Piezvani mākslai: +371 28649002
Īssaruna ar mākslinieku Martinu Vizbuli
Piektdien, 26. februārī platformā Zoom laikā no 19:00 līdz 19:40 notiks mākslinieka Martina Vizbuļa izstādes “+371 28649002” virtuālā atklāšana mākslas, zinātnes un kultūras centra RIXC virtuālajā galerijas telpā.
Tiklīdz tas būs iespējams, Martina Vizbuļa izstāde “+371 28649002” klātienē būs apskatāma līdz 24. aprīlim.
“+371 28649002” ietvaros mākslinieks atklāj savus personiskos novērojumus šodienas telpā – pārdomas par komunikāciju, tehnoloģijām, sabiedrību, tverot aktualitātes un īpatnības šodienas saziņas veidos un attiecībās. Martins Vizbulis radījis viedus mākslas darbus, kas ir sazvanāmi, sniedzot iespēju ikvienam veidot interaktīvu “sarunu” ar tiem un vienlaikus veidojot savdabīgu datu bāzi. Varbūt pavisam drīz šādi viedie mākslas darbi būs atrodami viedajās mājās, kur līdzās robotizētam sarunu biedram būs arī sazvanāms mākslas darbs.
Jau vairākus gadus Martins Vizbulis aizrāvies ar mikrokontrolieru un dažādu sensoru studijām. Kad mākslinieka rīcībā nonāca SIM kartes modulis, veicot dažādus praktiskus eksperimentus, viņš nonāca pie secinājuma, ka minētais modulis var veiksmīgi aizvietot WiFi neesamību. Izstādē katrs mākslas darbs būs aprīkots ar savu SIM karti un būs arī sazvanāms (var arī teikt, ka SIM karte kļūs par mākslas darba sirdi) – skatītāji varēs mijiedarboties ar mākslas darbiem, izmantojot savus telefonus.
Ja vēlaties piedalīties izstādes atklāšanā, līdz 26. februāra pulksten 12:00 reģistrējieties šeit.
Rīt mākslas, zinātnes un kutlūras centrā RIXC tiek atklāta tava izstāde “+371 28649002”. Kas ir tās uzmanības fokusā?
Nu tā pavisam īsi sakot, uzmanības fokusā ir komunikācijas dizains.
Tavs projekts balstīts mākslas un tehnoloģiju mijiedarbībā. Cik izšķirīga loma ir tehnoloģijām šodienas laikmetīgajā mākslā? Kādas ir mākslas un tehnoloģiju attiecības?
Tehnoloģiju ietekme mākslā nav nekas jauns. Atkarīgs, kādā kontekstā runājam par tehnoloģijām mākslā – vai tehnoloģija tikai kā tehnisks līdzeklis, vai pats stāsts ir par tehnoloģijām un to izraisītajām sekām. Kaut kā jau māksliniekam tas laikmets jāfiksē – idejiski, tehniski.
No šāda skatpunkta mana pieeja nav mainījusies laika gaitā. Gluži tāpat kā pirms radošā pārtraukuma (pirms aptuveni 10 gadiem) beidzu, tā turpinu būt tehnoloģisks. Viens no toreiz radītajiem pēdējiem darbiem saucās “Komunikāciju interference”, kas arī bija interaktīvs. Tur bija divi mikrofonu pāri tādas garas, melnas caurules galos. Kad vienlaicīgi abos galos runāja, tad tās vietas, kur skaņa pārklājās, saplūda vienā aritmētiski vidējā skaņā un teiktais nebija saprotams. Apmēram, kā šobrīd Zoom platformā – sadzirdēt var tikai vienu runātāju.
Man šķiet, ka šī brīža laikmets ir ļoti tehnoloģisks. Pat daudz tehnoloģiskāks nekā pirms desmit gadiem un izskatās, ka tas viss tikai sāk uzņemt apgriezienus. Ļoti lielu lomu mūsu dzīvē šobrīd ieņem mobilais telefons. Droši vien tālab arī saņēmos kaut ko izdarīt, jo paliek arvien interesantāk. Ja man būtu šis laikmets jānosauc kādā vārdā, es to sauktu par sensoru, telefonu un datu apstrādes laikmetu. Tāpēc varbūt arī mākslas darbi šajā laikā varētu kļūt jutīgāki un gudrāki. To arī centos ielikt savos jaunajos darbos – gan estētiski, tehniski un idejiski.
Bet mākslas un tehnoloģiju attiecības nav vienkāršas un lētas, ir daudz jāmācās vai jāpiesaista speciālisti no malas. Tas viss varētu nedaudz bremzēt to izmantošanu mākslā. Patiesībā arī manos darbos izmantotās tehnoloģijas nav tās svaigākās, taču šobrīd tās ir vieglāk pieejamas.
Idejas viens no inspirācijas avotiem bija būve bērniem “Tornis” manā lauku īpašumā. Mana telefona kontaktos atrodams numurs Tornis. Mēs sazvanāmies un komunicējam. Tā kā tur, laukos, man nav interneta pieslēguma, tad es vienkāršā telefona sarunas formātā uzzinu par Torņa iekšējām un ārējām temperatūrām, gaisa mitrumiem, apsildes, apgaismojuma un apsardzes jautājumiem. Tornis ir jutīgs un tam ir Sandras Glāzupas runas sintēzes balss no Latvijas valsts pārvaldes valodas tehnoloģiju platformas (hugo.lv).
Tu strādā arī kā pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā, esi Vides mākslas katedras vadītājs. Kas ir būtiskākie šodienas mākslas izglītības institūcijas un pasniedzēju uzdevumi?
Domāju, ka šādai institūcijai un pasniedzējiem ir jāspēj visu laiku mainīties, attīstīties, nebaidīties eksperimentēt un kļūdīties. Pats svarīgākais būtu iemācīt radoši domāt un izmantot esošās iespējas.
Nesen kļuvu par Vides mākslas katedras vadītāju, un nu man būs iespēja kaut ko mēģināt novadīt noskatītajā virzienā. Manuprāt, vide nav iedomājama bez trīs dimensijām, tādēļ stiprināsim šīs prasmes gan idejiski, gan tehniski dažādos virzienos mūsdienu gaumē. Piemēram, jau šonedēļ starpskatē parādījās pirmie studentu testi 360 grādu video materiāla kombinēšanai ar 3D animētiem objektiem.
Arī šie izstādes darbi – sākotnēji tie tika radīti pilnībā 3D virtuāli RIXC telpā un tikai pēc tam sadalīti pa lāzergriešanas, cnc frēzēšanas un 3d printēšanas failiem, lai materializētos. Varētu gadīties, ka drīz daudz kam vairs pat nevajadzēs materializēties.
Kāda ir mākslinieka loma krīzes laikā?
Droši vien, visiem spēkiem pārdzīvot (izdzīvot) un turpināt darboties. Nedomāju, ka ir kāda īpaši nozīmīgāka loma vai pienākums šādos krīzes laikos.
Pats pēc vairāk nekā desmit gadu ieturētas radošās pauzes pašā krīzes sākumā uzrakstīju projektu VKKF. Izmantoju šo laiku, lai apgūtu jaunas lietas. Kaut kas no tā ir arī materializējies.
