Foto

Ar 7000 kokiem šodien ir par maz

Helmuts Caune

09.12.2020

Intervija ar Rasu un Raiti Šmitiem

Par cilvēka izraisītajām klimata pārmaiņām esmu pieradis domāt kā par kaut ko, kam vienkārši jātic – ne jau tāpēc, ka tās būtu nepierādāmas, bet tāpēc, ka zinātniskā argumentācija, kas pamato to saistību ar cilvēka darbību, ir pārāk sarežģīta un apjomīga, lai man pietiktu laika, spēka un vēlēšanās tai izsekot. Es vienkārši ticu, ka absolūtais vairums iesaistīto zinātnieku zina, ko runā, un man ar to nav problēmu. Vienlaikus nojaušams, ka, lai arī zinātnes pasaulē pastāv vienprātība par pamata faktiem, – klimats mainās, cilvēki vismaz daļēji ir vainojami – tik kompleksam fenomenam ir pietiekami daudz slāņu un detaļu, kurās vienprātības ne tikai nav, bet trūkst pat elementāras izpratnes par notiekošo. Piemēram, vai jūs zinājāt, ka daudzas koku sugas ne tikai ražo skābekli, bet arī izdod gaistošas CO2 emisijas, kas, ļoti iespējams, veicina planētas sasilšanu, bet nav īsti skaidrs, cik lielā mērā? Šīs emisijas šobrīd skaistas virtuālas vizualizācijas veidā attēlotas pazīstamo jauno mediju mākslinieku, kuratoru un kultūras novatoru Rasas un Raita Šmitu darbā “Atmosfēriskais mežs”, kas apskatāma jauno mediju kultūras centra RIXC galerijā Lenču ielā 2.

RIXC dibinātāji Šmiti jau vairāk kā 20 gadus ir jauno mediju, tehnoloģiju un interneta mākslas celmlauži Latvijā, kuru ik gadu rīkotais RIXC mākslas un zinātnes festivāls un tam sekojošā izstāde kļuvuši par stabilu un vērtīgu notikumu Latvijas kultūrtelpā. Šogad festivāls notika oktobra sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tā tēma bija ekoloģijas, klimata pārmaiņu, tehnoloģiju un mākslas saskaršanās punkti. 8. oktobrī tiešraidē no Toronto varēja vērot unikālu digitālās kultūras platformas un apvienības (DDL)2 performanci, kas bija veltīta “ekodatiem” un “mākslinieciskajam” intelektam un meklēja atbildes uz jautājumiem par tehnoloģiju attēlošanu un iztēlošanos, kā arī iztaujāja saistību starp “intelekta”, “mākslīgā intelekta” un “mākslinieciskā intelekta” jēdzieniem. Performanci un citus festivāla notikumus joprojām iespējams noskatīties festivāla mājaslapā: festival2020.rixc.org/

Pēc tās turpat LNB tika atklāta izstāde “Ekodati”, kurā 14 starptautiski atzīti mākslinieki savos darbos pēta bioloģiskas, ģeosociālas, tehnoloģiskas un zinātniskas sistēmas un to sarežģītās attiecības. Diemžēl pandēmijas un ārkārtas stāvokļa dēļ izstādi nācās slēgt ātrāk, kā paredzēts, un LNB tā vairs nav apskatāma. Taču plašāk par tās dalībniekiem un viņu darbiem (tostarp tiem, uz kuriem Šmiti atsaucas šajā intervijā) iespējams lasīt šeit: ecodata.rixc.org/

Par laimi, daļa no izstādes – Šmitu “Atmosfēriskais mežs”, kas Lenču ielā tika atklāts dienu vēlāk – ir apskatāma joprojām, turklāt tā ir pagarināta līdz pat 31. janvārim.

Šis darbs lielā mērā aizsākās pirms trim gadiem Šveices mežos. Ko tieši jūs tur darījāt?

Rasa: RIXC bija uzaicināts piedalīties jaunā pētījumu projektā “Ekodati-ekomediji-ekoestētika”, ko finansēja Šveices Nacionālais zinātnes fonds Bāzeles Mākslas akadēmijā. Es tur piedalījos kā pētniece. Šī ideja tika attīstīta pilnīgi no nulles, mēs vienkārši gājām, skatījāmies un iepazināmies ar zinātniekiem, kas tajā Finvaldes mežā jau vairāk kā 20 gadus veic visvisāda veida pētījumus. Pilnīgi no nulles sākām domāt ideju. Pagāja vesels gads daudzos fīldvorkos. Tā kā mēs kādreiz esam daudz strādājuši pie elektromagnētiskajiem viļņiem, man bija brīnišķīgs atklājums, ka turpat, tajā ielejā ir tādi 70. gadu teleskopi, līdzīgi kā Irbenē. Tad nu es sāku domās meklēt kādu saikni starp mežiem un signāliem – kur tā ekosistēma aiziet “augšā”, līdz mākoņiem, līdz kosmosam? Un vienu dienu mežā es vienkārši uzskrēju virsū somu zinātniecei, kura man ļoti aizrautīgi sāka stāstīt par to, kā mēra sveķu spiedienus un meža emisijas no stumbriem. Reti kuru zinātnieku interesē stumbrs, zinātnieki lielākoties pievēršas lapām. Stumbrs šķiet kaut kas neaktīvs, kam vienkārši plūst cauri ūdens.

