Patvērums spilvenkrūmā
Par izstādi “Kripto, māksla un klimats” RIXC festivāla ietvaros / Izstāde skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 11. novembrim
Izstādi, kas veidota RIXC festivāla ietvaros, raksturo ambīcijas uz mākslas un zinātnes avangardu. Ar avangarda jēdzienu šoreiz jāsaprot pievēršanās tādām jaunām tehnoloģijām kā, piemēram, blokķēžu tīkli, NFT, mašīnmācīšanās, virtuālā un paplašinātā realitāte. Reizē izstāde arī aicina domāt par aktuālām globālām problēmām. Lai arī tās nosaukumā minēts klimats kā šādas aktualitātes piemērs, izstādes darbi pieskaras daudzām citām tēmām, tostarp neokolonizācijas formām, nevienlīdzībai, cilvēka instrumentalizēšanai un nesamērīgajam enerģijas un citu resursu patēriņam, kas saistīts ar mūsdienu Rietumu dzīvesveidu. Lai arī tehnoloģiju attīstību bieži uztver kā neizbēgamu posmu cilvēces vēsturē un arī kā sabiedrības progresa pazīmi, izstādes paradokss ir tāds, ka tehnopozitīvs skatījums – kas reizēm riskē kļūt tehnokrātisks – saskaņā ar pētnieku domām, ir vismaz daļēji vainojams pie tām vides un klimata problēmām, ar kurām šobrīd saskaramies. Antropocēna laikmetā cilvēka saimniekošana ekonomiski aktīvākajos pasaules reģionos radījusi neatgriezeniskas un postošas sekas, savukārt tehnoloģijas nav ideoloģiski neitrālas – tās atspoguļo noteiktas kultūras vērtības. To ekonomiskie, sociālie un politiskie aspekti saistās ar iepriekš noteiktu hierarhiju un varas attiecību apstiprināšanu, kā arī sniedz to apšaubīšanas un pārvērtēšanas iespējas.
Memo Aktena. “Izplatītā apziņa”. Foto: Kristīne Madjare
Rozas Menkmanes “Gaismas un laika refrakcija”. Foto: Kristīne Madjare
Transhumānisma estētika
Izstāde “Kripto, māksla un klimats” ierakstās transhumānisma estētikā. Tās aizraušanās ar tehnoloģiskajiem sasniegumiem un to pavērtajām iespējām mākslas jaunradē signalizē par pārliecību, ka šie izteiksmes līdzekļi ir uzmanības vērti. Lai arī izstāde tieši neapstiprina vienu no transhumānisma pamattēzēm, proti, ka tehnoloģijas papildinās un uzlabos cilvēku, tās stilistisko izteiksmju kopumā var nolasīt pieņēmumu, ka tehnoloģijas papildinās un uzlabos mākslu, pilnveidojot tās valodu un bagātinot skatītāja pieredzi. Vairāki mākslas darbi, piemēram, Memo Aktena “Izplatītā apziņa” (2023) un Rozas Menkmanes “Gaismas un laika refrakcija” (2022–2023), demonstrē jauno tehnoloģiju plašās tēlveides iespējas, kas izceļas gan ar augstu izšķirtspēju, gan savādiem un pārsteidzošiem formu salikumiem, gan dekoratīvu sirrealitāti musturos un kompozīcijās. Šajā estētiskajā paradigmā ietilpst arī pakāpeniska mākslas darba autorības deleģēšana tehnoloģiskajiem risinājumiem, piemēram, mākslīgajam intelektam, kuru var uzskatīt ne tikai par mākslas darba radīšanas rīku, bet arī tā līdzautoru.
