Dabas atkritumi, impresionistu inde
Intervija ar izstādes “Zaļš/Atmaskots” kuratoru Jensu Hauzeru
06/08/2019
Šī gada jauno mediju kultūras centra RIXC rīkotais Open Fields festivāls un izstāde “Zaļš/Atmaskots” veltīti zaļās krāsas tematikai visos tās aspektos – no zinātniskā skaidrojuma līdz sociālajai simbolikai. Uzstājoties festivāla ietvaros rīkotajā konferencē, izstādes vieskurators Jenss Hauzers stāstīja, kā lielā daļā valodu vārds “zaļš” ir etimoloģiski tuvs vārdam “augt”, tāpēc tas kulturāli tiek bieži asociēts ar dabīgo, dabiskumu, dzīvo. Taču, kā vēsta t.s. “zaļuma studijas” (greenness studies) – pētniecības lauks, ko attīstījis pats Hauzers –, velns slēpjas detaļās, un zaļais ne vienmēr ir tikai labs vai vairojams, bet var būt pat kaitīgs un nāvējošs. Pirmā skepse, kāpēc šādai vienas krāsas analīzei būtu jāvelta vesela studiju nozare, ir viegli pārvarama, apzinoties, cik būtisks zaļā simbols ir kļuvis mūsdienu sabiedriskajā un politiskajā dzīvē klimata un ekoloģisko krīžu kontekstā. Zinātnieks un kurators Jenss Hauzers, kurš ar zaļuma studijām nodarbojas jau 30 gadu, par to runā savās publikācijās un rīkotajās izstādēs. Hauzers ir Kopenhāgenas universitātes postdoktorantūras pētnieks gan Mākslu un kultūras studiju departamentā, gan Medicīnas muzejā. Tāpat viņš ir zaļuma studiju (OU)VERT tīkla koordinators un sadarbojas un lasa lekcijas vairākās citās universitātēs un pētniecības iestādēs. Kā kurators viņš ir rīkojis vairāk kā desmit izstādes visā pasaulē, lielākoties pievēršoties mākslas un tehnoloģiju saskarsmes, zaļuma, jauno mediju un hibrīdestētikas tēmām. “Zaļš/Atmaskots”, kas apskatāma LNMM Lielajā zālē, ir otrais Hauzera projekts Latvijā pēc 2010. gada izstādes “Transbiotics”.
Izstāde apskatāma līdz 22. septembrim.
Cik sen jūs jau interesē viss, kas saistīts ar zaļo?
Apmēram 30 gadus. Visu šo laiku esmu vācis visu, kam ir kāda saistība ar zaļo visplašākajā vārda nozīmē – kā konceptu, kā krāsu, kā ideoloģiju, kā fenomenoloģisku, fizioloģisku, ķīmisku un fizisku jēdzienu.
Vai jūs teiktu, ka izstāde “Zaļš/Atmaskots” un viss, kas tās ietvaros “palikts” zem šī koncepta, ir vairāk vai mazāk jūsu pēdējo 30 gadu darbības manifestācija? Vai arī ir kaut kas jauns, ar ko šī izstāde ir īpaša?
