Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi
Septiņu gleznu stāsti
Līdz 30. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma izstāde “Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi”, kurā Ufici galeriju meistardarbi no Piti pils Modernās mākslas galerijas Florencē veido dialogu ar izciliem 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma darbiem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma.
No Florences uz Rīgu atvesti 74 mākslas darbi, lai vēstītu stāstu par Itālijas mākslas procesiem 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē. Tas ir laiks, kas Itālijas mākslas kontekstā mazāk zināms Latvijas skatītājiem, kuriem Itālijas māksla vairāk asociējas ar dižajiem renesanses sasniegumiem. Būtiski pieminēt, ka 19. un 20. gadsimta mijas mākslas pazīstamākie autori dzīvojuši un slavu guvuši Parīzē.
Ekspozīcija iepazīstina ar Itālijas nozīmīgākajiem mākslas virzieniem un strāvojumiem no makjajoli (macchiaioli) grupas līdz divizionismam, no simbolisma līdz itāļu ekspresionismam, no futūrisma līdz modernajam klasicismam.
19.–20. gadsimta mijā un 20. gadsimta sākumā Itālija bija daudzu Latvijas mākslinieku iedvesmas avots. Šim savstarpējās bagātināšanās laikam ekspozīcijā veltīta atsevišķa sadaļa, kas vēsta ne tikai par latviešu mākslinieku pieredzi Itālijā, bet arī par dažādām sadarbības formām Itālijā un Latvijā.
Izstādes nosaukums “Itālijas gaisma” atspoguļo 19. gadsimta vidus / beigu tendenci – gaisma kļuva par svarīgāko elementu vairāku mākslas virzienu uzskatu sistēmā. Ne velti 19. gadsimta nogali dēvē par vizuālās mākslas “gaismas gadiem”, kad notika fundamentālas izmaiņas attiecībā uz mākslas mērķi, saturu un formu. Tāpēc arī izstādes dizainā, kuru veidojis mākslinieks Artūrs Analts, gaismai vai tās trūkumam ir piešķirta īpaša loma.
Šī izstāde ir kopdarbs, kur izpētē, koncepcijas izstrādē un realizācijā piedalījās ievērojami Itālijas mākslas zinātnieki un LNMM speciālisti: Ufici Piti pils Modernās mākslas galerijas vadītājas Dr. Vanesa Gavjoli (Vanessa Gavioli) un Dr. Elena Markoni (Elena Marconi), projekta kuratori LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule un biedrības Nuova Artemarea prezidents, mākslas pētnieks, kurators Dr. Gvičardo Sasoli (Guicciardo Sassoli de’ Bianchi Strozzi) sadarbībā ar vadošo LNMM pētnieci, Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas (18. gs.–20. gs. 1. puse) vadītāju Dr. art. Aiju Brasliņu. Lielu darbu tekstu tulkošanā un rediģēšanā veikušas LNMM speciālistes Arta Vārpa un Aija Zandersone.
Piedāvājam iepazīt izstādes galvenos pieturpunktus caur projekta vadītājas un kuratores Astrīdas Rogules izvēlēto septiņu gleznu stāstiem.
Džovanni Boldīni. Pašportrets
Izcils, virtuozs gleznotājs, publikas mīlulis, Parīzes augstākās sabiedrības portretētājs, par kuru kāds kritiķis teicis, ka “lai nu kā, bet Boldīni nav tikai modes mākslinieks...”
Džovanni Boldīni (Ferāra, 1842 – Parīze, 1931). Pašportrets. 1892. Audekls, eļļa, 45 x 40 cm
Džovanni Boldīni pašportrets, kas tapis Kristiano Banti studijā Montorsoli, ir vairāk nekā tikai pašatveids. Tas ir drosmīgs mākslinieciskās identitātes pētījums, mākslinieka daiļrades pārejas brīža momentuzņēmums, ko piepilda vibrējoša, eksperimentāla enerģija.
Mākslinieks sevi piesaka ar frontālu, skatītāju izaicinošu skatienu. Tajā nav pašapmierinātības, bet gan savveida stindzinoša apņēmība, kas piesaista uzmanību. Gaisma nevis izgaismo, bet modelē formu, radot gandrīz metālisku tonalitāti, kas ir tāla no mākslinieka stilam ierastajiem siltajiem toņiem.
Boldīni interesēja mākslas izaicinājumi, kas tobrīd aktuāli Eiropā. Šajos jaunās valodas meklējumos atbalsojās Vistlera, Sardženta un Sūrna iespaidi.
Viņa otas žests ir brīvs, teju mežonīgs, fons veidots pagarinātiem krāsu triepieniem, uz audekla akcentētas tumšas līnijas.
