SEE YOU. Māksla, kas vēro un tiek vērota
Īssaruna ar mākslinieku Martinu Vizbuli par RIXC galerijā gaidāmo viņa personālizstādi SEE YOU
Šonedēļ RIXC jauno mediju mākslas galerijā tiks atklāta Martina Vizbuļa personālizstāde SEE YOU, kas būs skatāma no 18. decembra līdz 2025. gada 22. februārim. Iedvesmojoties no sociologa Tomasa Matīsena pētījumiem par panoptikonu un sinoptikonu, Džordža Orvela distopijas 1984 un elektroinstrumentu pioniera Ļeva Sergejeviča Termena dzīves un darbiem, izstāde pievēršas novērošanas tēmai un tās ietekmei uz mūsdienu sabiedrību.
Termens, kurš radīja pirmo elektronisko mūzikas instrumentu tereminu un izgudroja “radio sarga” ierīci, apvienoja mākslu un tehnoloģijas, kas būtiski ietekmējušas mūsdienu sensoru un novērošanas tehnoloģiju attīstību. Viņa darbos cilvēks kļuva gan par tehnoloģiju ietekmes objektu, gan par to integrētu daļu. Līdzīgi arī SEE YOU mākslas darbi reaģēs uz apmeklētāju kustībām un radītajiem datiem, veidojot interaktīvu un konceptuāli piesātinātu pieredzi.
Izstādes mākslas darbi gan vēros apmeklētājus, gan reflektēs par tehnoloģiju laikmeta ētikas robežām, uzdodot jautājumus par privātumu un autonomiju.
Īssarunā Martins Vizbulis stāsta par izstādes konceptu, tās darbiem un to, kā viņš risina attiecības starp mākslu, novērošanu un tehnoloģijām.
Tātad arī šajā tavā izstādē skatītāji vēros mākslas darbus, bet mākslas darbi – skatītājus?
Jā, pamatā es gribēju radīt skatītājā sajūtu, ka viņš tiek vērots. Taču šoreiz tas notiek atklāti un tiešsaistē – pretēji iepriekšējiem darbiem, kur šāds process tika veikts daudz slēptākā veidā.
Mūsdienās cilvēki bieži pieņem novērošanu kā neizbēgamu ikdienas sastāvdaļu. Kā tu domā – vai šī vienaldzība ir apzināta, vai tā rodas no neziņas? Un vai māksla var palīdzēt atmodināt šo apziņu?
Tā tas noteikti ir, bet vai māksla to spēj pamodināt? Kādu – jā, kādu – nē. Māksla var radīt jautājumus, bet atbildes jāatrod pašiem.
Vai izstāde SEE YOU ir tikai novērošanas sistēmas atspoguļojums, vai arī tā ir veidota kā pretreakcija šai sistēmai?
Gan, gan. Man ļoti patika intervija ar Normundu Bergu (“Preses klubs”, 2024. gada 3. janvārī). Viņš teica, ka mums jābūt ļoti piesardzīgiem ar visu, kas pieslēgts elektrībai – no tā nevar izvairīties. Un viņš, līdzīgi kā Tonijs Doils (Tony Doyle), šajā gadījumā norāda uz perfekto novērošanu (perfect voyeurism), kas nozīmē, ka novērojamais nekad neuzzina, ka ir ticis novērots un tas nerada šai personai nekādus sarežģījumus, jo nekad netiek atklāts. Bet šim visam kopumā ir savas labās un sliktās puses, kā jau visā.
Kas, tavuprāt, ir tās labās puses?
Novērošana ļauj daudz ko uzzināt. Bet, zini kā – ja ir iespēja uzzināt daudz, tad var uzzināt gan labās, gan sliktās lietas. Tāpēc šajā ekspozīcijā arī krāsu gamma ir ļoti vienkārša – tikai melna un balta. Visi darbi ir saslēgti vienotā tīklā, darbojoties pa pāriem vai grupās, apmainoties datiem un ietekmējot cits citu.
Viena ekspozīcijas daļa rada datus, otra – tos izmanto. Vēl dati tiek uzkrāti datubāzē, lai es ar tiem varētu strādāt arī pēc tam. Šoreiz gan uzsvars nav uz datubāzi, bet uz datu dinamiku tiešsaistē. Tiesa, tā nenotiek momentāni – ir neliela laika nobīde, tāds delay efekts. Tam ir vairāk estētiska nozīme.
Vai mākslas darbs, kas “vēro” skatītāju, tavuprāt, rada jaunu ētikas robežu mākslā?
