Mākslas darbam piemīt vara - tajā ir noslēpums, tajā ir mīkla
Intervija ar Dagu Eitkenu
“Man liekas interesanti, ka māksla mums tik bieži asociējas tikai ar muzejiem un galerijām. Vai tā ir vienīgā vieta, kur sastapties ar mākslu? Mums vajadzētu atvērt pasauli, kas ir ap mums ‒ pilsētvidi, debesis, okeānu, kalnus un mežus, tuksnesi... Jebkurai vietai piemīt potenciāls uzņemt un rādīt mākslas darbu, tā var tikt aktivizēta dažādos veidos,” saka mākslinieks Dags Eitkens, kas daudzus no saviem projektiem realizējis ārpus tradicionālo mākslai atvēlēto telpu sienām.
2016. gadā okeānā pie Katalīnas salas tika iegremdēta viņa zemūdens instalācija Underwater Pavilons, kas kļuva par apskates objektu, pieredzes un realitātes paplašinājumu un savveida wunderkameru zemūdens nirējiem; 2017. gadā vides objekts Mirage pirmās Desert X biennāles ietvaros savās spoguļsienās bezgalīgi replicēja apkārtējo vidi, skatītājos pilnībā nojaucot robežu starp arhitektūru un vidi, starp īstenību un tās projekciju.
Jāpiemin arī Eitkena pilsētvides intervences, kurās viņš būtībā pārvērš kāda ievērojama objekta tradicionālo tēlu ‒ teiksim, ik vakaru pēc muzeja slēgšanas projicējot uz Vīnes Secesijas nama sienām acis (Glass Horizon, 1998) vai negaidīti transformējot Hiršhorna muzeja fasādi (SONG 1, 2012-2015). Šīs instalācijas ilustrē Eitkena interesi par “šķidrās arhitektūras” jēdzienu. Mākslinieks pats šo terminu paskaidro šādi: “Lai gan arhitektūru tradicionāli raksturo forma un struktūra, pastāv arī citi uztveres līmeņi, kas arī var radīt formas un struktūras sajūtu, un šīm formām nav jābūt “cietām”. Tam nav obligāti jābūt betonam un stiklam. Tā var būt skaņa, tā var būt gaisma, tās var būt citas maņu sfēras, pat temperatūra.”
Dags Eitkens. Video instalācija SONG 1 uz Hiršhorna muzeja fasādes. 2012. 34:44 minūtes/loop. Foto: Brian Doyle
Līdz 10. janvārim Helsinku laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma apskatāmajā Daga Eitkena personālizstādē iekļautā darba SONG 1 pamatā likts popmūzikas klasikas paraugs, 1934. gadā sarakstītā dziesma “I Only Have Eyes for You”, kurā ultra-minimālistisks kaislības un uzticības apliecinājums sakausēts ar neaizmirstamu melodiju. Lai pasvītrotu šīs dziesmas universālo dabu, īpaši SONG 1 vajadzībām ierakstīti vairāki desmiti interpretāciju stilistiski daudzveidīgu mūziķu izpildījumā. Vaicāts, kā šodien, piecus gadus pēc debijas Vašingtonā, darbs iekļaujas pašreizējā brīža kontekstā, Eitkens man atbild, ka tas “patiesībā ir daudz aktuālāks šodien nekā tolaik, kad tika radīts.”
Jūs reiz teicāt, ka jums ir interesanti palūkoties uz to, kādus mēs sevi redzam šajā pašu radītajā ainavā. Pēdējā gada laikā pasaule dramatiski mainījusies, un mūsu ticībai cilvēka varenībai pārvilkta svītra. Mēs vairāk nekā jebkad izmantojam tehnoloģiju un ekrānus, taču pamazām sākam saprast, ka ekrāns nerada intimitāti ‒ tas neļauj sajust enerģijas plūsmu starp diviem cilvēkiem. Atgriežoties pie jūsu retoriskā novērojuma ‒ kādus jūs redzat cilvēkus šodienas ainavā? Kā jums liekas, kurp mēs dodamies?