Skats no izstādes. Foto: Kristīne Madjare
Līga Vēliņa. “Izmainītās realitātes”. Foto: Kristīne Madjare
Viena no digitālās mākslas iezīmēm ir atsvešinājums – vairums mākslas darbu aplūkojami uz ekrāniem, aktivizējot tikai tradicionālo mākslas maņu – redzi. Lai apietu šos ierobežojumus, daļa mākslinieku piedāvā skaņu celiņu austiņās – vairākos darbos gan dzirdams monotonā intonācijā lasīts teksts (vai tāpēc, ka “bezkaislīgs” nozīmē “objektīvs”?), kas gan atsvešinājuma sajūtu tikai pastiprina. Kā risinājums, kas piedāvā imersīvu pieredzi, ir virtuālās brilles.
Ieva Vīksne. “Atšķetināšana”. Foto: Juris Rozenbergs
Klejot virtuālajā pasaulē ļauj Ievas Vīksnes darbs “Atšķetināšana” (2023), kas, saskaņā ar anotāciju, aicina skatītāju doties “algoritmu ceļojumā” un iegrimt “datu plūsmā”, apmācot mašīnu atpazīt objektus “tomāts” un “zirgs”. Savukārt Līgas Vēliņas “Izmainītās realitātes” piedāvā mākslīgā intelekta skatījumu uz cilvēka evolūciju, tā ģenerētajiem divdimensiju attēliem piešķirot telpiskumu, kā arī “dziļumu un fiziskumu”, lai padarītu tos “taustāmākus”. Abi darbi sniedz krāšņu vizuālo pieredzi, testējot mākslīgā intelekta estētiskās iespējas, kā arī netieši demonstrē transhumānismam raksturīgo attieksmi pārvarēt ķermeņa ierobežojumus: ja Vīksnes piedāvātajā realitātē cilvēka ķermenis izšķīst nemateriālajās algoritmu un datu plūsmās, tad Vēliņas darbs ļauj fantazēt par nemirstību – lai arī virtuālajā realitātē, kāpjot pa kāpnēm, iekritu bezdibenī, sāpes un ievainojumu nejutu.
Jurģis Peters. “Atmiņas par attālināto nākotni”. Foto: Kristīne Madjare
Daļa mākslinieku, strādājot ar jaunākajām tehnoloģijām, veido izteiktu saikni ar Rietumu kultūras kanonu, tādējādi uzsverot mākslinieciskās domāšanas kontinuitāti pāri mediju robežām. Šādas atsauces sniedz kontekstu un darbiem piešķir intelektuālu dzīvīgumu. Tā Jurģa Petera darbs “Atmiņas par attālināto nākotni” atsaucas uz Italo Kalvīno kulta romānu “Neredzamās pilsētas”. Šeit ģeneratīvā mākslīgā intelekta programma attēlus no mākslinieka personīgā arhīva sintezē ar Kalvīno romānā minētajiem arhitektūra elementiem. Izplatītākā “Neredzamo pilsētu” interpretācija to piedāvā lasīt kā veltījumu Venēcijai, tomēr citi teorētiķi pamanījuši, ka visas neredzamās pilsētas, par kurām darbā spriež abi galvenie varoņi, nosauktas sieviešu vārdos. Pētnieki norāda, ka Kalvīno darbs apliecina arī noteiktu seksualitātes un iekāres režīmu, kurā “sievietes pastāv kā objekti, skaisti, lielākoties tāli un neaizsniedzami, taču reizēm gatavi sniegt baudu svešiniekiem”[i]. Kalvīno pilsētas, tāpat kā, visdrīzāk, atbilstoši apmācītā mākslīgā intelekta programma, iemieso vīriešu sapņus un sieviešu prombūtni – intelektuāļu sarunās viņas klusē. Vilinoši ir arī Petera darbā aplūkojamie tēli – to hibrīdās formas ir plūstošas, manifestācijas – acumirklīgas, kritiskās intonācijas – apslāpētas. Darbs atgādina nebeidzamu apziņas/datu kustību, zibošu sapni vai mīklu, kas pēc mirkļa jau ir pagaisusi.