Raitis: Jāpiebilst, ka Finvaldes mežs ir skujkoku mežs.

Rasa: Jā, un viņa tur bija uzstādījusi tādus brīnišķīgus spektrometrus, kuros nepārtraukti pienāca ļoti daudz datu no sešiem kokiem. Viņa visus datus apstrādāja ļoti jaudīgos datoros. Un tad es sapratu – okej, ar gaisa, atmosfēras ķīmiju mēs vēl neko darījuši neesam, un tas kādreiz varētu būt tas trūkstošais posms, kas palīdzētu atspoguļot meža ekosistēmu un klimata izmaiņas veidā, kas mums šķita interesants. Es sāku visu ko lasīt un sapratu, cik maz mēs par to visu zinām, jo koku emisijas ir ļoti ātri gaistošas, dažās minūtēs, un stundās tās jau pārvēršas par kaut ko pavisam citu, bet zinātniekiem ilgi nav bijis un joprojām nav, ar ko tās labi nomērīt. Tās nevar izmērīt augšā, mākoņos, kur tās tūlīt pievienojas visām pārējām daļiņām, kas gaisā veido mākoņus. Pilsētās šīs emisijas savukārt tūlīt saplūst ar izplūdes gāzēm. Līdz ar to tas priekš manis kļuva pietiekoši interesanti – mēģināt saprast, kā varētu vizualizēt kaut ko tik neredzamu un gaistošu – šo procesu, kas ir mums apkārt un ir ļoti jaudīgs, bet kura mērogu pat zinātnieki īsti neapzinās, jo viņi īsti nespēj šiem procesiem izsekot līdzi. Mērinstrumenti ļauj ievākt tikai dažus datus. Bet tos dažus mēs arī vizualizējām – sveķu spiedienu, augsnes mitrumu, gaisa mitrumu, temperatūru, un šīs pašas volitāli gaistošās emisijas – monoterpīnus, kas mežā rada sveķu smaržu.

Kā šis trīs gadus senais projekts savienojās ar “Ekodatu” izstādi?

Rasa: Tas viss bija šis trīs gadu garais Šveices projekts, kas šogad beidzās un kurā RIXC ir viens no partneriem – kopā ar House of Electronic Arts Bāzelē. Bija paredzēts, ka noslēgumā mēs šo “Ekodatu” izstādi un arī mūsu mākslas darbu parādam RIXC festivālā. Savā ziņā tā arī mums sanāca nosvinēt šī projekta beigas. Mūsu darbs ir pirmo reizi eksponēts oriģinālajā versijā - pirms tam nevarējām to realizēt COVID radītu sarežģījumu dēļ. Tas bija redzams arī internetā kā viens no pirmajiem sešiem darbiem, kas tika izstādīti franču filozofa Bruno Latūra lielajā projektā “Critical zones”, kur ir iesaistīti aptuveni 80 mākslinieki. Viņi mēģina aktualizēt šo jautājumu par klimatu, par pandēmiju un vispār par veidu, kā dzīvot uz zemes. Tā ka pirmā atklāšana bija digitāla. Darbs sākumā parādījās divās digitālās versijās, un tad arī tika izvirzīts Purvīša balvai.

Rasa Šmite un Raitis Šmits, "Atmosfēriskais mežs". 2020. VR datu vizualizācija.

Kā jūs jūsu pašu vārdiem teiktu – par ko bija/ir “Ekodati”?

Rasa: Galvenokārt par to, kā mākslā ir izmantojamas dažādas zinātniskas metodes un tehnoloģijas, kuras zinātniekiem nebija pieejamas vēl pirms gadiem piecpadsmit. Piemēram, lāzerskeneri, kas uztver augu infrasarkano spektru un ar kuriem var nofotografēt lielas meža platības, lai pēc tam no atpakaļ reflektētā spektra modifikācijas saprastu, vai konkrēts augs ir dzīvs vai beigts, vai konkrētajā meža sektorā ir vairāk dzīvu vai beigtu koku. Mūs interesējošā diskusija šajā projektā bija par to, kāda ir šādu tehnoloģiju nozīme un ietekme, un vai mākslinieki gan mākslā, gan ne-cilvēku pasaules attiecībās ar šīm tehnoloģijām var palīdzēt radīt izpratni un empātiju.

