Upes vidū ieraugi to, ko parasti nav iespējas redzēt
Saruna ar Reini un Kristu Dzudzilo
Reinis un Krista Dzudzilo ir mākslinieki, kas vairumā gadījumu strādā duetā - gan strādājot teātra un operu scenogrāfijas, gan veidojot instalācijas un objektus, kuri atbilst klasiskai laikmetīgās mākslas valodai. Ir daži sānsoļi - Kristas glezniecība, tomēr pamatā asociācijas, dzirdot Dzudzilo vārdu, vienmēr raisās ap viņiem abiem.
Dueta radošā rokraksta būtiska iezīme ir perfekcija, izslīpēts minimālisms, uzmanības veltīšana katrai detaļai, simbolisms un spēcīgs konceptuālais naratīvs. Un, šķiet, visbūtiskākais - absolūtā telpas redze un spēja, izmantojot it kā zināmus un hrestomātisku kodus, skatītājam sagādāt fascinējošu mākslas pieredzi, kas savieno tagadni un pagātni, aktuālo un seno (skatītājs viņiem būtisks gan kā sarunas partneris, gan kā tēls, daļa no mākslas darba). “Teātrī mums saka, ka esam pārāk vizuāli, vizuālajā mākslā - ka pārāk teatrāli,” viņi teica šīs intervijas laikā. Piebilstot, ka tic starpdisciplinaritātei un uzskata, ka visspēcīgākais instruments mākslā ir dažādu jomu sinerģija. Viņu radīties darbi ir uzskatāms apliecinājums šai pārliecībai. Liela daļa to balstīti žanru mijiedarbībā, kur visspilgtāk klātesoša bieži vien ir mūzika. Tā savā veidā kļuvusi par viņu mākslas serdi un ir centrs vairākiem viņu projektiem, kurus varētu raksturot kā balansējošus uz robežas starp teātri, performanci, koncertu un vizuālo mākslu.
Mūzika ir arī darba ZRwhdZ centrs - 2019. gadā šī lielformāta instalācija (būtībā - gigantiska mūzikas kastīte) tika eksponēta Prāgas scenogrāfijas kvadrinnālē, tā paša gada rudenī Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā un tagad izvirzīta “Purvīša balvai 2021” (balvas kandidātu darbu izstāde būs skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē no 2021. gada 4. jūnija). “ZRwhdZ ir kā formula. Tā ir kā zelta griezums, kuru griežot var tuvoties dzīvās mākslas ideālam. Abreviatūras atšifrējums “Zum Raum hier wird die Zeit” (Par telpu šeit top laiks) tiek izteikts Riharda Vāgnera pēdējās operas “Parsifāls” libretā. Šie divi balsti – Laiks un Telpa - ir kājas, uz kurām kustas scenogrāfija. Pirms vairākiem gadiem, esot ceļojumā, mēs iegādājāmies kabatas formāta mūzikas kastīti, tā labi ietilpst cilvēka plaukstā. Bet cilvēks arī var ietilpt mūzikas kastītē. Kaut kas var rasties starp pretrunu, ambivalenci, kurā ietverta bērnišķība un tās pazaudēšana vai arī tās atgūšana. Māksla uzdod jautājumus, jo tās radīšanā pasaule ir jāatklāj no jauna.”
Krista un Reinis Dzudzilo. Metamorfozes. Operas skvērs. 2020/2021. Foto: © Jānis Ķeris
Aizvadītais pandēmijas gads Kristai un Reinim Dzudzilo bijis pārsteidzoši blīvs - vasarā Ventspils koncertzālē notika viņu veidotā koncertperformance “Viens”, rudenī personālizstāde ALMA MATER galerijā “Alma” Rīgā, novembrī skvērā pie Latvijas Nacionālās operas tika atklāts lielformāta vides objekts “Metamorfozes”, kas skatāms arī šobrīd. Un vēl - kopdarbs ar kustību māksliniekiem Elīnu un Rūdolfu Gediņiem “Ļoti labas minūtes” par Asjas Lācis un Valtera Benjamina attiecībām uz Dailes teātra lielās skatuves, kas, cerams, tuvākajā nākotnē būs redzams arī skatītājiem.
Vēl Krista un Reinis Dzudzilo sadarbībā ar Latvijas literatūras eksporta platformas Latvian Literature komandu un kampaņas #iamintrovert idejas autori Unu Rozenbaumu radījuši objektu In3 jeb Introvert In Interior, kas reprezentē Latviju šīgada Londonas Dizaina biennālē.
