Teksta bauda un valodas robežas
Izstādes «ES_TEXT» Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskats / Izstāde skatāma līdz 1. maijam
Cilvēki ir veidojuši tekstus kopš vēstures sākuma, taču neviena paaudze to nav darījusi vairāk par mums. Pateicoties sociālajiem medijiem, visi esam kļuvuši tekstu autori, un šis teksta eksistenciālais nozīmīgums vedina atzīt to par gana aktuālu fokusa punktu laikmetīgās mākslas izstādei. No otras puses, uzsvars uz tekstu kā mākslas līdzekli un kultūras mediju nebūt nav jauns. 20. gadsimta 60.–70. gadi iezīmēja gan konceptuālās mākslas uzplaukumu, kurā teksts bieži kļuva par koncepta nesēju, gan strukturālisma un poststrukturālisma dominanci teorijas laukā, sociālo realitāti skatot kā tekstu, diskursu un naratīvu kopumu.
Turpretī 21. gadsimta otrās desmitgades mākslā un teorijā iezīmējas nepārprotama virzība prom no tekstiem un konceptiem. Noguruši no postmodernismam raksturīgām tekstuālām spēlēm, mākslinieki arvien vairāk pievēršas “lietām pašām par sevi”, cenšoties tvert tās kā tīrus objektus viņpus apziņas uzliktajiem diskursīvajiem ietvariem. Šo virzību prom no priekšstata par īstenību kā sociālo konstrukciju pie īstenības lietiskās un materiālās dimensijas akcentējuma apliecina dažādi jaunā materiālisma paveidi, un to vistiešāk pamato spekulatīvā reālisma filozofija.[1]
Šis konteksts man ir būtisks nevis tāpēc, lai apšaubītu “ES_TEXT” kuratoru Elitas Ansones un Leonarda Laganovska izvēli fokusēt izstādi uz it kā neaktuālu tēmu, bet gluži pretēji, lai uzsvērtu paradoksālo situāciju, kurā neizsīkstošais tekstu troksnis, kas piepilda mūsu dzīves, ar pieaugošu uzstājību liek lolot utopiskus sapņus par īstenību un mākslu ārpus teksta. Šajā ziņā izstāde “ES_TEXT” uzlūkojama kā vērtīgs atskats uz teksta izmantošanas stratēģijām pēdējā pusgadsimta Latvijas mākslā, kas ietver arī vairākus īpaši izstādei radītus jaundarbus.
Šī nav pirmā izstāde, kas Latvijā veltīta tekstam kā mākslas medijam,[2] taču noteikti vērienīgākā. Pārstāvēto mākslinieku paaudžu spektrs sniedzas no Jāņa Pauļuka līdz Krišjānim Elvikam, izmantoto mediju klāsts – no glezniecības, grafikas un fotogrāfijas līdz instalācijai, meilārtam un videomākslai. Rezultātā tapusi patīkami daudzveidīga, ne vienmēr pārskatāmi strukturēta, taču visnotaļ reprezentatīva ekspozīcija. Pēc maniem novērojumiem, ne mazāk daudzveidīga ir arī izstādes auditorija, kurā īpaši jāizceļ veiksmīgi sasniegtais gados jaunu soctīklu lietotāju segments.[3]
Runājot par izstādes trūkumiem, kā uzkrītošāko vēlos izcelt skaidrojošu tekstu neesamību izstāžu zālē. Saprotams, ka ar tekstu piesātinātie mākslas darbi runā paši par sevi, taču vairumam izstādes apmeklētāju tie tomēr nepasaka pietiekami. Uzskatu, ka bija izšķiroši svarīgi iezīmēt izstādīto darbu kontekstu ne tikai pie ieejas izvietotajā ievadtekstā vai tiešsaistē izlasāmajā kuratores esejā,[4] bet arī nelielās rindkopās, kas pavadītu izstādes sadaļas, papildus skaidrāk iezīmējot arī tās struktūru. Ieguvēji no tā būtu gan plašā publika, gan mākslas profesionāļi. Pirmie saņemtu kontekstuālu informāciju, bez kuras gan atsevišķu darbu uztvere, gan izpratne par izstādi kā kopumu paliek nepilnīga. Dziļāka izpratne par mākslu ļauj gūt no tās lielāku gandarījumu, tāpēc muzeja izglītojošās funkcijas konsekventāka īstenošana būtu arī veids, kā ilgtermiņā vairot tā apmeklētāju skaitu. Savukārt mākslas profesionāļiem papildu apraksti ļautu niansētāk novērtēt kuratoru veiktās izvēles, kā arī gūt skaidrāku priekšstatu par teksta izmantojuma atšķirīgajām stratēģijām.