Raitis Šmits izstādes "Ekodati" atklāšanā. Foto: Juris Rozenbergs

Atvaino, ne-cilvēku pasaules…?

Rasa: Ne tikai cilvēku pasaulē. Tas saistās ar Bruno Latūra tēzi par to, ka mums, domājot par planētas nākotni un to, kā mēs uz zemes dzīvojam, vajadzētu ņemt vērā visus zemes iedzīvotājus, ne tikai cilvēkus.

Raitis: Visus Zemes iemītniekus. Vienmēr, kad mēs sakām, ka mākslinieki strādā ar kaut ko tādu kā “dati”, par to jādomā kā salīdzinoši ļoti plašu jēdzienu. Ja mēs to sakām, teiksim, par žurnālistiem, pārsvarā runa ir par kvantitatīvajiem datiem. Mākslinieks datiem pieiet ļoti personīgi un plaši. Darbos šajā izstādē bija izmantoti gan kvalitatīvie, gan kvantitatīvie dati, un mākslinieki caur savu pieredzi dažādos veidos izrādīja attieksmi vai pacēla kādu jautājumu. Tas saturs ir tie dati, bet dati ir visdažādākie. Ir publiski pieejami, pašu radīti dati, zinātnieku ievākti, pašu pieredzē iegūti un akumulēti dati, un pēc tam tie pārveidoti mākslas valodā – formā, kas nav forma, kā dati parasti ir dabūjami.

Rasa Šmite un Raitis Šmits izstādes "Ekodati" atklāšanā. Foto: Juris Rozenbergs

Kā notika process, kādā jūs uz šo izstādi savācāt 14 māksliniekus, kas tajā piedalās?

Rasa: RIXC festivālu tēmas vienmēr izriet no tā, kur mēs braucam un kādas izstādes visur kur paši redzam. Sākotnējā doma bija, ka vajag izstādīt mūsējo un Markusa Mēdera darbus, un tad mēs meklējām apkārt arī citus tādus, kas dažādos veidos strādā ar datiem vai ar klimatu. Kā jau parasti festivāla izstādēs, mums patīk atrast dažādus darbus it kā pa tēmu, bet ar ļoti dažādām pieejām. Parasti lielāko daļu kūrē Raitis, viņš seko līdzi notiekošajam, atrod darbus, un tad mēs abi mēs mēģinām saprast, kas mūs interesē, un kā strādā līdzīgi mākslinieki šajā jomā.

Raitis: Mēs strādājam tā, ka domājam gadu uz priekšu. Jau pirms pusgada sākām domāt par nākamā gada festivālu. Piemēram, Elenas Vitakeres darbs ar tiem vīrusiem un maskām – tā bija pilnīga sakritība ar šī gada kontekstu, jo mēs viņu jau pagājušogad uzrunājām, un neviens jau tobrīd nedomāja, ka šāda situācija izvērtīsies. Tas vispār ir 2015. gada darbs. Vienlaikus šoreiz darbus un māksliniekus ieteica arī izstādes līdzkuratore Ivonna Volkarte. Faktiski, kad mums ir gatava tēma, es arī meklēju pa visādiem kanāliem. Šogad sanāca mazāk braukt apkārt, sanāca vairāk meklēt internetā – un pat grāmatās! Piemēram, Sāru Burgeri es atradu grāmatā. Es nezināju viņu līdz šim. Tāpat ir daudz draugu, kas bieži palīdz un iesaka, ja mēs kaut ko nezinām vai nevaram atrast.

Kā šajā stāstā un šajā tematikā ietilpa apvienības (DDL)2 performance, kas notika pirms izstādes atklāšanas? Tās tēma bija mākslīgais un “mākslinieciskais” intelekts.

Rasa: Tas bija ārkārtīgi interesants eksperiments. Tie ir cilvēki no Toronto, mēs ar viņiem iepazināmies janvārī, kad Kanādā izlikām savu purva instalāciju. Viņi veido interesantu dramaturģijas kolektīvu, un uzzinot, ka mums būs “Ekodatu” festivāls, pie šīs idejas sāka strādāt jau pavasarī. Viņi gribēja uztaisīt kaut ko speciāli mums. Un viņi pamazām audzināja lielu kolektīvu, mēģināja apspēlēt dažādās attiecības starp mākslīgo un māksliniecisko intelektu, starp ekoloģisko situāciju un digitālo situāciju. Viņi bija priecīgi, ka mēs viņiem uzticējāmies, un mums bija interesenti, jo ar tādām eksperimentālām performanču dramaturģijas laboratorijām mēs nekad nebijām sadarbojušies.