Man liekas, ka tam, ko mēs esam pieredzējuši pēdējo astoņu mēnešu laikā, nav precedenta cilvēces vēsturē. Šis ir brīdis, kad globāla krīze iestājusies ne jau tikai saistībā ar Covid, bet arī attiecībā uz visām citām domino principa radītajām sekām. Domāju, ka šis ir zināms pārejas brīdis. Mēs esam nonākuši situācijā, kad vairs nespējam pieturēties pie ierastās kārtības. Cilvēka aktivitātes lielā mērā balstītas uz zināmu rutīnu: tu pamosties, strādā, pārnāc mājās un liecies gulēt. Taču šajā laikā tas viss ticis izjaukts, un mēs arvien vairāk laika pavadām, veroties dažādos ekrānos. Mēs jūtamies izolēti. Mēs arvien vairāk laika pavadām digitālajā pasaulē, taču vienlaikus arvien vairāk ilgojamies pēc dabiskas pieredzes. Spektra galējie poli ir aktivizēti, taču vidusposms, normāla pagātnes izjūta, ir izgaisis. Šis ir ārkārtīgi nozīmīgs laiks, jo ikvienam no mums, katram atsevišķi, ir pašam sava balss. Domāju, ka šis ir tas brīdis, kad tā jāizmanto radoši ‒ jāizpaužas, jākomunicē, jārada pasaules, kuras neeksistē. Radošā gara un kultūras vērtība patlaban ir tik nozīmīga kā nekad agrāk.
Centrālā instalācija, kas patlaban aplūkojama Helsinku laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma, SONG 1, tapusi pirms pieciem gadiem. Kā tā iekļaujas šodienas kontekstā?
Māksla neko nepaveic viena, pati par sevi; tā darbojas tikai, atsaucoties skatītājam. Māksla veido dialogu un zināmas attiecības ar skatītāju. Skatītājs projicē kaut ko no sevis uz mākslas darbu, un mākslas darbs kā spogulis atstaro skatītājam atpakaļ skatu uz sevi. Darbs, kas izstādīts Kiasma, veido tieši šādu mijiedarbību. Kad mēs uz to raugāmies šodien, tas ir visai atšķirīgs no tā, kādu mēs to redzējām tolaik, kad es to radīju. Šodien tas ir vēl aktuālāks nekā tajā laikā. Man liekas, šis darbs ir savveida “cilvēces gobelēns”, tas ir par dzīves nejaušībām, par to, kā viens cilvēks aizved pie nākamā. Ja nu būtu iespējams izsekot katram no šiem naratīviem, katra sastaptā cilvēka stāstam? Šī doma mani patlaban spēcīgi uzrunā, jo mēs savā ziņā ļoti tiecamies pēc šādām savstarpējām sakarībām. Mēs gribam attiecības un cilvēcību. Mēs gribam veidot ar kādu diskusiju, jo tas jau nav viegli. Tā ir lieta, par kuru mums šobrīd jācīnās. Un man liekas, ka šajā darbā tas lielā mērā pateikts.
Kiasma ir muzejs, kas palicis atvērts (Helsinku laikmetīgās mākslas muzejs Kiasma šobrīd slēgts līdz 20. decembrim - red.), kaut arī ar ierobežotu apmeklētāju skaitu. Tu vari ienākt šajā telpā, apgulties uz grīdas un iegremdēties mākslas darbā. Mēs esam kolektīvi izbadējušies pēc iespējas baudīt kultūru, tāpēc es esmu neizsakāmi pateicīgs, ka šis darbs ir aplūkojams, ka šī izstāde Somijā ir atvērta un cilvēki var to apskatīt un par to savā starpā sarunāties.
Doug Aitken - Song 1 Installation 2012 / Doug Aitken Workshop on Vimeo
Auditorija, cilvēku reakcija jums vienmēr nozīmējusi ļoti daudz. Bieži vien skatītāji paši kļūst par daļu no jūsu darbiem ‒ pat tādā mērā, ka ir darbojošās personas, kas piedalās jūsu instalācijās.
Man liekas, ka tā tiešām ir taisnība. Šo izstādi muzejā Kiasma katrs skatītājs uztver mazliet atšķirīgi. Jūs to varbūt redzat citādi nekā cilvēks, kurš stāv jums aiz muguras vai līdzās. Man patīk doma, ka mākslas darbiem nav jābūt lineāriem un ka tajos nav jābūt ieliktai vienai vienīgai nozīmei. Tā vietā tie var rosināt un iedvesmot.
