Pietiekoši dīvaini
Kristas Dinteres un Ivo Tauriņa izstāde “Četri skaņdarbi” Jauno mediju kultūras centrā RIXC
29/03/2019
Cilvēkiem patīk fantazēt, kā kāds kaut ko izdarīja pirmoreiz. Kā tas bija, kad kāds tāls mūsu sencis pirmoreiz dabūja pār lūpām vārdu? Pirmo reizi izmantoja darbarīku? Pirmo reizi smiltīs uzvilka rakstu zīmi? Pirmo reizi izmantoja kādu priekšmetu kā valūtu? Pirmo reizi kaut ko uzgleznoja uz alas sienas? Šīs fantāzijas ir manifestējušās Zigmunda Freida slavenajā citātā par pirmo cilvēku, kurš tā vietā, lai mestu akmeni, izvēlējās nolamāties, vai arī Stenlija Kubrika vardarbīgajā vīzijā par senci, kuram pirmajam ienāca prātā izmantot ieroci, lai uzvarētu kautiņā. Droši vien tās ir muļķības, un šāda pēkšņa “pirmā reize” nekad nav bijusi tagad pašsaprotamu mediju izmantošanā. Šīs prasmes un metodes tika apgūtas lēnām, stihiski un tikai pamazām apzinoties tās kā atšķirīgas no citām prasmēm un metodēm. Tas droši vien attiecas arī uz skaņas un balss izmantošanu. Nesen lasīju kādu muzikoloģijas tekstu, kurā bija stāstīts par ļoti senām stalaktītu vai stalagmītu alām, kur dabiski izveidojušies klinšu veidojumi izmantojami kā sitamie instrumenti – tie zvana kā gongi, ja pa tiem uzsit. Ar izsmalcinātām ģeoloģijas metodēm iespējams analizēt sitienu pēdas uz tiem un konstatēt, ka perkusioniskiem nolūkiem tie izmantoti jau pirms 20 000 gadu – senā, rakstiskiem avotiem neaizsniedzamā aizvēstures posmā. Fantāzija rosina ainas, kurās senais cilvēks pēkšņi apjēdz, ka šīs dīvainās parādības – skaņa un dzirde – var izmantot praktiskiem nolūkiem, piemēram, lai raidītu kādu signālu bez vajadzības izmantot balsi. Tas droši vien nebija tāds viens “Eurēka!” moments, tomēr tajā brīdī cilvēka apziņa bija tiešākā saskarē ar skaņas pirmatnējo fizikalitāti nekā šodien. Tagad mēs ikdienā sarunājamies telpā un pa telefonu, klausāmies balss ziņas un mūziku, reaģējam uz dažādiem trokšņiem un saprotam vai nesaprotam, ko tie vēsta, un nedzirdīgiem cilvēkiem pilnīga iekļaušanās sabiedrībā mēdz būt apgrūtināta. Skaņas medijs ir tik pašsaprotams, ka aizdomāties par to, kas īsti notiek brīdī, kad kaut kas skan un kaut kas tiek dzirdēts, gadās vien retajam.
Instalācija izstādē "Četri skaņdarbi". Foto: Kristīne Madjare
Aizdomāties par to nākas Kristas Dinteres un Ivo Tauriņa izstādē “Četri skaņdarbi”, kas līdz 20. aprīlim apskatāma Jauno mediju kultūras centrā RIXC. Drīzāk jau klausāma, ne apskatāma, jo vizuālo pieturpunktu izstādē šoreiz ir ļoti maz. Jauno mediju māksla vispār ir īsteni konceptuāla māksla tādā ziņā, ka vairāk nekā varbūt jebkurš cits žanrs iztaujā pašu mediju, caur kuru ideja vai sajūta tiek transformēta citiem uztveramā mākslas darbā. Visbiežāk tie ir dati un to vizuālā reprezentācija vai eksperimenti ar virtuālo realitāti, taču šoreiz uzmanības centrā ir tieši skaņas medijs – šī savādā, ļoti sarežģītā dabiskā parādība, kuras ietvaros ir iespējams iesvārstīt gaisa daļiņas tā, ka tās ļoti īpašā veidā iedarbojas uz dažādiem dzīvniekiem piemītošu maņu orgānu, kas savukārt nodod attiecīgus signālus smadzenēm. Vārdu sakot, kaut kas fantastisks.
Dinteres un Tauriņa izstāde galvenokārt sastāv no sarežģītas skaļruņu instalācijas divās rindās: ap dažiem skatītāju/klausītāju krēsliem, kas izvietoti telpas vidū, pusaplī izvietoti 15 mazi skaļrunīši un aplī aiz tiem – septiņi lielāki. Kāds no sēdošajiem var priekšā novietotā monitorā izvēlēties, kuru no izstādes nosaukumā minētajiem četriem skaņdarbiem (to garums variē starp četrarpus un sešām minūtēm) atskaņot. Kad tas ir izdarīts, atpakaļceļa vairs nav – nākas noklausīties izvēlēto skaņdarbu līdz galam, jo to nevar ne apturēt, ne uzslēgt nākamo. Šāda arhaiska ierobežotība palēnina prātu, kas pieradis pārslēgt Spotify turp un atpakaļ, kad vien iesāktā dziesma apnīk un gribas ko citu.
