No tīras mākslas līdz tīram ļaunumam
Kristas un Reiņa Dzudzilo, Lienes Pavlovskas un Līgas Spundes izstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 6. oktobrim
12/09/2019
Foto: Kristīne Madjare
Pēc kādas recenzijas par trīs jaunu, daudzsološu mākslinieču izstādi dzirdēju komentāru, ka kritiķis, tas ir, es, neko, pilnīgi neko neesot sapratis. Apstiprinu, ka tā tiešām gadās: reizēm arī man liekas, ka neko nesaprotu, reizēm – ka saprotu tikai daļu no redzētā, reizēm es kaut ko pārprotu. Tāpat var notikt ar jebkuru izstādes apmeklētāju, tikai viņu viedokļus mēs parasti neuzzinām vai arī tie ir izteikti īsos komentāros, piemēram, “izcili!”, “nelika vilties!” vai “kas tas par sviestu?”. Manuprāt, laikmetīgajā mākslā šāda situācija ir pat vēlama, lai skatītājs sāktu uzdot sev jautājumu: “Kas tas bija, ko es tikko redzēju?” Labi ir tad, ja viņš ieinteresējas par tēmu, pats pameklē atsauces internetā, ieskatās diskusijās un tikai ar laiku formulē savu viedokli.
Kim? rudens izstāžu programma piedāvā trīs atšķirīgas versijas, kā skatīties un ko domāt par aktuālo mākslu. Iespējams, ekskursiju pa trim izstādēm vajadzētu sākt no beigām – ar instalāciju, ceļu uz kuru jūs pat neuzminēsit, pirms nebūsit ieskatījies pamata ekspozīcijā. Par Kristas un Reiņa Dzudzilo instalāciju “ZRwhdZ” pieejama arī visplašākā fona informācija: presē ne vienu reizi vien rakstīts, ka šis darbs speciāli radīts Prāgas Starptautiskajai scenogrāfijas kvadrinnālei un ka tajā guvis panākumus – balvu par Labāko kuratora koncepciju. Tā ir viena no lielākajām, ja ne vienīgā, tāda mēroga atzinība latviešu mākslai pēdējos gados. Ja balvas formulējums šķiet ne visai saprotams, tad jāpaskaidro, ka Prāgas kvadrinnālē tradicionāli piedalās valstis ar stendiem, kuros var būt pārstāvēts tiklab viens, kā vairāki mākslinieki, kas veidojuši scenogrāfiju teātra izrādēm. Kā tos parādīt vienotā ekspozīcijā – tas kādreiz bija kuratora uzdevums. Tomēr pēdējā desmitgadē iezīmējusies scenogrāfijas emancipēšanās tendence, rādot ne tikai teātra izrāžu dokumentāciju, bet arī neatkarīgu, kompleksu mākslinieka darbu ar telpu, laiku un darbību. Tā, lūk, mūsu talantīgais autoru duets ir vienlaikus gan scenogrāfi, gan paši sev kuratori, par ko arī tikuši taisnīgi apbalvoti. Dabā instalācija ir kā neliela mājiņa, baltais kubs, kurā skatītājs aicināts ienākt un brīdi uzkavēties, varbūt pat nogulties uz grīdas. Jo mājiņas grīda lēni griežas, bet telpā skan mūzika – komponista Krista Auznieka speciāli rakstīts jaundarbs, kas atgādina aizgājušo gadsimtu skaņu aparātus – mehāniskās klavieres vai mūzikas lādītes. Dzudzilo uzbūvētā māja pati ir kā palielināts mūzikas aparāts – pakāje uzbūvēta sadarbībā ar instrumentu meistaru Aleksandru Maijeru un griežoties ieskandina stīgas. Vārdu sakot, viss ir komplicētāk nekā izskatās – baltā un lakoniskā instalācija ir spējīga ģenerēt gan sensorus iespaidus, gan intelektuālu galvas lauzīšanu. Tīra māksla!
Es šo objektu ieteicu aplūkot kā pirmo, jo tam nekāds izstādes kopējais konteksts nav vajadzīgs, un, ejot līkumaino ceļu līdz attālajam angāram, kurā novietota instalācija, var ne tikai ieraudzīt asprātīgus Māra Bišofa zīmējumus, bet arī izvēdināt galvu – atbrīvot to no traucējošas informācijas. Abas pārējās izstādes toties ir tādas, kuru apskatē var izjust akūtu informācijas nepietiekamību, turklāt tās ne vien telpiski izvietotas paralēli, bet arī darbojas pavisam citā toņkārtā nekā Dzudzilo piedāvātā jutekliskā daudznozīmība.
