Mēs visi esam kiborgi
Intervija ar mākslinieci Tamiko Tīlu
Pagājušā gada 9. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta Jauno mediju kultūras centra RIXC rīkotā Mākslas un zinātnes festivāla izstāde ECODATA. Diemžēl oktobra beigās otrā COVID-19 pandēmijas viļņa dēļ izstādi nācās priekšlaicīgi slēgt, tomēr viens no darbiem vēl nesen bija apskatāms bibliotēkas ātrijā un ēkas ārpusē. Tas bija paplašinātās realitātes darbs “Negaidītā augšana” (Unexpected Growth), ko radījusi amerikāņu māksliniece Tamiko Tīla sadarbībā ar savu partneri /p. Darbā, kas apskatāms ar mobilās aplikācijas palīdzību, redzami koraļļu rifu formācijās izveidoti plastmasas atkritumi.
Tamiko Tīla dzimusi 1957. gadā, viņa studējusi produktu dizainu Stenforda universitātē un mehāniskās inženierzinātnes MIT (Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts). 80. gados viņa sāka darboties cilvēkmašīnu dizaina laukā. Strādājot korporācijā Thinking Machines kopā ar uzņēmēju un zinātnieku Deniju Hilisu, viņa bija vadošā Connection Machine CM1/CM2 jeb Kontaktmašīnas dizainere. Kontaktmašīna bija pirmais komerciālais mākslīgā intelekta superdators un 1989. gadā – visātrākais dators uz Zemes. CM2 tagad ir MoMA kolekcijā. 1991. gadā Minhenes Mākslas akadēmijā Tīla ieguva grādu lietišķajā grafikā, specializējoties video instalāciju mākslā.
Kopš 2010. gada Tamiko Tīla nodarbojas ar paplašinātās realitātes projektiem un kopš 2018. gada sadarbojas ar vācu mākslinieku /p (izrunā: “slīpsvītra pē”). Viņu kopdarbībā tapusi arī “Negaidītā augšana”. 2018. gadā māksliniece saņēma Monreālas Mākslas un tehnoloģiju biedrības Vizionārā pioniera balvu par “ieguldījumu mediju mākslā, pievēršoties vietas, telpas, ķermeņa un kultūridentitātes saspēlei politiski un sociāli kritiskos mākslas darbos vairāk nekā 30 gadu garumā”.
Vai varat pastāstīt par “Negaidītās augšanas” rašanās vēsturi?
Kristiāna Pola, ko pazīstu jau kopš 2002. gada, ir mediju mākslas kuratore Vitnija muzejā; viņa izrādījusi manus darbus dažādās izstādēs visā pasaulē. 2018. gadā viņai bija pirmā iespēja sarīkot plašu izstādi vesela Vitnija muzeja stāva apjomā, kurā būtu iekļauti darbi no gadiem ilgi veidotās digitālās kolekcijas (lielākā daļa no tiem vispār nav bijusi eksponēta). Beidzot ASV jauno mediju māksla ir ieguvusi statusu un tiek uzskatīta par leģitīmu mākslas formu. Vēl pirms pieciem gadiem tā nebija. Tātad 2018. gada pavasarī es saņēmu no Kristiānas e-pastu, kurā viņa man jautāja, vai es varētu uztaisīt paplašinātās realitātes darbu muzeja terasei, kam būtu kāds algoritmisks komponents. Lindenmeijera sistēmas, sauktas par L-sistēmām, mums ar /p jau sen zināmas no datorgrafikas. Vairumā gadījumu virtuālajā realitātē redzamie augi, koki, krūmi vai kas tamlīdzīgs ģenerēti ar šo algoritmu, kuram raksturīgi pavisam elementāri attīstības noteikumi – teiksim, ir kāts un lapa, tad ir vēl viens kāts un lapa ar nelielu rotāciju, un vēl cits kāts ar rotāciju utt. Tiešām pavisam vienkārši likumi. Tāpēc mēs ar /p nolēmām radīt MI darbu, kas izmantotu L-sistēmas pamatkomponentu ģenerēšanai. Tikai bija jautājums – kāda veida komponentu? Standarta situācijā tev ir kaut kas, kas izskatās kā konkrēts augs, un tu to mēģini imitēt. Taču es negribēju imitēt dabiskās sistēmas, vēlējos būt nedaudz kreatīvāka.
