam kolēģu. Leģenda vēsta, ka uz to viņu iedvesmojis ceļojums pie māsas uz Lielbritāniju 1961. gadā, kur māksliniece, saprotams, nelaida garām iespēju apmeklēt mākslas muzejus. Viņa pati esot apgalvojusi, ka smēlusies iedvesmu Velaskesa, van Goga, Modiljāni darbos, bet droši vien nevarēja nepamanīt arī laikmetīgos meklējumus. Pēc ceļojuma Auzas stils ieguva aprises, kas raksturīgas tikai viņai, un tā īstenošanai nepieciešamo pašpārliecinātību. Piemēram, 1963. gadā vēstulē Aleksandrai Beļcovai viņa rakstīja: “Personīgi domāju, ka ir vēl daudz iespēju vēl formālistiskāk strādāt, nemaz neskarot abstrakciju” (citāts lasāms izstādes ekspozīcijā). Ko īsti māksliniece ar to domāja, ir tālākas pētīšanas vērts temats, jo pārmetumi par formālismu viņu pavada visu radošo mūžu. Tomēr tie ir būtiski ne tikai vienai biogrāfijai, bet latviešu mākslas vēsturei kopumā, jo pārmetēji jau bija paši tās dalībnieki, neviens cits. Interesanti, ka Auza neklusēja, bet deva pretī, vainojot citus formālā pieejā: “Satura naivitāte rada nabadzīgu formu vai formas atkārtošanos. Man doma un fantāzija, respektīvi saturs, vienlaikus iztēlē parāda formu.”
Lidija Auza. Vārava. 1972. Kartons, jaukta tehnika. Ģimenes īpašums. Publicitātes foto
Auza riskēja: viņa ne tikai ieklīda abstrakcijas teritorijā, eksponējot izstādēs vairākus bezpriekšmetiskās glezniecības darbus, bet arī nosauca tos vienkārši par “dekoriem”, tādā veidā it kā pazeminot to vērtību no stājmākslas augstumiem līdz dekoratīvās mākslas priekšmetu statusam. Lai šo vēlīnā sociālistiskā reālisma abrakadabru saputrotu galīgi, Auza pievērsās materiāliem, kas nav tik cildeni kā audekls un eļļas krāsas: viņa jauca temperu ar PVA līmi, lai veidotu reljefu, un kā pamatu izmantoja grīdas preskartonu. Lai sasniegu mirdzuma, zibšņu efektu vai vēl vairāk dažādotu gleznas virsmu, viņa pie tās līmēja metāla spirāles, naglas un pudeļu korķus. Šādu materiālu izmantojums nevarēja neiespaidot darbu vērtējumu – varbūt, ka viszinīgie kolēģi un kritiķi vienkārši nezināja, ko par to lai saka, lai gan savu samulsumu slēpa aiz kritisku runu plūdiem Mākslinieku savienības sapulcēs un izstāžu apspriešanās. Jāpiebilst, ka Lidija Auza, atšķirībā no, piemēram, savas vēl radikālākās kolēģes Zentas Loginas, nenorobežojās no sabiedrības un par savu taisnību cīnījās. Karjeras vainagojums šķietami bija personālizstāde Mākslinieku savienības zālē 1975. gadā, kādu Logina nemaz nepiedzīvoja. Auzas mājās nereti ciemojušies kolēģi, kaut gan tuvu draugu starp tiem nav bijis.
Lidija Auza. Vētra. 1970. Audekls, eļļa, tempera. Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcija. Publicitātes foto
Tomēr vēl viena virsotne bija priekšā: no 1973. gada līdz 1980. gadam, tātad krietni pāri pensijas vecumam (tas bija 55 gadi), Lidija Auza sadarbojās ar Talsu izpildkomiteju, veidojot vairākus milzīga izmēra darbus – izpildkomitejas ēkai, dzimtsarakstu nodaļai, mākslas skolai. Tie ieved mūs vēl vienā teorētiskā kāzusā, jo nu māksliniece drīkstēja būt gan dekoratīva, gan formālistiska (kartona paneļi bija domāti telpu dekorēšanai), bet, no otras puses – tā skaitījās monumentālā māksla, padomju laika atbildīgākā un prestižākā joma, reizē arī labi apmaksāti pasūtījumi, pie kuriem kurš katrs vis netika. Tagad uz “Arsenāla” zāli īslaicīgi pārvestie darbi rāda, ka Lidija Auza tajos rezumēja visu laiku kopto interesi par arhaiskiem tēliem, mitoloģiskām tēmām. Grandioza izmēra sievietes tautastērpos iemieso folkloras garu, slavenie ceļi, kas vijas pāri Talsu pakalniem, fonā velk bezgalības zīmes.
Skats no izstādes "Lidija Auza. Glezniecība". Foto: Andris Zieds
Skats no izstādes "Lidija Auza. Glezniecība". Foto: Andris Zieds
Lidijas Auzas pirmā personālizstāde muzejā bija vajadzīga, lai mēs reiz ieraudzītu mākslas vēsturē neatšķetinātus jautājumus: jācer, ka kaut kad sekos arī monogrāfiski un salīdzinoši pētījumi par mākslinieces patieso lomu latviešu modernās un laikmetīgās mākslas kontekstā. Ja tam var palīdzēt viņas kanonizēšana, pieskaitīšana izcilību Olimpam – lai būtu. Katrā ziņā tas ir labs iemesls, lai nepalaistu šo izstādi garām.
Skats no izstādes "Lidija Auza. Glezniecība". Foto: Andris Zieds
Paldies Ilzei Putniņai par palīdzību raksta tapšanā.
Kuratora ekskursijas izstādē: 28. martā un 11. aprīlī.