Ir gan. “Zaļš/Atmaskots” noteikti ir pirmā mākslas izstāde, kas ir visu šo pētījumu gadu rezultāts. Savā akadēmiskajā un kuratora praksē līdz šim esmu uzstājis, ka mums jāatšķetina dabiskuma un dzīvuma idejas un to savstarpējā saikne, kas ne vienmēr ir pamatota. Taču tāpat mums jāatšķetina arī dabiskuma un “zaļuma” idejas. Dzīvojam laikā, kad arvien vairāk domājam simbolos, un simboli mūs arvien biežāk apmierina labāk, nekā īsta materiālā kultūra un realitāte. Tur ir zināma problēma, un digitālā kultūra to ir lielā mērā veicinājusi. Zaļuma studijas, kā es pats tās nosaucu, manuprāt, cenšas atšķetināt simbolisko saikni starp zaļumu un dabiskumu, taču no visdažādāko disciplīnu perspektīvas. Es nāku no bioloģijas un mākslas saskarsmes lauciņa, RIXC – vairāk no fizikas un elektronikas, kā arī estētikas un viļņu epistemoloģijas. Šajā izstādē mēs pirmo reizi mēģinām izstādīt arī mākslas darbus, kas runā par to, kāpēc mēs kā cilvēki tik ļoti vēlamies pārmērīgi kompensēt to, ko esam jau zaudējuši, un kāpēc mums patīk šo kompensāciju saukt par “zaļo”, kamēr vienlaikus mēs turpinām gandēt planētu. Vai mēs tiešām spējam ontoloģiski definēt, kas ir “zaļš”? Kas tas īstenībā ir un cik bieži mēs to paši konstruējam? Zaļais ir “mūsu” medijs. Mēs redzam šo krāsu sava visnotaļ šaurā redzes spektra vidusdaļā, kura ietvaros mūsu suga uztver gaismu specifiskā veidā. Vienlaikus tas, ko uztveram kā zaļo, patiesība ir dabas atkritumi. Te veidojas pārsteidzošs epistemoloģiskais paradokss: cilvēkiem augs tikai izskatās zaļš, jo tā hlorofils absorbē augstas enerģijas zilās un sarkanās gaismas fotonus, lai veiktu fotosintēzi, bet atstaro vidējo spektru kā “drazu”, ja varam tā teikt. Tas ir spektrs ar viļņu garumu no 490 līdz 565 nm, ko augs nevar izmantot fotosintēzei, un tas precīzi sakrīt ar plašāko cilvēka sugai redzamo spektru. Šī situācija noved pie daudziem pārpratumiem un argumentācijas kļūdām. Kā teicis vides filozofs Holmss Rolstons III, “koki nav pa īstam zaļi, ja saprotam, kā darbojas elektromagnētiskā radiācija un mūsu acu optika, tomēr mēs visi tādā veidā redzam pasauli”.
Vai nepastāv zināma bīstamība zaļā simbolisma dekonstrukcijā? Lielais darbs, kas paveikts, lai panāktu, ka liela daļa cilvēku domā par vides saudzēšanu un ekoloģiju, ir cieši saistīts ar zaļā simbolismu.
Protams, es nebūt neargumentēju pret rūpēm par vidi. Mērķis drīzāk ir parādīt šī simbola sarežģītību un par to diskutēt, lai cilvēki saprastu – ar simboliem vien nepietiek. Nepietiek, ka nopērkat sev un savam piecgadīgajam bērnam aviobiļeti uz Parīzi un atpakaļ, un tad apklusinat savu sirdsapziņu, nopērkot dažus ekoloģiskās pārtikas produktus. Nepietiek simboliski iestādīt dažus eikaliptus Amazones baseinā, lai kompensētu visu zaudēto lietusmežu ar visu tā neatkārtojamo biodiversitāti. Palikt pie simboliem ir pārāk viegli. Mūsu doma ir tiešām apjēgt, kas ir zaļais. Politika tiek īstenota simbolisku varas struktūru ietvaros, un politiski – jā, protams, es arī esmu “zaļš”. Esmu ļoti pārliecināts vides aizstāvis. Zaļuma studijās es redzu iespēju ievilkt ideju tirgū starpdisciplinaritātes Trojas zirgu – šajā tirgū, ko ieskauj ziloņkaula troņi, kuros sasēduši hiperspecializējušies idioti. Zaļuma studijas šajā ideju tirgū būtu kā Trojas zirgs, kas spēj aplipināt cilvēkus ar jaunu pieeju tam, kā transdisciplinārā veidā runāt par zaļo pēc būtības. Savest kopā biologus ar fiziķiem. Vides aktīvistus ar cilvēkiem, kuri pārzina fiziku, botāniku, estētiku, fenomenoloģiju. Mums vajag šo ekspertīžu un pieredžu, un saistību sajaukumu, lai radītu risinājumus problēmām reālajā dzīvē, jo šobrīd mēs patiesībā vienkārši paslaukām siltumnīcas efekta sekas zem paklāja. Tāpēc manā gadījumā uzstādījums, ka mums jāapvieno nozares, ir politisks izteikums, ko mēs paužam arī caur šo izstādi. Šajā izstādē RIXC specializējas viļņos un elektromagnētismā, kamēr mans lauciņš ir ekoloģija un bioloģija. Tāpēc mums jau ir zināms sajaukums, un mēs izmantojam zaļuma studijas kā starpdisciplināru platformu. Mēs izmantojam mākslu, lai nodotu šo vēstījumu saprotamā veidā.