Mētra Saberova. “Nav un nebūs”. 2016. Foto: Valdis Ošiņš
Leonarda Laganovska fotosērija “Galeriste”. 1995. Foto: Valdis Ošiņš
Par veiksmīgu jāatzīst izstādē izmantotā intertekstuālā pieeja, kuras nolūks ir likt mākslas darbiem “sarunāties” savā starpā, pārvēršot izstādi kopumā par lielu tekstu.[5] Šādas sarunas provokatīvākais un, manuprāt, veiksmīgākais piemērs ir Mētras Saberovas darba “Nav un nebūs” (2016) saruna ar izstādes kuratora Leonarda Laganovska fotosēriju “Galeriste” (1995). Kamēr Saberovas darbs dokumentē mākslinieces seksuālās autonomijas atgūšanu, veicot himenoplastijas operāciju, Laganovska sērija prezentē vīrišķā skatiena paraugstundu, kas 15 inscenētos portretos demonstrē “sievišķās elegances triumfu pār ikdienas dzīvi”, pārvēršot sievieti par baudas un iekāres objektu un akcentējot vīrieša un bērna neesamību kā būtisku iztrūkumu un neapmierinātības avotu sievietes dzīvē. Kontrasts starp diviem sievietības naratīviem ir ļoti ass, un darbu saruna notiek augstos toņos, taču tāpat jādomā, ka feminismā un dzimtes studijās neiesvaidītiem skatītājiem, lai šo sarunu sadzirdētu, lieti noderētu izstādes veidotāju komentārs.
Izstādes ievads vestibilā. Foto: Kristīne Madjare
Interesanta ir arī Latvijas Valsts kinofotodokumentu arhīva fotogrāfiju izlase, kas dialogā iesaista ulmaņlaiku un padomju okupācijas perioda masu pasākumu skatus, liekot skatītājiem minēt, vai abu režīmu izmantotie propagandas paņēmieni un vēstījumi demonstrē vairāk atšķirību vai līdzību. Tiesa, šie dialogi ir vairāk balstīti sižetu tuvībā, nekā teksta izmantošanas stratēģiju salīdzinājumā, kas noteikti būtu piešķīris izstādei papildu pētniecisku vērtību. Zīmīgs piemērs šajā ziņā ir Jāņa Viņķeļa bioloģisko robotu un Miķeļa Fišera reptiloīdu sastatījums – darbu tematiskā un stilistiskā radniecība aizēno teksta atšķirīgās funkcijas, daļēji novēršot uzmanību no izstādes pamatfokusa.
Ņemot vērā, ka šis pamatfokuss – teksts – pieļauj tik dažādas interpretācijas un izmantojuma veidus mākslā, no izstādes veidotājiem es kopumā sagaidīju lielāku interesi par teksta, attēla, koncepta un objekta atšķirīgajiem attiecību modeļiem dažādu mākslas virzienu un atsevišķu mākslinieku praksē. Turpinājumā piedāvāšu savu skatījumu uz, manuprāt, svarīgākajām teksta funkcijām izstādē aplūkojamos darbos. Šo dažādo tekstuālo stratēģiju kopsaucējs ir estētiskās baudas avota statuss, ko tās ierāda tekstam.
