Sadarbība starp cilvēkiem un mikrobiomu
Intervija ar mākslinieku Mindaugu Gapševiču
Noskaidrojuši viens otra ģeogrāfisko atrašanās vietu ‒ Miga tobrīd bija Leipcigā, Vācijā, un es Rīgā, Latvijā ‒, mēs sākām runāt par to, kā pandēmija iespaidojusi mūsu ikdienas dzīvi. Miga ‒ jeb Mindaugs Gapševičs ‒ meistarīgi pieprot mākslu atrasties starp-vietās, “te šeit, te atkal tur”, un piesauc Berlīni, Viļņu, Veimāru un Leipcigu. Šis starp-stāvoklis viņa gadījumā attiecināms uz vēl plašākiem mērogiem, klejošanu starp reālām un digitālām telpām. Miga dzimis Lietuvā, studējis glezniecību un gleznu restaurāciju Viļņas Mākslas akadēmijā, bet vēlāk, mācoties Londonas Goldsmitas universitātē, pievērsies saiknei starp mākslu un izkliedētās skaitļošanas sistēmām un tagad turpina iedziļināties hibrīdsistēmās Veimāras Bauhausa universitātē.
Mana misija bija izprašņāt Migu par visu, kas saistīts ar MI, mākslīgo intelektu. Sarunas gaitā mēs nonācām pie tehnoloģijas visuresības, jogurta varenās ietekmes uz cilvēka pašsajūtu un labklājību, bailēm un līdzekļiem, kā ar tām cīnīties, un cilvēces glābšanas plāniem.
Es personīgi jūtu, ka manā dzīvē daudz kas mainījies. Īpaši attiecībā uz ceļošanu. Tās tagad ir stipri mazāk. Kā to sajūti tu?
Uff, man pašam pārmaiņu nav bijis nemaz tik daudz. Protams, es ceļoju nedaudz mazāk. Teiksim, pavasarī es vispār ne reizi nekur neaizbraucu. Taču es droši vien esmu īpašs gadījums, jo visus savus iesāktos projektus pabeidzu februāra beigās, un pandēmijas dēļ uz Veimāru man nevajadzēja braukt. Vasarā es atkal atsāku ceļot un regulāri pārvietojos starp Berlīni, Viļņu un Jūrmalu.
Jā, šajos laikos mēs mazāk ceļojam, vairāk sazināmies digitāli. Svarīgi justies ērti šajā telpā ‒ un tā ir arī tava darba tēma.
Tas kļuva svarīgi jau kaut kad deviņdesmitajos, vai tad ne? Nultajos? Tas jau toreiz cilvēkiem bija ļoti svarīgi.
Kāpēc tā?
Tas tāpēc, ka daudz ko mainīja dažādu lietu pasūtīšana tiešsaistē. Teiksim, lidmašīnas biļetes taču mēs pasūtām internetā.
Es šajā ziņā lielā mērā esmu dinozaurs. Man ir divdesmit trīs gadi, un tehnoloģiju pasaule man vēl joprojām ir kaut kas ārkārtīgi mulsinošs. Man personīgi šis laiks, šī komunikācija ar tehnoloģiju starpniecību bijusi visai nopietns pārbaudījums un daudzējādā ziņā mainījusi manu dzīvi.
Man liekas, Florians Krāmers teicis apmēram tā: “Deviņdesmitajos gados dzimusī paaudze jau tagad dzīvo hibrīdtelpā; viņi nepazīst pasauli bez interneta.” Tātad šīs paaudzes dzīve ir pilnīgi citāda. Viņi nespēj iztēloties, kā būtu dzīvot bez interneta. Tā nav?
Es laikam spēju (smejas). Bet daudzi manas paaudzes cilvēki tiešām nespēj. Un – jā, es cenšos viņus panākt.
Jā, laikam jau tas ir individuāli. Viss atkarīgs no tā, kur cilvēks uzaudzis. Kādi rīki viņam bijuši, ar kādām rotaļlietām viņš spēlējies.