Vēl viens koncepts, kas vietām lietots izstādes pieteikumā, ir “dabiski mākslīgi intelekti” ierastā “mākslīgā intelekta” vietā. Varbūt jūs varētu to atšķetināt?
Mākslīgais intelekts (MI) tagad ir ļoti karsts temats. Un lielākoties, ja pievērš uzmanību industrijas attīstības virzieniem, daudz kas ir saistīts ar militārām lietām, ar novērošanas lietām, valodas un sejas atpazīšanas rīkiem, cilvēka domāšanas programmēšanu un vispārēju atdarināšanu, cilvēka intelektu acīmredzot saprotot kā vienīgo, un tas izpaužas GAN sistēmās un čata robotos. Mūs ieinteresē tas, kāda veida intelekts eksistē dabā. Jūs varbūt esat dzirdējis par Kopenhāgenas–Tartu biosemiotikas skolu, kas ir viena no vietām, kur mēģina interpretācijas spējas piedēvēt ne tikai cilvēku prātiem, bet jebkāda veida dzīviem elementiem. Pieļaut, ka jebkura dzīva būtne konstanti interpretē informāciju, nozīmē nonākt pretrunā ar domu, ka tikai cilvēka varenajam saprātam un smadzenēm var piemist apziņa un domāšana. Jēdziens “dabiski mākslīgi intelekti” dod iespēju mācīties no cita veida intelektiem dabīgās sistēmās. Tā ir sava veida biomimēze. Piemēram, mēs aplūkojam šūnu struktūru līdzīgi, kā to darīja Alberts Lāslo Barabāši, kas ieraudzīja līdzības starp šūnas struktūru un lielā mēroga topoloģiju, pēc kādas modelēts internets. Mēs gribējām piesavināties MI ideju un izplest to ārpus cilvēka intelekta atdarināšanas aparatūrā un programmatūrā. Mēs varam lūkoties arī ekosistēmu virzienā, meklējot tur ārpus cilvēka pastāvošu, pavisam cita veida saprātu.
Vai vēl kaut kur dabā, ja neskaita cilvēkus, pastāv apziņa?
Tas ir ļoti nopietns jautājums, bet vai tas ir centrālais jautājums, ja runājam par dabiski mākslīgiem intelektiem? Daudzi uzskata, ka izziņas spēja jeb kognīcija ir svarīgāka par apziņu. Šī doma jau parādījās Džeimsa Gibsona ekoloģiskajā pieejā uztverei 70. gados, pēdējā laikā daudz par bezapziņas kognīciju ir rakstījusi arī Katerīna Heilza.
Labi. Vienkārši no jūsu atbildes man radās iespaids, ka pārstāvat pozīciju, kurā intelektam apziņa ir nepieciešama.
Nē, tieši pretēji. Apziņa ne vienmēr ir izdevīgākais variants. Dažreiz tā pat var aizturēt somatisku lēmumu pieņemšanu. Delfīni, kam bez šaubām piemīt intelekts, uz daudz ko reaģē daudz tiešāk nekā mēs. Un padomājiet, cik daudz glikozes vajadzīgs, lai darbinātu mūsu apziņas orgānu! Mūsu smadzenes ļauj mums dzīvot ar apziņu, bet tās arī palēnina daudzus citus procesus. Mēs negribējām, lai mūsu kuratoru komandai šeit būtu kāda izteikta pozīcija, bet drīzāk vēlējāmies padarīt iespējamu sarunu par to, par kādu tieši intelektu mēs runājam, kad pieminām MI.