Kā jūs dzīvojat un jūtaties pandēmijas laikā?
Reinis Dzudzilo: Pagājis jau gandrīz gads. Viss ir tāpat un viss nav tāpat, daudz kas ārēji ir manījies, bet reizē iekšēji ir nemainīgs. Ja par darbu, tad pagājušā gada pirmais pusgads bija ļoti mierīgs, pēc janvārī tapušā darba “Vienaldzības gadsimts” Liepājas teātrī atgriezāmies darbnīcā, kurā mums patīk atrasties, strādāt un domāt. Februārī vēl paguva atklāties Kristas “Mīklaini kā spogulī”, un pēc tam ar pandēmijas sākumu mēs pilnīgi ielīdām darbnīcā. Tuvākie ieplānotie darbi mums bija rudenī. Varējām klusi strādāt. Tostarp pie jaundarba “Tagadne”, kas, cerams, realizēsies šī gada augustā “Hanzas peronā”. Tas iemieso veidu, kādā gribam darboties. Četrdaļīgs darbs laikā. Mēs ceram, ka šo laiktelpas nogriezni mums izdosies padarīt par bultu, kas spēj lidot un beigās arī iedurties. Bet pēc 2020. gada mierīgā pirmā pusgada radās daudz neparedzētu notikumu un darbu.
Krista un Reinis Dzudzilo. ZRwhdZ. Rīga. 2019. Foto: © Ansis Starks
Krista un Reinis Dzudzilo. ZRwhdZ. Rīga. 2019. Foto: © Ansis Starks
Krista Dzudzilo: “Tagadne” ir mērojusi garu ceļu. Satikšanās ar Kristu Auznieku bija laimīgs gadījums. Nevar ieplānot vissvarīgākos notikumus savā dzīvē, tie, kā rakstīja Robs Rīmens, ar tevi notiek. Tajā mirklī, kad dzirdējām Krista “Uguni un rozi”, gribējās šo skaņdarbu padarīt par savu, tajā iegremdēties un būt. Protams, tas ir arī zināms egoisms. Un tagad patiesi tas pavisam tieši ir kļuvis par daļu no mūsu darba un dzīves. Mēs esam izvēlējušies ceļu, kur realizējam darbus, kas mums ir personiski būtiski. Tas ir iemesls, kāpēc 2019. gads, kad pārstāvējām Latviju Prāgas scenogrāfijas kvadrinnālē, ārpus šī darba bija pavisam kluss. Zināmā mērā mēs visu dzīvi pakārtojām ZRwhdZ, kas tika izrādīts Prāgā un pēc tam arī Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā.
Krista un Reinis Dzudzilo. ZRwhdZ. Rīga. 2019. Foto: © Ansis Starks
Jūsu pamats ir starpdisciplinaritāte - regulāri strādājat teātrī, operā, koncertzālēs; cieši sadarbojaties ar mūziķiem, režisoriem, aktieriem; jūsu darbu radīšanā bieži vien ir iesaistīti daudzi cilvēki - arī tad, ja tie ir izteikti vizuālās mākslas darbi, kas izstādīti galerijā vai pilsētvidē. Cik liela loma ir idejiskai un visa cita veida sinerģijai jūsu mākslā, kas ir visa balsts?
K.Dz.: Būtiski ir apzināties, ka ir ļoti svarīgi jomām sarunāties savā starpā. Piemēram, mākslai un mūzikai.
R.Dz.: Pamatā ir rituāls, un tas ir ļoti būtisks. Kā jebkura mise, kas šķietami nodarbojas ar vienu un to pašu, bet tu esi aicināts piedzīvot to tagad un galīgi. Šī sinerģija jeb tapšana par vienu ir viens no skaistākajiem aktiem, kas var notikt. Transformācija par vienu.
