Labais vēl ir iespējams
Saruna ar mākslinieci Līgu Spundi
Līga Spunde ir multimediju māksliniece, kura savos darbos fascinējoši apvieno ikdienišķus tēlus, kultūrvēsturiskus simbolus un personīgo pieredzi. Ar Līgu iepazinos, veidojot izstādi par psihisko veselību “Kā es jūtos pēdējā laikā?”, kurā tika iekļauta daļa no Līgas plašākas grafikas sērijas “Maijpuķītes nogurušai meitenei”. Šo darbu sarunā saucam par “maijpuķīšu projektu”, jo laika gaitā tas man kļuvis personīgi nozīmīgs. Droši vien tāpēc, ka atgriešanās pie lēnā tempa ir kā tik nepieciešams, bet nekad nesasniedzams mērķis.
Foto: Kristīne Madjare
Līgas darbi vēl šodien skatāmi TUR telpā Tallinas ielas kvartālā izstādē “Vingrinājumu lauks”, kas kopā ar skatītājiem veido dzīvu instalāciju, neparedzamu horeogrāfiju, aicinot “trenēties” rūpēs un empātijā. Savukārt galerijā “Asni” korejiešu mākslas pētnieka Čoi Tae-ho vadībā norisinās izstāde, kurā Līga Spunde piedalās līdzās korejiešu māksliniekiem Seo Ujongam (Seo Ujeong), Jungam Čulgam (Jung Choulgue) un Riu Juhangam (Ryu Juhang). Izstāde reflektē par skaistuma standartiem, vīriešu ķermeņa un identitātes uztveri un stereotipiem mūsdienās.
Izstādē “Vingrinājumu lauks” saskatu tematisku līdzību ar “maijpuķīšu projektu”, kas labi iegūlās stāstā par nesteidzīgu, analogu nodarbi kā pretošanos izdegšanai. Šī ir tēma, kas tevi interesē ilgtermiņā?
Nebiju par to apzināti domājusi, bet tev taisnība, “Vingrinājumu laukam” tiešām ir zināma līdzība ar “maijpuķīšu projektu” – abos, atšķirībā no lielas daļas citu manu projektu, nedominē konkrēts naratīvs, bet gan poētisks žests kā pretestība. Kā tu mini – abi šie darbi katrs savā veidā aicina pretoties izdegšanai – “maijpuķīšu projekts” diezgan tieši runā par distancēšanos no digitālā laikmeta straujā tempa, bet “Vingrinājumu lauks”, kas, salīdzinot ar maijpuķītēm ir pilns ar digitāli veidotām, 3D drukātām skulptūrām, aicina pretoties bezcerībai un atcerēties sirsnību, iejūtību un citas labsirdības izpausmes. Lai arī nebiju to pati sev definējusi, bet, jā, šķiet, šī ir tēma, kas man personīgi šobrīd šķiet ļoti svarīga. Ir gandrīz neiespējami nejust un ignorēt visu to necilvēcību, kas šobrīd notiek politiskā, globālā un ekoloģiskā līmenī, tāpēc kaut kā ir sanācis ierasto stāstniecību nomainīt pret savā ziņā tiešāku un vienkāršāku valodu.
Es patlaban esmu aizrāvusies ar pasīvo pretošanās formu tēmu, piemēram, Bella Huksa raksta par klusumu gan kā apspiešanas veidu, gan kā potenciālu pašnoteikšanās stratēģiju, kā arī, piemēram, rūpēm un mīlestību kā pretošanās formām. Vai, piemēram, Anna Cvetkoviča, kas grāmatā Depression: A Public Feeling atklāj depresiju, nogurumu un “neproduktivitāti” kā iespējamu politisku žestu pret kapitālisma prasībām. Mani īpaši interesē miegs – piemēram, Džonatana Krerija grāmata 24/7: Late Capitalism and the Ends of Sleep parāda, ka miegs ir pēdējais, ko kapitālisms mums nav atņēmis, jo miegs pretojas nepārtrauktam darbam un patēriņam. Kādas pretošanās formas tu īsteno savā mākslā?
Brīnišķīgi piemēri, paldies, ka tos izgaismo! Mani, laikam, vienmēr ir interesējusi emocionalitāte kā sava veida pretestība aukstasinīgam formālismam mākslā. Studiju gados mēdzu mākslas darbus iedalīt divās grupās – siltajā un vēsajā. Tagad man tas vairs nešķiet tik viennozīmīgi un es spēju izbaudīt abas pieejas. Bet, jā… Atklāta, apzināta emociju klātbūtne mākslas darbos, arī apskatāmo tēmu lokā šķiet labs sākums, lai nostātos pozā pret, piemēram, citkārt izdaudzināto elitārismu mākslā.
Man tavā izstādē ļoti iekļaujoša un vilinoša šķita treniņa pieeja – “abstraktā skulpturālo formu treniņu laukumā mēs esam aicināti izmēģināt maigumu, pašapziņu, empātiju kā iztēles pretestības formu.” (no izstādes teksta – L.B.) Vienlaikus tiek meklēts kopīgais – minimāli žesti, kas nosaka mūsu kopīgo cilvēcību”. Lūdzu, pakomentēt, kā tava izstāde aicina pāriet no individuālā uz kopīgo? Un vai tā rosina uz kopīgu atbildību radīt pretestību, tādu, kurā ikvienam atrodas vieta – arī tiem, kas tikai mēģina vai nespēj censties?