Līdzās vizuālajai līdzībai šis pašportrets atklāj mums mākslinieka sarežģīto un fascinējošo personību ar magnētisku skatienu, kas spēj ietiekties cilvēka dvēselē.
Plīnio Nomellīni. Lorenco Viāni portrets
Jaunā Viāni portrets ir kā neveikls momentuzņēmums - šķiet, fotogrāfs par vēlu nospiedis slēdzi un portretējamis jau paspējis aiziet līdz gleznas rāmim. Savukārt krāsu palete bagātīgi un koši ilustrē Itālijas nakti.
Plīnio Nomellīni (Livorno 1866 - Firenze 1943). Lorenco Vjāni portrets. 1902 circa. Eļļa, audekls, cm 61 x 48 cm
Lorenco Viāni portrets, ko ap 1902. gadu gleznojis Plīnio Nomellīni, ir ļoti nozīmīgs darbs gan tā mākslinieciskās kvalitātes, gan biogrāfiskā un kultūras kontekstā. Tas ir laiks, kad Nomellīni, jau iesakņojies Itālijas mākslinieciskajā vidē, mita Torre del Lago. Vietā, kas bija mākslinieku un intelektuāļu pulcēšanās vieta. Jaunais Viāni toreiz bija māceklis frizētavā. Nomellīni, apzinoties Viāni potenciālu, mudināja viņu iestāties Lukas karaliskajā mākslas institūtā, iezīmējot jaunā mākslinieka nozīmīga apmācības posma sākumu.
Uzturoties Torre del Lago, abus māksliniekus ietekmēja vietējā radošā loka atmosfēra. Tur rosījās tādas personības kā Džakomo Pučīni, Gabriēle D’Annuncio, Pjetro Maskanji, Džovanni Paskoli, Sems Benelli, Eleonora Dūze un Galileo Kīni. Šīs tikšanās mudināja Nomellīni attīstīt savu stilistisko valodu – pārņemot divizionisma un jaunās Eiropas tendences un atsakoties no vēlīnās makjajoli tradīcijas.
Viāni portrets atspoguļo šo stilistisko pāreju. Plūstošie otas triepieni un dinamiskā kompozīcija atklāj divizionisma mākslas sintakses asimilāciju ar Nomellīni mākslinieciskajiem pētījumiem raksturīgu personalizāciju. Izvēle izmantot krāsu gradāciju un uzsvērt gaismas efektus liecina par atteikšanos no programmātiskas pieejas, tuvojoties impresionistiskajai estētikai, kas balstīta subjektivitātē un emocijās.
Glezna, kas 1978. gadā nonāca Modernās mākslas galerijas kolekcijā, ir nozīmīgs pavērsiens Itālijas mākslas vēsturē, izceļot abu mākslinieku mijiedarbību un viņu radošo attīstību intensīvas kultūras aktivitātes periodā.
Džordžo de Kiriko. Metafiziskā kompozīcija
Šis mākslas darbs ir viens no visvairāk pazīstamajiem pasaulē. 1914. gadā uzgleznotais versija atrodas MoMa Ņujorkā.
Džordžo de Kiriko (1888, Voloza – 1978, Roma). Metafiziskā kompozīcija. 1950–1960. Audekls, eļļa, 60 x 50 cm
Džordžo de Kiriko “Metafiziskā kompozīcija” nonāca Florences Modernās mākslas galerijas kolekcijā 1964. gadā kā liela “makjajoli” glezniecības cienītāja un sava laika mākslas pazinēja, kolekcionāra Leones Ambrona dāvinājums. Mākslinieks vēlreiz atgriezies pie viena no saviem pazīstamākajiem darbiem, kura pirmā versija atrodas Modernās Mākslas muzeja Ņujorkā kolekcijā. “Mīlestības dziesmas” nosaukums cēlies no Gijoma Apolinēra dzejoļa. Gleznas centrā ir klasicisma simbols – Belvedēras Apollona galva. Tā novietota vienā no mākslinieka daiļradei raksturīgajiem pamestajiem, mīklainas arhitektūras ieskautajiem laukumiem, kuru šķērso slīpas ēnas. Fonā attēlota laikā šķietami apturēta lokomotīve, bet sarkanais cimds, kas pienaglots pie sienas, vedina domāt par mīklainu cilvēka klātbūtni, pastiprinot nemiera sajūtu. Zaļā sfēra priekšplānā simbolizē bērnību, un ir sirreāls, pat disonējošs elements. De Kiriko 1918. gadā rakstīja, ka “visā ir jāatklāj dēmons”. Šajā darbā objekti savienojas negaidītās kombinācijās, radot atsvešinātības sajūtu – sirreālisma estētikas pazīmi, kuru mākslinieks attīstīja krietni pirms saviem franču sekotājiem. Sākot no 20. gadsimta 50. gadiem, mākslinieks sistemātiski pārskatīja sava metafiziskā perioda tēmas, polemiski tās atkārtojot un tā paužot kritisku attieksmi. 1950. gadā, protestējot pret pirms diviem gadiem notikušo Venēcijas biennāli, kur galveno balvu par metafizisko glezniecību saņēma Džordžio Morandi, viņš organizēja “Anti-biennāli” , lai nosodītu, viņaprāt, “briesmīgo viltojumu” izstādi. De Kiriko apšaubīja pašu oriģināla jēdzienu, nojaucot robežu starp kopēšanu un radīšanu, tā sagraujot datēšanas un kataloģizācijas loģiku.