Koncertperformance "Viens" / Dariuss Mijo, Sešas Mazās simfonijas / Koncertzāle "Latvija", Ventspils / Fotogrāfs © Kristaps Anškens © Dzudzilo
K.Dz.: Atklāt no jauna vai arī iegremdēties, apzinoties, ka formāli nekā jauna varbūt nebūs. Tas var būt mierinoši - ieraudzīt vai piedzīvot kaut ko jaunu tajā, kas jau no sākta gala tur ir bijis. Mūsu darbi nereti tiek radīti, daudziem cilvēkiem iesaistoties. Tie top ar citu cilvēku rokām vai ar citu cilvēku ķermeņiem. Piemēram, koncertperformance “Viens” Ventspils koncertzālē, kur no vizualitātes skatpunkta fiziski nekas daudz netika jaunradīts - viens piecmetrīgs vieninieks. Tieši pats notikums, dzīvu cilvēku klātesamība telpā, kurai ir sava arhitektūra un vēl mūzika, kas tika sadalīta pirmreizinātājos, lai beigās atkal savienotos vienā, un skatītāju kustība, un attieksmes pret to, ko viņi redz un dzird, kļūst par mākslas objektu. Tas bija skaists un daudzbalsīgs dialogs, kas kļuva mums par negaidīti nozīmīgu notikumu.
Koncertperformance "Viens" / Dariuss Mijo, Sešas Mazās simfonijas / Koncertzāle "Latvija", Ventspils / Fotogrāfs © Kristaps Anškens © Dzudzilo
R.Dz.: Tas atklāj, ka saruna veidojas arī caur formu un skatīšanos. Lai kaut ko ieraudzītu un saprastu, redzamais nav jārada no jauna. Pareizāk sakot - tu tāpat redzamo vienmēr radi, bet tam obligāti nav jāmaterializējas jaunā objektā.
Telpa ir daļa no jūsu mākslas darba?
R.Dz.: Jā, tā ir neatņemama darba daļa. Varbūt pat būtiskākā. Jo tā gan atver darbu, gan to formē, tā ļaujot to vispār ieraudzīt.
Kad mācījos Rozentāla skolā, bet dzīvoju citā Daugavas pusē, ziemās, kad upe aizsala, retu reizi mēdzu iet tai pāri. Un tad, kad tu atrodoties upes vidū, pateicoties telpai, ieraugi to, ko parasti nav iespējas redzēt. Ieraugi citu pilsētu, bet to pašu, kā Krista saka, kas tur vienmēr ir bijusi.
K.Dz.: Māksla sniedz iespēju būt citā realitātē. Radīt telpu, kura aicina kontemplēt. Mākslas realitāte ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no sadzīviskās realitātes. Tāpēc nereti mums ir iebildumi pret mēģinājumiem tieši rādīt ikdienas realitāti. Godīgi sakot, tas nemaz nav iespējams, tā vienmēr ir radīta realitāte.
R.Dz.: Radītā realitātes telpa, kura beidzas, kad to pārstāj vērot. Bez skatītāja tā nepastāv.
K.Dz.: Mēs esam daudz runājuši par to, ka darbi tiek iznīcināti, bet teātrī tā ir pavisam ierasta lieta. Ir skumji, bet vienlaikus arī dabiski, ka te tu esi, kaut ko radi, kādam tas ir būtiski un tad tā vairs nav. Tu izej no telpas un nezini, vai tā turpina pastāvēt bez tevis. Kaut kādā mērā tas, iespējams, saistīts ar bailēm no nāves vai tās nesaprašanu, bet tas pieradina, ka ir dabīgi, ka kaut kas beidzas.
Krista un Reinis Dzudzilo. ZRwhdZ. Rīga. 2019. Foto: © Ansis Starks
Vai caur darbu “nāvi” jūs esat tikuši tuvāk savai privātajai izpratnei par nāvi?
K.Dz.: Tuvāk savai nāvei mūs ved katra diena, bet vai var kaut ko saprast... Brīžiem un uz īsu mirkli šķiet, ka kaut kas ir saprasts, bet tad atgriežas mūžīgā, pastāvīgā nesapratne. Darbu nāve drīzāk parāda, cik mierīgi un harmoniski viss turpina būt arī pēc tam, kad kaut kas ir fiziski beidzies. Tad paliek vietas atmiņa, atmiņa kā personīgs domāšanas process, un tad arī tas kļūst blāvāks. Viss beidzas un tomēr viss turpina kustēties. Jāpiemin Gandelsmana citētā Zenona aporija par bultu, kura lido un vienlaicīgi nekustas. Bulta lido uz priekšu, bet katrā atsevišķā mirklī tā stāv uz vietas. Skaisti! Šī arī bija viena no tēmām, par kuru domājām, radot ZRwhdZ.
R.Dz.: Šo pasakot, es tieši vizuāli iedomājos, ka atmiņā paliek kustība. Nāve it kā izbeidz jaunas kustības rašanās iespēju, bet atmiņā lido “dzīve”. Zini, varbūt tieši caur darbu dzimšanu mēs esam tikuši tuvāk izpratnei par nāvi.