Skats no izstādes “Mikroorganismi un to saimniekorganismi”. Foto: Andrej Vasilenko
Jā noteikti. Tu savā darbā pievērsies ļoti sarežģītām un nopietnām lietām ‒ cilvēku labklājībai, mikroorganismiem, datoriem, MI. Bet vienlaikus šķiet arī, ka tev pašam tas viss ir ļoti aizraujoši. Tas viss liekas ārkārtīgi rotaļīgi, teiksim, kā izstādē “Mikroorganismi un to saimniekorganismi”. Vai tas ir apzināti? Tāds iespaids nu man radies ‒ ka tu pats vareni izklaidējies.
Tas ir tikai iespaids (smejas). Es to, protams, pilnībā apzinos. Runājot par estētiku, daudz kas izriet no manām studijām. Piemēram, kopš sevi atceros, es vienmēr esmu daudz strādājis ar balto krāsu, tāpēc tā ieņem gluži dabisku vietu manā estētikā.
Taču estētika var būt arī citāda, kad runa ir par elektroniku un digitālās pasaules lietām. Tāpēc atsevišķas lietas ir jaunas, atsevišķas lietas ir arī neapzinātas, protams. Bet daudz kas bijis apzināts jau pirms daudziem gadiem.
Apmeklētājs izgaršo jogurtu izstādē “Mikroorganismi un to saimniekorganismi”. Foto: Andrej Vasilenko
Vai tev šķiet, ka svarīga ir arī jautrība, prieks?
Es domāju, ka cilvēcei tas ir svarīgi. Es īpaši daudz nedomāju pats par savu jautrību, taču daudzi mani koncepti tiešām izstrādāti tieši no šādas perspektīvas. Tā ir taisnība.
Tēmas, ar kurām tu strādā ‒ zinātne, mikroorganismi, ķermenis ‒ var likties arī biedējošas vai garlaicīgas. Tu parādi, ka tas viss var būt arī jautri un aizraujoši.
Jā, tas var būt arī aizraujoši. Taču konkrēti izstādē “Mikroorganismi un to saimniekorganismi” šim aspektam laikam gan nebija piešķirta īpaši nozīmīga loma (smejas). Vairumā gadījumu tie bija visai loģiski lēmumi, kas pieņemti kaut kādā starpstāvoklī.
Skats no izstādes “Mikroorganismi un to saimniekorganismi”, Atletika galerijā, 2020. Foto: Andrej Vasilenko
Skaidrs. Kā tā?
Tas saistīts ar dažādām lietām.
Visa mikrobioma, kas mājo mūsu iekšējos orgānos, mijiedarbojas ar mums un ietekmē to, kā mēs domājam, kā mēs izturamies un ko mēs jūtam. Teiksim, ja tu svīsti, tu jūti zināmu diskomfortu. Ja nebūtu mikroorganismu, tu nevarētu just diskomfortu. To, ko mēs tad saožam, rada mikroorganismi, jo tie vairojas. Tas pats attiecas uz gremošanas sistēmu. Ja tu ēd zināmus produktus, tu spēj pabarot savu mikrobiomu, kas dzīvo tavā zarnu traktā, un tā, savukārt, pateicoties klejotājnervam, kas savieno zarnas un smadzenes, iespaido tavu domāšanu. Ja tu jūties labi, tad spēj arī bez traucējumiem domāt.
Ja tu pastāvīgi ēstu jogurtu, tas atstātu zināmu iespaidu uz tavu mikrobiomu. Un tā es nonācu pie šīs domas par iespaidu uz mūsu domāšanu un sadarbību ar mikrobiomu. Taču daži vēl joprojām visai skeptiski uztver šo domu par sadarbību starp cilvēku un mikrobiomu.
Rektālā svecīte izstādē “Mikroorganismi un to saimniekorganismi”. Foto: Andrej Vasilenko
Jā, tas liekas pilnīgi loģiski ‒ tas, ko tu ēd, iespaido tavu mikrobiomu, un tad mikrobioma iespaido tevi. Aizraujoši.