Italo Grizelli. Fantastiska klusā daba
Mākslas darba autoram, šķiet, bijušas visciešākās saites ar Latviju. Viņa paziņu lokā bija divi izcili latviešu tēlnieki – Teodors Zaļkalns un Kārlis Zāle.
Italo Grizelli (1880, Monteskudaio – 1954, Florence). Fantastiska klusā daba. 1910. Audekls, eļļa, 35 x 23,6 cm
Italo Orlando, pazīstams kā Grizelli, bija autodidakts-kosmopolīts. Ilgu laiku uzturējies Krievijā, viņš pārcēlās uz Berlīni un vēlāk Parīzi, bet visbeidzot atgriezās Florencē.
1913. gadā Grizelli ieradās Sanktpēterburgā, lai piedalītos konkursā par iespēju veidot cara Aleksandra III portretu, un palika Krievijā līdz 1921. gadam. Tur viņš iepazinās ar latviešu māksliniekiem, tostarp tēlniekiem Teodoru Zaļkalnu un Kārli Zāli. Zīmīgi, ka Pizas Nacionālā muzeja kolekcijā atrodas divi Grizelli 1915. gadā gleznoti Teodora Zaļkalna portreti.
Grizelli sievasmāte nāca no Jelgavas, tāpēc iespējams, ka, tieši pateicoties viņai un mākslinieka dzīvesbiedrei, gleznotājs nonāca saskarē ar Baltijas māksliniekiem. 1929. gadā Grizelli vēstulē izrādīja vēlmi sarīkot izstādi Rīgā, taču šī iecere nerealizējās. Visticamāk, finansiālu apstākļu dēļ.
Kompozīcija “Fantastiska klusā daba” radīta 1910. gadā, gleznotāja uzturēšanās laikā Vjaredžo, kur viņš tikās ar Plīnio Nomellīni un Lorenco Viāni. Kaut arī glezna ir abstrakta, tās uzbūve vedina domāt par tēlniecisku domāšanu – motīvs ir acīmredzami skulpturāls, ko apliecina arī gleznotais podests zem telpiski ovālā konstrukcijas apjoma. Klusajā dabā nav futūrisma kustības dinamisma, tajā saskatāma Centrāleiropas manierei tuvāka niansētība, kas raksturo gleznotāja daiļradi arī vēlākajos gados.
Gvido Marusigs. Burvju koks (Gondolas un uguns)
Pēc 1914. gadā notikušā Venēcijas mākslas biennāles šī glezna nonāk Piti pils Modernās mākslas muzejā kā izcils sava laika glezniecības paraugs.
Gvido Marusigs (1885, Trieste – 1972, Goricija). Burvju koks (Gondolas un uguns).1914. Audekls, eļļa, 130 x 130 cm
Venēcijas gondolas gleznā izgaismo salūta gaismas lietus. Naksnīgajā atmosfērā realitāte saplūst ar iztēli, atspoguļojot mākslinieka eksperimentālo pieeju un spēju apvienot simbolisma ietekmes un Art Deco risinājumus, radot savu stilu.
Marusigs mācījās Triestē un studēja Venēcijas akadēmijā pie Etores Tito (glezniecību) un Augusto Secanes (grafiku un scenogrāfiju), iegūstot starpdisciplināru mākslas izglītību. No 1905. līdz 1914. gadam viņš regulāri piedalījās Venēcijas biennālēs, izpelnoties atzinību ar novatoriskām kompozīcijām, kuras iedvesmojusi japāņu grafika un fotogrāfija. No glezniecības līdz dekoratīvajai mākslai, no ilustrācijas līdz arhitektūrai un dizainam – Marusigs pārvarēja tradicionālās robežas starp mākslām un veicināja dažādu izteiksmes līdzekļu dialogu.