Vitnija muzejs atrodas tieši pie Hudzonas. Es jau vairākus gadus esmu pievērsusies jautājumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, cenšoties noteikt, kāda veida augi – gan un zemes, gan ūdenī augošie – varētu pārdzīvot klimata pārmaiņas un kurus šīs pārmaiņas apdraud īpaši smagi. Pētu arī, kā ūdens līmeņa celšanās maina pasaules karti, kā izskatīsies pasaule, kad ūdens līmenis būs vienā vai otrā augstumā utt. Tāpēc pirmā doma man bija: “Iegremdēsim Vitniju ūdenī!” Tā jau būtu tāda nākotnes paredzēšana zinātniskās fantastikas garā – uz kādu nākotni mēs virzāmies, izejot no tā, ko darām šobrīd. Par to man patīk runāt savos darbos. Tāpēc nolēmām – labi, paliksim Vitnija sestā stāva terasi zem ūdens. Mani interesē arī plastmasas piesārņojuma problēma… Protams, internetā ir tik daudz šokējošu attēlu ar beigtiem albatrosiem, kam kuņģi pilni ar plastmasu un tamlīdzīgiem mēsliem… Šie attēli tiek uzņemti jau gadiem! Ar vīru pēdējos gados atpūšoties Grieķijā, Indonēzijā un Malaizijā, kādā brīdī sākām apjaust, ka tās skaistās, tīrās pludmales – mūsu sapnis par brīvdienām tropos – ir tikai pludmales kūrortu artefakts. Agri no rīta, vēl pirms kāds ir pamodies, darbinieki gar jūras krastu novāc pa nakti izskalotos mēslus. Īpaši uzskatāmi tas bija redzams 2013. gadā, kad mēs, šķiet, bijām Malaizijā. Kūrorta teritorijā, kā jau parasti, bija skaista pludmale, taču, kad aizstaigājām nedaudz tālāk, kur pieeja jūrai ir publiska, pavērās pavisam cits skats. Vietējie tur makšķerēja, dzīvoja pāļu mājās uz ūdens, bet visa pludmale bija nosēta ar plastmasu, ko tur to no rītiem neviens nenovāca. Sapratām, ka tas patiesībā ir normālais stāvoklis. Un tad, 2018. gada sākumā, ap to laiku, kad saņēmu šo Vitnija pasūtījumu, Ķīna paziņoja, ka vairs nepieņems attīstīto valstu atkritumus – no Japānas, ASV un Eiropas.
Ko nozīmē “pieņemt”? Kādā veidā tie tika “pieņemti”?
Mēs tos viņiem pārdevām. Rietumu valstis lepojas ar savām otrreizējās pārstrādes programmām un savu tīrību. Taču ir daudz dažādu plastmasas veidu, un tikai trim no tiem patiesībā ir kaut kāda vērtība kā otrreizējās pārstrādes materiālam. Pārējais viss tiek sadedzināts vai izmests izgāztuvēs, kas ar laiku uzaug par nelieliem kalniem. Vai arī – un to darīja lielākā daļa valstu – atkritumi tiek iekrauti konteineros un nosūtīti uz Ķīnu. Un Ķīna tiek no tiem vaļā, kā uzskata par pareizu. Taču Ķīna kļuva pietiekami liela, varena un bagāta, lai tai būtu nepieciešams šādā veidā turpināt pelnīt naudu. 2018. gada janvārī Ķīna paziņoja, ka turpmāk vairāk nepieņems mūsu atkritumus. Un pēkšņi tas kļuva par visiem zināmu faktu – ka visas šīs brīnišķīgi ekoloģiskās un zaļi domājošās valstis patiesībā atbrīvojās no saviem atkritumiem, nosūtot tos uz citām zemēm. Kur tie tiek sadedzināti vai izmesti izgāztuvēs un okeānā.
Pēkšņi visas Eiropas valstis, ASV un Japāna attapās – kā mēs tiksim galā ar visiem šiem atkritumiem? Tagad ir zināms, ka piesārņo ne tikai Ķīna, Malaizija un Indonēzija – tajā piedalās visa pasaule. Vienkārši līdz šim valdīja uzskats – ko neredzu, par to nedomāju. Tāpēc vēlējos Rietumos atjaunot šo sajūtu par plastmasas atkritumu ielenkumu, ja tā var teikt. Mūsu rīcībā bija šīs Lindenmeijera augšanas sistēmas, kuras, izmantojot pareizos dabiskā izskata komponentus, spēj radīt skaistus kokus, krūmus, kā arī citus augus, taču es izvēlējos to darīt ar virtuālajiem plastmasas atkritumiem. Tādiem kā dzeltenās gumijas pīlītes.
Šķiet, tas bija 1992. gadā, kad vesels konteiners ar vannas rotaļlietām vētras laikā iegāzās jūrā netālu no Āzijas krastiem. Tur bija ne tikai dzeltenas pīlītes, bet arī zaļas vardītes un tamlīdzīgi. Taču gumijas pīlītes kļuva ikoniskas. Zinātnieki izdomāja, ka šīs pīlītes varētu izmantot jūras straumju izpētei visā pasaulē. Vispirms tās tika atrastas Kanādas un ASV rietumu piekrastē, bet šobrīd jau uzietas gan Grenlandē, gan Skotijā. 90. gadu sākumā Ziemeļu Ledus okeāns vēl sasala (tagad tā vairs nav), un tāpēc fakts, ka pīlītes no Āzijas krastiem bija nokļuvušas Arktikā, tad ceļojušas visas Kanādas platumā un beigās nonākušas Atlantijas okeānā, atklāja zinātniekiem, ka okeāna straumes plūst pat cauri vietām, kas uzskatītas par sasalušām un statiskām.