Ievirzot sarunu nedaudz citās sliedēs, es gribēju pavaicāt par tavām attiecībām ar bailēm. Kad tev ir bail?
Tas ir lielisks jautājums ‒ ļoti interesants un dziļi personisks, jo es vēl pavisam nesen saskāros tieši ar šo problēmu. Man agrāk vienmēr bija bail no lielākām auditorijām, kurās cilvēki man nav pazīstami. Teiksim, tu ierodies konferencē, un tur tavā priekšā sēž divdesmit cilvēki un klausās, ko tu runā. Man tās bija pašas lielākās bailes. Bet es sāku ar to strādāt, un man liekas, ka es tagad jūtu daudz mazāk baiļu.
To var panākt, paskatoties savām bailēm acīs?
Ne tikai paskatoties acīs, bet arī loģiski domājot. Tas jau viss notiek mūsu smadzenēs. Un loģika neapšaubāmi ir svarīga. Galvenais ir tas, kā tu redzi pasauli un kā tu uztver pasauli. Jo viss, ko tu pasaulē dari, atspoguļo to, ko tu redzi. Ja tu sāc domāt, ka tās visas ir blēņas, tad droši vien sāc citādi raudzīties arī uz savu auditoriju. Un tad tavās smadzenēs kaut kas mainās, un tu kaut kādā veidā no šiem cilvēkiem vairs nebaidies. Man liekas, svarīgākais ir būvēt savās smadzenēs citas konstrukcijas.
Pašuzlādojošs gredzens, Mindauga Gapševiča skice
Noteikti, noteikti, jā. Es jautāju tāpēc, ka bieži vien, runājot par iespēju uztvert savu ķermeni kā vietu, kur mājo citi organismi, tādi kā baktērijas, šķiet, ka dažos cilvēkos tas izraisa bailes. Apziņa, ka tavs ķermenis nav tikai tavs ķermenis, kas pieder tikai tev, bet tajā ir arī kaut kas pilnīgi ārpus tavas kontroles. Šī doma var izraisīt bailes.
Var gan. Es pats to uztveru pavisam mierīgi. Taču ‒ jā, tā ir samērā jauna doma, proti, ka baktērijas dzīvo kopā ar cilvēkiem.
Cilvēki viedapģērbā, Mindauga Gapševiča skice
Jā, un ka tā ir sava veida sadarbība starp baktērijām un cilvēkiem. Tas mani noved pie citas tava darba daļas, kas saistīta ar cilvēkiem viedapģērbā ‒ valkājamās ierīcēs, kurām piemīt spēja iespaidot mūsu nervu sistēmu. Atkal jau šis priekšstats par cilvēka ķermeni kā kaut ko viegli ietekmējamu. Kā tu pie tā nonāci?
Tas ir garš stāsts. Nav jau tā, ka tu no rīta pamosties, tev prātā ienācis kaut kas pilnīgi jauns, un tu nekavējoties ķeries klāt un sāc pie tā strādāt. Es labu laiku biju darbojies ar datoriem, un man likās, ka tehnoloģijas ir aizraujošas un ka mēs pamazām tuvojamies kaut kam tādam, ko tiešām varēs saukt par mākslīgo intelektu. Taču kādā brīdī tu saproti ‒ nē, nē, nē, ne tik strauji. Jo pa vidu vienmēr ir kaut kāda vide, kas veido it kā tiltu. Savienojot, teiksim, organismu ar mašīnu. Kaut kas vienmēr ir pa vidu. Tu nevari šodien būt cilvēks, bet rīt ‒ mašīna. Varbūt pa vidu vienmēr ir kaut kāds hibrīdstāvoklis ‒ reizē mašīna un cilvēks. Tas mani pavirzīja nedaudz tuvāk domām par dzīvību un organizāciju organismos. Vēl cits aspekts bija saistīts ar maniem agrākajiem pētījumiem Goldsmitā. Es strādāju ar izkliedētajām sistēmām un, lasot dažādus zinātniskus darbus, uzdūros kādam vācu profesoram vārdā Helmuts Dubiels. 