Par ekosistemātisku perspektīvu mākslā
Izstāde ECODATA Latvijas Nacionālajā bibliotēkā - RIXC Mākslas un zinātnes festivāla centrālais notikums
Aliaksandra Tuča*
Sakarā ar to, ka Latvijas Nacionālās bibliotēka ir slēgta ārkārtas situācijas dēļ, arī izstāde “Ekodati” ir slēgta. Izstādes mākslas darbi ir pieejami izstādes mājaslapā.
***
Iesākumā bija skaņa: čabošas lapas, jūras viļņi, kas sitas pret krastu, vīrietis, kas runā stingri, bet ar maigumu balsī, sieviete, kas dzied melanholisku raudu dziesmu, bērni smejas un skrien. Izejot caur durvīm, kas ved uz izstādi ECODATA Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, mani pilnībā apņēma skaņu ainava. Tikai pēc tam es pamanīju baltās sienas, spožo gaismu un milzum daudzos ekrānus - uz mirkli es biju kaut kur aizmaldījusies. Ne jau nepatīkamā veidā, bet tā, kā varētu sajusties saulainā vasaras pēcpusdienā mežā, kur ir tik daudz, ko redzēt, elpot, vērot, kur tu sajūties kā daļa no visa apkārtējā.
Izstāde ECODATA ir RIXC Mākslas un zinātnes festivāla centrālais notikums. Festivāls veltīts jauno mediju, tehnoloģiju un tehnozinātnisko metožu (datu reģistrēšana, savākšana un interpretēšana) izmantojumam mākslā. Tas tiek darīts, lai izprastu to lomu un nozīmi ekoloģiskajā uztverē un apzinātībā, ko sniedz bioloģisku, sociālu un tehnozinātnisku sistēmu, dzīvu un digitālu datu, kā arī māksliniecisku un zinātnisku pieeju mijiedarbība. Citiem vārdiem sakot, festivāla mērķis ir savienot tehnoloģisko un ekoloģisko, kā arī inkorporēt tehnoloģiskos jautājumus ekoloģiskajā mākslā. ECODATA izstādē ir 20 mākslas darbi - tos veidojuši atzīti mākslinieki no dažādām valstīm, kas strādā mediju mākslas, zinātnes un ekoloģijas jomā.
Ursula Bīmane. “Akustiskais okeāns”. Video kadrs, 2018.
Sekojot vismanāmākajam skaņas avotam, es nonācu Ursulas Bīmanes darba “Akustiskais okeāns” (Acoustic Ocean) priekšā. Uz ekrāna bija redzama sievietes spoži oranžā niršanas tērpā, kura jūras krastā uzstādīja skaņas aparatūru (hidrofonus un paraboliskos mikrofonus). Viņas mati bija apsieti ar sarkanu lentu, viņas kaklu sildīja kažokāda, bet pirkstus greznoja gredzeni - ja nebūtu niršanas tērpa, liktos, ka viņa gatavojas kādam senam rituālam. Savā ziņā tieši to arī viņa dara - viņas mērķis ir nodibināt kontaktu ar un sadzirdēt okeāna dzīļu būtnes, uztverot to radītās skaņas. Šāds zinātnes kā rituālas prakses tēlojums liek skatītājiem pārvērtēt zinātnieku pozīciju pret dabu. Pagāni dabu uzskatīja par visspēcīgāko nepieradināmo spēku, kas jārespektē. Zinātne izturas pret dabu kā pret kaut ko, kas ir novērojams un izskaidrojams (un reizēm arī pieradināms). Ursula Bīmane aicina mūs palūkoties uz okeānu kā uz neizskaidrojamu un noslēpumainu spēku, uz brīdi sajusties maziem un neko nesaprotošiem. Viņa mums atgādina, ka ir vēl tik daudz kā tāda, ko mēs par okeānu nezinām, kā arī par tām lietām, ko zinām, - un labākais, ko varam darīt, ir to respektēt un lūgt okeānam atļauju tās izzināt šādā rituālā veidā.
Markuss Mēders. “Pfinvaldes perimetrs”. 2018-2020.