Raitis: Šis bija drīzāk eksperiments tajā konferences formāta kontekstā, jo bija tā attālinātā konference, kur mēs tikai paši sēžam telpā, un visi pārējie ir Zoomā. Attiecīgi tā performance labi trāpīja šī laika kontekstā. Es bieži saku, ka man šis laiks atgādina 90. gadus, kad mēs sākām tiešraides internetā ar savu interneta radio, un tad, angliski sakot, visiem no tā bija milzīgs fun. Tagad tas ir viss pārvērties par kaut ko tādu deadly serious, visi visam šausmīgi nopietni pieiet, jābūt laikā un vietā, tur un tur, tik un tik ilgi, tāpēc mums tā performance arī likās kā tāds atsvaidzinājums konferences formātam. Kā Pēters Vaibels maijā, kad atklāja izstādi Critical zones, ironizējot teica, ka muzejs ir pārtapis par televīziju.

Ko viņi ietver nošķīrumā starp “mākslīgo” un “māksliniecisko” intelektu?

Rasa: Viņiem tas bija ļoti interesants uzstādījums. Pirmkārt, viņi interesanti izspēlējās ar visādiem sejas atpazīšanas algoritmiem Zoomā. Otrkārt, viņi apskatīja arī limitus – kā var augmentēt, paplašināt kaut ko tādu kā šo mākslīgo, virtuālo telpu, un tad viņi, protams, gribēja uzdot šo jautājumu – kas tad ir šī inteliģence, kas pastāv šajā it kā digitālajā vidē. Un tad viņi pretnostatīja šo māksliniecisko tai mākslīgajai…

Raitis: Es vairāk to redzu kā tādu vārdspēli, subvertēšanu no viņu puses. Apzīmējums “mākslīgais intelekts” ir vairāk tīri teorētisks, jo, ja praktiski runā ar visādiem datorzinātniekiem, viņi lielākoties lieto jēdzienus “neironu tīkli” un “mašīnmācīšanās”. “Mākslīgais intelekts” lielākoties ir algoritms, kas tiek trenēts kaut kādai praktiskai darbībai. Tam visam beigās ir ļoti praktisks rezultāts, kas sasniedzams ar skaidru formulējumu. Bet, ja tam ķeras klāt mākslinieki – arī šajā gadījumā –, viņi to mēģina izvērst tā, kā tas nebūtu bijis paredzēts. Miksējot, subvertējot dažādas pieejas – postmoderno, postmediju, tehnoloģiju izmantošanu tam neparedzētā veidā.

Vai jūs abi varētu aprakstīt, kā jūs gadu no gada ģenerējat visas šīs idejas? Jūs tomēr darāt kaut ko Latvijas kontekstā joprojām diezgan unikālu, un ik gadu spējat piedāvāt bagātīgu, atšķirīgu programmu jauno mediju mākslā.