Laikam jau tieši šī sajūta, ka, šī brīža turbulentajos apstākļos mēs kā sabiedrība atrodamies “vienā laivā”, noteica to, ka lielākā daļa no vingrinājumiem piedāvā attīstīt kādu žestu, ko piedāvāt otram, bet, kas potenciāli pozitīvi atsauktos uz abiem, piemēram, kutināšanu vai apskāvienu. Savukārt pati ideja par vingrinājumiem radās, domājot par spoguļu terapiju –fizioterapijas metodi, kas bieži tiek izmantota pie fiziskām traumām, lai veicinātu kustības atjaunošanu nekustīgā loceklī, vai, lai palīdzētu atbrīvoties no fantoma sāpēm, kas ir satopamas amputāciju gadījumos. Šī metode paredz, ka spoguļojot veselo locekli, notiek pozitīvs impulss smadzenēs, kas pozitīvi ietekmē arī nekustīgā locekļa potenciālu kustīgumu atgūt. Tas man šķita fascinējoši un lika domāt par to, kā būtu, ja mēs nonāktu situācijā jeb laukā, kurā būtu iespēja praktizēt dažādas it kā pašsaprotamas, pozitīvas darbības, tādā veidā noticot un iedarbinot pozitīvisma motoriku mūsu smadzenēs. Tāpēc svarīgs ekspozīcijas elements ir spogulis – lai ieraudzītu sevi, mēģinot mijiedarboties ar citiem, – šajā gadījumā skulptūrām.
Vēl izstādes tekstā lasāms: ““Vingrinājumu lauks” izseko emocionālās atveseļošanās iespējamību. Tas neignorē pašreizējās krīzes – Spunde joprojām pievēršas tādām tēmām kā globālā netaisnība, ekoloģiskais sabrukums un kolektīvais nogurums –, taču pievēršas citādam atbildes veidam. Ne risinājumam, bet rīcībai. Ne bēgšanai, bet mēģinājumam.” Saki, lūdzu, kādu personisku pārdomu vai pārdzīvojumu iespaidā ir radusies izstāde?
Gluži vienkārši veidojot izstādi laikā, kad katru dienu tiek piedzīvotas jaunas globāla un personīga līmeņa traģēdijas – karš Ukrainā, neskaitāmās nevainīgu civiliedzīvotāju nāves Gazā, pasaules lielvaru nevēlēšanās iesaistīties, mūsu visu kopīgā nespēja to visu ietekmēt u.c. radīja sajūtu, ka būtu nepareizi to visu ignorēt un veidot mākslas darbu par kaut ko ar šī brīža realitāti nesaistītu. Taču, protams, man arī nav atbildes, kā izdarīt tā, lai šīs šausmas beigtos un pasaule kļūtu par gaišāku vietu. Atlika pievērsties mēģinājumiem un vingrinājumiem, kas vismaz atgādinātu par to, ka viss labais vēl ir iespējams.
Brīnišķīgajai kanādiešu rakstniecei Otesai Mošfegai ir romāns My Year of Rest and Relaxation, kur galvenā varone sev dod uzdevumu nogulēt pēc iespējas vairāk laika – nomoda darbības ir pakārtotas tam, lai viņa atkal varētu netraucēti gulēt. Skaidrs, ka šis ir pilnīgs eskeipisms, kas turklāt paredz labi ieeļļotu kapitālisma mašīnu, lai kāds to varētu atļauties. Tomēr doma par miegu kā pretošanos mani nelaiž vaļā. Saki, lūdzu, kas tev ir vispalīdzošākā pretošanās un vienlaikus labbūtības forma, kas tevi “dziedina”, kad visa kā ir par daudz?
Es varētu pievienoties un teikt, ka arī manā gadījumā tas ir miegs. Varētu pat teikt, ka reiz kārtīga un laba “izgulēšanās” vairāku mēnešu garumā mani ir izglābusi, ļaujot pamosties īstajā brīdī, kad bija uzkrāts spēks būt nomodā. Taču arī tagad es jūtu, ka miegs ir sava veida aizsargmehānisms. Kaut kas tajā visā – kad tu aizmiedz, atslēdzies un pamosties jaunā situācijā, ir dziedinošs un maģisks.
Līga Spunde. Epizodes par nezināšanu, kā būs
Pastāsti, lūdzu, par kopdarbu ar korejiešu māksliniekiem – izstādi “Adonīsa sindroms”, kas patlaban skatāma galerijā “ASNI”. Kā izdevās sadzīvot atšķirīgām estētikām, ņemot vērā, ka izstāde pievēršas skaistuma standartiem?
Mans darbs šajā izstādē ir projekta “Epizodes par nezināšanu, kā būs” turpinājums, ko sāku veidot pagājušajā gadā, kad biju MMCA (Korejas Nacionālā modernās un laikmetīgās mākslas muzeja) rezidencē. Šajā darbā ir daudz dažādu vizuālu atsauču no manas pieredzes, pavadot divarpus mēnešus Seulā, taču būtiska tā daļa ir tieši teksts, kas ir lasāms mājaslapā (https://notknowinghowitwillbe.cargo.site/Korean) un ir veidots sadarbībā ar korejiešu mākslinieci Sunho Park. Šajos dienasgrāmatas stila tekstos tiek atklāta korejiešu perspektīva, runājot par neskaidro nākotnē, kas ir saistīts gan ar neseno politisko krīzi, gan milzīgo spiedienu būt skaistam, veiksmīgam un bagātam, kas nāk gan no sabiedrības, gan ģimenes un ir milzīgs slogs Korejas jaunajai paaudzei. Ticu, ka arī mēs varam ar to identificēties.
Līgas Spundes izstāde “Vingrinājumu lauks” TUR telpā Tallinas ielas kvartālā skatāma vēl tikai šodien.
Līgas Spundes darbi izstādē “Adonīsa sindroms” galerijā “ASNI” skatāmi līdz 1. novembrim.