Krista un Reinis Dzudzilo. ZRwhdZ. Rīga. 2019. Foto: © Ansis Starks
Jūsu radošo izpausmju zīmīgs raksturlielums ir mūzikas klātesamība.
R.Dz.: Kristai mūzika vienmēr bijusi ļoti mīļa. Ar mani bija savādāk. Pirms satiku Kristu, es noteikti mūziku klausījos mazāk.
K.Dz.: Man mūzika ir ārkārtīgi svarīga. Savulaik mammai bija jādzird pārmetumi par to, ka netiku muzikāli izglītota. Kad biju gana liela, lai apzinātos mūzikas iztrūkumu savā dzīvē, sapratu, ka vairs nav iespējas kļūt par profesionālu mūziķi.
R.Dz.: Bet amatieris tu negribēji būt...
K.Dz.: Nekādā gadījumā. Atceros, ka 4. klasē mūzikas stundās lika atpazīst dažādus pavisam slavenus un zināmus skaņdarbus. Un man šķita, ka tad, kad spēšu atpazīt visus akadēmiskos skaņdarbus, kļūšu par īstu cilvēku. Tikai vēlāk atnāca sapratne, ka tas nebūs iespējams nekad. Bet nopietni sāku klausīties akadēmisko mūziku tieši šajā vecumā. Mūzika man kļuva par absolūto mākslas formu. Tai ir fundamentāla nozīme manā dzīvē.
Reinis teica, ka tu, Krista, noteikti negribēji būt amatieris. Apsēstība ar perfekcionismu, šķiet, turpinās jūsu mākslā.
R.Dz.: Jā, noteikti. Tas laikam saistīts gan ar kaut kādu Kristas traumu, gan arī ar manis paša. Varbūt ne traumu, bet pieredzi. Tas ir veids, kā tikt galā ar pasauli un to sakārtot, saprast. Tuvoties ideālam. Vienalga, kā to sauktu - par zelta griezumu, par patiesību - un pietuvoties tai. Skaidrs, ka pilnība jau eksistē ne tikai perfektā formā, bet mums formas perfekcija ir būtiska.
Es diemžēl maz paguvu sarunāties ar saviem vecvecākiem, kuri jau agri aizgāja mūžībā. Mana vecāmamma bija pilnīgi nedzirdīga, savukārt vectēvs vājdzirdīgs, gandrīz nedzirdīgs. Visi trīs viņu bērni – mana māte un abi viņas brāļi - piedzima dzirdīgi. Es esmu pārliecināts, ka tas otrajā paaudzē ir atstājis ietekmi arī uz mani, un ir mans mantojums, jo vienas maņas iztrūkums koncentrē un palielina uzmanību citai maņai. Un no turienes es domāju nāk lielāka koncentrēšanās uz redzamo pasauli, vizualitāti, vizuālu sakārtotību..
K.Dz.: Interesanti, ka abi mani vecāki savukārt strādāja nedzirdīgo skolā, un es bērnību pavadīju kopā ar nedzirdīgiem bērniem. Vizuālajai dominantei ir bijusi ļoti liela nozīme mūsu abu bērnībā. Mums abiem ir pieredze, kur televizors darbojas bez skaņas, redzams tikai attēls. Dominējošais ir proporcija, kustība, krāsa, montāža. Cilvēkam ir gandrīz nekontrolējama vēlme piesaistīties dzirdamajam stāstam; ir vēlme sekot vārdiem, bet tieši tāpat var sekot vizuālajam, kas balstīts nevis stāstā, bet attēla izmaiņā vai tā statiskumā. Vari skatīties uz vienu sarkanu laukumu, kurš kustas, un tiešām ieraudzīt šo kustību kā kaut ko pārsteidzošu vai suģestējošu. Tas var būt pat interesantāk.
R.Dz.: Vai arī apstādināt kustību, apstādināt naratīvu un radīt tukšumu. Lai to izdarītu ir nepieciešamība būt perfekcionistam.
