Solis augšup
Intervija ar Līgu Spundi
Ar kādu labu draugu nesen spriedām par to, kāpēc interviju ievados tikai retos gadījumos tiek aprakstīta satikšanās atmosfēra. Mans minējums bija gana banāls, bet potenciāli atbilstošs patiesībai – laika trūkuma dēļ cilvēkus arvien vairāk interesē tikai fakti. Turklāt liela daļa interviju noris neklātienē. Arī ar Līgu Spundi tiekamies zūmā, jo iepriekšplānotā tikšanās viņas darbnīcā pajukusi. Un šī attālinātā klātesamība ir vienlaikus atvieglojoša un urdoša, jo faktiski atspēlējas mūsu sarunas virzībā un zemtekstos.
Līga ir viena no Latvijas spilgtākajām digitālajām māksliniecēm ar nesajaucamu un ļoti stipru rokrakstu. Viņas darbi ir krāsu, tēlu un kultūras (tostarp, popkultūras) atsauču pārsātinātas vizuālās kartes, kuru lasītājam jeb skatītājam dota iespēja citā rakursā ieraudzīt sociālo realitāti, sabiedrību, vēsturi. Par digitālo instalāciju “Epizodes par nezināšanu, kā būs” viņa nominēta 2023. gada Purvīša balvai, savukārt mūsu digitālajā sarunā mēs pievēršamies citām tēmām. Sākot ar Līgas dalību Around Video mesē Lillē un sadarbību ar Tartu galeriju Kogo, līdz pat digitālajam detoksam un monumentālo pēdējo ražu Madonā.
Līgas Spundes darbs Around Video mesē
Pastāsti vispirms par Around Video mesi, kura notiek šobrīd. Kā tu nonāci šajā projektā?
Šajā mesē es nonācu diezgan spontāni. Vasaras beigās mani šādā avantūrā uzaicināja piedalīties Kogo galerija, kura mani pārstāv no aprīļa. Viņi apzinājās, ka laika sagatavoties ir diezgan maz, man pašai radās iespaids, ka arī viņiem šī iespēja nāca negaidīti. Es tam piekritu diezgan spontāni un esmu par to laimīga, jo man tā ir pirmā šāda veida sadarbība ar Kogo. Man arī šķiet ļoti interesants šī video meses formāts – tā notika viesnīcā Moxy Hotel Lille un visi video darbi tika eksponēti viesnīcas numuriņu televizoros vai kā projekcijas istabiņās, kurās dzīvo paši mākslinieki.
Tad sanāk, ka arī tu dzīvosi istabiņā, kurā būs eksponēts tavs darbs, un pa dienu tā būs atvērta apmeklētājiem?
Jā. Es saprotu, ka ir paredzēts apmeklētāju laiks – no cikiem līdz cikiem šīs istabas ir pieejamas, tādēļ es pieļauju, ka viss ir sabalansēts tā, lai māksliniekiem netrūktu arī privātums. Man ļoti interesē, kā tas viss notiks, jo viesnīcas istabiņa drusku ir tāda vieta, kur noslēpties… Bet, jā, tāds ir šis formāts.
Līgas Spundes darbs Around Video mesē
Tas ir interesanti, jo sanāk, ka tava privātā telpa ir uz nelielas riska robežas. Tev principā jābūt gatavai pilnībā atklāties.
Nu, jā, jāsaklāj gulta no rītiem.
Bet varbūt tieši var spēlēties ar šiem apstākļiem – speciāli nesaklāt to gultu un telpu pārvērst instalācijā vai pieredzē.
Jā, man šķiet, ka tas ir interesants variants. Mēs ar Kogo arī esam izdomājuši nedaudz apspēlēt šo situāciju, jo tā ir tiešām neierasta. Turklāt es mesē piedalījos ar jau gatavu videodarbu – “Neviena svētība par ļaunu nenāks”, kas bija redzams arī festivālā Survival Kit 11. Līdz ar to es domāju arī par to, kādā veidā šos motīvus no instalācijas un videodarba iekļaut viesnīcas numuriņa vidē. Kā reiz, mēs ar abām kuratorēm Līnu Rausu un Šeldu Puķīti nonācām pie secinājuma, ka, piemēram, apdrukāt dvieli un nolikt to šajā telpā ir labāka ideja nekā kārt pie sienas lielus printus, kas kļūtu vienkārši par telpas papildinājumiem. Ir sarežģīti strādāt šādā telpā, kas nav paredzēta izstādēm, tur arī ir daudz ierobežojumu – ko kur drīkst skrūvēt, naglot. Līdz ar to ir jādomā inovatīvi. Un tieši tāda doma mums arī ir – man līdzi ir šis apdrukātais dvielis un zeķītes, ar kurām kaut kā mēģināsim apdzīvot to telpu.