Kādi varētu būt piemēri bezapziņas kognīcijai dabiskās ekosistēmās? Jūsuprāt, visinteresantākie.
Gaisa komunikācija, bakteriālā komunikācija, zemes komunikācija, sēņu tīklu komunikācija, adaptācijas mehānismi – daudzi no šiem joprojām ir pilnībā neizpētīti lauki. Piemēram, kā izskaidrot to, ka ugunsgrēka tuvošanās gadījumā augi spēj sazināties lielos attālumos, izsūtot gaisā īpašas molekulas? 70. gados biosemiotiķi saka runāt par fermonu komunikāciju, bet tā saistībā ar dabas intelektu īsti nav pētīta. Daudzi no šiem procesiem pazūd skatam, ja raugāmies uz augiem tikai caur “zaļo” lēcu, reducējot tos uz fotosintēzi veicošiem skābekļa ražotājiem, vai uz viņu spēju absorbēt cilvēka radītus CO2 izmešus. Mūsdienās mēs zaļas būtnes lielākoties priekšstatām CO2 daudzuma samazināšanas kontekstā ar dzīvu mežu palīdzību – tā sauktās “negatīvo emisiju tehnoloģijas”. Līdz ar to veģetācija ir nekas cits kā monotons zaļums, kamēr dažos scenārijos pat seni, bagātīgi meži tiek nocirsti, lai to vietā stādītu jaunus, vieglāk kopjamus mežus, no kuriem tiek sagaidīts, ka tie spēs absorbēt vairāk atmosfērā izmestā CO2. Un mūsu izmantoties tehniskie līdzekļi šo attieksmi tikai pastiprina. Piemēram, abstraktie mērījumi, kas ar satelītuzņēmumu palīdzību palīdz noteikt Normalizētās Veģetācijas diferences indeksu, kurš vienkārši analizē lielus, augstas izšķirtspējas attēlus ar vairāk vai mazāk monolītām zaļām teritorijām, lai novērtētu CO2 samazināšanas stratēģiju veiksmīgumu. Te mēs atkal nonākam pie jautājuma – uz ko tieši mēs skatāmies, kad mēs mērām zaļumu? Izstādē ir Agneses Meieres-Brandisas video darbs, kas parāda meža zaļuma kāpumu un kritumu, gada laikā kokiem mostoties un ejot ziemas guļā. Mēs vienmēr sakām – mežs ir zaļš, tas ir pašsaprotami, mēs mežu asociējam ar šo simbolu. Bet viņa parāda, ka tā īsti nav, ka mežs ir zaļš, taču visu laiku maina savu krāsu. Uz viena ekrāna ir paātrināts ieraksts ar meža ainavu, bet uz otra – monohroms attēls ar pirmajā ekrānā redzamās ainavas “vidējo” krāsu. Un lielāko daļu laika šī krāsa ir pelēka vai brūna, tikai brīžiem zaļa. Šis darbs norāda uz to, ka mūsdienās mēs zaļumu lielākoties mērām ar satelītuzņēmumu palīdzību, no kā spriežam, vai tiek absorbēts gana daudz CO2. Visas “zaļās” idejas grozās ap to, ka jo vairāk zaļā mēs redzam, jo vairāk tas atvieglina mūsu vainas sajūtu par visu radīto drazu. Bet, kolīdz saprotam, ka šis kārdinošais zaļais pats var tikt uzskatīts par augu valsts drazu elektromagnētiskās atstarošanas ziņā, tas var fundamentāli izmainīt to, kā raugāmies uz drazu kā tādu un uz mūsu “zaļajām” idejām.
Tātad mākslinieku sarakstu jūs izraudzījāties kopā ar RIXC?