Zane Zelmene. “Sintētiskās vīzijas”. Foto: Kristīne Madjare
Jaunās tehnoloģijas piesaka arī jaunu humora izjūtu. Parodiju par mākslīgā intelekta garīgumu piedāvā Zanes Zelmenes “Sintētiskās vīzijas” (2023). Tajā iešifrēta smalka ironija par mākslīgā intelekta piedāvātajiem cilvēka eksistences mīklas risinājumiem – vizuālie izteiksmes līdzekļi tiecas sniegt filozofiskas atbildes par cilvēka dzīves jēgu, bet robežojas ar kiču un humoresku. Ne tikai tēlu banalitāte, bet arī tehniskās kļūdas un neprecizitātes iezīmē iespēju, ka jaunais garīgums var izrādīties visai robusts primitīvu ideju un formu salikums, kas pat lāgā neturas kopā, kur nu spēj “uzburt patiesas saiknes izjūtu ar Visumu”, kā sola darba anotācija. Zīmīgi, ka mākslīgā intelekta robežas māksliniece izvēlējusies atklāt, pievēršoties bezgalīgajam un neaptveramajam, kurš līdzīgi norāda uz cilvēka prāta un izziņas ierobežotajām spējām.
Nikolass Guro. “Nezināmais marķējums”. Foto: Kristīne Madjare
Cilvēks-mašīna
Izstādē ir arī vairāki darbi, kuriem jaunās tehnoloģijas ir nevis mākslinieciskās jaunrades līdzeklis, bet izpētes priekšmets. Tāds ir Nikolasa Guro “Nezināmais marķējums” (2023). Tas veltīts tiešsaistes darbinieku ikdienai, veicot pienākumu anotēt attēlu pašbraucošiem transportlīdzekļiem. Darbs atklāj vairākus saistošus aspektus. Ja pašbraucošu transportu galvenokārt lieto baltās rases pārstāvji Rietumvalstīs, tad anotāciju sagatavošana pārsvarā ir “trešo valstu” iedzīvotāju ziņā. Kā joko kāds no darbiniekiem, strādāt šādā darbā ir gandrīz kā aizbraukt ceļojumā uz Ameriku. Interesi saista arī attiecības starp realitāti (šajā gadījumā – vidi, pa kura transports pārvietojas), tā grafisko pārcēlumu shematiskās kartēs un tulkošanu mašīnai saprotamā valodā, kam nepieciešams skrupulozs roku darbs. Jauno tehnoloģiju priekšrocības ir pieejamas dažiem, citus tās izstumj vai pārvērš par lētu darbaspēku.
Niko Angiuli un Katerinas El Rahebas video performance “Amazon deja – atlases algoritms”. Foto: Kristīne Madjare
Skaitļošanas aprēķinos balstīto darba kultūru analizē arī Niko Angiuli un Katerinas El Rahebas video performance “Amazon deja – atlases algoritms” (2021). Tas pievērš uzmanību lielā internetveikala noliktavas darbiniekiem, kuriem, apgūstot noteiktu kustību partitūras, jāstrādā ātrāk un efektīvāk. Kapitālisma inspirētas instrukcijas mākslinieces ietver horeogrāfiskā uzvedumā, kas sadalīta vairākos funkcionālos posmos. Amazon deja atklāj, kā kapitālistiskā preču aprite disciplinē cilvēka ķermeni, lai “optimizētu” preču piegādei nepieciešamo laiku un izmaksas, pārvēršot cilvēku par mašīnu. Atšķirībā no filozofa Žiljēna de Lametrī, kurš reiz šo ideju formulēja, lai piedāvātu mehānisku cilvēka ķermeņa izpratni, tagad šīs mašīnas mērķis ir liela uzņēmuma peļņa. Četru dejotāju grupa apgūst šī algoritma estētiskās iespējas, to interpretējot kā intersubjektīvu pantonīmu.