Līgas Spundes darbs Around Video mesē
Vai instalācijas moments mākslā tev vienmēr ir būtisks? Jo, neskatoties uz to, ka šajā mesē fokuss ir tieši video, tu domā arī par telpiskiem papildinājumiem.
Es cenšos par to domāt, jo bieži vien tas ir arī atkarīgs no telpas. Ja izstādes telpa ir white cube, tad par to var atļauties domāt mazāk, bet ja telpa ir specifiska, kā šajā vai arī Maboca galerijas gadījumā (to tikko “apdzīvojām” ar Aleksandru Breži), tad, manuprāt, ir faktori, kurus nav iespējams ignorēt. Tad ir jāsadarbojas ar telpu, jo pretējā gadījumā tā var nostāties pret tevi – instalācija tajā vienkārši izskatītos kā svešķermenis. Bet, jā, man ļoti patīk domāt par instalāciju, tas vienmēr ir interesants process – saprast, ko vispār var izdarīt vienas telpas ietvaros, kādi ir paņēmieni, ar kuriem tajā ievietot mākslas darbus.
Vai, gatavojot jaunus darbus, tev ir ļoti svarīgi zināt, kāda būs telpa, kurā tie tiks eksponēti?
Tas ir atkarīgs no darbiem. Tagad es strādāju pie man netipiskas darbu sērijas, darbojos sietspiedes tehnikā. Un par šiem darbiem es domāju kā par ļoti klasisku mākslu tradicionālā formātā. Līdz ar to instalācijas moments un telpa šajā gadījumā man nav tik būtiski. Bet citos gadījumos, ja es radu jaunu darbu, es noteikti cenšos ņemt vērā to, kurā telpā tas tiks eksponēts.
Līga Spunde. “Sistēmas aritmija”, 2021. Digitāls lielformāta zīmējums. Izstāde “Force[d] Majeure” Hanzas Perona teritorijā. Foto: Ansis Starks
Tu jau minēji, ka šajā mesē piedalījies kopā ar Tartu galeriju Kogo. Kā izveidojās jūsu sadarbība?
Tā mūsu sadarbība sākās pagājušajā gadā, kad Kogo norisinājās Šeldas Puķītes kūrētais projekts The Bambi Project, kurā viņa bija uzaicinājusi piedalīties māksliniekus no visām trijām Baltijas valstīm. Man šķiet, ka tas bija abpusēji veiksmīgs projekts. Šajā vasarā Titanik galerijā Turku, Somijā, notika vēl viena Kogo organizēta un Šeldas kūrēta grupas izstāde, kurā arī piedalījās dažādi Baltijas mākslinieki. Personālizstāde pie viņiem man nav bijusi, bet, cerams, ka viss vēl priekšā.
Ko tev šobrīd nozīmē tas, ka esi galerijas pārstāvniecībā? Un kā tu redzi savas attiecības ar Igaunijas galeriju Latvijas kontekstā?
Šī man ir pirmā pieredze, kad kāda galerija mani pārstāv. Godīgi sakot, tas ir jauns formāts, tāpēc es vēl līdz galam neapzinos – ko tieši tas nozīmē. Domāju, ka tas atklāsies sadarbības procesā, ar laiku. Bet tieši Latvijas kontekstā man ir ļoti grūti komentēt, ko nozīmē būt galerijas pārstāvniecībā. Es personīgi nezinu daudz savas paaudzes mākslinieku, kuri ilgtermiņā sadarbotos ar kādu galeriju. Man šķiet, tas nav nekāds noslēpums, ka Latvijā ārkārtīgi trūkst laikmetīgās mākslas galeriju, kurām būtu tieši komercintereses. Manuprāt, mums ir diezgan spēcīgi un interesanti attīstījusies artist-run nozare, bet ir ļoti, ļoti maz komercgaleriju. Tas viss, protams, saistās ar to, cik viegli vai grūti Latvijā ir pārdot mākslas darbus, ar tirgu un arī ar atbalstu no valsts. Savukārt, skatoties uz Rietumeiropu, tā ir pilnīgi normāla prakse, ka tevi kā mākslinieku pārstāv galerija. Tam vajadzētu būt tādam kā solim augšup. Vairāk iespēju, lielāks skaits starptautisku izstāžu, sadarbības. Mana pieredze būt galerijas pārstāvētai vēl ir pašā tās sākumā, un tieši minēto apstākļu dēļ es neesmu pārsteigta par to, ka pirmā galerija, kas mani pārstāv ir ārzemēs. Netālās, bet tomēr.