Maija Kurševa. No sērijas “Trīskājains gadījums”. 2010.
Foto: Kristīne Madjare
Viens no ikdienas komunikācijā plašāk izplatītajiem teksta un attēla mijiedarbības veidiem paredz, ka teksts kalpo par attēla semiotisku enkuru, kas, līdzīgi fotogrāfijas parakstam laikrakstā, nofiksē attēla nozīmi (kā, piemēram, Leonarda Laganovska fotosērijā “Galeriste”). Eksperimentējot ar šo konvencionālo pieeju, ir iespējams panākt mākslinieciski iedarbīgus efektus (piemēram, ieviešot metaironisku distanci starp attēlu un parakstu, kā to dara Ēriks Caune mēmju žanra iedvesmotajā gleznā “IMG_1498” vai Maija Kurševa savos grafikas darbos), taču arī šajos gadījumos attēls riskē palikt par teksta ilustrāciju. Līdzīgi teksts funkcionē darbos, kur tas figurē kā ainavas vai sižeta elements (Jāņa Pauļuka “Felicita ar avīzi”, Kristapa Ģelža “Maxima”, Līgas Purmales “Absinta dzērāji” u. c.), kas ne tik daudz nofiksē attēla vēstījumu, cik rada tā specifisku noskaņojumu.
Kristaps Ģelzis. Maxima. 2012. Foto: Kristīne Madjare
Vairākos izstādes darbos teksts zaudē savu pārākumu pār attēlu un daļēji atbrīvojas no semantiskā satura, pārtopot par vizuālu, brīžiem teju ornamentālu veidojumu (Valda Villeruša “Kaligrāfisks vingrinājums”, Rūsiņa Rozītes klusās dabas, Ingas Brūveres, Sigurda Vīdzirkstes un Džemmas Skulmes gleznas) vai arī par jēgas neapgrūtinātu skaņu kopumu (Ērika Boža “Kzzz…”). Sai kategorijai pieskaitāmi arī Gijoma Apolinēra kaligrammas tradīcijā darinātie Jura Boiko, Hārdija Lediņa un Preiļu konceptuālistu vizuālie dzejoļi, kuri cenšas vienlaikus respektēt teksta vizuālo veidolu un semantisko funkciju.
Juris Boiko. Dzejoļi tumsā. 90. gadi. Foto: Valdis Ošiņš
Priekšplānā Rūsiņš Rozīte. “Matemātiķa klusā daba” un “Literāta klusā daba”. 1968. Foto: Valdis Ošiņš
Darbos, kuri vistiešāk demonstrē konceptuālisma ietekmi (Preiļu konceptuālistu pastiši, Artura Bērziņa “Bez nosaukuma”, Miervalža Poļa “Daina ar Krišjāņa Barona foto”, Izoldes Cēsnieces “Aspazija” u. c.) teksts šķietami atgūst savu suverenitāti, taču nereti figurē citāta veidā. No vienas puses, citēšanas fakts norāda uz oriģināla autoritāti un izcilību (tas ir tā vērts, lai tiktu citēts), taču mākslinieku novirzīšanās no tradicionāliem citēšanas mērķiem vienlaikus netieši apliecina poststrukturālisma postulātu, ka nekas valodā nav oriģināls, ka katrs teksts vienmēr jau ir interteksts, un ka ikviens subjekts ir lemts nemitīgam atkārtojumam – gluži kā pasažieris Māra Bišofa butaforiskā vilciena kupejā, kas slīd garām lentei ar Latvijas ciemu un pilsētu nosaukumiem.