Tamiko Tīla un /p. “Negaidītā izaugsme” (2018-2020), augmentētā realitāte (AR). RIXC publicitātes attēls
Lai vai kā, kādā brīdī gumijas pīlītes ieguva ikonisku statusu. It kā tāda nekaitīga lietiņa – vai tad nav jauki, ka gumijas pīlītes palīdzēja noskaidrot okeāna straumju ceļus… Taču kopš tā laika kaut kas ir mainījies, esam sākuši saprast – pag, pag, pīlītes nav vienīgie plastmasas atkritumi, kas peld pa pasaules jūrām. Tad tika atklāts Klusā okeāna atkritumu virpulis. Tāpēc dzeltenā gumijas pīlīte ir pirmais indikators faktam, ka sintētiskās plastmasas produkti ceļo pa visu pasauli. “Negaidītajā augšanā” ir dažādas dzelteno gumijas pīlīšu konstrukcijas, ir arī lielākas pīlītes, kuras es saucu par “pīļu rifiem”, – tās guļ uz sāniem, ir teksturētas un tajās ieķērušās citas lietas: plastmasas dakšiņas, karotītes, sarkanie plastmasas salmiņi…
Un tad, protams, ir otra ikoniskā plastmasas atkritumu vienība – plastmasas pudele. Ūdens pudelēs Rietumos parasti ir dārgs minerālūdens, bet zemēs, kur nevar dzert krāna ūdeni, pudeļu ūdens patiesībā ir vienīgais līdzeklis, kā nesaslimt katru reizi, kad gribas padzerties. Tāpēc, ja aizliegsim plastmasas izstrādājumus, parādīsies milzu problēma – kā cilvēki tiks pie droša dzeramā ūdens?
Mēs sakām, ka jāmaina pieeja lietām, taču tas rada veselu rindu jaunu problēmu. Šī ideja atrodama visos manos mākslas darbos – nebāzt kaut ko tieši sejā, bet parādīt to, kas varētu būt skaists un, cerams, gana interesants, lai tam pievērstos. Un kad esat tam pievērsies un veltījis laiku, jūs sākat apjaust – pag, te kaut kas nav pareizi! To es cenšos panākt arī ar “Negaidīto augšanu” – lai cilvēku teiktu: “Ak, paskaties uz šo skaisto, krāsaino rifu!”, bet pēc tam apjēgtu: “Ak, mans dievs!” Tā ir mākslas pieredze, kurā tu pēc savas gribas un vēlēšanās pats sevi ieliec plastmasas atkritumu vidū. Šādu ekspozīciju es varu radīt arvien no jauna visdažādākajās pasaules vietās, kā arī publiskot to bildes sociālajos tīklos, liekot tām iespiesties un palikt cilvēku apziņā. Skaidrs, ka attēli ar beigtiem albatrosiem, kuru kuņģi ir pārpildīti ar plastmasu, ir uzmanību piesaistošāki gan emocionāli, gan intelektuāli – tie patiešām parāda problēmu ārkārtīgi tiešā veidā. Taču man ir grūti uz tiem paskatīties. Es tos vairāk negribu redzēt, jo tie ir pārāk nomācoši.
Kāpēc “negaidītā”? Tāpēc, ka par to nezinājām tik ilgu laiku?
Jā. Skatoties uz dabiskajām sistēmām, tu to nemeklē – tu negaidi, ka augošs objekts sastāvēs no plastmasas. Dabā ir krabji-vientuļnieki, kas, meklējot, kur paslēpties, izvēlēsies plastmasas priekšmetu, nevis gliemežvāka čaulu. Šobrīd jau ir konkrēti piemēri, kur dzīvnieki un augi savā struktūrā inkorporē plastmasu. Protams, daudz šausmīgāki ir mikroplastmasas gabaliņi, kas atrodas organismā, – tie rada kaitējumu, kas nav uzreiz saskatāms. Daudzi no maniem darbiem šos procesus un problēmas, kas nav redzamas ar neapbruņoti aci vai nav sastopamas mūsu ikdienas vidē, izmantojot paplašinātās realitātes mediju, sniedz iespēju cilvēkam nokļūt virtuālā vidē, kādā tas citādā veidā nenonāktu. Tas rada emocionālu saikni ar šo problēmu, kas citādi nebūtu iespējama.
Jūs pati uz Rīgu neatbraucāt. Kā tas notiek – uzstādīt šāda veida mākslas darbu specifiskā vietā, ja pati tur neesat bijusi?
Tas prasa daudz darba. Šis darbs un arī citas lielās instalācijas ir paplašinātās realitātes, kas balstās ģeolokācijā. Katram objektam tiek piešķirtas GPS koordinātas.
Tamiko Tīla un /p. “Negaidītā izaugsme” (2018-2020), augmentētā realitāte (AR). RIXC publicitātes attēls
Katrai pīlītei, katrai karotītei?