Līga Spunde
Kā tu vispār jūties, strādājot Latvijā?
Man liekas, ka tas ir tāds komplekss jautājums. No vienas puses, Latvija ir ļoti forša vieta – šeit diezgan viegli var realizēt daudzas lietas un projektus, arī sadarbības līmenī un darbu izgatavošanas ziņā. Es arī nevaru sūdzēties par valsts atbalstu, jo regulāri esmu tikusi atbalstīta no VKKF puses, par ko arī liels paldies. Bet tādā plašākā perspektīvā ļoti var izjust tirgus trūkumu, un līdz ar to tas atbalsts, kas tiek piešķirts, neizbēgami ir par mazu, lai varētu īstenot lielākas ieceres. Teiksim, tādi mazāki projekti īstenojas daudz vieglāk nekā ambiciozie, kuriem nepieciešams lielāks finansējums un ir problemātiski to piesaistīt.
Man personīgi liekas, ka ļoti svarīgs ir arī morālais vai psiholoģiskais atbalsts nozarē – gan savstarpējās attiecībās, gan arī valstiskā līmenī.
No savas pieredzes man gribētos teikt, ka šīs attiecības ir veidojušās vairāk atbalstošas. Man ir ļoti veicies ar cilvēkiem, kurus esmu satikusi gan studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā, gan arī citur, kuri ir devuši iespēju kaut ko publicēt vai iesaistījuši noteiktos procesos. Tas ir bijis ļoti, ļoti svarīgi. Es domāju, tā galvenā problēma drīzāk saistās ar to, ka finansiālais atbalsts ir tik mazs, ka neizbēgami veidojas kaut kāda konkurence. Lai gan ir ļoti grūti konkurēt, jo lielākā daļa no tām jomām, kas pretendē uz šo finansējumu, tiešām ir vajadzīgas – kā nekomerciālas galerijas, tā komerciālas, kā institūcijas, tā mākslinieki un autori. Un līdz ar to tā konkurence ir drusku nevietā. Vēl viens jautājums ir par to, kādas ir mākslas pasaules attiecības ar nemākslas pasauli. Sevišķi pēdējos gados visu to skandālu kontekstā – pēkšņi ir izgaismojusies tāda milzīga neizpratne par to, kas notiek mūsdienu mākslā, un es domāju, ka tas ir abpusēji šokējoši. Māksliniekiem ir šokējoši redzēt, cik ļoti cilvēki nesaprot viņu darbu, bet sabiedrībai ir pārsteigums par to, ko tad tie mākslinieki mūsdienās dara. Īstenībā tas ir ļoti bēdīgi, tas ir tas caurums, par kuru daudz tiek runāts, – ka mums nav laikmetīgās mākslas muzeja, sabiedrībai nav intereses, nav tādu tradīciju. Nav pareizi visu laiku Latviju salīdzināt ar ārzemēm, bet, cik ir pabūts Rietumeiropā, nerodas iespaids, ka tev būtu jāpiedzimst mākslinieku ģimenē, lai kopš bērnības tu būtu pieradis iet uz muzeju. Tu vienkārši ej uz muzeju tāpēc, ka to organizē skolas un universitātes, tāpēc, ka tur ir forši! Uz muzeju cilvēki iet ar draugiem un randiņos. Tā ir vieta, kur notiek kaut kas interesants un vērtīgs. Latvijā dzīvojot, šķiet, ka kultūras interesentu loks diemžēl ir šaurs.
Līga Spunde. There Is No Harm In Any Blessing
Vai tu domā par to, kā publika uztver tavus darbus? Man uzreiz prātā nāk Kim? kūrētā izstāde Force[d] Majeure, kas pirms gada notika ap Hanzas peronu. Tur arī bija atgadījums ar Indriķa Ģelža darbu, kas tika sabojāts. Piemēram, šādā publiskā situācijā tev interesē mijiedarbība ar skatītāju?