Dags Eitkens. Video instalācija SONG 1, 2015. Videoinstalācija ar septiņām miksētām video projekcijām, Instalācijas skats Laikmetīgās mākslas muzejā, Losandželosā; Mākslinieka, 303 Gallery, New York; Galerie Eva Presenhuber, Zürich; Victoria Miro Gallery, London; un Regen Projects, Los Angeles īpašums; Foto: Dakota Higgins
Runājot par ideju dzimšanu un iedvesmu: arvien biežāk dzirdamas runas par to, ka nepieciešams kaut kas līdzīgs jaunai Bauhaus skolai ‒ kustība, kas vieno radošus prātus un veicina sinerģisku sadarbību starp filozofiem, zinātniekiem, māksliniekiem un tā tālāk. Jauns spēks, kas varētu atstāt lielu iespaidu, palīdzot radīt pozitīvu cilvēces nākotni. Sadarbība ar dažādām disciplīnām ir viens no jūsu radošā procesa pīlāriem. Jūs savos projektos iesaistāt cilvēkus no dažādām kultūras jomām un zināšanu nozarēm. SONG 1, kas patlaban apskatāms Helsinkos, ir tikai viens šāds piemērs. Ir vēl arī Station to Station, Underwater Pavilions, Diamond Sea un citi jūsu darbi, kuros arī ieguldīta augsta līmeņa starpdisciplīnu sadarbība.
Domāju, ka jūs to aprakstāt absolūti pareizi. Man liekas, ka, ja mēs paraugāmies uz priekšu, ja mēs projicējam iespējamos nākotnes notikumus un savus priekšstatus par to, ko mēs vēlamies nākotnē piedzīvot, tad redzam, ka mēs vēlamies dzīvot pasaulē, kurā ir mazāk stingra iedalījuma, mazāk nošķirtības starp dažādām sfērām. Es domāju, ka uz jaunradi vajadzētu raudzīties kā uz dzīvu organismu, uz ideju ekoloģiju, kas plūst un mainās, un pieņem visdažādākās formas un apveidus. Manās acīs tas būtu zenīts ‒ tas ir absolūti augstākais, ko kultūra var sasniegt. Fantastiski, ka pastāv tik daudz dažādu mediju, dažādu jomu, kurās cilvēki var strādāt. Un kad tie sāk pārklāties, tas viss kļūst ļoti interesanti, un var notikt dažādas negaidītas lietas. Man šķiet, tā būtu viena no skaistākajām lietām tajā, par ko jūs runājat ‒ šis milzīgais potenciāls, kas rodas, kad mēs piedzīvojam dažādu disciplīnu saskaršanos un to radīto spriedzi un enerģiju.
Jūs izmantojat plašu mediju spektru ‒ no video instalācijām līdz arhitektoniskām intervencēm. Kā jau jūs teicāt, jūs ieejat un iznākat no dažādām jomām, atkarībā no mākslas darba idejas. Viss jaunais mākslas vēsturē dzimis no vēlēšanās eksperimentēt. Cik svarīga jums ir šī dziņa eksperimentēt, vēlēšanās atrast kaut ko jaunu?
Domāju, ka tieši šis izaicinājums ir tas, kas mudina veidot jaunus projektus. Ja tu zini, kā labi kaut ko darīt, un turpini nodarboties tikai ar to ‒ tad būtībā tu tikai pilnveido to, kas jau pastāv. Es personīgi tajā nesaskatu īpaši daudz iespēju kaut ko atklāt. Ja tev ir ideja un tu to aiznes uz kādu teritoriju, kas nav tik labi pazīstama ‒ tur ir daudz lielāks potenciāls, daudz vairāk vietas jauniem atklājumiem. Man liekas, kultūru vajadzētu uztvert kā sfēru, kas paredzēta atklājumiem. Mums tā jāuztver kā telpa, kur paplašināt savu filozofiju, paplašināt savus priekšstatus pašiem par sevi un par pasauli, kas ir ap mums.
Jūs savā mākslā izmantojat jaunākās tehnoloģijas. Vai tas ir apzināti, vai arī vienkārši līdzeklis mērķa sasniegšanai?
Tehnoloģija var pastāvēt tikai, lai kalpotu idejai. Vispirms jānāk idejai un konceptam, un koncepts noteiks to, kādu mediju tu izmanto un kā tu to izmanto ‒ vai nu tas būtu akvarelis, filma, instalācija vai hepenings. Ideja ir pats svarīgākais izejas punkts, un tālāk tad tas var pateikt priekšā, kādu mediju izvēlēties.
Mākslīgais intelekts jau ir tepat, pavisam tuvu, līdzās. Ko tas mums nozīmē? Ko tas nozīmē mākslai? Vai MI var aizstāt mākslinieku jaunrades procesā un vai tas notiks?
