Daiļumu vajadzēja kalt akmenī
21. augustā TUR_telpā tiks atklāta Reiņa Dzudzilo personālizstāde “ONE WILL HEART ONE”
TUR_telpas 2024. gada vasaras cikla “Pieķeršanās struktūru nojaukšana” noslēdzošā izstāde būs mākslinieka un scenogrāfa Reiņa Dzudzilo “ONE WILL HEART ONE”. Izstādes atklāšana notiks trešdien, 21. augustā, laikmetīgās mākslas telpā TUR Tallinas ielas kvartālā, un tā būs apskatāma līdz 21. septembrim.
Paziņojumā presei par gaidāmo izstādi teikts, ka “ONE WILL HEART ONE” izmanto TUR_telpas plašumu, lai vēstītu par kustību, saikni un potenciālu, pētot, kur mākslas darbs un arhitektūra saplūst dialogā starp atpazīstamo un jauno. “Caur laika, telpas un atklājuma mijiedarbību Dzudzilo izmanto lodi kā estētiska skaistuma un rotaļīguma simbolu. Simetriski perfektā lode alkst pēc kustības. Zemeslode vai bumba, kuru iesist atvērtā telpā, kurā pati telpa tur kļūst par vārtiem – kā metaforisks ceļš uz potenciālu… Dzudzilo konsekventi tiecas atbrīvot telpu, radot tukšumu, kurā ir iespēja pastāvēt “pauzēm”. Viņa iejaukšanās šajās “pauzēs” kļūst par estētiskām vienībām, kas aicina apmeklētāju ieiet iekšā un izjust, kā laiks stiepjas kā bezgalīgs horizonts. TUR_telpas plašums un simetrija rosina uz pārdomām un kustību, ļaujot apmeklētājiem apmaldīties tās robežās un atklāt pašiem savas nozīmes”.
Reinis Dzudzilo ir pazīstams ar savu novatorisko darbu vizuālajā mākslā un scenogrāfijā. Viņš ir zināms ar savām iekļaujošajām instalāciju un izstādēm, kuras pēta tādas tēmas kā telpa, laiks, identitāte un uztvere, nereti ietverot skaņas, gaismas un kustību elementus, lai radītu dinamisku un saistošu vidi. Dzudzilo darbiem raksturīga introspektīva daba, aicinot skatītājus piedzīvot dialogu starp fiziskām un konceptuālām sfērām. Bet pašam Renim kā cilvēkam un māksliniekam piemīt unikāls šarms un pievilcība, kur gaiša ironija, pārliecinošs (bet neuzbāzīgs) dziļums un spēja novērtēt pienācīgi mirkļa, frāzes vai kāda objekta skaistumu spēlē izšķirošu lomu. Šajā vasarā mākslinieks veiksmīgi piedalījās arī abās galerijas-klejotājas energART sesijās Dūrmuižā un Mazirbē.
Pirms izstādes atklāšanas es uzdevu Reinim Dzudzilo dažus jautājumus lai dziļāk iepazināties ar izstādes konceptu un viņa aktuāliem ieskatiem.
Ekspozīcijas uzbūve. Foto: Reinis Dzudzilo 
Tavas izstādes prese relīzē teikts: “Iedvesmojoties no Umberto Eko “Skaistuma vēstures”, Dzudzilo izaicina tradicionālo skaistuma pastāvību, to aizstājot ar bumbas vieglumu un dinamismu”. Kāpēc tev ir svarīgi pieminēt Umberto Eko šajā kontekstā? Un kas tev šodien, tagad, šajā gadā liekas skaists?
To, ka es “izaicinu” saka Edvards Šautens (Edd Schouten), TUR_telpas kurators. Kad rakstīju viņam par izstādi un savām attiecībām ar šo telpu un konkrēto ekspozīciju, kas TUR rodas, es teicu, ka lode–bumba ekspozīcijā ieņem tādu daiļumu, kurš jākaļ akmenī, kā Umberto Eko rakstīja “Skaistuma vēsturē”. Umberto tajā vietā runā par seno mākslinieku, kurš kādā pavasara rītā, saskatījis meitenes sejā netveramo skaistumu, vēlāk to pārvērš akmenī. Viņš šo mirkli kavē ar akmens palīdzību, un tajā klātesoša ir arī simetrija. “Skaistuma vēsturi” kopā ar “Neglītuma vēsturi” man uzdāvināja mans brīnišķigais skolotājs, scenogrāfs Andris Freibergs, kad izveidoju savu pašu pirmo scenogrāfiju izrādei “Klusā daba”. “Daiļumu vajadzēja kalt akmenī” manā prātā tika iekalts līdz ar pirmo izlasīšanu un ilgu laiku man šķita, ka tas varētu būt kādas manas nākotnes izstādes nosaukums.