Pīlītes un karotītes individuāli neparādās, tās ir daļa no lielākas Lindenmeijera struktūras, ko es dēvēju par objektu. Katram no tiem nepieciešamas GPS koordinātas attiecīgajā vietā. Šķiet, mums ir kādi simts šādi objekti, kas “jāievieto” ekspozīcijā. Bez atrašanās konkrētajā vietā vai nelūdzot kādam to fiksēt, es varu pateikt, vai, cilvēkam pārvietojoties, GPS atjaunojas vai nē. Ja, piemēram, cilvēks staigā pa laukumu bibliotēkas priekšā, viņam apkārt būs arī “Negaidītā augšana”. Pārvietojoties mainās cilvēka GPS pozīcija, un viena no mūsu aplikācijas īpašībām ir tāda, ka tā it kā kustas tev apkārt. Tas nozīmē, ka, skatītājam pārvietojoties, objekti, kas paliek viņam aiz muguras, pazūd un no jauna parādās viņa priekšā. Ir konstanta kustība, kas nodrošina šo sajūtu par atrašanos dzīvā rifā, nevis kaut kādā sastingušā objektā.
E-pastā, ko pirms kāda laika nosūtījāt maniem kolēģiem, jūsu uzsvērāt atšķirību starp Mākslīgās dzīves (ALife) un Mākslīgā intelekta konceptiem. Vai varat to paskaidrot sīkāk?
Jā, ALife jeb Mākslīgā dzīve ir Mākslīgā intelekta apakškopa. Mana pirmā saskaršanās ar MI bija 80. gados, kad studēju MIT. Lai gan pati neapguvu MI kursu, apgrozījos starp MIT MI laboratorijas cilvēkiem. Viens no viņiem bija Denijs Hiliss, kurš, lai savam doktora darbam uzbūvētu reālu superdatoru, bija izveidojis kompāniju Thinking Machines. Trīs dienas pēc tam, kad biju ieguvusi maģistra grādu mehāniskajās inženierzinātnēs, viņš mani aicināja pievienoties kompānijai. Un tā es kļuvu par vadošo Kontaktmašīnas (Connection Machine) superdatora dizaineri. Visagrīnākā MI fāze bija 60. gados, tāpēc var teikt, ka 80. gados bija otrais vilnis. Tad kļuva reāli iespējams uzbūvēt superdatorus, kas radītu, teiksim, mākslīgo neironu tīklu instrumentāriju. Thinking Machines zinātnieki strādāja pie pašas pirmās navigācijas programmas, kas rezultējās ar tādām aplikācijām kā Google Maps, kā arī ar pašām pirmajām meklēšanas programmām, kurās izmantota dabiska valoda. Visi šie pētījumi tika veikti, izmantojot Kontaktmašīnu. 90. gados Rodnijs Bruks MIT MI laboratorijā atgriezās pie 80. gadu MI idejām, lai pateiktu, ka iespējams šahs nav augstākā prāta izpausme. Varbūt, ja mēs paskatītos uz kukaiņiem vai pavisam vienkāršām dzīvības formām ar šķietami kompleksu uzvedību, būtu iespējams modelēt šo uzvedību, izmantojot vienkāršus [programmēšanas] likumus. Piemēram, katrai sīkajai vienībai – sauksim to par mākslīgo skudru – ir jādodas meklēt barība un, kad tā ir atrasta, tad jānogādā tā uz skudru pūzni. Un ja ir 100 sīkas programmatūras skudras, kas visas dodas meklēt programmatūras barību, tad liekas, ka kāds tās ir izsūtījis laukā ar konkrētiem norādījumiem un ka tās tiek savstarpēji koordinētas. Taču tā nav – tās tikai seko vienkāršām instrukcijām. Un šīs vienkāršās instrukcijas, kas rada kompleksu uzvedību vai kompleksus objektus, tādus kā Lindenmeijera sistēmas, bija daļa no MI ALife atzara, kas tolaik aktualizējās. Šobrīd tiek darīts kaut kas līdzīgs, taču termins ALife izzuda no aprites, kad 90. gadu beigās sākās lielā MI ziema.
Jūs varētu paskaidrot, kas ir “MI ziema”?
Lielākā daļa finansējuma, ko 90. gados ASV saņēma superdatoru pētījumi, nāca no armijas un bija paredzēta aizsardzības izpētes projektiem. Kad 90. gadu sākumā izjuka PSRS, vairs nebija iegansta tērēt milzu summas – miljoniem un miljoniem dolāru – superdatoru pētījumiem. Tāpēc finansējums tika nogriezts, un nauda, kas uzturēja tādu kompāniju kā Thinking Machines vai Cray Computer Corporation MI superdatoru izpēti, vairs nebija pieejama.
Vai šī ziema ir beigusies?