Šim esmu piegājis viltīgi, jo novērošana nenotiek ar personas datiem. Persona netiek identificēta – cilvēks ir tikai tāds staigājošs ūdensgabals. Viņš var justies droši. Šī arī ir mana doktorantūras tēma – novērošana, vienlaikus respektējot personas datus. Šodienas tehnoloģijas ļauj izmantot parametrus, kas vēl netiek uzskatīti par personas datiem.
Kas tevi iedvesmoja radīt šo darbu?
Bez Matīsena teksta par panoptikonu es vēlreiz izlasīju Orvela 1984 – tas ir skaists darbs tieši par manu tēmu. Un tad vēl Termena autobiogrāfija. Par viņu varētu uztaisīt ne sliktāku filmu kā par Openheimeru. Viņa dzīve ir savdabīgs balanss starp kultūru un zinātni. Viņš ne tikai izgudroja mūzikas instrumentu, dibināja elektroniskās mūzikas nodaļu, bet, iespējams, kopā ar leģendāro aviācijas inženieri Andreju Tupoļevu un kosmosa tehnoloģiju un raķešu inženieri Sergeju Koroļevu arī strādāja pie radio vadāmiem bezpilotu lidaparātiem, kas mūsdienās zināmas kā spārnotās raķetes. Tāpat iespējams, ka Termens strādājis arī pie atombumbas izveides.
Visas šīs iedvesmas savelkas kopā – panoptikons, Orvela Lielais Brālis, tālekrāni un Termens, kurš ir viens no TV izgudrotājiem. Novērošana, kultūra un spiegošana – tas viss vienā stāstā.
Tad lūgšu tevi ieskicēt, ko tieši redzēsim izstādē (un kā izstāde redzēs mūs)!
Dažos darbos atsaucos uz Termena instrumentu un tā principiem. Izstādē, piemēram, būs apskatāms melns amēbas formas objekts, kas spēj radīt skaņu, savukārt tām līdzās novietotā birste kalpo kā mūzikas instruments. Šīs birstes kātā ir integrēti sensori, kas mijiedarbojas ar elektromagnētisko lauku.
Katra birstes lietotāja kustība tiek reģistrēta – dati par to, kā un kur tā tiek satverta, tiek nosūtīti uz mākoņdatni. Žirosensori fiksē leņķi, kādā birste tiek turēta, kā arī tās pozīcijas X un Y asīs. Šie dati tiek glabāti datubāzē, kur baltas un melnas amēbas formas objekti tos nolasīs. Melnā amēba atskaņos konkrētu MP3 audiofailu, kas atbilst lietotāja radītajam leņķim un kustībām. Tā rezultātā, mijiedarbībā ar mākslas darbiem, apmeklētāji kļūst par daļu no unikālas skaņu ainavas. Šie MP3 audiofaili ir fragmenti no Putina intervijām, šī izvēle nav nejauša – man bija svarīgi, lai atpazīstamā diktatora balss piešķirtu darbiem kontekstu un atsauci uz Krievijas realitāti. Tā vienlaikus pastiprinot arī saikni ar Termena biogrāfiju, kuram bija jādzīvo sarežģītā politiskā un sociālā vidē. Melnā amēba – šis bezsmadzeņu radījums, kas nemitīgi aug un visu sevī iekļauj, – simbolizē nebeidzamu varas ietekmes un kontroles paplašināšanos, kas sasaista šo stāstu vienotā konceptā. Turklāt interaktīvie birstes pieskārienu dati, ko apmeklētāji ģenerēs, tiek projicēti uz lielā LED displeja jeb tālekrāna – līdzīgi kā Džordža Orvela distopijā 1984.
LED paneļi mūsdienās ir visur – uz ielām reklāmās, koncertos, utt. Es radīju savu versiju – viļņveida formu, ko saucu par “dibenekrānu”. Šī ekrāna informācijas plūsmu veido dati no cita darba – interaktīva krēsla. Šis krēsls nāk no Latvijas Mākslas akadēmijas, bet es to papildināju ar virkni sensoru. Sēdvietā ir temperatūras sensors, sēdvietā un atzveltnē – gaismas sensori, un žirosensors fiksē kustības. Krēslam pievienoju mīkstu spirālveida vadu – tāds vads ir raksturīgs visiem maniem darbiem, jo tas atsaucas uz noteiktu laikmetu. Šis krēsls, gluži kā pārējie izstādes objekti, nemitīgi “stučī” datus, padarot skatītājus par nepārtraukti novērojamiem subjektiem un liekot aizdomāties par tehnoloģiju laikmeta ietekmi uz privātumu.