Tas ir interesants jautājums, un es neesmu drošs, vai man ir uz to atbilde. Māksla var būt daudzas un dažādas lietas. Māksla var būt jebkas, ja jūs esat Jozefa Boisa un viņa pieejas piekritēji. Es personīgi visaugstāk vērtēju mākslu, kurā ir kaut kas pazīstams, bet vienlaikus arī kaut kas pilnīgi jauns un negaidīts ‒ kaut kas graujošs un pat neaprēķināms. Un man liekas, ka šāda graujoša efekta un neparedzamības ideja ir tieši pretēja mākslīgajam intelektam, kura būtība ir drīzāk veidot zināmus modeļus un paredzēt, prognozēt, ko skatītājs varētu vēlēties redzēt. Viena no mākslas un kultūras lielākajām vērtībām ir tieši tas, ka tā vēl joprojām ir telpa, kurā atsevišķam indivīdam var būt sava balss, savs redzējums – tik ekstrēms, ka to nebūtu iespējams atkārtot.
Pastāv viedoklis, ka mākslinieks savā veidā ir šamanis, kas var palīdzēt cilvēkiem atrast pareizo ceļu un/vai ietekmēt viņu uzskatus. Vai jūs tam piekrītat? Vai jūs ticat, ka mākslai piemīt vara kaut kādā veidā mainīt pasauli?
Es domāju, ka māksla var spēlēt ļoti vērtīgu lomu. Ideja par mākslinieku kā šamani ir mitoloģisks, romantisks priekšstats. Tiešām uzskatu, ka izcilam mākslas darbam var piemist tāds spēks, noslēpums un mīklainība, ka tas var kļūt par daļu no tevis. Tas kļūst par daļu no tava skatījuma uz dzīvi, daļu no taviem jautājumiem, meklējumiem. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas mūs, cilvēkus, atšķir no dzīvnieku pasaules. Ideja, ka mūs vilina abstrakcija, ezoteriskas lietas un parādības, ko nav iespējams aptvert vai no kurām nav iespējams izdarīt kaut kādus noteiktus secinājumus ‒ tas viss pieder pie tā, kas mūs, cilvēkus, padara tik neatkārtojamus un īpašus. Es domāju, ka tieši tas kultūrā ir tik svarīgi. Tā nav didaktiska.
Doug Aitken - MIRAGE / Doug Aitken Workshop on Vimeo
Jūs esat izteicies, ka nenošķirat dzīvi no mākslas. Vai jūs nepastāstītu par savu māju Kalifornijā? Pēc visa spriežot, tā apstiprina šo apgalvojumu. Tā vien liekas, ka jūs patiesībā dzīvojat pats savā mākslas darbā.
Māja, kurā es dzīvoju, vairāk atgādina instalāciju. Veidojot to, es sapratu, ka visi šie ikdienišķie lēmumi, ko šādās situācijās nākas pieņemt ‒ tev vajadzīgs galds, vajadzīgas sienas un durvis ‒, tie visi var kļūt par idejām. Es šo māju projektēju tā, lai tā atdzīvotos. Šo ēku var ieslēgt, un tā var pastiprināt zemes skaņu. Galdus var spēlēt kā mūzikas instrumentus, un gaisma, kas ceļo cauri mājai, veido dažādas krāsas un rakstus. Es vēlējos šādu aktivizējamu telpu. Tas bija personīgs projekts, taču pēc tam ir kļuvis par iedvesmu sekojošam mākslas projektam.
Dags Eitkens. Mirage, 2017. Instalācijas skats Desert X biennāles ietvaros, Pālmspringsā. Mākslinieka un Desert X īpašums. Foto: Doug Aitken Workshop
Arhitektūra ir viens no jūsu instrumentiem. Jūs bieži lietojat apzīmējumu “šķidrā arhitektūra”.
“Šķidrās arhitektūras” ideja balstītā pārliecība, ka, lai gan arhitektūru tradicionāli raksturo forma un struktūra, pastāv arī citi uztveres līmeņi, kas arī var radīt formas un struktūras sajūtu, un šīm formām nav jābūt “cietām”. Tam nav obligāti jābūt betonam un stiklam. Tā var būt skaņa, tā var būt gaisma, tās var būt citas maņu sfēras, tādas kā temperatūra. Un visi šie līdzekļi var radīt struktūras iespaidu. Man liekas, ka tā ir ļoti svarīga teritorija, kurai vajadzētu pievērsties.
Mana māja šobrīd ir ārkārtīgi aktuāla vieta. Mēs pirmīt runājām par to, kā šie pēdējie astoņi mēneši Covid pandēmijas apstākļos bijuši tik atšķirīgi. Varbūt viens no iemesliem, kāpēc dzīve bijusi tik citāda, ir tas, ka mēs visi bijām spiesti palēnināt savu tempu un palikt mājās ‒ pārdomāt to, kā mēs dzīvojam, kādā pasaulē mēs dzīvojam, ko mēs esam radījuši, ko mēs gribam darīt, ko mēs esam izdarījuši.