Kopā, mēs noteikti dodam priekšroku ekspertīžu sajaukumam, jo, manuprāt, kuratoram nav nekā sliktāka kā atkārtot sevi atkal un atkal vairākās izstādēs. Atkārtot sevi ir visgarlaicīgākais, kas var būt. Tāpēc ir atsvaidzinoši redzēt arī latviešu māksliniekus, par kuriem nezināju. Bijām arī izsludinājuši atvērto aicinājumu pieteikt izstādei darbus, un mākslas darbu pieteikumu skaits bija ap 200, no kuriem mēs izraudzījāmies, ja nemaldos, četrus. Tas nozīmē, ka par šo tematu, par kuru esam mēģinājuši runāt no tik dažādām pozīcijām, mākslinieku aprindās ir liela interese. Vēl, piemēram, pērnajā septembrī Rīgā, RIXC festivāla laikā es nejauši atklāju mākslinieci Evu Mariju Lopesu. Viņa, kā izrādās, dzīvo netālu no manām mājām Parīzē. Es neko par viņu nezināju. Pilnīga sagadīšanās. Bet es par viņu uzzināju Rīgā. Viņa pēc izglītības ir gan botāniķe, gan agrotehniķe. Projektam, pie kā viņa strādā, ir nosaukums “Es tev nesolīju zaļu dārzu”, un tas atgādina baroka dārzus Andrē Lenotra stilā, bet viņas dārzos figūrām formas ir veidotas kā dažādu ķīmisko kompāniju, kas ražo glifosātus un ĢM augus, logotipi. Nesen viņa izveidoja pirmo dārzu tikai no tādu augu sēklām, kas mutācijas rezultātā kļuvuši imūni pret herbicīdiem. Līdz ar to šie logo būs veidotie no augiem, kuri atgrūž produktu, ko tie simbolizē.
Bet šajā izstādē viņa ar fotogrāfiju instalāciju palīdzību demonstrē cita veida toksisko zaļumu. Cilvēki daudz skatās futbola spēles, tas allaž nozīmē īpašu atmosfēru mājās un ielās, un tas tiek darīts uz aizvien lielākiem LED ekrāniem. Eva Marija apstaigāja vietas, kur cilvēki skatās futbolu, un vienkārši fotografēja to, ko viņa sauc par “Wohnzimmergrün” jeb “dzīvojamās istabas zaļo” – nav runa par istabas augiem, bet vienkārši zaļganām nakts ainavām, kuras veido ekrāna starojums – ekrāna, kurā redzams futbola laukums, kas droši vien ir visnedabiskākais iespējamais zālājs. Vienlaikus šis darbs stāsta arī par mūsu pārmērīgo patērnieciskumu, allaž vēloties iegūt jaunāko, lielāko, spožāko ekrānu. Šī tendence pieprasa arvien straujāku retu metālu ieguvi, jo no tiem šos ekrānus gatavo. Cik slikti atalgotu cilvēku visā pasaulē ik gadu iet bojā šo metālu raktuvēs? Ikreiz, kad es nopērku jaunu iPhone, man gribas uzzināt, cik cilvēku tā dēļ gājuši bojā Kolumbijā un Nigērijā. Mediju māksla vēl pirms neilga laika par to neinteresējās. Tagad mēs esam sākuši domāt par toksiskajiem atkritumiem un šo metālu toksiskajiem ieguves avotiem. Visi šie lielie LED ekrāni lielākoties ir domāti, lai labāk varētu skatīties futbolu – skatīties caur mediju tā vietā, lai aizietu uz pašu spēli. Savā ziņā ar šo ir saistīts arī cits darbs, kas attiecas uz zaļuma reprezentāciju mājas apstākļos senākos laikos. Tā ir amerikāņu mākslinieka Adama Brauna performance un instalācija, kas stāsta par zaļās krāsas toksiskumu mākslas vēsturē. Ļoti interesanta lappuse. Galvenais jautājums, kas ar to saistīts, – cik cilvēku reāli ir miruši dēļ dabas attēlojuma mākslā. Glezniecības vēsturē tieši zaļie pigmenti ilgu laiku bija visnestabilākie un nenoturīgākie, un ātri izbalēja saules gaismā. Stabila zaļā krāsa kļuva plaši pieejama tikai pēc 1775. gada, kad zviedru ķīmiķis Šīle uz arsēna bāzes radīja “Šīles zaļo”, kas bija ļoti indīgs. Tas tika attīstīts Skandināvijā un nonāca Vācijā, kur to sāka ražot rūpnieciski. Drīz vien visi impresionisti sāka gleznot ar šo zaļo pigmentu un indēt sevi nost. Izstādes atklāšanā Adams Brauns uzstājās ar performanci hermētiskā telpā un aizsargtērpā viņš radīja šo zaļo krāsu pēc oriģinālās Šīles receptes. Viņš pievērsa uzmanību ar to saistītai citai lielai problēmai – tapetēm, kas krāsotas ar šo arsēna zaļo. Ir daudz stāstu par Viktorijas laika zaļajām tapetēm – kā tās ienāca cilvēku mājās un tikai pēc kādiem 50–60 gadiem viņi sāka saprast, ka tās viņus indē nost.