2006. gadā viņš sarakstīja grāmatu par savu dzīvi ar Pārkinsona slimību. Cilvēki, kurus tā skārusi, vairs nevar normāli kontrolēt savu ķermeni ‒ tev trīc rokas, trīc galva vai viss ķermenis, un tu vairs nejūties ērti pats savā ķermenī. Bet viņš dabūja stimulatoru, kas kontrolēja elektrību, kura caur elektrodiem tika pievadīta viņa smadzenēm. Tas ļāva viņam, teiksim, apturēt trīcēšanu. Jūtoties atkal ērti savā ķermenī, viņš varēja turpināt lasīt lekcijas un dzīvot sociāli aktīvu dzīvi. Un tā es diezgan daudz aizdomājos par elektriskajiem signāliem, kas tiek pievadīti smadzenēm un spēj ietekmēt fizisko stāvokli. Turpinot savus meklējumus, man izdevās uzrakt eksperimentus ar šimpanzēm un sensoriem, kuri iespaido smadzenes reāllaikā, neatkarīgi no apzinātas stimulatora kontroles. Ja tie var ietekmēt smadzeņu funkcionalitāti, vienkārši esot citā vidē, tad vide var iespaidot arī jūtas, domas un citas lietas. Minētajos gadījumos elektrods, protams, bija tiešā veidā piestiprināts smadzenēm. Bet var domāt arī par cita veida elektromagnētisko terapiju, kur nav nepieciešams elektrods, kas tieši iedarbojas uz smadzenēm.
Īpaši zema sprieguma izdzīvošanas komplekts, izstādē "Introduction to Posthuman Aesthetics", Foto: Brigita Kasperaitė
Jā, var likt elektrībai plūst cauri ķermenim.
Jā, var piestiprināt elektrodus visapkārt galvai un panākt, ka tie funkcionē, teiksim, veidojot zināmu pretestību. Elektrība plūst cauri ķermenim arī bez elektrodiem, kas tiešā veidā piestiprināti smadzenēm. Elektriskā strāva var šādā veidā palīdzēt zināmu slimību ārstēšanā. Piemēram, ja runa ir par depresiju vai šizofrēniju. Un tad, ja iespējams cilvēkus šādi ārstēt, tu sāc domāt ‒ jā, kāpēc viedapģērbu nevarētu izmantot šādos nolūkos? Te mēs nonākam punktā, kur mums nav obligāti jākļūst par robotiem, taču tehnoloģijas var iespaidot mūsu fiziskās funkcijas vai emocijas.
Vareni. Ko tu pats izmēģināji?
Es pamēģināju domāt (smejas).
Tātad šajā projektā tu necenties radīt šādu viedapģērbu, tu vienkārši domā par to, kā tas varētu būt?
Pats ar sevi es vēl neesmu eksperimentējis. Bet ar studentiem mēs esam mēģinājuši, teiksim, likt elektrībai plūst cauri ķermenim. Dažos gadījumos tas varbūt neiespaidos veselību vai vispār nebūs sajūtams. Taču, ja strāva ir nedaudz spēcīgāka, tu sajutīsi elektrību. Tā ir visai nepatīkama sajūta. Sākot to izmantot kā terapiju, būtu iespējams ietekmēt savu ķermeni.
Izstāde "Introduction to Posthuman Aesthetics", MO Museum, 2019, Foto: Brigita Kasperaitė
Ir diezgan grūti saņemt atļauju veikt izmēģinājumus ar cilvēkiem.
Bet ir cilvēki, kas tomēr eksperimentē. Var pameklēt YouTube tādas lietas kā “mikrosprieguma simulācija” vai “smadzeņu simulācija”. Noteikti atradīsies video ar kaut kādiem apsēstajiem vai pusaudžiem, kas nodarbojas ar tamlīdzīgām lietām.
Skaidrs, saprotu.