Rasa: Nu, es teiktu, ka mēs parasti neko neizdomājam no jauna. Mēs kaut kā saliekam kopā ļoti daudz lietas – gan mūsu kā mākslinieku tā brīža intereses, gan to, kas ir aktuāls vispār. Mēs varbūt esam ļoti uztverīgi pret pasauli – mums ļoti interesē, kas ir jauns, kas nācis klāt. Gan tehnoloģijās, gan vispār sociālajos diskursos. Tā ir sanācis, ka mēs samērā “pionierīgi” un “celmlauziski” strādājam jau ilgstoši, jo mums vienkārši tas pašiem ļoti interesē. Katru jauno interešu lauku mēs arī paši nevaram zināt, bet mēs varam ik gadu pieaicināt gan tādus cilvēkus, kas, līdzīgi mums, par to tikko sākuši interesēties, gan tādus, kas to dara ilgāk par mums. Un mums vienmēr viena tēma – jau kopš pirmā festivāla 1996. gadā – ir attīstījusies un dabiski pāraugusi nākamā gada festivāla tēmā. Mums nekad nav bijusi tāda mākslīgi izdomāta tēma, kad nu sēžam, domājam, un nezinām, ko nu nākamgad darīs, un tad kaut ko izdomājam tukšā vietā. Tā vēl nekad nav bijis. Drīzāk ir bijis tā, ka ir pat vairākas idejas, un vairāki lieli ideju projekti jāsaintegrē kopā. Šajā gadījumā, piemēram, šī mākslīgā intelekta performance: es par to viennozīmīgi teicu – jā, dariet, taisiet, jo mēs redzam, ka tas ir tas potenciāls, no kura mums izaugs nākamie projekti. Vai nu nākamgad, vai aiznākamgad. Par mākslīgo un māksliniecisko intelektu mēs arī jau kādu brīdi, protams, domājam, un mēs savos festivālos vienmēr atļaujam kaut ko tādu, kas varbūt burtiski tajā mirklī nav iederīgs, bet mēs esam sajutuši, ka tas varētu tapt par kaut ko interesantu. Tā mēs bieži esam darījuši. Un mēs ļoti daudz braukājam apkārt, paši skatāmies festivālus, paši pasniedzam – esam nemitīgi apdeitoti gan mākslas laukā, gan arī pētniecībā par to, kas ir šīs jaunākās tendences un vēsmas. Un māksla atļauj tās prezentēt vēl pirms zinātnieks pie tām beidzis savu darbu. Piemēram, šis pētījums, ko mēs izmantojam darbā “Atmosfēriskais mežs”, nav publicēts – tur ir daudz pretrunīgu lietu, un zinātniskais izklāsts vēl tikai top. Tas ir tas, ko mēs vienmēr gribam ar mūsu festivālu atļauties – ka nevis māksla ir tā, kas skrien kaut kam pakaļ, bet ka tā pati aicina uz diskusijām par kaut ko jaunu, kas vēl tikai būs. Par to parasti ir RIXC festivāli. Un tas, cik līdzīga ir tēma salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, mūs parasti nesatrauc – ja nu vienīgi gadījumā, kad redzam, ka no tās var kaut kas potenciāli izrietēt nākamajam gadam.

Rasas Šmites un Raita Šmita izstāde "Atmosfēriskais mežs" lidz 2021. gada 31. janvārim skatāma RIXC galerijā

Raitis: Ar tām festivālu tēmām, manuprāt, vēl ir tā, ka, ja tām izietu cauri vēsturiski, varētu redzēt, ka ir kaut kas, kas nedaudz cikliski atkārtojas. Vai tā būtu datu vizualizācija, vai bioart, vai mākslīgais intelekts. Ir šī sfēra, šis virziens, kur mākslinieki strādā, izmantojot to vai citu no šīm tehnoloģijām, un tad paiet kaut kāds laiks, un ir atkal radies kaut kas jauns un vērtīgs, un ar to ir atkal vērts taisīt festivālu. Ir tas sākums, tie “pirmatklājēja” eksperimenti, tad paiet kādi pieci, seši gadi, un, ja tas ir izrādījies mākslā izmantojams instruments vai valoda, var atkal tikt radīts kas kvalitatīvi jauns. Ar to mākslīgo intelektu, man šķiet, ir tā, ka mēs vēl taustāmies, jo jau pirms vairākiem gadiem bija doma kaut ko par to taisīt, bet tolaik vismaz man šķita, ka mākslinieki, kas šajā jomā strādā, vairāk vienkārši tehniski ilustrē MI ideju, nekā pienes klāt kaut ko jaunu un kvalitatīvu. Tas ir saistīts arī ar instrumentu, kuri nemitīgi attīstās, pieejamību. Piemēram, Liepājā ir tāds mākslinieks Gustavs Lociks, kuram nesen bija izstāde, un viņš ļoti labi izvērš to, kā mākslinieks intuitīvi mēģina izmantot MI kā rīku. Es pieļauju, ka no šīs tēmas vēl pēc kāda laiciņa atkal izritināsies kas jauns.

Jūs jau vairāk kā 20 gadus nodarbojaties ar to, ka ņemat visādas avangardiskas zinātniskas un akadēmiskas tēmas un savienojat tās ar mākslas valodu. Vai jums pa šo laiku ir radusies pārliecība, ka šai simbiozei ir ne tikai estētiska, bet arī kāda praktiska un/vai funkcionāla vērtība?