“Burvju koks”, ko 1914. gadā iegādājās Piti pils Modernās mākslas galerija, ir nakts aina. Salūta gaismas atveras kā koku zari, gondolas šķietami atrodas starp dažādām pasaulēm: tās iegremdētas tumšā nakts gaismā, savukārt uguņošana projicēta pret fantastiskām debesīm, kur dominē intensīvas krāsas un dramatiski kontrasti. Mākslas darbs dekoratīvi akcentē materiāla un krāsas pašvērtību, kas ļoti tuva Klimta un Vīnes secesionistu eksperimentiem. Savukārt salūta kaskādes ir Triestes gleznotāju iecienīts motīvs. Šo tēmu dažādās variācijās gleznojuši, piemēram, Glauko Kambons, Argdžo Orels un Vito Timels.
Džanfilipo Uzellīni. Izpletnis
Daudznozīmīgs un ironisks stāsts par “Kristus līgavām” un viņu gaidām.
Džanfilipo Uzellīni (1903, Milāna – 1971, Arona). Izpletnis. 1936. Koks, eļļa, 103,3 x 84,7 cm
1936. gadā Venēcijas biennālē Džanfilipo Uzellīni – tolaik Milānas Scuola Superiore d'Arte Applicata all'Industria del Castello Sforzesco profesors – izrādīja neparasti iespaidīgu mākslas darbu, kur izpletņlēcējs planē gaisā, kamēr satraukuma pārņemtas mūķenes klīst pa klosteri. Gleznas audeklu autors pārvērta par skatuvi cilvēciskam komēdijas teātrim, kurā nav nošķīruma starp realitāti un pārdabisko. Šim darbam raksturīgs strikts arhitektoniskais vertikālisms un meistarīgi pārvaldīta forma – pateicoties izsmalcinātai grafiskajai līnijai, figūras izceļas ar izteiksmīgu skaidrību.
Tās stāsts atrodas kaut kur pa vidu starp autobiogrāfiskām atmiņām un fantastisku sapņojumu. Renesanses klosteris atceļojis no atmiņām par villu Aronā pie Madžores ezera, kur mākslinieks pavadīja savas bērnības vasaras. Tas iemūžināts sirreālā situācijā, kur arhitektūras simetriju caurstrāvo metafizisks humors. Šis savdabīgais stils liedz iespēju mākslinieku klasificēt kā kādai konkrētai mākslas kustībai piederīgu. Viņš pats teicis: “Man nepatīk definīcija, mani vienkārši interesē izteikt to, ko jūtu, paļaujoties uz krāsu, arhitektūru un saskaņā ar saviem iekšējiem likumiem.”
Mākslas darbu 1936. gadā par 3000 lirām iegādājās Leone Ambrons. 1956. gadā viņš to uzdāvināja Florences Piti pils Modernās mākslas galerijai.
Bačo Marija Bači. Pēcpusdiena Fjēzolē
Šis mākslas darbs, kurā apvienojas renesanses tradīcija un 20. gadsimta sajūta, it kā atbild uz Benito Musolīni jautājumu, kādai jābūt ideālai gleznai.
Bačo Marija Bači (Florence 1888 - Fjēzole 1974). Pēcpusdiena Fjēzolē. 1926-1929. Eļļa, audekls, 229 x 185 cm
Šis iespaidīgais audekls, ko 1981. gadā Ufici dāvināja mākslinieka bērni, ir viena no aizkustinošākajām Bačo Marijas Bači figurālās poētikas izpausmēm un, iespējams, aizkustinošākajām liecībām pašportretu un interjera glezniecības jomā, kas ataino intīmu mirkli gleznotāja studijā Fjezolē pavasara pēcpusdienā. Glezna tapusi laikā no 1926. līdz 1929. gadam.1932. gadā tā veiksmīgi prezentēta Kārnegija zālē Ņujorkā, vēlāk Venēcijas biennālē (1936) un Quadriennale Romā (1958).
Ap galdu, kura centrā ir ziedu vāze un liecības par taupīgu maltīti (šķīvji, nazis, salvete, maize, augļi, vīna karafe un glāzītes), gleznas varoņi iegrimuši mierpilnā gaisotnē, klausoties drauga un gleznotāja Gvido Peirona ģitāras skaņās. Viņa partnere priekšplānā attēlota no aizmugures, kamēr Bačo ar cigareti bauda sava suņa Toma sabiedrību. Galda galā nekustīga stāv viņa sieva Štāli Tilde, ar seju pagriezusies pret atvērto logu, no kura ieplūst ainavas gaisma, kas līdzīga Silvestro Lēgas “Stornello dziesmai”, radot saikni starp mākslu un dzīvi.
Gleznas svinīgais un mierīgais tonis, kā arī “pārlaicīgā” gaisma, kas ieskauj ainu apcerīgā klusumā, atsauc atmiņā 19. gadsimta Makjajoli mākslas skolu un jaunās neopūristiskās kompozīcijas harmonijas, kas raksturīgas 20. gadsimta 20. gadu itāļu glezniecībai, ko raksturo “atgriešanās pie kārtības”.