Markusa Mēdera “Pfinvaldes perimetrs” (Perimeter Pfynwald) aizved mūs citā skaņu ainavā - Pfinvaldes mežā Šveicē. Šeit izstādes apmeklētājam tiek dota iespēja piedzīvot klimata pārmaiņas caur telpisku un temporālu kompresiju, kas panākta ar akustisko time-lapse un skaļruņu telpisko izvietojumu. Izmaiņas faunā, izžūstoši strauti, upe, kas piepildās ar kūstošu ledāju ūdeni - to visu mēs varam dzirdēt. Stāvot iztēlotajā Pfinvaldes mežā, es domāju, ka ir jābūt vēl daudziem citiem mežiem, kuros varētu tapt šāds projekts. Ironija slēpjas faktā, ka pandēmijas noteikto ierobežojumu dēļ mēs šobrīd ar tehnoloģiju palīdzību cenšamies kontaktēties ar attālām vietām. Iespējams, šī ir mūsu iespēja paskatīties apkārt - uz vietām, kas ir tuvu, - un saprast, vai ir kaut kas, ko varam darīt tā labā, kas ir mums blakus.
Sūzana Suareša. “Pirmaugs”. 2013.
Dabai, kas ir tik tuvu klāt, kas ir tik pieņemoša un izturīga, mūsu palīdzība šobrīd ir ļoti nepieciešama. Mēs jau tāpat to ļoti labi zinām, mēs apzināmies akūto stāvokli. Tagad, liekas, ir laiks, kad jāmeklē atbildes. Sūzana Suareša savā darbā “Pirmaugs” (Urpflanze) prāto par to, vai ir iespējams pārprojektēt augus tā, lai tie labāk pielāgotos klimata pārmaiņu radītajiem jaunajiem laikapstākļiem. Mākslas darbs sastāv no izdruku sērijas, kurās attēloti izfantazēti augi, kā arī tekstuāliem skaidrojumiem par morfoloģiskajām izmaiņām, kas bijušas nepieciešamas, lai šie augi pielāgotos jaunajam klimatam. Suareša iepazīstina mūs ar jaunākajiem pētniecības sasniegumiem augu morfoloģijas jomā, tādējādi sakombinējot ģenētisku shēmu, kas kontrolē augu struktūru un formu. Šis potenciāli ir pirmais solis augu projektēšanā ar mērķi ļaut tiem labāk pielāgoties planētas mainīgajam klimatam.
Fransuā Knūtzes. Video darbs "Cape Mongo". 2013-2015.
Klimata pārmaiņu iemesli ir dažādi, to sākums datējams ar industriālo revolūciju. Atritinot šo vēsturisko tīklojumu, mēs no jauna atklājam kādu kolektīvi radīto mītu. Tas nav viegli, taču ir svarīgi saprast, kā mēs nonācām tur, kur esam. Fransuā Knūtzes video darbs Cape Mongo (mongo ir priekšmets, kas tiek izmests un pēc tam atgūts) sastāv no sešiem stāstiem par sešiem varoņiem no Keiptaunas Dienvidāfrikā. Katra varoņa tērps veidots no plastmasas atkritumiem - iesaiņojuma materiāliem, krūzītēm, driskām. Varoņi ir mītiski “atkritumu radījumi”, kas dzimuši no ātrā patēriņa kultūras. Mīti, leģendas, pagāniska vērība pret dabisko, tik klātesoša Austrumeiropas kultūrās, šeit rod saskares punktus ar tik tālām vietām kā Dienvidāfrika, vēlreiz apliecinot cilvēces vienotību un misijas sajūtu, ka mums visiem jādarbojas kopā. Knūtzes darbs norāda, ka šobrīd mūsu misija ir “atkritumu radījumi” - mūsu senču radīti un mūsu pašu loloti. Cape Mongo ir sešu īsfilmu cikls par to, kā šie radījumi atgriežas savās rašanās vietās - tirdzniecības centros, priekšpilsētu rajonos, industriālajos centros. Skatoties uz viņiem, mēs sākam aptvert, ka vēstures virzienu pamatā ir noteikusi sistemātiska nevienlīdzība un atsvešināšana, tā lēnām novedot planētu līdz sabrukumam. Cape Mongo it jāskatās tā, it kā skatītos spogulī, lai saprastu, ka pagātnē ir lietas, kurām tur arī jāpaliek. Citādi mums nāksies sastapties ar “atkritumu radījumiem” aci pret aci. Patiesībā jau viņi mūs ir noķēruši, taču mēs, gluži kā monitors galerijā, ko var viegli izslēgt, izvēlamies nevērt acis vaļā.