Rasa: Kādreiz mēs vispār daudz vairāk nodarbojāmies ar visādām komunikācijām un tīklošanām, ar kultūru, tās vispārējo nozīmību un tādām lietām. Pievēršanās estētikai drīzāk ir tāds jau apzinātāks pagrieziens, kas nav nemaz tik ļoti sens. Pirmās izstādes mēs sākām taisīt jau pasen, laikam 2004. gadā, bet pirmie festivāli pārsvarā bija tikai milzīgi aizrautīgie diskursi – par ienākošo internetu, par to, kā šis zelta laikmets ir cauri, par mobilo telefonu paradigmu, tad mūsu sadarbība ar radioastronomiju… Tur mēs patiesībā šo estētisko dimensiju ļoti ilgstoši pat noliedzām, jo mums process likās svarīgāks kā mākslinieciskā reprezentācija. Diezgan ilgu periodu, kamēr tehnoloģijas bija jaunas un 90. gadu apsolījumi bija aktuāli… Bet tad mums bija šis tas sakrājies, un 2006. gadā mēs uztaisījām pirmo lielo izstādi “Elektromagnētiskie viļņi mākslā”, tādā veidā tā kā paziņojot, ka jā – mēs tagad tomēr redzam, ka šīs tehnoloģiskās perspektīvas spēj dot arī savu pienesumu mākslā, un māksla darbojas kā šis īsceļš, kā katalizators. Bet jautājums, protams, ir arī par formu. Sākumā daudzi bija pārsteigti – nu, kā jūs varat taisīt tādu tradicionālu formu kā izstāde? Un mēs arvien vairāk un spītīgāk palikām tieši pie izstādes, pie šīs tradicionālās formas, jo visas pārējās iespējamās formas mēs jau bijām izmēģinājuši, un mums kaut kā arvien vairāk sāka rasties pārliecība, ka māksla ir pamanāma, un ka tieši caur mākslu brīdī, kad tā pati par sevi ir kļuvusi par pašpietiekamu objektu, vizuālu reprezentāciju, estētiski pieredzamu vidi vai vēl ko tamlīdzīgu, tajā brīdī var pateikt ko vairāk, nekā konferencēs un diskusijās, kuras tomēr ir aizejošas.

Raitis: Zinātnes un mākslas attiecības ir tāda sarežģīta paradigma, uz kuru var skatīties gan ar entuziasmu, gan kritiski. Es mūsu darbu redzu tā, ka mēs vispirms mēģinām saprast, vai tas darbs vai visa izstāde mums pašiem šķiet gana pārliecinoši un stāv uz kājām, un vai tur ir kaut kāda piesaiste realitātei. Jo vismaz tādā tehnoloģiju avangarda jomā ir ārkārtīgi viegli aizrauties ar neīstām idejām.

Jums arī tas ir sanācis?

Raitis: Grūti pateikt, es jau pēc dabas neesmu tāds milzu entuziasts, kuram būtu tendence ar kaut ko aizrauties. Varbūt 90. gados, pašā sākumā, mēs kaut kādā ziņā bijām aizrāvušies ar ideju, ka interneta pieejamība būs par brīvu visiem. Tā bija utopija, kas bija saistīta ar to, no kurienes mēs nācām – no komunisma zemes, auguši ar komunisma ideoloģiju, kur galvenais ir visiem pēc vajadzībām un katram pēc iespējām, vai kaut kas tikpat murgains. Varbūt sākumā tas veicināja zināmu neīstumu. Bet to es arī norakstu uz to situāciju. Bet, jo vairāk tu strādā, jo vairāk tu saproti, cik svarīgi ir saglabāt realitātes izjūtu. Mēs daudz mēģinām strādāt ar zinātniekiem, un tādi īsti zinātnieki jau ir pavisam skaudri reālisti. Viņi pasaka – šo jautājumu var atbildēt, un to es arī pētu, bet ir daudz ar to saistītu terminu un jautājumu, par ko vispār nekas konkrēts nav zināms. Mūsdienu zinātne lielākoties fokusējas uz to, kas ir pielietojams praktiski, un tas arī ir saprotams. Tas, ko darām mēs – tā ideālistiski skatoties – tomēr ir mēģinājums drusku pavērt cilvēku iztēles telpu. Pabarot cilvēka emocionālās un intelektuālās vajadzības.

Kādi priekš jums pašiem ir pārsteidzošākie secinājumi un jaunumi, pie kā jūs nonācāt, strādājot pie “Atmosfēriskā meža” un pie “Ekodatiem”?