K.Dz.: Perfekcionisms, bet ne pedantisms, tieksme maksimāli labi izdarīt savu darbu nenozīmē, ka nav nejaušību. It īpaši, ja iesaistīti dzīvi cilvēki, izpildītāji un skatītāji. Nejaušība vai dzīve notiks neatkarīgi no tā, vai to ieplāno. Mākslīgi radīt nejaušību nav saistoši, jo tas būtu tāpat, kā paredzēt to, ka cilvēks ieelpo gaisu; tas notiks neatkarīgi no tā, vai to ieplāno. Bet tas, kas ir interesanti, ir radīt apstākļus, kuri aicina cilvēku konkrētā mirklī ieraudzīt, sajust un saprast, ka viņš ieelpo gaisu. Šis minētais perfekcionisms varbūt ir kā “podests”, uz kura ieraudzīt un pieredzēt nejaušību. Un nevajag šaubīties - tā notiks.
R.Dz.: Šo tiekšanos uz pilnību var salīdzināt ar arhitektūru. Tev gan reizē tiek, gan netiek doti norādījumi, kā tajā pārvietoties. Bet tajā ir jāienāk, un mums ir svarīgi, lai darba sākums un darba beigas skatītāju ievadītu un arī izvadītu.
Skats no festivāla “Homo Novus” atkāšanas izrādes “Patētiskā. Par redzamo valodu.” 2017. gadā. Idejas autori un mākslinieki: Krista Dzudzilo un Reinis Dzudzilo. Foto: © Didzis Grozds © Andrejs Strokins
Klusums, tukšums ir daļa no jūsu stāsta.
K.Dz.: Darbs sākas ar “kadra notīrīšanu”, ar klusumu, kas dod iespēju kaut ko ieraudzīt, saskatīt. Vai nu tas ir priekškars, tumsa, balta zāle, vai vēl kas, un pēc tam var pieredzēt sākumu. Kaut kā dzimšanu. It kā tiek iedots tālskatis, kas sniedz iespēju pievilkt klāt konkrētu detaļu pavisam fiziskā veidā.
R.Dz.: Manas mātes brālis kļuva par diriģentu; savukārt mana māsa šogad iestājās komponistos. Mēs runājām ar manas mātes brāli, kurš bija noskatījies mūsu izrādi “Patētiskā. Par redzamo valodu” Homo Novus festivālā 2017. gadā, un viņš teica, ka varbūt viņa kļūšanai par diriģentu iemesls bija viņa vecāku nedzirdība.
K.Dz.: Viņš atcerējās, ka savulaik jaunībā viņam tika izteikti komplimenti par skaistām roku kustībām. Un, tikai redzot “Patētisko”, viņš saprata, ka tas varētu būt saistīts ar zīmju valodu, kas vistiešākajā ziņā ir roku horeogrāfija, kas atklāj valodu.
Skats no Kristas un Reiņa Dzudzilo izstādes “ALMA MATER” galerijā “Alma”, 2020
Jūsu mākslā ir atrodamas atsauces, citāti, artefakti. Cik lielā mērā jums abiem ir būtiska sasaiste ar mākslas, kultūras vēsturi, ar pagātni? Vāgners, Čaikovskis, Maļevičs - tie nav tieši citāti, drīzāk klātesamības sajūta.
R.Dz.: Protams, viens no iemesliem varētu būt skola, kur izzinot tu ej cauri vēsturei, cauri pagātnei. ALMA MATER “Almā” arī bija iešana cauri pagātnei. Kā Krista mēdz citēt, senie grieķi devās nāvē atmuguriski. Bet... skaidrs, ka mēs dodamies nāvē. Visu laiku.
K.Dz.: Tas bija loģiskāk - ka mēs dodamies nākotnē atmuguriski. Atsaucoties uz to, ka pagātne visu laiku ir mūsu acu priekšā, tai ir seja, kamēr nākotne ir neredzama, nezināma.
R.Dz.: Šī atbildēšana idejām, atsaukšanās ir ļoti interesanta spēle.
K.Dz.: Mēs esam divi, kas rada vienu mākslas darbu, un vienmēr esam savstarpējā sarunā. Un tomēr tā ir nepieciešamība sarunāties vispār, pat ja šis “kāds” ir miris, piemēram, kā tas notiek ar mūziku, rakstītu vārdu vai attēlu. Saruna vienmēr ir dzīva, jo tā notiek tagadnē. Varbūt iemesls ir arī mūsu kultūrvēsturiskā vai ģeopolitiskā situācija, bet manī pavisam noteikti ir vēlme klausīties pagātnes (un arī tagadnes) balsī. Kad bijām rezidencē Parīzē, mūsos pamodās kaut kas fanātisks. Izlēmām, ka vēlamies daudz laika pavadīt Luvrā. Kādā septītajā reizē, esot tur jau piekto stundu, pārņēma dīvaina un vienlaikus spēcinoša sajūta. Aptverot, ka mākslinieki, kas radījuši šos darbus, kaut kādā veidā ir ar mums kopā, ka ir iespējama tieša saruna arī ārpus šī konkrētā laika.