Domāju, ka MI ziema sāka beigties kaut kur ap 2010. gadu. 90. gadu sākumā Sergejs Brins, kurš vēlāk kļuva par vienu no Google dibinātājiem, vēl būdams students, ar Kontaktmašīnas palīdzību apguva paralēlo programmēšanu. 2010. gadā viņš un Lerijs Peidžs, otrs Google dibinātājs, nopirka Denija Hilisa jaunuzņēmumu – semantisko tīklu kompāniju MetaWeb. Otrs MetaWeb izveidotājs Džons Džanandrea kļuva par MI vadītāju Google kompānijā. Var teikt, ka caur šo pirkumu un Sergeja Brina zināšanām par Kontaktmašīnas programmēšanas paradigmu, šī tehnoloģija tiešā veidā ieplūda Google. Viņu paralēlās programmēšanas algoritms MapReduce balstījās alfa kartēšanas un beta reducēšanas paralēlās programmēšanas paradigmā, ko Denijs aprakstījis savā grāmatā “Kontaktmašīna” (The Connection Machine, 1985). Meklēšana kļuva arvien labāka. Un tad MI tehnoloģiju, ko bija izveidojusi Patija Meisa no MIT Media laboratorijas, sāka izmantot Amazon – lai varētu redzēt, ko tu esi nopircis Amazon, un piedāvātu tev potenciāli interesējošus produktus jauniem pirkumiem.
Visas šīs tehnoloģijas ieplūda sistēmās, ko mēs šobrīd lietojam savā ikdienas dzīvē – meklēšanā, navigācijā, pirkumos. Kļuva skaidrs, ka par spīti visiem skeptiķiem Mākslīgajam intelektam ir komerciāli noderīgs pielietojums. Un tad kādā brīdī cilvēki saprata, ka šie mākslīgo neironu tīkli var veikt dziļo mācīšanos, lai sāktu paredzēt tendences, identificēt sejas, iesaistīties deepfake tehnoloģijās un tamlīdzīgi. Attīstības punkts, kādā mākslīgo neironu tīkli bija 80. gados, mums ļāva radīt tīklus tikai ar pāris līmeņiem, taču izrādījās, ka ir nepieciešams milzīgs skaits līmeņu un milzum daudz datu. Patiesībā agrīnie MI kritiķi – ar to es domāju 80. gadus – teica, ka tas nevarēs darboties; ka tas ir fiziski neiespējami, jo prasa tik milzīgu datu apjomu. Tad līdz ar Web 2.0 – kad cilvēki paši sāka augšuplādēt datus internetā – parādījās milzīgs datu apjoms, ko viegli varēja izmantot superdatori un mākslīgo neironu tīkli, un viss sakrita savās vietās.
Atskatoties uz 80. gadiem, kad jūs piedalījāties Kontaktmašīnas izstrādē, vai varat salīdzināt, ko domājāt toreiz, ar to, ko darāt šobrīd? Tādā plašā mērogā – ko domājat, redzot, kā viss kopš tā laika ir progresējis?
Ziniet, nekas nav mainījies, nepavisam. Tas, kas ir mainījies, ir fakts, ka tagad ir tehnoloģija, kas ļauj tam realizēties. 2015. gadā, norisinoties pārrunām ar MoMA par vienas [Kontakt]mašīnas iegādi, es nointervēju Deniju Hilisu, kā arī citus vecos draugus, kas bija piedalījušies pirmās mašīnas radīšanā. Mēs runājām par viņu idejām toreiz un to, kas notiek tagad, un kā viņi uz to skatās… un būtībā viņi visi teica vienu un to pašu – mūsu sapņi piepildās! Daudzi no viņiem joprojām sapņo par visaptverošo MI, par mašīnu, kas spers nākamo soli cilvēces evolūcijā un izveidos dižākus cilvēkus. Un kādā brīdī, kad mašīnas spēs mācīties un attīstīties pašas, tās mūs izspiedīs. Daudzi no viņiem joprojām tā domā, tas ir viņu sapnis.
Vai arī jūs sapņojat par to pašu?
Es ticu kiborga konceptam. Ja man atņemtu brilles, man būtu grūti eksistēt… Un ja man atņemtu zobu implantus un citus ķermeņa “palīgus”, vārdu sakot, visu ārstniecību, ko savā dzīvē esmu saņēmusi, es, visticamāk, vairs nebūtu dzīva vai labākajā gadījumā būtu invalīde. Ja nebūtu izmantojusi tehnoloģijas, lai “uzlabotu” savu ķermeni. Un ja jums nebūtu viedtālruņa? Cik labi jūs spētu funkcionēt bez sava viedtālruņa? Mēs visi esam kiborgi. Mēs jau esam tur.