Māris Bišofs. x x x. 2002. LNMM arhīva foto
Teksta kā vēstures avota funkciju galvenokārt apliecina dokumentālas ievirzes darbi, daudziem no kuriem piemīt (auto)biogrāfisks raksturs (Intas Rukas, Valta Kleina, Līgas Marcinkēvičas fotodarbi, Izoldes Cēsnieces “Sīzifa rullis”). Pie autobiogrāfiskām liecībām pieskaitāmi arī Ivara Drulles “Dainu skapja” sludinājumi, kuri, iespējams, tiešāk par jebkuru citu tekstu pauž to autoru iekāres patiesību.
10. Gvido Kajons. No cikla “Tēma 011”. 80. – 90. gadi.
Kā atsevišķu kopumu vēlos izcelt darbus, kuri reflektē par valodu kā varas mediju. Tajā var izšķirt, pirmkārt, galvenokārt vēsturiskas ievirzes darbus, kuri attēlo politiskās varas mērķiem instrumentalizētu valodu (gan propagandiskus vēstījumus Gvido Kajona un Jāņa Knaķa fotogrāfijās, gan arī, piemēram, Viktora Desčenko fotodarbā “Look right/Skaties pa labi” attēloto imperatīvu, kas neuzkrītoši regulē cilvēku pārvietošanos pilsētvidē un klusi atgādina, ka varas veidotajiem uzrakstiem ir jāuzticas).
Viktors Deščenko. Skaties pa labi. Londona. 06. marts 2006 Valda Ošiņa foto LNMM arhīva foto
Otrkārt, teksta varu apliecina darbi, kuri satur politiskās kritikas lādiņu (Leonharda Lapina “Zīmju sarunas”, Andra Brežes “Nepiesārņo valodu”, Leonarda Laganovska “Filmas beigas”, arī Māras Brašmanes Rīgas hipiju portreti, kuros figurē pret oficiālo varu vērstie puķu bērnu vēstījumi). Zīmīgi, ka pēc nepārprotamas kulminācijas atmodas periodā, eksplicīti kritiskus darbus izstādē tikpat kā nesastopam (izņemot interpretācijām atvērto Kārļa Vītola 2014. gada darbu “Nacionālā paranoja” un izstādi priekšlaicīgi atstājušo Mārtiņa Sirmā ledusskapi). Tas liek minēt, vai asi kritiskās mākslas trūkums ir kuratoru veidotās izlases iezīme, vai arī dominējoša tendence neatkarīgās Latvijas laikmetīgajā mākslā.
Priekšplānā Miķeļa Fišera darbs “Valodas stunda” (2014). Foto: Kristīne Madjare
Visbeidzot, citādu refleksiju par valodas attiecībām ar varu sastopam Miķeļa Fišera videodarbā “Valodas stunda” ar tajā izspēlēto sapni par teju absolūtu valodas ekonomiju, kā arī dueta Skuja Braden objektos “Rāmji” un “Tuvredzīgs vizionārs”, kas pievēršas ideoloģijas peldošajiem apzīmētājiem. Manās acīs šie darbi ne tik daudz izgaismo valodas pakļaušanu konkrētu varas mērķu īstenošanai, cik aicina plašāk domāt par valodas spēku, kas pārsniedz ikvienu mēģinājumu vērst to konkrētu indivīdu vai grupu interešu īstenošanai.
Norādot uz valodas bezpersonisko un nepiesavināmo spēku, minētie darbi pietuvojas pēdējai teksta izmantošanas stratēģijai, ko atļaušos izcelt kā konceptuāli interesantāko. Tie ir darbi, kuri reflektē par teksta un valodas robežām un, kā likums, uzrāda produktīvu mijiedarbību starp vizuālo mākslu un literatūru. Līdzās Jura Boiko, Hārdija Lediņa un Preiļu konceptuālistu vizuālajai dzejai vēlos īpaši izcelt Arta Ostupa objektu “Mūsdienu dzejas robežas”, kas izvērš nelaiķa Anda Surgunta radītu mītu par Preiļiem kā alfabēta dzimteni. Mobilizējot Preiļu konceptuālisma ironisko poētiku gluži metafiziskos nolūkos, darbs prezentē savdabīgu “neburtu” – garo P, ko nemaz nav iespējams izrunāt. Šī valodiskā kļūme vienlaikus iemieso gan nepārvaramu tieksmi pārsniegt valodas robežas un paust neizsakāmo, gan arī šīs tieksmes nolemtību neveiksmei.