Kā viņi sāka to saprast? Vienkārši ievērojot korelāciju?
Tas prasīja zināmu laiku. Ārsti sāka ievērot simptomus. Bet pagāja vēl ilgāks laiks, lai saistību pierādītu empīriski. Pirmie brīdinājuma signāli tika pamanīti jau 19. gadsimta 20. gados, bet tikai 50. un 60. gados tās kļuva par vispārējām zināšanām. Izstādē mēs šo stāstu par toksisko zaļo pigmentu rādam tieši blakus stāstam par lielajiem LED ekraniem – savā ziņā mūsdienu tapetēm. 19. gadsimtā cilvēki ielūdza ciemos draugus, lai parādītu savas skaistās zaļās tapetes, kas palīdzēja viņiem sadzīvot ar industriālo pilsētu pelēkumu. Tagad mums ir lieli ekrāni, mēs nopērkam kasti alus un ielūdzam draugus skatīties futbolu.
Es esmu ļoti ieinteresēts visās nozīmē, kas rodas, kad mēs domesticējam un rekonstruējam “zaļo”. Es savā lasījumā izstādes atklāšanas konferencē stāstīju par kompāniju Green Canary, kas piedāvā zāles krāsošanas pakalpojumus izkaltušajiem Kalifornijas zālājiem. Viņi pelna naudu, nodrošinot cilvēkiem iespēju uzturēt “es varu atļauties zaļu zālienu” tēlu. Cilvēki aizsargtērpos braukā apkārt un izsmidzina zālājā krāsu, lai laikā, kad visiem trūkst ūdens, zālājs joprojām izskatītos labi, it īpaši kaimiņu acīs. Pilnīga maskarāde. Tas ir tas, par ko es runāju, kad saku, ka mums vajag materiālo kultūru, lai tiktu tālāk par zaļā simbolismu. Lielas, zaļas virsmas, kuras pat nenes nekādu ekosistēmisko labumu – kā Luija XIV dārzi – ir kļuvušas par bagātības un varas simbolu. Luija laikos lielus zālājus varēja uzturēt tikai karalis. Pēc iespējas lielāks zaļais zālājs kļuva par vienu no elementiem savas bagātības demonstrēšanas sacensībā.
Ja mēs atzīstam, ka sakarīgai domāšanai kaut kāda veida simbolisms ir vajadzīgs, varbūt tā vietā, lai virzītos tālāk par zaļā simboliku, varētu piedāvāt kādu alternatīvu simbolu, kas būtu, teiksim tā, efektīvāks?
Tad mēs vienu problēmu nomainītu pret citu.
Vienmēr?