Jā, tas vēl nav mākslīgais intelekts, te runa vairāk ir par efektu, ko tādas lietas atstāj. Taču, ja padomājam, teiksim, par Īlonu Masku, kas pērk kompānijas, kuras nodarbojas ar neiroloģijas lietām, tad uzprasās secinājums: “Jā, skaidrs, tātad viņi tam pievērsušies.” Smadzenēm pievieno elektrodus un mēģina spēlēties ar digitālu informāciju, kura tiek pārvērsta par elektrisku signālu, kas tālāk tiek novadīts uz smadzenēm un, protams, tās kaut kādā veidā iespaido.
Jā, tehnoloģijas attīstījušās neticami. Attiecībā uz smadzenēm, kuras apstrādā informāciju, ko saņem no mūsu acīm ‒ jau tagad ir radītas programmas, kas ļauj redzēt to, ko redzi "tu". Teiksim, veikti eksperimenti, kuros cilvēki uz ekrāna redz attēlus, kaut kādus klipus, un zināmas iekārtas, kas nolasa šos signālus, šos elektroimpulsus, pārvērš tos par attēliem. “Tu” vari redzēt to, ko redz kāds cits.
Jā, tam ir dažādas tehnoloģijas. Teiksim, fMRI, funkcionālais magnētiskās rezonanses attēlveidotājs, vai EEG, elektroencefalogramma ‒ tās visas nolasa jeb pārtulko elektromagnētiskos viļņus par attēliem. Tāpēc, atkarībā no tā, kādi smadzeņu garozās apvidi ir aktivizēti, var saprast vai paredzēt, kas notiek cilvēka galvā.
Un tava saistība ar kognitīvo zinātni ‒ kā tu pie tā nonāci? Vai tā bija tīra zinātkāre un aizraušanās?
Laikam jau (smejas). Es studēju glezniecību, tad mācījos programmēšanu, tīkla pārvaldību, bioloģiju. Tas viss saistīts ar manu zinātkāri.
Bet šķiet, ka tu esi arī atradis īstos cilvēkus, zinātniekus, ar kuriem sadarboties?
Jā, ja ir ideja, tu meklē arī cilvēkus, kuri var palīdzēt. Nav tik viegli atrast zinātniekus vai programmētājus, ar kuriem veidot sadarbību. Taču vispirms jāsāk mācīties pašam. Un tad pienāk tāds brīdis, kad jau esi spējīgs runāt vienā valodā ar profesionāliem biologiem, programmētājiem vai citu profesiju speciālistiem, citādi cilvēkiem no šīm dažādajām pasaulēm ir grūti saprasties. Rodas pārpratumi. Teiksim, mākslinieks un zinātnieks. Nekādu izredžu uz reālu diskusiju, ja nav izpratnes par vajadzībām un iespējām.
Varbūt MI mums palīdzēs šāda veida komunikācijā?
Jā, pilnīgi noteikti. Atceros kādu konferenci, Pixelache, kaut kad 2016. gadā. Tā bija veltīta empātijai, kas ļauj saprast dažādus organismus. Es tolaik domāju par saskarni, kas būtu zināms starpnieks starp cilvēkiem un citiem organismiem. Tā palīdzētu pārtulkot zināmas lietas. Teiksim, tu izej uz ielas un satiec rejošu suni. Tu nesaproti, par ko viņš tur rej. Taču, ja tev pašam ir suns, tu varbūt uztversi, uzminēsi zināmas nianses suņa rejās. Ja suns rej šādā vai citādā veidā, tas nozīmē atšķirīgas lietas. Tā ir tāda pavisam vienkārša komunikācija. Vajadzētu būt iespējai izstrādāt zināmu saskarni, kas pārtulkotu cilvēka runu uz suņa rejām un suņa rejas ‒ uz cilvēka runu.
Tas ir fantastiski. Un pilnīgs pretstats idejai, ka mašīnas ir kaut kas tāds, kas var mūs iznīcināt, jo bieži vien tieši tā notiek dažādos distopiskos naratīvos. Mašīnas sadumpojas un tad iznīcina cilvēci. Taču, kā mēs varam redzēt tavā piemērā, tās var arī palīdzēt.