Jā, protams, ka mani tā interesē. Es gan teiktu, vismaz man pašai tā šķiet, ka mani darbi ir piepildīti ar ļoti vizuālu naratīvu, tie ir salīdzinoši uztverami, un parasti es tādas nopietnas problēmas ar auditoriju nejūtu. Protams, vienmēr ir “patīk, nepatīk”, “smuks, nesmuks”, bet to es tā ļoti nopietni neuztveru. Lai gan tas arī, starp citu, ir interesanti – apzināties, kā cilvēki skatās uz tavu mākslu, cik svarīga viņiem ir estētika. Un vai šī estētika atbilst kaut kādiem klasiskiem skaistuma kritērijiem. Jāatzīst, ka man publiskajā telpā nav bijusi pārāk plaša pieredze. Tieši tas darbs, ko tu minēji, sadarbībā ar Kim? Hanzas peronā arī ir bijis vērienīgākais.
Līga Spunde. There Is No Harm In Any Blessing
Bet, ja runa ir par izstādi galerijā, vai, radot mākslas darbus, tu ņem vērā skatītāju faktoru? Vai arī pamatā balsties savā intuīcijā un vēlmēs?
Nu, teiksim tā, es nemēģinu skatītājiem izpatikt nekādā veidā, bet, organizējot izstādi, es mēģinu pieiet skatītājiem ar cieņu, domājot par to, kā cilvēki skatīsies un mijiedarbosies ar maniem darbiem, arī par to, kā pārvietoties telpā, lai telpa ir pieejama. Ja vien tas nav mans koncepts speciāli likt viņiem pārvarēt šķēršļus. Godīgi sakot, es vairāk domāju par pašu darbu nekā par skatītājiem. Bet es to daru apzinoties, ka skatītāji ir klātesoši, ka izstādei jābūt skatāmai, interesantai, vizuāli baudāmai.
Līga Spunde. There Is No Harm In Any Blessing
Es šo jautājumu tev uzdevu tādēļ, ka tavos darbos, īpaši pēdējā laikā, ir iezagušās vairāk vai mazāk sociālas tēmas. Tu esi reflektējusi par Covid pandēmiju un to, kas notiek ar cilvēkiem, nonākot pašizolācijā. Savos darbos tu esi iekļāvusi arī diezgan daudz vēstures atsauču. Caur taviem darbiem šie kodi tiek nesti tālāk.
Tas laikam ir kaut kā saistīts ar manu azartu. Ja kāds motīvs mani aizrauj, tad es tiešām mēģinu tajā iedziļināties, rakt dziļāk, meklēt vairāk, meklēt kaut kādas līdzības. Un tad darbos tās kombinācijas tiešām tiek veidotas kā tādi kodi, kuros ir saslēpti visādi atslēgvārdi. Visdrīzāk es pat negaidu, ka skatītāji tos visus arī ieraudzīs, man drīzāk ir svarīgi pašai to kompozīciju novest līdz pilnībai. Sajust, ka tur ir ielikta gan atsauce uz vēsturi, gan aksesuāri, kas atbilst kādam notikumam vai manai pieredzei. Nesen runāju ar Aleksandru Breži, viņam ir viens mans darbs no Kim? izstādes “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi”, un viņš teica, ka viņu tieši tas darbs uzrunājis, jo uz monitora atveidota rotten.com uzlīme. Tikai viens tāds elements, ko es tur, protams, iekļāvu apzināti. Daudziem tas nenozīmē neko, bet kādam tieši tas var kļūt par iemeslu interesei par šo mākslas darbu. Konteksta ziņā savus darbus parasti veidoju ļoti piesātinātus, un man sagādā prieku tos tā kodēt – caur simboliem, caur maziem elementiem, aksesuāriem vai foniem.
Kā tu jūti, vai tavs rokraksts šo septiņu profesionālās darbības gadu laikā ir attīstījies vai mainījies?
Protams, ka mans rokraksts ir attīstījies, un man ir sajūta, ka tas joprojām turpina veidoties. Kaut kā pēdējā laikā esmu vairāk pievērsusies digitālām tēmām, tā varbūt pat nav īsti apzināta izvēle, bet tā ir sanācis, ka man par tām ir daudz, ko teikt. Agrāk man bija ārkārtīgi svarīgi savos darbos iesaistīt autobiogrāfiskus motīvus. Tas gan nekur nav pazudis, tas ir drīzāk transformējies, jo pēdējos darbos šo pieredzi es vairs nerādu tik daudz caur stāstiem kā caur tēliem, vairāk vizuāli. Regulāri strādājot, patiesībā būtu skumji atzīt, ka nav bijis nekāds progress un viss ir tieši tāpat kā pirms septiņiem gadiem. Par laimi, progress ir!