Rasa: Man ir lieli jaunumi par daudz ko! Pirmkārt, tas, ka klimata izmaiņas nevar uztvert tik vienkāršoti, cik mēs to mēdzam darīt. Tas ir ļoti sarežģīts process, un vairumam no mums trūkst elementāras climate literacy, pavisam elementāras izpratnes, kā par to domāt. Es nezināju par meža emisijām, nezināju par citiem veidiem, kā koki elpo vēl bez tā, ka viņi mums ražo skābekli. Izrādās, koki līdz pat 2% no CO2 atdod atpakaļ – un zinātnieki nezina, kāpēc. Vai viņi nespēj to visu apstrādāt, vai kā. Un, kad koki nomirst, viss CO2 no viņu organisma aiziet atpakaļ atmosfērā simtprocentīgi – ja sadedzina, tad uzreiz, ja nesadedzina, tad lēnām. Mani šajā darbā interesē visa tā apmaiņa starp mežu, starp augsni, starp mākoņiem, atmosfēru – tā ir pietiekami sarežģīta, lai daudzi jautājumi kļūtu ļoti mulsinoši. Ir pat tādi zinātnieki, kas saka – ja gribat glābt planētu, tad nē, koki nav jāstāda. Ir ļoti daudz neskaidru faktoru, par kuriem ir dažādi viedokļi. Piemēram, tāds faktors, ka arvien vairāk nokūst sniegi un nenotiek silto saules staru reflektēšana atpakaļ kosmosā. Protams, meži ir vajadzīgi siltajās zemēs, bet aukstajās, ja vairs nav sniega, melnie meži varbūt vairs nav nemaz tik vajadzīgi, jo tie saglabās visu saules siltumu un lielos apjomos varbūt var padarīt situāciju vēl sliktāku. Bet citi zinātnieki atkal runā pilnīgi pretējo. Līdz ar to es sapratu, ka mums atkal ir pašiem jāmeklē kaut kāds pašu redzējums, kā šajā situācijā noorientēties. Nevar vairs gluži kā Boiss 80.-ajos vienkārši mesties stādīt 7000 kokus – ar to šodien acīmredzot ir par maz. Vairāk jāliek lietā savas zināšanas, vairāk jāpainteresējas, kādus tieši kokus stādīt pilsētā, lai koku emisijas nesavienojas ar izplūdes gāzēm un smogu virs pilsētas neveido vēl sliktāku. Jo ne jau visi koki emitē.

Raitis: Es, neskatoties uz viedokļu dažādību, tomēr vairāk sliecos uz intuitīvo – ja ir koks uz ielas, tas ir forši, jo vasarā ir ēna un ir daudz foršāk sajūtu līmenī, nekā ja koka tur nav. Es esmu bijis industriālās pilsētās, kur koku nav un ir daudz nepatīkamāk.

Diānas Šēreres darbs izstādē "Ekodati". Foto: Kristīne Madjare

Pie mums jau arī diezgan cītīgi izcērt.

Raitis: Nu jā, dara, ko var. Bet man drīzāk no izstādes kopumā lielākie atklājumi saistās ar māksliniekiem un priekš manis ļoti interesantiem veidiem, kā var strādāt. Piemēram, holandiešu māksliniece Diāna Šērere un viņas darbs ar zāles saknēm. Procesa ilgums un pacietība, kas vajadzīgs, lai iegūtu šī darba savā ziņā neparedzamo un arī trauslo rezultātu, ir ļoti iespaidīgs. Mani iedvesmoja arī Markusa Mēdera skaņas instalācija, kura nāk no tā paša meža, ar kuru mēs strādājām vizuāli. Viņš veselu gadu ierakstīja skaņas no dažādām vietām mežā un apstrādāja tās ar timelapse metodi, kas būtībā ir vizuāla metode liela daudzuma fotogrāfiju apstrādāšanai. Viņš to darīja ar skaņu, atkārtoti un atkārtoti ierakstot nelielus skaņas semplus. Kad viens to skaņas instalāciju klausās, ir diezgan interesanti, kā viņš viņu ir izkārtojis un kā līdz ar to mežu var pieredzēt akustiski. Man akustiskā puse vienmēr ir uzrunājusi; ja vizuālais bieži vien neliek piepūlēties, akustiskais liek apsēsties, ieklausīties, koncentrēties. Man ļoti patīk brīdis, kad vienatnē varu paklausīties kādu skaņas instalāciju, un šis darbs bija patīkams atklājums. Un, protams, Sāra Burgere un Urzula Bīmane, kas arī bija starp manām izstādes favorītēm.

Sāras Burgeres darbs izstādē "Ekodati". Foto: Kristīne Madjare

Tu sauc atklājumus mākslas praksē. Bet vai tev ir kas līdzīgs kā Rasai – kādi jaunumi par realitāti, ko kāds no viņiem tev būtu parādījis?