Lienes Pavlovskas izstādē juteklisks ir tikai nosaukums “Aizver actiņas un smaidi”, kas aizgūts no Jāzepa Vītola dziesmas ar Jāņa Poruka vārdiem un ko ierasts dzirdēt tenora izpildījumā. Izstādes divas daļas nosauktas pagalam lietišķi – “Ražošanas telpa” un “Patēriņa telpa”. Apsveicot faktu, ka arī latviešu mākslā radies kas līdzīgs politekonomiskai kritikai, kas ir visai izplatīta tēma pasaules laikmetīgajā mākslā, tālākai darba iepazīšanai pietrūkst orientieru – nākas vērsties pie izstādes tekstiem. Tie savukārt katrs stāsta mazliet atšķirīgas versijas: Kim? mājaslapā publicētā vēsta par pētījumu, kas veltīts “indivīda un grupas atbildības korelācijai, apskatot loteriju šovu konstruktu līdzības ar nacionālu un starpnacionālu vēlēšanu organizēšanas mehānismiem”, bet Kaspara Groševa eseja izstādes pavadtekstā, kā parasti, asprātīgi vēsta par loterijām vien. Groševs, piemēram, min, ka Āzijā cilvēki bieži dodoties saņemt laimestus Mikipeles vai pandas kostīmā, lai paturētu savu laimes mirkli anonīmu. Lūk, šādu cilvēcisku detaļu – kādas peles vai pandas – man pietrūka pašā izstādē, kas ļoti parastu priekšmetu mazliet neparastās kombinācijās vēsta kaut ko stipri rezignētu. Ka laimes gaidīšana ir veltīga un vēlēšanas – tāpat? Ieskatoties var saprast, ka viens elements ir līdzīgs laimes ratam, bet cits – vēlēšanu urnai, tomēr par azartu nekas neliecina. Demonstrētajā video glītas modeles izskatās mazliet garlaikotas. Varbūt skatītājam tā neliktu justies performance, kas šajā ekspozīcijā esot notikusi 22. augustā un tiek solīta arī 3. oktobrī.
Citā, daudz dinamiskākā, vidē skatītāju ieved Līgas Spundes izstāde “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi”. Mazai atkāpei – Spunde jau 2016. gadā piesaistīja manu uzmanību ar darbu “Pārgājiens” un izstādi RIXC mākslas telpā. Kopš tā brīža esmu māksliniecei sekojis, gaidot nākamo izrāvienu. Parādoties te šur, te tur, Līga Spunde joprojām palika daudzsološa, bet acīmredzot vēl bija īstās tēmas un formas meklējumos. Tādēļ tagad ar prieku ziņoju – ir! Šoreiz mums ir darīšana ar nobriedušu un patstāvīgu mākslinieci, kuras izstādē viss ir tā, kā tam jābūt!
Jau pirmā izstādes telpa mūs iepazīstina ar baismīgu spoguli – ovālā plastmasas rāmī ļaunas maskas mums atklāj nelabus padomus, pa vidu mutuļojot dūmiem un laizoties liesmu mēlēm. Rāmis nav šāds tāds, bet ietver autores iemīļotus simbolus – piemēram, bultas cauršautu sirdi. Savukārt apakšā attēlota datora klaviatūra un pele, kas ļoti tieši vēsta, ka Aizspogulija ir telpa viņpus datora ekrānam. Mani kā diezgan reakcionāru personu, protams, gandarī, ka jauna māksliniece visa ļaunuma sakni saskata interneta komunikācijā, bet jāatzīst, ka tā sauktās postinterneta mākslas situācijā šis uzskats ievieš zināmu jautrību. Nākamais izstādes darbs – vēl viens spogulis, kurā trako liesmas un skan briesmīgi kliedzieni, atgādina, ka izstādes izteiksmīgais nosaukums ir aizlienēts no pagājušā gadsimta 70. gadu šausmu filmas par zombijiem. Toties telpas centrālais eksponāts – astoņas minūtes garā filma “Dialogi” – krasi maina spēles noteikumus un no butaforiskajām šausmām neatstāj nekādu pēdu. Šausmas ir īstas, jo filma ir reālas sarakstes ekranizācija. Reiz, pirms gadiem astoņiem, Masačūsetsā tiešām aizsākās kādas meitenes un puiša (Mišelas Kārteres un Konrāda Roja) sarakste, kas noveda pie puiša pašnāvības. Līgas Spundes filma to materializē kā reālu dialogu – tomēr zināma atsvešinātība joprojām saglabājas, jo abi ne mirkli nav redzami vienā kadrā. Dialogs veidojas, izmantojot klasisko kino montāžas principu “plāns – pretplāns”. Vide ir neitrāls klajums, mainās tikai rīta un vakara apgaismojums. Divi jauni aktieri (diemžēl nekur nevaru atrast viņu vārdus) koncentrēto attiecību drāmu izspēlē apbrīnojami niansēti: sākumā puisis sola izdarīt pašnāvību mazliet bravūrīgi, bet vēlāk jau izmisis. Meitene iesāk vieglprātīgi, bet drīz pārvēršas ļaunā kūdītājā, kuru vada sarūgtinājums par nespēju īstenot savu varu. Puisī uz brīdi pamostas dzīvesprieks, taču tas paliek bez atbalsta. Cik bēdīgi viss beidzās, es, protams, vēlāk uzzināju internetā, tā arī nesaprotot, vai tas, ka jebkuram jautājumam, kas man palicis neskaidrs, atbildi varu atrast ar Google meklētāja palīdzību pusminūtes laikā, ir kāda nozīme šajā anti-interneta koncepcijā. Aktieru fotogrāfijas redzamas arī telpā – puisim ir sagraizītas rokas un kājas, meitene pozē selfijam. Iespējams, izstādes vēsti var traktēt kā didaktisku un aicināt to aplūkot skolēnus vai gluži pretēji – kā parodiju, ņemot vērā, ka tēli ir virtuālo sensāciju ģenerēti. Tomēr žanru amplitūda, kādā autore izklāsta savu ideju, liek nosliekties par labu sarežģītākai, kombinētai versijai. Lieliski tajā iederas arī datorgrafikas izdrukas – varbūt, ka ir kaut kas, ko es to saturā nesaprotu, bet liesmojošas sirdis un uzrakstu “Tīrs ļaunums kopš 1996. gada” spēju saskatīt gluži labi.