Jā, tas vienmēr atkarīgs no situācijas. Es nedomāju, ka mašīnas mūs iznīcinās, es labāk izvēlētos ieņemt neitrālu nostāju. Šajā gadījumā runa vienmēr ir par cilvēci, un cilvēki taču ir tie, kas rada jaunas mašīnas. Viņi mēģina ilustrēt cilvēku, taču nerada jaunus cilvēkus. Un tāpēc nav nekādas vajadzības baidīties no mašīnām.
Kam, tavuprāt, vajadzīgs MI? Vai tam ir kāds skaidrs uzdevums?
Tas domāts, lai palīdzētu cilvēcei saprast dabu. Tas domāts, lai radītu kapitālu. Un tas domāts arī, lai palīdzētu cilvēcei. Ja tāds nebūtu tā uzdevums, mēs šobrīd nevarētu sarunāties un mums nebūtu iespējas dalīties ar savām idejām. Tātad tehnoloģijas arī palīdz cilvēkiem apmainīties ar idejām un no tā visa izveidot kaut ko jaunu. Mēs gribam saprast universu, tāpēc izstrādājam mašīnas, kuras palīdz mums saprast universu.
Ja tavā rīcībā būtu jebkura pasaules zinātnieka palīdzība un tu varētu radīt jebko, jebkādu MI ‒ pie kā tu ķertos?
Pie savas kopijas.
Kāpēc?
Man ir interesanti, kas no tā iznāktu. Ideja ir tāda, ka eksistētu divas identiskas mašīnas. Kā to starpā noritētu saziņa? No vienas puses, it kā nav nekādas nepieciešamības sazināties, jo viens ir precīza otra kopija. Bet no otras puses tā varbūt būtu iespēja paātrināt domāšanu, jo, lai ātrāk pieņemtu zināmus lēmumus, nepieciešama palīdzība.
Kā tas atšķiras no identiskajiem dvīņiem?
Dvīņi ir atšķirīgi. Tas nav tikai vizuālais iespaids. Tās ir arī fiziskas atšķirības. Pasaulē vispār nav divu identisku cilvēku. Tāpēc iztēlojies, ka tu sevi klonē. Tā ir precīza tava kopija, šis tavs klons, taču reizē arī citāds, jo vidē, kurā aug tavs klons, ir cita. Iztēlojies sevi un savu klonu vai kaut vai identiskus dvīņus, kas atrodas viens otram tuvumā. Vide tik un tā būs atšķirīga, pat ja šie divi cilvēki atrodas vienā telpā. Vide būs atšķirīga dažādu gaisa plūsmu, dažāda spiediena dēļ. Šādi dvīņi nekad nav identiski. Nekad.
Tieši tā, un tāpēc identiskos dvīņus tik bieži izmanto eksperimentos, kas pēta vides ietekmi. Un šī tava kopija – tas būtu tāds pats ķermenis, kas arī mainītos tieši tāpat kā tavs ķermenis, vai ne?
Jā. Tas būtu interesanti, jo tā būtu identiska kopija. Es to labprāt izmēģinātu.
Kas zina, varbūt kādreiz tas būs iespējams. Bet tātad tas nebūtu cilvēks? Un tā nebūtu arī mašīna?
Tas varētu būt hibrīds. Tas varētu būt ne cilvēks, ne mašīna. Lai radītu identisku sevis kopiju, nepieciešami sensori, kas piefiksē informāciju par pilnīgi visu tavā ķermenī un nosūta to tavai kopijai, kura savukārt sūta to atpakaļ uz tavu ķermeni. Sava veida tehnoloģisks hibrīds.
Neskaitot savu kopiju ‒ par ko vēl tu sapņo?