Iespējams. Bet mēs nevaram semiotiku noreducēt uz simbolismu. Es, līdzīgi daudziem biosemiotiķiem, esmu Čārlza Sandersa Pīrsa sekotājs. Pīrsa modelī ir trīs līmeņi: simboliskais, ikoniskais un indeksālais, kas ietver arī dažādas interakcijas starp visiem līmeņiem. Vārds “simbols” nāk no grieķu súmbolon (σύμβολον), kas sākotnēji bija fizikāls objekts, kas kalpoja kā materiāla norāde uz identifikāciju vai vienošanos. Simbola gadījumā attiecības starp apzīmējamo un apzīmētāju veidojas patvaļīgi, tā ir vienošanās, kas evolucionē laika gaitā. Kā Pīrss raksta, simbolu “ar savu objektu vieno ideja, kas radās simbolus izmantojošā prātā”, un tā nozīme “ir atkarīga tikai no fakta, ka pastāv ieradums”. Tieši tā un ne citādi ir jāinterpretē simboli.
Labi.
Ikonas gadījumā attiecības starp apzīmējamo un apzīmētāju balstās līdzībā. Savukārt indeksālajā līmenī tā ir materiāla saistība, kur līdzība vairs nav vajadzīga. Es laikam ļoti cenšos pieturēties pie šī līmeņa. Un ir iespējams veidot tādus interpretācijas procesus, kas ir kognitīvi procesi, bet bez simbolu patvaļīguma. Simbolismu bieži uzskata par pārāku, jo tas labi atbilst cilvēka prāta elastīgumam un brīvībai veidot arvien jaunas kombinācijas. Bet tas nenozīmē, ka citas zīmju kategorijas ir zemākas šķiras. Zinātniekiem, kas strādā blakus kabinetos, zaļā simbolisms var nozīmēt ko pilnīgi pretēju. Cik tālu mēs varam tikt ar šādu simbolu?
Varbūt jūs pēc savas izvēles varētu minēt vēl vienu vai divus mākslinieku piemērus, kas piedalās izstādē?
Daudzi mākslinieki pievērš uzmanību jautājumam par to, ko mūsdienās nozīmē ķermenis, un cik lielā mērā plašākā biosemiotiskā tīklojumā arī augiem ir ķermeņi, kurus mēs varētu gribēt atdarināt. Ir performaču grupa Quimira Rosa, kuras nosaukums nozīmē “Rozā himēra”. Viņi ir diezgan apsēsti ar “kļūšanu par augiem un starpsugu komunikāciju”, un tas izpaužas kā hlorofila injicēšana un tetovēšana. Cilvēki tā vispār parasti hlorofilu neinjicē...
Nē? (Smejas.)
Viņi sāka ar pētniecisku jautājumu – ko es varu darīt, lai kļūtu par augu? Tas nozīmē aizvietot jautājumu “ko nozīmē būt” ar atziņu, kas svarīgākā ir nevis būšana, bet kļūšana (becoming), kas saistās ar “kļūšanas par dzīvnieku” konceptu delēziskajā diskursā, kam seko daudz filozofisku spekulāciju par to, vai vajadzētu mēģināt kļūt par šo vai to, kļūt par “citu”, pāriet no arborescentās un ģenealoģiskās domas pie rizomatiskā domas modeļa un tā tālāk. Visās šajās cilvēka pašizpratnes pārmaiņās “kļūšana par dzīvnieku” tagad kļūst par to, ko es esmu nosaucis par “plantomorfizāciju”. Mākslā tas nozīmē, ka cilvēki vairs nejautā “kāda ir atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku”, bet drīzāk – “ar kādām augu valsts īpašībām, veģetatīvajām īpašībām, es varētu vēlēties sevi papildināt”.
Kas notiek, kad cilvēks sev injicē hlorofilu?
Pastāv iespēja, ka organisms to vienkārši atgrūdīs. Var būt arī alerģiska reakcija. Bet medicīnas vēsturē ir ticis uzskatīts, ka tas varētu būt veselīgi, jo hlorofila molekula ir gandrīz tāda pati kā hemoglobīna, vienīgi hemoglobīns kā centrālo atomu satur dzelzi, kamēr hlorofils – magniju. Var atrast pētījumus no 30. gadiem, kas rosina, ka, piemēram, hlorofila injicēšana vai cita veida saskare ar to varētu veicināt kaulu atjaunošanos. Mēģinot “kļūt par augiem”, mākslinieki atsaucas uz šo kultūras vēsturi. Sākumā tas bija vienkārši kā performatīvs akts ar hlorofila injicēšanu, bet kopš tā laika viņi ir iesaistījušies zinātniskā fototerapijas izpētē. Tas ir ļoti interesants un negaidīts mākslas un zinātnes sadarbības rezultāts.