Un šajā gadā patiešām ir realizējies virtuālās realitātes scenārijs, ko cilvēki bija gaidījuši gadu desmitiem. Tagad tas viss iegūst jēgu. Tiksimies virtuālajā pasaulē – vai tā būtu virtuālā video pasaule, tāda kā šī Zoom konference, vai arī 3D pasaulē, kur varam skraidīt apkārt savos avataros. Ar visu šo tehnoloģiju nodarbojos 90. gadu vidū, kad pievērsos VR. 80. gados visi teica, ka vajag algoritmus, kam var uzticēties; lai var paskatīties uz algoritmu, paskatīties uz kodu, izsekot tam un teikt – ok, mēs saprotam, kā tas darbojas. Mākslīgo neironu tīkli ir spokaini, jo mēs nevaram redzēt, kā tie darbojas. Nevar izjaukt mākslīgo neironu tīklu melno kasti un iekšā atrast homunkulu – izjaucot mākslīgo neironu tīklu melno kasti, tur iekšā nav nekā. Jo tas, kas liek mākslīgo neironu tīklam darboties, ir starpsavienojumi. Tieši tāpēc Denija Hilisa mašīnu sauca par Kontaktmašīnu – jo tai bija 64000+ ļoti vienkārši procesori, un skaitļošanas spēks nebija katrā procesorā, bet savienojumos starp tiem. Un tā tika modelēta pēc cilvēka smadzeņu parauga. Paņemam vienu neironu – vai šīs neirons ir gudrs? Nē. Taču, saliekot kopā miljardu šādu neironu, pēkšņi visi šie savienojumi kaut kā – un mēs joprojām nesaprotam kā – rada to, ko mēs uzskatām par sentiento dzīvību, cilvēka dzīvību, cilvēka apziņu. 80. un 90. gados cilvēki teica, ka mākslīgo neironu tīkli nestrādās, jo mēs nesaprotam, kā tie darbojas. Nu, mēs joprojām nesaprotam, kā darbojas individuāli mākslīgo neironu tīkli, taču mēs zinām, ka tie ir efektīvi. Tie spēj pareizi identificēt nejaušu fotogrāfiju kā attēlu ar mani; tie var ģenerēt seju, kas ir tik tuva reāla cilvēka sejai, ka, pat zinot, ka tā nav īsta, nav iespējams ieraudzīt to, kas to padara par viltojumu. Tāpēc – jā, mēs joprojām nezinām, kā tie darbojas, bet mēs zinām, ka tie darbojas. Un mēs zinām, ka daudzas kompānijas ar to pelna milzu naudu – pārdodot deepfake video un bildes, atpazīstot datus utt. Tāpēc fakts, ka tie darbojas, uzvar faktu, ka mums nav ne mazākās nojausmas, kā tie darbojas. Un tā ir vienīgā atšķirība – ka tie darbojas.
Vai ticat, ka spēcīgs MI ir iespējams?
Ar “spēcīgs MI” jūs domājat saprātīgas mašīnas radīšanu?
Jā, kurai ir sava apziņa.
Atšķirība starp saprātu un apziņu ir kā… Vai jūs ticat Tjūringa testam? Tas saka, ka, ja nevaru saskatīt atšķirību, tad, ņemot vērā praktiskos apsvērumus, tam otram ir apziņa. Tas nozīmē, ka jūs varētu būt dīpfeiks! Šeit, Zoomā. Kāds radījis dīpfeiku, ko nosaucis par Helmutu Cauni, un kamēr vien jūs reaģējat uz mani tādā veidā, kas mani pārliecina, kā gan es varu zināt? Es nezinu, vai jums ir apziņa vai nav. To es nevaru pateikt.
Nu, jā, protams.
Ja mašīna var nospēlēt cilvēku kā izrādi un tā ir tik laba izrāde, kāda tagad ir jūsējā, tad ko man teikt? Es nespēju noteikt, vai jums ir apziņa vai nav.
Taču kaut kādu iemeslu pēc šķiet, ka mums ir svarīgi saprast, ko pieredz pati mašīna. Un vai tā vispār kaut ko pieredz.
Tas mums ir svarīgi konceptuālā līmenī, bet nedomāju, ka emocionālā. Šī apgalvojuma sakarā man patīk tamagoči piemērs. Vai atceraties tamagoči?
O, jā!
Vai jums tāds bija?
Varbūt man pat izdotos to kaut kur atrast savā bērnu dienu mājā. Manējais bija diezgan labs.
Ok, tad parunāsim par jūsu tamagoči. Kas tajā bija tik saistošs? Kāpēc vispār ar to noņēmāties?
Nu, pirmkārt, skolā tāds bija visiem. Patiesībā nebija nekādas izejas – man arī tādu vajadzēja un viss. Tas bija sen, taču es atceros, ka šī mantiņa izsauca tādu kā centību – audzināt to, barot, redzēt, kā tas aug. Tāds pats azarts, kā spēlējot video spēles vai apmeklējot kazino. Taču es neatceros, vai man ar to izveidojās kaut kādas emocionālas attiecības un vai es to sāku uztvert kā dzīvu būtni, par kuru man jārūpējas. Tas bija ļoti sen.
Cik vecs jūs toreiz bijāt?
Astoņi gadi? Deviņi? Kaut kur ap to vecumu.