Džoana Molla. “Amazon lietotāja slēptā dzīve”. Foto: Kristīne Madjare
Līdzīgu kritisku atsauci uz Amazon veikalu sastopam arī Džoanas Mollas darbā “Amazon lietotāja slēptā dzīve” (2019). Lai iztaujātu digitālo tehnoloģiju ietekmi uz vidi, Molla akcentē interneta uzņēmumu biznesa stratēģijas, kas ne tikai izmanto savu klientus kā bezmaksas darba spēku, pamudinot tos aktivizēt bezgalīgi garus kodus, bet arī rada ievērojamas enerģijas izmaksas. Ja izstādē aplūkojams tikai ekrāns, tad, iespējams, uzskatāmāk darba ideja pausta plašākā instalācijas versijā, kurā māksliniece šo kodu izdrukājusi uz papīra. Grūti saskaitīt, cik lapas bija nepieciešams, bet noteikti vairākas A4 pakas. Katrs klikšķis internetā rada oglekļa dioksīda izmešus, taču pats biedējošākais, ka Amazon lietotājs par savu slēpto dzīvi, visticamāk, neko nenojauš.
Paulas Nišidžimas sadarbībā ar pētnieku grupu veidotā instalācija “Pievienojams mājoklis”. Foto: Kristīne Madjare
Simbiotiskais kiborgs
Līdz ar kritiskiem skatījumiem izstāde piedāvā arī futūristiskas vīzijas. Māksliniece Paula Nišidžima sadarbībā ar pētnieku grupu izveidojusi instalāciju “Pievienojams mājoklis” (kopš 2022). Tas piedāvā arhitektonisku struktūru, kas imitē dzīvu sistēmu (living system) un līdzīgi tai spēj augt, izplesties un pielāgoties apkārtējai videi. Darba pamatā izmantotas atziņas par augu intelektu, kas ir modulārs un decentralizēts. Lai izdzīvotu, augi spēj pašorganizēties un kooperatīvi pieņemt lēmumus. Īpaši svarīga ir spēja piemēroties izmaiņām, kā arī veidot un uzturēt attiecības ar citām būtnēm. Uz šādām pārdomām mākslinieci iedvesmoja spilvenaugu pētniecība – tie ir nelieli, blīvi sazaroti krūmi, kas parasti aug skarbā klimatā. Krūmu vainags veido noslēgtu vidi ar iekšējo klimatu, kas ļauj regulēt temperatūras un mitruma līmeni. Tas palīdz izdzīvot ne tikai pašam augam, bet dod patvērumu arī citām dzīvības formām. Izstādē apskatāmā instalācija saņem un apstrādā impulsus no kāda spilvenkrūma Spānijas dabas parkā, uz kuriem (savukārt) reaģē no bioplastmasas veidotas organiskas formas skulptūras.
Darbā “Pievienojams mājoklis” Paula Nišidžima formulē simbiotiskā kiborga jēdzienu, kas individuālisma vietā izceļ sadarbību un savstarpējību. Tas ne tikai papildina Donnas Haravejas savulaik formulēto un zinātnes filozofijā aprobēto kiborga ideju, bet arī izceļ cilvēka radniecību ar augiem – kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Tas aicina pārdomāt arī ierasto skatījumu uz evolūciju – lielākas izredzes izdzīvot ir tām sugām, kuras spēj labāk veidot attiecības un mijiedarboties. Kontekstā ar pārējiem izstādes darbiem augu intelekts šķiet ilgtspējīga, kā arī cilvēkam un videi draudzīgāka alternatīva mākslīgajam intelektam. Ja augi spēj cilvēkam iemācīt kaut ko nebijušu, tad jaunās tehnoloģijas drīzāk atkārto vecās zināšanas, tostarp nostiprinot savu skolotāju kļūdas un aizspriedumus. Tomēr, sekojot augu domas pavedienam, gudrāk ir pārmaiņām piemēroties, nevis pretoties, jau laicīgi rezervējot sev vietu metaversā vai spilvenkrūmā.
Paldies izstādes gidei Alisei Klimkānei par rosinošajiem komentāriem.
[i] Hume, Kathryn (1992). Calvino's Fictions: Cogito And Cosmos. Oxford: Clarendon Press, p. 151.