Preiļu konceptuālistu ekspozīcija. Foto: Kristīne Madjare
Neizsakāmais ir tēma, kas šī brīža apstākļos paredzami asociējas ar kara nežēlībām, kuru skatus un aprakstus nav iespējams pārstrādāt, izmantojot mums pieejamos semiotiskos resursus. Apmeklējot izstādi gan pirms, gan pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ievēroju jaunas nozīmes un asociācijas, ko mākslas darbi (piemēram, Artūra Virtmaņa “Fucking times!” vai Leonarda Laganovska “Filmas beigas”) ieguvuši jaunajā realitātē. Šādi izstādē aplūkojamā māksla apliecina ne tikai katra teksta atkarību no sava konteksta, bet arī kontekstu nereducējamu pluralitāti, jo neviens no tiem nav pašpietiekams pamats interpretācijai.
Foto: Kristīne Madjare
Laikā, kad pavisam tuvu diendienā tiek izdzēstas un sagrautas neskaitāmas nevainīgu cilvēku dzīvības, mākslas baudīšana varētu šķist pārāk egoistiska, pret citu ciešanām nejutīga nodarbe. Taču mākslas loma šādos brīžos ir neatsverama, jo tā spēj palīdzēt mums saglabāt mentālo līdzsvaru laikā, kad tas ir svarīgi kā reti kad iepriekš. Tai pat laikā māksla atgādina arī par brīvības vērtību, ciktāl tā aicina domāt ārpus ierastajiem rāmjiem un meklē arvien jaunas jēgas, neapstājoties pie virspusē peldošām nozīmēm. Izstādes “ES_TEXT” sniegtā pieredze kļuva man svarīga abos šajos aspektos – tā ļāva gan gūt mierinājumu emocionāli smagā brīdi, gan izjust mākslas kā brīvības medija emancipējošo spēku. Pateicos izstādes kuratoriem un māksliniekiem par šo iespēju un aicinu visus, kas izstādi nav redzējuši, līdz 1. maijam to apskatīt.
***
[1] Spekulatīvā reālisma galvenais mākslai veltītais teksts ir objektorientētās ontoloģijas veidotāja Greiema Harmana “Māksla un objekti” (Harman G. Art and Objects. Polity, 2020). Kritizējot šo domas virzienu, Nikolā Burjo trāpīgi norāda, ka spekulatīvā reālisma interese par “mēmo” objektu pasauli sakņojas vēlmē atbrīvoties no valodas dominances: “Tas, kas šodien parādās kā spekulatīvā reālisma vienreizīgums, ir [..] valodas izdzēšana, pārceļot to ārpus domāšanas lauka” (Bourriaud N. Inclusions: esthétique du capitalocène. Paris: PUF, 2021, p. 94).
[2] 2012. gadā laikmetīgās mākslas centrs KIM? organizēja Ingas Brūveres kūrēto grupas izstādi “TEKSTS=ATTĒLS”, vairums no kuras māksliniekiem pārstāvēti arī “ES_TEXT”.
[3] Vairāki vidusskolas vecuma jaunieši man atzina, ka uz izstādi viņus atvilināja Kristiāna Brektes darbs “Viss slikti”, kas jau atklāšanas dienā bija kļuvis par Instagram hītu.
[4] Elitas Ansones sarakstītais izstādes kataloga teksts uz vietas pieejams apmeklētājiem, noskenējot QR kodu.
[5] Elita Ansone. ES_TEXT (izstādes apraksts).
Titulbilde: Kriša Salmaņa darbs JĀNĒ! (2021) izstādē “ES_TEXT”. Foto: Valdis Ošiņš
