Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes
Foto: Kaspars Teilāns
Fotoieskats izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Līdz 10. maijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisinās gleznotāja Ojāra Ābola daiļradei veltīta izstāde “Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”, kas pievēršas Latvijas okupācijas laika mākslas realitātei starp padomju diktātu un neangažētu mākslu, starp sadarbību un pretdarbību, starp konformismu un nonkonformismu.
Šodien gleznotājs un mākslas teorētiķis Ojārs Ābols (1922–1983) tiek vērtēts kā 20. gadsimta 60.–70. gadu avangardists, teorētiskās domas līderis, Mākslinieku savienības Gleznotāju sekcijas virzītājspēks, Latvijas laikmetīgās mākslas krusttēvs. Amerikāņu kolekcionāri Nensija un Nortons Dodži (Nancy and Norton Dodge) viņa darbus iekļāvuši padomju nonkonformisma mākslas kolekcijā, kas atrodas Zimmerlijas Mākslas muzejā ASV. Tomēr Ojāra Ābola dzīvei it kā ir divas daļas – komunisma idejām kalpojošā un tā, kas aizgūtnēm gribēja tuvināties Rietumu mākslai un Rietumu dzīves stilam.
Ābola politiski sabiedriskā un radošā darbība risinājās 50.–70. gados un neizbēgami bija saistīta ar politiskajām konsekvencēm. Savos darbos gleznotājs pauda laikmetam aktuālu problemātiku. Ābola aktīvisms, māksliniecisko uzskatu veidošanās un transformācija ir stāsts par to, kā ar komunisma ideāliem pārņemts jauneklis mainās un kļūst par nozīmīgu modernisma mākslas praktiķi un teorētiķi, un pat par Latvijas konceptuālās mākslas iedvesmotāju. Sekojot Ābola biogrāfijai un izmaiņām viņa mākslā, izstāde atskatās arī uz sarežģīto Latvijas vēsturi.
Izstādē eksponēti arī Ābola agrīnie 1950. gados radītie “ortodoksālā” sociālistiskā reālisma darbi, kuri veltīti “vēsturiskajai cīņai par komunisma uzvaru”.
Ojāra Ābola dzīvesbiedre Džemma Skulme teikusi: “Mēs kā mākslinieki sākām attīstīties ļoti vēlu – tikai 60. gados.” Ar 1960. gadiem Ābola daiļradē parādās brīvas mākslinieciskās izvēles – figuratīvs ekspresionisms, abstraktais ekspresionisms, konceptuāli gleznu cikli. Šīs radošās intereses ierosināja saskarsme ar Rietumu mākslu.
1956. gadā Ojārs Ābols kopā ar Džemmu Skulmi ar kruīza kuģi PSRS kultūras darbinieku delegācijas sastāvā devās ceļojumā apkārt Eiropai. Pēc nokļūšanas otrpus dzelzs priekškaram un sastapšanās ar īstu modernismu viņa uzskati par mākslu radikāli mainījās. Pagrieziena punkts Ābola daiļradē ir 1962. gadā gleznotie “Kalēji” – figurāla skarbā stila kompozīcija, kas uzgleznota spēcīgā ekspresīvā manierē. 1963.–1964. gados Padomju Savienībā tika izvērsta formālisma apkarošanas kampaņa, un Ābols nonāca formālistu sarakstā. Tomēr pamatā 60. gados viņa glezniecībā parādās modernas skarbā stila modifikācijas skolotāja Romana Sutas ietekmē, paralēli Ābols īpaši bija iedziļinājies Pablo Pikaso (Pablo Picasso) mākslā.
Neraugoties uz modernistu apkarošanu, 1960. gadu vidū Ojārs Ābols nonāca arī pie pilnīgi abstraktas izteiksmes, kuru bija iedvesmojusi franču abstrakcionista Pjēra Sulāža (Pierre Soulages) daiļrade. Ābols dzīvoja pastāvīgā spriedzē starp sevi kā komunistu un sevi kā mākslinieku. Viņš gribēja piederēt Rietumu mākslai un Rietumu dzīves veidam, tomēr darbojās okupācijas sistēmas izveidotajās struktūrās.
No 60. gadu beigām Ojāra Ābola māksla kļuva arvien konceptuālāka, viņu interesēja procesi uz Zemes un cilvēka loma tajos. Ābola raizes par Zemi bija pacifistiskas un drīzāk veidojās 70. gadu Rietumu ekoloģiskās kustības, nekā aukstā kara propagandas saukļa “cīņa par mieru” garā. 1970. gados Ojārs Ābols uzsāka vairākus konceptuālus ciklus, Greenpeace idejas atbalsojās darbu sērijā “Procesi uz Zemes”. Pat viņa klusās dabas bija konceptuālas, tās komentēja sliktu gaumi, mietpilsoniskumu un greznības kultu (“Antibīdermeijers”, ”Tirgoņu renesanse”).
Ojārs Ābols bija arī teorētiķis un mākslas kritiķis, 1970. gados Latvijā viņš kļuva par vienu no erudītākajiem Rietumu mākslas pārzinātājiem. Pēc ārzemju braucieniem gleznotājs ar kolēģiem aizrautīgi dalījās savos iespaidos. 1976. gadā, atgriezies no Venēcijas mākslas biennāles, Ābols ierosināja izstādi “Daba. Vide. Cilvēks” (1984), kas kritiski pieietu cilvēka un vides attiecībām. Šī izstāde izraisīja laikmetīgās mākslas sprādzienu Latvijā.
Dzīves laikā Ojāram Ābolam Latvijā nenotika neviena personālizstāde, tomēr viņš aktīvi piedalījās mākslinieku kopīgās izstādēs. Ābola dzīvesbiedre Džemma Skulme pēc Ābola nāves turpināja abu kopā iekustinātos mākslas procesus Latvijā.
Līdz ar Ojāra Ābola izstādi klajā nāk grāmata – Dr. art. Elitas Ansones monogrāfisks pētījums “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes”. Tas ir mēģinājums likt kopā abas Ābola dzīves daļas – komunistisko un prorietumniecisko, viņa konformismu un nonkonformismu, lai saprastu, kas tad īsti bija Ojārs Ābols.
Piedāvājam fotoieskatu izstādē.