Par cilvēci. Man reiz, pirms gadiem pieciem, bija saruna ar kādu manu draugu, Juku Hui, kas ir filozofs. Viņš tolaik gatavojās izdot grāmatu par mākslīgo intelektu. Es precīzi neatceros sīkākas detaļas, bet viņš runāja par cilvēces glābšanu.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka mēs pārāk daudz domājam par mašīnām. Atgriežoties pie tā, ko tu pirmīt teici ‒ mēs varam turpināt attīstīt mašīnas un kaut kādā punktā nonākt pie zināmas distopijas vai utopijas. Un tad mašīnas pārņemtu cilvēces lomu. Pieņemsim, ka tas ir iespējams. Tātad mašīnas pašas varētu sākt radīt jaunas mašīnas. Ja tā notiek, tad gribot negribot jāsāk domāt, kāpēc tad tu vispār esi šajā pasaulē. Tad tu droši vien turpinātu rūpēties par savu sugu, tāpat kā citi organismi rūpējas par savām sugām. Suņi domātu par citiem suņiem, cilvēki domātu par citiem cilvēkiem, mašīnas domātu par citām mašīnām. Juka atbilde ir visnotaļ loģiska ‒ jāglābj cilvēce, lai tā neizzustu. Daudzveidība, pie kuras pieder arī suga vārdā Homo sapiens.
Tātad tavs sapnis ir glābt cilvēci?
Es neesmu par to drošs, mani sapņi tik tālu neaizsniedzās. Taču Juks ir filozofs, un man liekas, ka viņam ir taisnība: viņš strādā, lai glābtu cilvēci, citādi jau viņam vispār nav jēgas atrasties šajā pasaulē.
Vai tu redzi jēgu tam, ka tu te atrodies?
Jā, protams. Citādi jau es nedomātu par mākslu un dažādām idejām. Protams, es gribu izteikties un pastāstīt cilvēkiem lietas, ko es esmu sapratis. Un tāpēc ir jēga tam, ka es šeit esmu.
Ja tev vajadzētu noformulēt vienu vienīgu vēstījumu, ko tu vēlētos nodot caur saviem darbiem ‒ kāds tas būtu? Pats svarīgākais, ko tu vēlētos pateikt.
Man pats svarīgākais ir tas, ka mums nav atpakaļceļa uz senatni un mēs dzīvojam kopā ar mašīnām, tāpēc mums jāprot veidot ar tām attiecības. Kā pateikt cilvēkiem, ka mums jārūpējas par mašīnām, lai mašīnas rūpētos par mums - kā attīstīt un izkopt šādu komunikāciju vai sadarbību? Man liekas, tās ir pašas svarīgākās lietas, ko es cenšos risināt.
Lieliski. Tas ir ļoti vajadzīgi. Un, vēlreiz atgriežoties pie jautājuma par bailēm un apzinoties, ka bailes pārsvarā rodas no nezināšanas ‒ ir ļoti svarīgi, lai būtu tādi cilvēki kā tu, kuri ir kā mediatori šādām idejām. Tā ir ļoti svarīga misija.
Tā ir. Bailes rodas no nezināšanas. Atgriežoties pie manām personīgajām bailēm ‒ ja tev ir auditorija, divdesmit vai simt klausītāju, tu viņus nepazīsti. Taču, tiklīdz tu viņus iepazīsti, šī sajūta pazūd. Tātad bailes tiešām vienmēr saistītas ar to, ka mēs kaut ko nezinām.
Man gan būtu biedējošāk uzstāties pazīstamu cilvēku priekšā.
(Smejas.) Nu jā, labi, es šobrīd domāju cilvēkus, kopienu, sabiedrību ‒ cilvēkiem jāapmainās ar savām zināšanām, lai savstarpēji palīdzētu, lai spētu kaut ko panākt. Vienatnē jau neko daudz nevar paveikt. Tāpēc nepieciešama kopiena un spēja komunicēt. Tāpēc nevajadzētu būt nekādām bailēm atrasties citu cilvēku priekšā, jo tev nepieciešams saprast citus un citiem nepieciešams saprast tevi. Ja izdodas sasniegt šo punktu, nekādām bailēm vairs nevajadzētu būt.
Tas ir tik labs veids, kā uz to paraudzīties ‒ lielisks līdzeklis cīņā ar bailēm. Paldies, ka padalījies.
Titulbilde: Mindaugs Gapševičs. Foto: Paulius Žižliauskas