Skats no Kristas un Reiņa Dzudzilo izstādes “ALMA MATER” galerijā “Alma”, 2020
Bet vai jūs nebiedē atkārtošanās - gluži neapzināta pašu mākslas padarīšana par savveida banalitāti?
R.Dz.: Nē. Mēs jau esam par to runājuši, par banalitāti. Pašas zvaigznes nav banālas, bet cilvēks vai viņa interpretācija tās var padarīt banālas. Gada struktūra tādā gadījumā arī ir banāla. Tas nemitīgi atkārto četru gadalaiku ciklu. Mēs esam daudz strādājuši teātrī0 un droši vien arī turpināsim to darīt, bet noteikti mazāk. Un vienlaikus - varbūt pat vairāk, tikai citā veidā. Pakāpeniski mēs tuvojamies šim mērķim.
Kāpēc jūs gribat attālināties no teātra?
R.Dz.: Mēs gribam aiziet tālāk par to teātri, kurā esam strādājuši līdz šim.
K.Dz.: Patiesībā mēs sen virzāmies uz to. Starp mums jau ir vairāk nekā desmit gadu ilga saruna par vizuālo mākslu un teātri, kura nav noslēgusies. Kurā mirklī kaut kas pārklājas, kurā mirklī kaut kas sākas un beidzas; kad mēs varam runāt tikai par teātri un kad par vizuālo mākslu. Un jau no šīs sarunas pirmsākumiem Reinis vienmēr ir bijis dziļš “teātra ticīgais”, kas mēģina mani pārliecināt. Savukārt es vienmēr esmu par vizuālo mākslu un atgādinu, ka esam vizuālie mākslinieki arī tad, kad strādājam teātrī. Radot darbus teātrī, ir iespēja meklēt šo saskares punktu, kur konvencionālā teātra forma saskaras ar vizuālo mākslu. Tas ir tas, kas mūs interesē. Nenoliedzami vairums mūsu darbu teātrī ir bijuši pietuvināti esošajai dramatiskā teātra formai, bet vienmēr esam palikuši uzticīgi savai pārliecībai. Tomēr arvien vairāk saprotam, ka, lai būtu patiess, ir jārunā par to, kas interesē vistiešākajā ziņā. Šajā sakarā nozīmīga bija jau pieminētā vizuālā teātra izrāde “Patētiskā. Par redzamo valodu”.
Skats no festivāla “Homo Novus” atkāšanas izrādes “Patētiskā. Par redzamo valodu.” 2017. gadā. Idejas autori un mākslinieki: Krista Dzudzilo un Reinis Dzudzilo. Foto: © Didzis Grozds © Andrejs Strokins
Vēlme, lai scenogrāfija būtu līdzvērtīgs lielums stāstam, tēlam?
K.Dz.: Pat nezinu, vai tas ir īpaši svarīgi - domāt, kurš lielums ir būtiskākais. Darbs un darba attiecības ar skatītāju ir nozīmīgas, un tas nav izšķiroši, kurš lielums kādā mirklī ir priekšplānā. Jā, būtiskākais ir, ka priekšplānā ir saruna.
R.Dz.: Tā ir neatdalīšana. Universs.
Ļoti labas minūtes. Pēc Valtera Benajmina “Maskavas dienasgrāmata”. Iestudējums Dailes teātrī. Autori - Elīna Gediņa, Rūdolfs Gediņš, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo. 2020. Foto: © Agnese Zeltiņa
Jaunākajā izrādē “Ļoti labas minūtes” par Asjas Lācis un Valtera Benjamina attiecībām, kas tapusi sadarbībā ar kustību māksliniekiem Elīnu un Rūdolfu Gediņiem un kura tiek raksturota kā kustību mākslas un vizuālās mākslas saruna (pandēmijas dēļ tā arī nav nonākusi pie skatītājiem), jūs lietojat savu tik pazīstamo instrumentu kopumu - perfekcija, minimālisms, savveida absolūtais skaistums, kura radīšanā izmantojat tās pašas, jau šai sarunā pieminētās, banalitātes, piemēram, sarkano krāsu. Kodus, kas ir vienkārši nolasāmi, bet vienlaikus konkrētajā kontekstā kļūst enerģētiski blīvi.