Tamagoči bija tāda pati vara pār pieaugušajiem. Jūs nevarat apgalvot, ka ar jums tā notika tikai tāpēc, ka bijāt bērns. Ir daudz piemēru, kur pieaugušie tāpat nonākuši tamagoči varā. Neviens no mums neteica: “Man liekas, ka tā lieta ir dzīva, man liekas, ka tai ir apziņa, man liekas, ka tā ar mani komunicē…” Mēs visi zinājām, ka tā nav. Tomēr, pat zinot, ka tā ir tikai ierīce – maza mašīnīte bez apziņas un iekšējās dzīves –, mēs tāpat ar to aizrāvāmies un mums bija interesanti. Ja pieaugušā cilvēka dzīvē tu vari aizrauties ar kaut ko tādā līmenī, kas pielīdzināms attiecībām ar partneri-cilvēku, tad kādā brīdī tu varētu paziņot – es zinu, ka tas ir priekšmets bez apziņas, taču tas nav būtiski, jo tas aizpilda manu emocionālo vajadzību pēc partnera.
Kā filmā “Viņa” (Her).
Jā, piemēram. Vai tam ir kāda nozīme?
Nu, viena joma, kur tam, šķiet, ir nozīme, ir MI Māksla (AI Art) – māksla, ko radījis MI, dators.
Kā Obvious grupas bildes?
Jā, tieši to gribēju minēt kā piemēru. Mēs to uztveram kā mākslu, taču līdz ar to paceļas jautājums par mākslas darba statusu.
Ieejot viņu mājaslapā, var izlasīt, ko viņi saka par mākslu. Viņi apraksta visu procesu, kā viņi rada mākslu. Viņi raksta: “Vai mums fokusēties uz 17. gadsimta portretu glezniecību? Vai uz afrikāņu maskām?” Viņiem ir šādas sērijas. “Mēs uzkrājam visāda veida paraugus, mēs tos ielādējam tīklā un tad skatāmies, kas nāks laukā. Ja mums tas nepatīk, nomainām datora “barību”. Mēs izvērtējam, atlasām, prognozējam iznākumu, taču no visa, kas iznāk ārā, ir ļoti daudz neinteresantu lietu, tāpēc mēs atsijājām to, kas ir interesants, un to tad arī pārvēršam mākslas darbos – lai izstādītu un, cerams, arī pārdotu.” Tā viņi apraksta šo procesu. Ja lasāt izsoļu namu mājaslapas, tur tas aprakstīts pilnīgi citādāk - “Šo radījis MI!” Izsoļu nami paziņo, ka darbu radījis MI tīkls bez cilvēka iesaistīšanās. Ja nebūtu cilvēku iesaistes, tad tas tīkls, pirmām kārtām, vispār neeksistētu. Un tas noteikti par savu tēmu neizvēlētos 17. gadsimta portretu glezniecību un nebūtu uzgleznojis to gleznu, jo tam patiesībā dziļi vienalga, vai gleznotais izskatās pēc cilvēka vai nē. Tāpēc es uzskatu, ka kaut kādā ziņā tā milzīgā pārdošanas summa bija totāls PR gājiens. Taču visa šī MI mākslas joma attīstās, un cilvēki, protams, saņem komisijas naudas. Es nezinu, kā iet ar pārdošanu, taču daži darbi tiek pārdoti un nonāk muzeju kolekcijās. Ja skatāmies tādā sapratīgākā līmenī, tad mākslas pasaules atbilde ir: “Ok, MI ir instruments, ko mākslinieki var lietot.” Viņi to var lietot, lai radītu noteikta veida attēlus, vai arī izmantot nedaudz atšķirīgos veidos un radīt pavisam atšķirīgas lietas. Tieši tagad tiek noskaidrots – kas ir tas interesantais MI mākslā? Vai būs interesanti, ja visi radīs bildes, kas izskatīsies tieši tāpat kā Obvious radītās? Nedomāju gan. Taču tas ir vēl viens instruments – tāpat kā video kamera, tāpat kā ota un zīmulis.
Vai ir kaut kas, kas jūs baida vai uztrauc paredzamajā MI attīstībā? Vai, plašāk runājot, mūsu dzīves un tehnoloģiju saplūsmē?
Noteikti daudz kas. Tehnoloģijas taupa jūsu laiku un naudu, tāpēc, ja lētāk ir izmantot MI procesu nekā bariņu sēdošu cilvēku, tad – jā, kompānijas izvēlas lētāko. Taču problēma ir, ka datoriem piemīt raksturīgā neobjektivitāte. Ja ir grupiņa turīgu, noteiktas šķiriskās piederības balto vīriešu, tad, visticamāk, ka viņiem būs ērti sadarboties ar citiem turīgiem baltajiem vīriešiem, kas pārstāv to pašu šķiru un kultūru. Nav iespējams panākt daudzveidību, ja ir tikai šī noslēgtā grupa, kas arvien replicēs pati sevi. Problēma ir tajā, ka, radot MI instrumentu vai jebkādu citu tehnoloģisku instrumentu, tas replicē tos pašus aizspriedumus… Mums ir iespēja aiziet pie, teiksim, Valsts sekretāra un teikt: “Es uzskatu, ka jūsu aizspriedumi rada politiku, kas dara pāri cilvēkiem”, taču, ja visus lēmumus pieņem kāda zinātniski uzkonstruēta programma, kurai visi tic tāpēc, ka tā ir zinātniski uzkonstruēta, tad kurš uzņemsies atbildību?