Māike Šurera. Video darbs “Papīra okeāns”. 2014.
Tomēr, pieverot acis, nekas nepazūd - to mēs ļoti labi zinām no bērnībā spēlētajām paslēpēm. Šobrīd mēs slēpjamies, un viss, ko esam izdarījuši pāri dabai, tiecas pēc atriebības. Tā ir kā apmātība, kam mēs nespējam pretoties, un Māikes Šureras maģiskā reālisma video “Papīra okeāns” (Papers Ocean) mums par to atgādina. Plastmasas maisiņi, sintētiskās šķiedras paliekas, pudeles - tas viss okeānā un gaisā dejo ar valdzinošu horeogrāfiju. Šo kadru skaistums ir biedējošs. Kā kaut kas tik slikts var būt tik skaists? Un kā kaut kas, ko darām katru dienu - patērējam, izmetam -, var likties tiek normāli, taču būt tik kaitīgi?
Mākslas darbi necenšas sniegt mums atbildes uz šiem jautājumiem, tie nemēģina moralizēt. Viņi vienkārši liek mums ieraudzīt to, ko nevēlamies redzēt. Saspīlējums starp dabiskās vides harmonisko skaistumu, kurā tiekam iegremdēti ECODATA izstādē, un tām biedējošajām sekām, kas ik pa brīdim ieslīd kadrā vai īsajos tekstos, ir taustāms. Šis saspīlējums nav atrisināms momentā. Tas ir pakāpenisks process, kas prasa, lai cilvēki no visas pasaules apvienotos kopīga mērķa vārdā - glābt planētu.
Ekodatu-ekomediju-ekoestētikas festivāls miniatūrā veidā replicē šādas daudznacionālas sadarbības. SNSF finansētais projekts sastāv no teorētiskās un praktiskās daļas. Ivonna Folkarta (Šveice) vada teorētisko daļu, analizējot virkni starptautisku ekomediju projektu. Īpaši viņa pievēršas estētiskām idiomām, lai attīstītu tādu relacionalitātes un uzraudzības tehno-eko-estētiku, kas izietu ārpus tehnoloģiskā robežām. Praktiskajā daļā mākslinieki-pētnieki Markuss Mēders (Šveice), Rasa Šmite (Latvija) un Alīne Veijā (Francija/Šveice) veido estētiskus projektus saistībā ar alpīno Pfinvaldes mežu. Šo mežu Valē reģionā Šveices dienvidrietumos dabas zinātnieki ir novērojuši vairāk nekā 25 gadus, tā ir unikāla vieta, kur fiksēt klimata pārmaiņas meža ekosistēmās. Festivāla teorētiskā un praktiskā daļa pārklājas, mēģinot radīt teorijprakses vai praksteorijas estētiku, kam piemistu “pār-cilvēciska” daudzpusīgi artefaktuālā poētika.
Izstādes ECODATA kuratori ir Ivonna Folkarta (Šveice) un Rasa & Raitis Šmiti (Latvija). Dalībnieku sastāvs ir daudznacionāls - piedalās mākslinieki no Šveices (Ursula Bīmane, Sāra Burgere, Markuss Mēders), Dienvidāfrikas (Fransuā Knūtze), Nīderlandes/Dānijas (Diāna Šērere), Kanādas (Māike Šurere, Elēna Vitekere), Lielbritānijas (SEMICONDUCTOR), Portugāles (Sūzana Suareša), Latvijas (Rasa un Raitis Šmiti), ASV/Dānijas (Tamiko Tīla un /P), Somijas (Lēna un Ula A. Valkeapē), Igaunijas/Spānijas (VARVARA & MAR). Izmantotie mediji ir video, papildinātās realitātes instalācija, tekstila kolāža, audums no augu saknēm, ogles zīmējums un izdrukas.
*Aliaksandrai Tučai vairāk par visu patīk spēlēties. Viņa spēlējas ar vārdiem uz papīra un ekrāna, ar aktieriem uz skatuves un aiz objektīva, ar krāsām un kamerām… īsāk sakot, ar ikvienu un jebko, ko viņa sastop savā ceļā.
Aliaksanda ir no Baltkrievijas, šobrīd viņa studē vizuālo mākslu Jeila koledžā ASV. Ar Aliaksandru var sazināties, rakstot: aliaksandra.tucha@gmail.com
Titulbildē: Elēna Vitakere. "Pārbaudīts pret". 2015.