K.Dz.: “Ļoti labas minūtes” ir ļoti labs piemērs sarunai - starp mums un horeogrāfiem, izpildītājiem. Šinī gadījumā viņi radīja kustību materiālu, pirms mēs sākām domāt par to, kā tas varētu izskatīties. Mēs, var teikt, sarunājamies ar viņu radīto materiālu, kas ir smalks, skaists, ķermeniski piepildīts intelektuālisms, un mums šķita, ka pret to ir jāizturas kā pret artefaktu, kā pret mākslas objektu, kas jāizstāda - šajā gadījumā nevis baltajā, bet gan sarkanajā kubā. Šīs izrādes kontekstā ir arī vairāki būtiski aspekti, kas saistīti ar laikmetīgo deju un arī ar vizuālo teātri - respektīvi, pārdomas par šādas izrādes vietu Latvijas teātra ainā. Tāpēc arī šī sarkanā krāsa ir zīmīga, jo laikmetīgajai dejai nav pieejas šai banalitātei, šai teātrī tik ierastajam, sarkanajam samta priekškaram. Deja vai vizuālais teātris pārsvarā atrodas perifērā telpā vai arī sastopams tikai izteikti nekomerciālos projektos. Ir svarīga arī šīs izrādes norises vieta - lielākā teātra skatuve Latvijā.
R.Dz.: Mums jau sākumā bija noruna, ka pret kustības materiālu mēs attieksimies kā pret dramaturģiju. Bet ļoti būtiska šīs izrādes daļa ir Valtera Benjamina teksts “Maskavas dienasgrāmata”, kas mums dāvāja vizuālos tēlus. Un viens no tiem ir arī “sarkanais”, kas iezīmē gan laiku - 20. gadsimta sākumu, revolūciju un Savienības dzimšanu - gan arī, protams, saistās ar supremātiķi Maļēviču un kvadrāta revolūciju. Māksla ir mirusi, lai dzīvo māksla! Un mēs gribam to atkārtot - māksla ir mirusi, lai dzīvo māksla! Teātris ir miris, lai dzīvo teātris!
Ļoti labas minūtes. Pēc Valtera Benajmina “Maskavas dienasgrāmata”. Iestudējums Dailes teātrī. Autori - Elīna Gediņa, Rūdolfs Gediņš, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo. 2020. Foto: © Agnese Zeltiņa
K.Dz.: Vēl svarīga ir vārdu saspēle krievu valodā, kur ‘krasnij’ nozīmē arī skaists. Mēs savā starpā runājām par supremātismu, par šīm ģeometriskajām formām, kas pašas ir pilnība; kā zemeslode, kas ir apaļa forma, var kļūt par kvadrātu. Kurā mirklī apaļā pasaule var pārtapt stūrainā pasaulē un kad šī stūrainā pasaule pārtop cīņas laukumā; kad deja un ķermeniskas attiecības kļūst par cīņas formu. Dienasgrāmatā aprakstītās Valtera un Asjas uz skatuves atklājas kā kaislīga nodošanās domino spēlei, kas arī ir taisnstūra forma ar apļiem. Protams, tas ir formāls labirints, bet maldīšanās tajā un sevis atrašana ir ļoti interesanta. Gan Rūdolfam un Elīnai, gan arī mums abiem. Spēles jēdziens šai izrādē ir ārkārtīgi nozīmīgs - kas ir spēle divu cilvēku starpā? vai seksuāls akts var kļūt par olimpisku kategoriju? kā apģērbs vai atkailināts ķermenis tēlus pārvērš kustībā.
Šai kopumā zīmīgs ir arī skaņas elements.
R.Dz.: Jā, gan kad lasījām “Dienasgrāmatu”, gan kad ieraudzījām Rūdolfa un Elīnas kustību materiālu, kļuva skaidrs, ka jāstrādā ar audiovizuāliem paņēmieniem, kur skaņas pamats varētu būt no diviem atšķirīgiem valodas zariem - ģermāņu un slāvu. Tajās komunicēja gan Asja un Valters, gan arī abas pēdējā karā Latviju okupējušās varas. Tās abas ir svešvalodas, bet vienlaikus tās ir bijušas arī “vietējās”.
K.Dz.: Šis audio ceļš, sastāvošs no dažādiem vārdiem, reizē kļūst par muzikālu partitūru, kura brīžiem veido izrādes ritmu vai kā kamertonis noskaņo nākošai ainai.