Tas arī ir novērots, pareizi?
Jā. Un kāda tikko augstskolu beigusi jauna sieviete man nesen stāstīja: “Pabeigusi koledžu, es dabūju darbu ASV Sociālajā dienestā, kur viņi man teica, lai es uzrakstu dziļās mācīšanās programmu, kas noteiktu, kuri imigrantu bērni ir jānošķir no vecākiem un jāievieto audžuģimenēs. Es teicu, ka to nedarīšu. Jo kā es varu zināt, kādu informāciju jūs izmantosit, lai pilnībā mainītu šī bērna un viņa vecāku dzīvi? Un kā jūs to izpildīsit?” Kad programma pieņem lēmumu, kas tiek nodots sociālajiem darbiniekiem, lai tie iesoļotu kādā mājā un atņemtu vecākiem bērnu, – kāda šeit ir atbildības ķēde un kā šādi lēmumi tiek pārbaudīti? Viņa pateica, ka to nedarīs. Protams, šo darbu iedeva kādam citam. Taču tas bija patiešām šokējošs piemērs ļoti būtiskā līmenī – kā pilnīgi un uz visu mūžu mainīt bērna dzīvi. Un šajā iestādē nebija vispār nekādu pārdomu vai šaubu, vai kaut ko tādu vispār vajadzētu darīt… un vai tā vietā nevajadzētu strādāt ar ētikas kolēģiju par šādu programmu ierosināšanu. Bet, nē, viņi vienkārši nodeva uzdevumu nākamajam darbiniekam. Tā vienkārši – ej un to izdari! Uzraksti programmu, kas izlems šī bērna likteni! Visu šo bērnu likteni. Tas tiešām mani nomāc.
Mans pēdējais jautājums būs par pavisam citu tēmu. Jūsu mājaslapā teikts, ka jūs “pētāt vietas, telpas, ķermeņa un kultūratmiņas saspēli”. Kā jūs definētu atšķirību starp ‘telpas’ un ‘vietas’ konceptiem?
Mans tēvs Filips Tīls bija arhitekts un pilsētplānotājs, kura īpašā interese bija vides uztvere kustībā – vai tā būtu ēka, vai urbāna vide. Telpu viņš definē kā abstraktu konceptu. Šobrīd manā priekšā ir objekts – monitors –, kas fokusē manu uzmanību. Aiz tā ir siena, kas neļauj man ieraudzīt neko, kas atrodas tai otrā pusē. Pa labi, pa kreisi un aiz muguras man arī ir sienas – tās man ir visapkārt. Ir vienas durvis, otras durvis, ir logs. Logs ir kā ekrāns – es varu tam redzēt cauri, taču nevaru pa to iziet (pat neņemot vērā faktu, ka atrodos trešajā stāvā un, ja mēģinātu to darīt, tad nokristu un nosistos). Durvis ir objekts, ko es varu atvērt un ieiet nākamajā telpā – taču, ja tās ir aizvērtas, es tām nevaru redzēt cauri. Un virs manis ir griesti, citādi lītu virsū lietus un būtu auksti, bet apakšā ir grīda, jo citādi es nokristu lejā. Tātad visi šie objekti, virsmas un norobežojumi definē telpu, kurā es šobrīd atrodos. Ja es nograutu šo sienu, kurā ir logs, man būtu pavisam citādāka telpa. Bet kas šo telpu padara par vietu? Ziniet, šajā istabā ir dzīvojuši un miruši daudzi. Iepriekšējais iemītnieks patiešām šeit arī nomira. Tātad kas padara to par vietu – vismaz man, šajā dzīvoklī ievācoties? Es atvedu savu gultasveļu, Venēcijas karogu no pēdējās izstādes, kas man tur notika, visas savas drēbes. Tad izvietoju visus šos priekšmetus tā, lai radītu noteiktu vietu šīs telpas iekšienē. Iepriekšējam iemītniekam bija citas lietas, tāpēc arī viņam tā bija cita vieta. Ja es te ievietotu ēdamgaldu, pārvēršot telpu par ēdamistabu, tad tā būtu citādāka vieta. Tā es, pamatojoties sava tēva darbā, redzu šo atšķirību starp vietu un fiziski abstraktu telpu, kas mani piesaista kā cilvēku – tai ir jumts un sienas, kas mani pasargā, logs, kas sniedz man plašu skatu uz ārpasauli, durvis, kas piedāvā man iespēju nokļūt citur. Taču ja logam un durvīm priekšā būtu restes, tas būtu cietums. Tā būtu cita vieta, lai gan tieši tā pati telpa. Tagad tā ir aizpildīta ar manām personiskajām mantām, tā ir mana guļamistaba apvienojumā ar kabinetu. Tātad drīzāk patvēruma vieta, nevis cietums vai kāda cita cilvēka mājas.