Tas būtu viens piemērs.
Jā. Kontrastam es vēl gribētu minēt kaut ko pavisam citādu. Tas, kas spāņu mākslinieces Hoanas Mollas video darbos ‘DEFOOOOOOOOOOOOREST’ un ‘CO2GLE’ izskatās pēc kaut kā ļoti vienkārša, patiesībā ir tīmeklī balstīta tiešraides instalācija, kas parāda ik sekundi izmasto CO2 daudzumu, kas rodas no visas pasaules cilvēku Google meklējumiem, un tādā veidā demonstrē digitālās komunikācijas materiālās sekas. Viens monitors viņas darbā skaita CO2 izmešu daudzumu sekundē aplēses, kamēr otrs rāda rindas ar maziem koku simboliņiem, kas atbilst nepieciešamajam koku daudzumam, kas vajadzīgs, lai kompensētu pasaules iedzīvotāju vajadzības ielādēt kādas mājaslapas. Tas ir satriecoši. Man pat nav jāpērk aviobiļetes – katru reizi, kad sava telefonā ielādēju kaut ko, ko man īsti nevajag, es palīdzu darbināt milzīgos dzesētājus, kas vajadzīgi lielajiem serveriem un kas patērē ļoti daudz enerģijas. Tāpēc mēs katrs varam sev vaicāt – cik zaļš ir mans “mākonis”? Kādas enerģētiskās sekas būs šai vai citai manai rīcībai? Un vai tiešām digitālais ir tīrāks par analogo?
Kādi varētu būt jaunas un efektīvākas biopolitikas piemēri, ja mēs vēlētos tikt tālāk par “zaļo” liekulību?
Manuprāt, tas, kā mēs izstādē raugāmies uz zaļo, kā mēs to interpretējam un apšaubām, ir aicinājums pārvarēt antropocentrismu. Priekš manis šī izstāde ir veids, kā mudināt cilvēkus apjēgt ļoti ierobežoto uztveres un izziņas apjomu, kas pieejams cilvēkam. Tāpēc arī izstādes scenogrāfiju esam uzbūvējuši tādā veidā, ka tā aizved no vistīrākās iedomājāmās redzamās “zaļās” gaismas uz neredzamu vai vairāklīmeņu pieredzi, kas ļauj piedzīvot to, ko parasti apzīmē ar “zaļā” simboliku – piemēram, lietusmežu, kas taču ir “zaļākā” no visām vidēm. Fransisko Lopeza “Hiperlietusmežs” ir imersīvs skaņas darbs, kas veidots no oriģināliem vides ierakstiem, kas vairāk kā 20 gadu garumā veikti lietusmežos visā pasaulē. Vai tas ir tas, kā izklausās “zaļais”? Patiesībā lietusmeži ir dabīgas akusmatiskas vides, kas nozīmē, ka vairums visu šo skaņu avotu, kas reprezentē šīs vides biodiversitāti un vispār “dabu”, paliek neredzami. Tikai pēc 20 lietusmežā pavadītām minūtēm mēs jau sākam saprast, ka neesam nemaz tik dominējoši un ka varbūt mūsu iespaidam uz vidi nevajadzētu būt tik lielam, un ka ar mūsu ierobežotajām spējām mēs joprojām varam uz sevi paskatīties vēlreiz un padomāt, vai ar “zaļo” pietiek, lai mēs varētu izveidot labāku, ekosistemātisku skatījumu, nevis vienkārši noreducēt to uz simbolu, ar ko mums viegli rīkoties. Tāda varētu būt mana ambīcija. Tāpēc rezumējot es teiktu, ka izstādes “Zaļš/Atmaskots” ambīcija ir stimulēt paškritisku, post-antropocentrisku apzināšanos un attieksmi.