R.Dz.: Audio klātbūtne palīdz radīt tēlus. Bet vispār es piekrītu un atzīstu, ka mākslā svarīgākais ir nevis ‘kas’, bet gan ‘kā’.
Jo vissvarīgākā ir forma?
R.Dz.: Jā, mums tā noteikti ir primārais lielums. Un šī formas kustība, kaut tik vienkārši kā pārvietošanās no kreisās puses uz labo. Un, pat ja tu zini, ka “forma” dosies no kreisās puses uz labo, šī zināšana tev neko nedod, kamēr to neieraugi un ar to nesaskaries. Tam visu laiku ir jāieduras tavā tagadnē. Māksla tagadnē, ko piedāvā laika nogrieznis ar organizētu notikumu, šo iespēju rada.
Skatītāja tēls jums ir nozīmīgs?
R.Dz.: Jā, darbs neeksistē bez skatītāja. Ja darbs atrodas skapī, kur tas nevienam nav redzams, tas (bez skatītāja), mūsuprāt, neeksistē.
K.Dz.: Bet vienlaikus darbi ir tik ilgi, kamēr esam mēs.
R.Dz.: Jo tie ir ieraudzīti?
K.Dz.: Jā.
Bet vai mūsdienu skatītājs ir spējīgs ieraudzīt, saskatīt?
R.Dz.: Jā, protams. Bet, manuprāt, atbildība ir jāuzņemas arī pašam mākslas darbam. Tas, protams, var būt arogants attiecībā pret skatītāju. Svarīgi ir tas, cik lielā mērā mākslinieku interesē, lai viņa darbs uzrunā vai aizskar skatītāju.
K.Dz.: Nezinu, kā “pareizi” skatīties mākslu, man nav atbildes. Arī es pati dažādos dzīves posmos un pat dažādos dienas laikos reaģēju atšķirīgi uz mākslas darbiem. Noteikti jābūt vēlmei apstāties un klausīties. Esmu domājusi par to, kā jūtos, redzot savus darbus galerijā - telpā, kas īpaši paredzēta to izstādīšanai un skatīšanai; uzbūvēta, radīta ar šo mērķi - būt vēlīgai mākslai. Ir ārkārtīgi interesanti domāt, kā ir uzbūvēts mākslas darba ķermenis, lai tas funkcionētu un būtu dzīvs. Vienlaikus man ir sajūta, ka manas gleznas ir pārāk līdzīgas pašai galerijas telpai un ka tās labāk dzīvo ārpus tās; apstākļos, kas ir daudz “skaļāki”, kur šis “mazais klusums” var kļūt par vietu, kurā aizķerties.
Jūs paši Luvras skatītāju kņadā spējāt ieraudzīt?
K.Dz.: Tur ir mākslas kņada, tur ir tik nomācoši daudz darbu. Bet vienlaikus, esot tur bieži, ieguvām mieru. It kā atrodoties savveida miglā. Visi darbi līdz ar pašu ēku kļūst par vienu, sauksim to, par miglu, un tad aizķeras uzmanība pie viena lieluma - gleznas vai kāda Ēģiptiešu auskara, vai Romas impērijas kolonnas detaļas, un šāda satikšanās var būt tiešām iespaidīga.
R.Dz.: Bet brīžiem no tā blīvuma un intensitātes sākās panika.
No enerģijas?
R.Dz.: Jā. Tieši tāpat, pieejot pie grāmatu plaukta, var palikt slikti - no informācijas daudzuma, kas tur mājo un ar kuru saskaries, no pietuvošanās visiem tiem tēliem - dzīvajiem un mirušajiem. Bet tajā mirklī, kad paņem vienu grāmatu, tā ir...
K.Dz.: Tā ir tava esība. Senāk, kad mūsu draugi bija pie mums ciemos, viņi atzīmēja, ka Reiņa galds ir absolūti tukšs, savukārt manējais - viscaur noklāts ar grāmatām. Un manī tas rada mieru - ka viņi, šie dzīvie un mirušie, ir ap mani.
R.Dz.: Bet man bieži vien ir sajūta, ka viņi visu laiku vaicā, kāpēc es neatbildu. Nu, es domāju tos, kuriem vēl neesmu atbildējis, tos, kurus/kuras neesmu atvēris. Kā lūgti-nelūgtie ciemiņi, kuri tev patīk, bet šodien neesi gatavs uzņemt.
K.Dz.: Viņi pieprasa uzmanību.