Trīs no četriem skaņdarbiem sakomponējuši paši izstādes autori. Abi ir saistīti ar Liepājas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pagrabu un ir īpaši ieinteresēti skaņas konceptuālajos aspektos. Tauriņa kompozīcija “Burtnieku skaņas” ir mazliet industriāla kakofonija, kas, (manuprāt) ironiski atsaucoties uz Latvijas simtgades uzstādījumiem, piedāvā skaņdarbu no dažādiem sempliem, kas ierakstīti gan studijā, gan Burtnieku ezera (tajā, kur nogrimusi pils) apkārtnē. Divi Ginteres darbi – “Gaiss-Stīga-Balss” un “Skaņdarbs apstādinātai balsij” – ir maigāki, nedaudz melodiskāki un atmosfēriskāki skaņu kopojumi, kur izmantoti gan sempli, gan ierakstītas skaņas, gan balss.
Instalācija izstādē "Četri skaņdarbi". Foto: Kristīne Madjare
Ir pagrūti komentēt Dinteres un Tauriņa garadarbu muzikālās kvalitāte, ja neesi muzikāli iesvaidīts. Mans personīgais muzikālais potenciāls tika apcirsts pirmajā klasē, kad skolotāja man ielika trijnieku – un es joprojām nezinu, vai tas notika dēļ manas iedzimtās nespējas saprast notis vai izglītības sistēmas standartu atsijājošās dabas dēļ. Lai nu kā, man nākas atzīt savu nevarību avangarda skaņdarbu interpretācijas ceļā; man grūti novērtēt Dinteres un Tauriņa paveiktā darba konceptuālo jaudu, bet vienlaikus es atzīstu mērķi, ar kādu tie radīti. Viņi abi interesējas par skaņas kā medija sociālajiem un metafiziskajiem aspektiem: pirmkārt, skaņa palīdz mums sazināties, otrkārt, tas nekādā ziņā nav pašsaprotami. Balss saišu nospriegojums, skaņas instrumentu nejaušība, gaisa molekulu svārstības – tas viss ir, ja mazliet padomā, ļoti dīvaini. Pietiekoši dīvaini, lai tam būtu vērts pievērst uzmanību – tā banālā iemesla dēļ, ka varbūt tas atklāj kaut ko par mums kā par cilvēkiem.
Ceturtais skaņdarbs nav pašu mākslinieku radīts, bet patapināts – tas ir ģeniālā mūslaiku latviešu klasiķa Ērika Ešenvalda skaņdarba “Saules krustcelēs” aranžējums. Te ir kaut kas vienlaikus izcils un pārspīlēts: darba izpildē piedalās 15 koklētājas no Babītes koklētāju ansambļa “Balti”. Katra no viņām ir ierakstīta atsevišķi, proti, katra koklētāja veica individuālu savas partitūras ierakstu, un izstādē katrs no 15 analogajiem ierakstiem tiek atskaņots savā skaļrunī – runa ir par 15 “pirmajā rindā” izvietotajām tumbiņām. Iespējams, fantastiskākā izstādes detaļa ir fakts, ka 15 atsevišķie ieraksti veido lielisku harmoniju un galu galā liek klausīties Ešenvalda skaņdarbu gandrīz vai tā, it kā ieraksts būtu vienots. Izstādes aprakstā autori izvēlējušies šo panākumu salīdzināt ar multiversu teoriju. To ir grūti uztvert kā veiksmīgu analoģiju, jo vismaz klasiskajā šīs teorija versijā starp paralēlajiem visumiem nav nekādas mijiedarbības. Starp skanošajiem 15 ierakstiem mijiedarbība neapšaubāmi notiek klausītāja uztverē. Varētu domāt, ka izstādes apmeklētājam tiek iedalīta tāda kā dieva loma, no kuras iespējams novērtēt harmoniju starp paralēliem notikumiem, kas attīstās cits no cita neatkarīgi. Un dievam var sanākt sajusties ļoti pacilātam, jo “Saules krustcelēs” ir īpaši līksms un saulains Ešenvalda skaņdarbs. Izvēle to iekļaut izstādē ir veiksmīga arī tāpēc, ka tā vienkāršā, patīkamā melodija atbruņo klausītāju un atšķaida grūti uztveramo, eksperimentālo skaņradi, ko veido pārējie trīs skaņdarbi.
“Četri skaņdarbi” kopumā ir askētiska, pārdomāta, kvalitatīva un arī pārsteidzoša izstāde. Pārsteidzoša, jo RIXC kārtējo reizi izdodas no ikdienā neredzamiem kultūras dzīves avotiem izcelt kaut ko, kas lielākoties tā arī nenonāk plašas publikas redzeslokā. Piemēram, divu jauno mediju mākslinieku interesēšanos par skaņas fizikālajiem un konceptuālajiem aspektiem. “Burtnieku skaņu” spektrālā izdruka, kas vizuāli papildina izstādi, liek aizdomāties par dažādo maņu datu patvaļīgo nošķīrumu: iepriekš teicu, ka šī nav gluži vizuālās mākslas izstāde, bet nevar arī teikt, ka tās mērķis būtu likt apmeklētājam paklausīties mūziku. Svarīgākais izstādes priekšmets ir prātā apviļātā doma – kas šajā gadījumā ir doma par skaņas savādo dabu –, un tad jau gluži vienalga, vai tās ierosinātājs ir skaņdarbs, teksts vai attēls.