Tas ir ļoti svarīgs moments arī ekoloģiskā līmenī. Pēkšņi mēs esam apstājušies, un tas mums ļauj uzdot dažādus jautājumus ‒ paraudzīties it kā no malas uz to, kā mēs dzīvojam un kā mēs ceļam savas pilsētas; kā mēs rīkojamies kā indivīdi un kā mēs rīkojamies politiski. Es uz šo laiku raugos ar tādu dīvainu optimismu, jo man liekas, ka 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma paātrinājums bija tik milzīgs, ka mums nebija neviena brītiņa apstāties un padomāt.
Šis brīdis, kurā mēs patlaban dzīvojam ‒ un kas zina, vai tas turpināsies vēl sešus mēnešus vai pusotru gadu ‒, ir neiedomājami vērtīgs. Tas mums ļauj padomāt par to, kas tad īsti patiešām ir vērtība. Vai vērtība ir temps un paātrinājums, vai vērtība ir sinerģija ar pasauli ap tevi un ainavu ap tevi? Vai vērtība ir kultūra un jaunrade, vai arī vērtība ir tikai kapitālisms un objekti? Tie ir jautājumi, uz ko atbilde jāmeklē katram. Man liekas, ka mēs šobrīd dzīvojam globālas apzināšanās un pārdomu laikā, un tas nelīdzinās itin nekam, ar ko es esmu saskāries vēsturē.
Dags Eitkens. Zemūdens instalācija Underwater Pavilons, 2016, Avalona, Kalifornija. Mākslinieka, Parley for the Oceans un MOCA, Los Angeles īpašums. Foto: Patrick T Fallon
Vai varētu sacīt, ka jūsu mākslas darbi piedāvā zināmu iespēju aizbēgt no realitātes?
Es ne tik daudz aicinu bēgt no realitātes, cik cenšos piedāvāt jaunas realitātes iespējas vai alternatīvus ceļus. “Zemūdens paviljoni” okeānā, kur apkārt ir auksts ūdens ‒ garām peld zivis, un tu jūties neaizsargāts. Tā nav statiska bilde pie sienas. Tas tevi negaidot iemet kaut kādā citā realitātē, kura ir tik spilgta, tik taustāma, ka ir vienkārši neapstrīdama. Taču vienlaikus tā ir arī ļoti līdzīga halucinācijai.
Dags Eitkens. Zemūdens instalācija Underwater Pavilons, 2016, Avalona, Kalifornija. Mākslinieka, Parley for the Oceans un MOCA, Los Angeles īpašums.Foto: Shawn Heinrichs
Man liekas interesanti, ka māksla mums tik bieži asociējas tikai ar muzejiem un galerijām. Vai tā ir vienīgā vieta, kur sastapties ar mākslu? Man liekas, ka cilvēki vēlas dzīvot pasaulē, kurā māksla ir atvērta dažādām diskusijām un kurā pietiek vietas jauniem pētījumiem un atklājumiem. Māksla var kļūt par būtisku elementu, kas ļauj iedarbināt pašatklāsmes procesu, palīdz atklāt zemi un pasauli, kas ir ap mums.
DOUG AITKEN - UNDERWATER PAVILIONS / Doug Aitken Workshop on Vimeo
Jūsu mākslas darbu ieceru realizēšana ir laikietilpīgs process, kas reizēm var aizņemt pat vairākus gadus.
Jā. Lai pabeigtu dažus no šiem darbiem, tiešām nepieciešams daudz laika, taču tā ir lieta, kam vienkārši jāļaujas. Ja kāda ideja ir nepieciešama, tad tai ir jātop. Jādara viss, kas nepieciešams, lai to īstenotu. Reizēm tas ir ļoti grūti. Reizēm ir daudz šķēršļu. Man liekas, ir labi, ja to apzinās jau pašā sākumā, ķeroties pie darba. Teiksim, kāds projekts liekas pilnīgi neiespējams, bet mēs tik un tā atradīsim veidu, kā to īstenot. Tas liek nopietni pievērsties idejai. Daļa no procesa ir tieši šādi realizēšanas ceļu meklējumi. Domāju, ka ikvienam ir sava pieeja projektu īstenošanai. Es personīgi necīnos ar faktu, ka darbs pie dažiem projektiem aizņems daudz laika. Es esmu tam gatavs.
Dags Eitkens. Foto: Ami Sioux
Šī saruna tapusi projekta "Bezgalība vai bezdibenis: mākslas un tehnoloģiju satikšanās" ietvaros. Atbalsta VKKF