Bet gan tēmu, gan materiālu ziņā es esmu uzticīga tam, kas man šķiet interesanti. Es arvien vairāk eksperimentēju ar visādiem materiāliem, piemēram, pēdējā laikā man interesē, kā digitālos zīmējumus dabūt fiziskajā vidē, ir dažādas tehnoloģijas, kuras var izmēģināt. Patiesībā mani joprojām interesē arī stāstījums. Piemēram, videodarba, kas bija skatāms Around Video mesē, pamatā ir vienkārši neticams stāsts par zēnu – Bubble Boy jeb Burbuļpuiku –, kas mani absolūti nošarmēja savā jocīgumā un traģismā. Tieši agrīnajos darbos man aktuāli bija ietvert situācijas no dzīves, tagad manā praksē spēcīgi ir ienācis digitālais, un es mēģinu saprast, ko man ar to tālāk iesākt.
Līga Spunde. Pēdējā raža. 2022. Maboca galerijā Madonā
Tomēr tu iepriekš minēji, ka atgriezies pie sietspiedes tehnikas un arī, cik sapratu, Maboca izstādē viens no taviem un Brežes uzstādījumiem bija datoru izmantot pēc iespējas mazāk.
Jā, nu tiešām tas Maboca projekts ir sākums manam digitālajam detoksam, kas turpināsies ar sietspiedēm. Kad es satikos ar Aleksi, man patiesībā nebija ne jausmas, ka mēs dosimies šādā virzienā. Es arī esmu diezgan pārliecināta, ka Margrieta Griestiņa mūs abus uzaicināja tieši kā digitālos māksliniekus – ar domu veidot multimediju instalāciju. Bet Aleksis diezgan vienpersoniski paziņoja, ka viņš pie kompja nesēdēs, un man pret to nebija nekādu iebildumu. Principā, mēs jau pašā sākumā vienojāmies, ka visu šo instalāciju gribam veidot kopā – lai nav tā, ka katrs no mums rada tikai atsevišķas daļas, kuras pēc tam tiek saliktas vienā telpā, bet lai tas patiešām ir tāds divu autoru vienots darbs. Negribējām, lai būtu skaidri nolasāms, kur sākas mans rokraksts, kur viņa. Materiālu izvēle jeb darba formāts īstenībā kļuva skaidrs pēc tam, kad mēs apciemojām to Mabocas telpu. No sākuma mēs bijām iztēlojušies, ka skatuve, kas atrodas telpā, ir milzīga, līdz ar to visa mūsu izstādes iecere grozījās tikai ap šo telpas daļu. Pirmā ideja bija veidot objektus, iedvesmojoties no agrīnām skatuves dekorācijām – no tā, cik tās bija figurālas un vizuāli ļoti skaidras. Bet, aizbraucot un apskatoties telpu klātienē, mēs secinājām, ka tā skatuve vien mums būs par mazu. Tad jau mums radās idejas, kā varētu izmantot arī pašu telpu; Aleksim uzreiz bija skaidrs, ka viņš grib strādāt ar koku. Un es viņam vienkārši sekoju. Tas bija ļoti forši. Manuprāt, tas ir labākais, ko no šādām sadarbībām var paņemt – kaut ko izdarīt citādāk nekā tad, ja tu darītu viens. Es uzskatu, ka man ļoti veicās būt komandā ar Aleksi, jo nebija neviena, kas sacītu ‘nē’. Strādājām bez ierobežojumiem, darbus taisot lielus un daudz. Esmu pieradusi, ka darbu radīšanas procesā vienā brīdī sākas tāda kā problēmu meklēšana vai vienkārši to ieraudzīšana, bet šajā gadījumā tā nebija, līdz ar to mums instalācija izpletās pa visu galerijas telpu. No skatuves līdz pat durvīm. Mēs karinājām no griestiem lampas un pašu telpu piepildījām ar zemi, organizējot dobes.
Līga Spunde. Pēdējā raža. 2022. Maboca galerijā Madonā
Un izstādes Last Harvest galvenā tēma attiecīgi arī ir rudens?
Jā, jo tad, kad Margrieta kā kuratore mums piedāvāja veidot šo izstādi, viņa teica, ka Maboca galerija no citām atšķiras ar to, ka viņu izstāžu programmai ir sezonāls raksturs. Tā mums tika piedāvāta rudens tēma, ko mēs ar Aleksi uztvērām ļoti nopietni – ražas laiks. Un ar fantāziju īpaši tālu netikām, palikām turpat pie dārzeņu vīriņiem. Bet, ja nopietni, tad, manuprāt, mums izdevās savu sākotnējo ieceri – veidot agrīnai scenogrāfijai līdzīgus tēlus – attīstīt patiešām vērienīgā instalācijā, kurai netrūkst arī aktuāli kritiska vēstījuma.