Raitis: Grūti pateikt, jo tai realitātei, kas ir manā galvā un uztverē, es droši vien daudz ko pielieku klāt no savas pieredzes un savas kaut kādas iztēlotās nākotnes vai vēl kaut kā. Bet tas, kas ir īsti reāls… Mani nodarbina tie meklējumi – kas ir tas, kas ir patiešām reāls. Kas ap mani ir reāls un kas es esmu kā (reāls) cilvēks. Un tur tā ļoti grūti formulēt, jo tas, man liekas, notiek ļoti, ļoti lēnām – process, kurā tu mainies un sāc skatīties uz pasauli kaut kā savādāk, ja tev paveicas atrast kaut ko citu, citādu. Pārējā laikā, protams, diezgan daudz nodarbina un aizņem laiku parasta eksistences menedžēšana. Tā paliek lielais fons visam. Tāpēc es, atbildot uz šo jautājumu, runāju par māksliniekiem un to, kā viņi strādā, jo viņi man faktiski ir devuši iespēju kaut kādā mērā paskatīties uz realitāti ar citām acīm. Urzulas Bīmanes darbs ar tām zemūdens skaņām, piemēram – es sēžu un iztēlojos, kā valis jūt savu pasauli. Valim ir sonārais lokators, ar kuru viņš sūta skaņas, un tās atbalsojas un nāk atpakaļ. Un milzīgi lielā ūdens platība, pa kuru tās skaņas plūst, ir viņa reālā pasaule, kāda tā ir. Citādākas viņam nav. Es pat nevaru to līdz galam iztēloties, bet - kad es kaut vai pacenšos - man tas liekas ārkārtīgi fascinējoši, un pasaule šķiet pavisam savādāka. Šis darbs ir mākslinieciski konceptuāls, absolūta mākslas objekta dematerializācijas manifestācija gan konceptuālā, gan teorētiskā, gan praktiskā veidā. Un nākotnē, bez šaubām, uz to būtu jātiecas visai ražošanai – visiem materiāliem būtu jābūt tādiem, kas dabā pēc iespējas ātrāk sairst un kļūst par augsni. Beigu beigās, no turienes jau tie lielākoties arī ir cēlušies.

“Ekodatu” izstādes apraksts runā par “plaisu starp tehnoloģisko un ekoloģisko”. Man drīzāk šķistu, ka starp šīm kategorijām ir nevis plaisa, bet tās vairs nav nošķiramas.

Rasa: Tas tomēr ir jautājums konkrētam lokam – māksliniekiem, antropologiem, kas par to interesējas. Bet cilvēcei kopumā, godīgi sakot, es vēl nemanu tādas izteiktas pazīmes, ka ekoloģija nebūtu nošķirama no tehnoloģijas, jo tas process ir mazliet sarežģītāks. Infrastruktūra un resursu pieejamība daudz kur ir tik kritiska, ka ekoloģiskie jautājumi dabiski paliek otrajā plānā, savukārt attīstītajās valstīs, kur tiem būtu jābūt dienaskārtībā, izskatās, ka politiķi joprojām dzīvo uz citas planētas, ja citējam Bruno Latūra kritiku. Un kaut arī liela sabiedrības daļa ir apzinājusies, ka par ekoloģiju vajadzētu domāt un kaut kā rīkoties, tomēr ļoti retajam ir nojausma, ko darīt, ar ko sākt.

Raitis: Man liekas, Rasa, ka lielākā daļa to nav apzinājusies.

Rasa: Nu nav, nav, jā. Jā, mēs par to esam sākuši interesēties. Bet kopumā tas vēl ir nākotnē krietni tāls process, un to varam redzēt kaut vai pie elementārām baktēriju-bateriju tehnoloģijām, ar ko mēs strādājam jau gadus desmit – tā ir krietni nākotnē attālinājusies tehnoloģija, kaut arī inženieriem jau tagad tur darba pietiktu. Dažādu iemeslu pēc – gan politisku, gan finansiālu, gan infrastrukturālu, gan pieprasījuma trūkuma dēļ un tā tālāk. Tas process ir lēns, bet klimata izmaiņas, man ir aizdomas, ir daudz ātrākas, nekā mēs domājam. Un, kā jau teicu, joprojām ir ļoti daudz lietu, par kurām mēs nezinām – kā es nezināju par koku emisijām. Man ir aizdomas, ka tādu lietu ir daudz vairāk. Un tas varētu būt scary. Bailīgāk, nekā mums vispār rādās.

Raitis: Mēs RIXC festivālos kaut kad atgriezīsimies pie pielāgošanās jeb resilience tēmas, kas mums jau kaut kad ir bijusi. Bez pielāgošanās nav iespējams iztikt, jo nav iespējams visu kontrolēt. Manuprāt, neko, izņemot sevi, īsti nav iespējams kontrolēt.

Šī saruna tapusi projekta "Bezgalība vai bezdibenis: mākslas un tehnoloģiju satikšanās" ietvaros. Atbalsta VKKF

Saistītie raksti