Lielais LED ekrāns izstādē būtībā sastāv no diviem atsevišķiem ekrāniem, kas apvienoti vienā. Tajā vienlakus tiek attēloti divi neatkarīgi kanāli. Pirmais kanāls tiek projicēts uz burtiem SEE YOU, bet otrais – uz fona. Abos kanālos tiek rādīti divi atšķirīgi video, kas veido daudzslāņainu vizuālo pieredzi.
Vēl viens darbs ir melns mākonītis ar zibenīti un balts mākonītis ar krustiņu. Ja melnā un baltā amēba bija pasīvi datu uztvērēji un atspoguļotāji, līdzīgi kā LED ekrāni, tad šis darbs jau aktīvi mijiedarbojas ar apmeklētāju. Abi mākonīši reaģē uz apmeklētāja atrašanās vietu telpā. Tie ir novietoti 90 grādu leņķī viens pret otru, kur viens uztver X asi, bet otrs – Y asi. Melnais mākonītis maina zibenīša spilgtumu atkarībā no distances, savukārt baltajam mākonītim attiecīgi mainās krustiņa intensitāte.
Bet būtībā abi mākonīši ir šaha ekrāna aģenti. Šaha ekrāns savukārt sastāv no melniem stikla kvadrātiem un LED kvadrātiem, kas izvietoti šaha laukumam līdzīgā kārtībā. Melnie kvadrāti ir glancēts, rūpīgi pulēts stikls, bet pārējie – LED ekrāni. Uz šī ekrāna tiek rādīti Rīgas baznīcu torņi. Vai zināt, ka daudzos no tiem ir mobilo sakaru raidīšanas torņi? Tie bieži tiek izvietoti tā, lai nekristu acīs. Piemēram, Ģertrūdes baznīcas raidītājs ir aplīmēts ar līmplēvi ķieģeļu motīvā, lai labāk kamuflētos un saplūstu ar arhitektūru.
Šajā darbā iekļauju arī mākonīti ar krustiņu. Kā jau nojaušat – mākonītis... krustiņš... Tā ir atkal cita veida novērošana, kad mūs un mūsu labos vai sliktos darbus novēro no mākoņa maliņas. Tas ir tāds cits Lielā Brāļa aspekts.
Vertikālais ekrāns ir vēl viens nozīmīgs darbs šajā izstādē. Baltā mākonīša savāktie dati tiek nosūtīti uz šaha galdiņu, savukārt melnā mākonīša dati plūst uz vertikālo ekrānu, kas ir cilvēkmēroga izmēros. Šajā ekrānā parādīsies “amēb-mākoņ-cilvēks” – siluetiņš, kas tuvosies vai attālināsies atkarībā no skatītāja distances. Tas veido savdabīgu saikni starp mākslas darbu un skatītāju, padarot viņu par daļu no šīs vizuālās un datu mijiedarbības.
No melnā mākonīša grupas darbiem izceļu vēl vienu – mazu logo SEE YOU, kas novietots uz izstādes apmeklētāja galdiņa. Tiklīdz telpā ienāk skatītājs, neona gaismiņas iedegas, signalizējot par viņa klātbūtni. Šis darbs uzsver brīdi, kad mākslas objekts kļūst par novērotāju, mijiedarbojoties ar apmeklētāju ne tikai konceptuāli, bet arī tieši – ar fiziskām un vizuālām reakcijām.
Esi sacījis: “Domāju, ka novērošanas kontekstā esam zaudējuši sava veida brīvību, kuru principā ir iespējams kādreiz arī atgūt.” Kā mēs varam atgūt autonomiju šajā digitālās novērošanas laikmetā?
Mazs tas iespējamības procents. Jānokļūst kaut kur, kur nav elektrības un cilvēku. Domāju, ka uz Marsa – bet, ja tā padomā, arī tur tas nebūs iespējams.
***
Martins Vizbulis jau vairākus gadus savā radošajā darbībā aizraujas ar mikrokontrolieru un dažādu sensoru studijām, radoši savienojot realitāti ar virtuālo realitāti un iesaistot skatītājus tiešā komunikācijā ar mākslas darbiem. Viņš ir Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās komunikācijas nodaļas bakalaura un maģistra programmu absolvents, kā arī LMA Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas Vides mākslas apakšnozares vadītājs. Vizbulis ir viena no spilgtākajām personībām mūsdienu jauno mediju mākslas ainā Latvijā.