Bet atbildot par skaisto šajā gadā... Tā kā mēs ar tevi esam “Neapturamajos dejotājos”, tad šai sarunā es nevaru nepieminēt šo skaisto parādību, saukšu to šeit par “Neapturamo skaistumu”. Tas visu laiku beidzas un visu laiku rodas, kad to dara. Bet vēl bez minētā šajā gadā esmu redzējis patiešām daudz skaistā un arī aizvērtām acīm. Nezinu, vai es pilnībā piekrītu, bet katrā ziņā man ļoti, ļoti patika, kā Blumbergs sarunā saka Tīronam, ka “ (..) pats vērtīgākais sarunā ar tevi ir tad, ja es tev nepasaku līdz galam. Ja es tev pasaku, tad tā saruna ir beigta.”
Ekspozīcijas uzbūve. Foto: Reinis Dzudzilo 
Zinu, ka tu ar aizrautību spēlē futbolu. Vai spēles laikā esi kādreiz domājis par bumbu vai lodi estētiskā kontekstā? Vai futbols kādā veidā iedvesmoja šo izstādi?
Redzi, kad tu šo saki, es smaidu. Man patīk šī spēle un telpa, un laiks ar cilvēkiem, ar kuriem es to dalu. Kā jau zini, ka mēs tur esam jaukteņi. Komandā ir gan sievietes, gan vīrieši. Un tas spēlei piešķir universa statusu.
Futbols ļoti tiešā veidā ir iedvesmojis šo izstādi. Arī vārti, kā divas sakrālas formas, atradās manā prātā, domājot par izstādi, bet beigās pati telpa tur kļūst par vārtiem.
Ekspozīcijas uzbūve. Foto: Reinis Dzudzilo 
“Šī valodas spēle, pētot fonētiskās līdzības un atšķirības, rosina pārdomāt to, kā vispār tiek konstruēta un uztverta nozīme.” Tā tu raksturo izstādes nosaukumu “ONE WILL HEART ONE”. Kā radās šis nosaukums?
Mans izstādes sākotnējais nosaukums bija “1 un 1 sarunājas laikā un telpā”. Vēlāk es atmetu “sarunājas”, pēc tam arī “laikā un telpā”, līdz nokļuvu vietā, kas atsaucas spēles rezultātam jeb mirklim, kurā ir šāda punktu attiecība. 1:1. Bet “1 pret 1” manā prātā nevajadzīgi atsaucas LTV radījumam. Es kaut kā mēģināju nonākt vietā jeb nosaukumā, kurā parādās arī ieduršanās jeb tas, kas notiek, kad “laukumā” ieiet divi.
Abus vārdus “heart” un pēc tam arī “hurt” es attiecinu uz dzīvošanu, uz mīlestību. Nav iespējams mīlēt bez viena un viena sāpināšanas, gluži tāpat, kā nav iespējams spēlēt futbolu bez sāpēm. Jo atvērtam un spēlei atsaucīgam dalībniekam līdzās priekam un līksmībai gadīsies sāpes. Es zinu, man, ja ne pēc katras spēles, tad katru mēnesi gan, ir nobrāzumi vai zilumi.
Lai cik es cienītu latviešu valodu, šajā gadījuma izstādes nosaukums it kā pats sevi sameklēja. Fonētika mani tur aizveda. Un vēl, ņemot vērā, ka TUR_telpas kurators sarunājas ar mani angļu valodā, tad, lūk, vēl viens pamatojums valodas izvēlei. Ekspozīcijas nosaukumu zemsvītrā es iztulkoju šādi – Viens sirdīs vienu. Vārds “sirdīs” jālasa kā darbības vārds starp abiem vieniem, nevis kā lietvārda daudzskaitlis. Lai gan var lasīt, kā vien grib, un, jo atvērtāk, jo labāk. Angļu valodas “hurt” un “heart” vismaz manās ausīs atrodas tuvu. Latviešu valodas tulkojumā, meklējot tiem vienu un to pašu sākuma burtu, fonētiski tie nostāsies tālāk viens no otra. Sāpināt un Sirds.
Ekspozīcijas uzbūve. Foto: Reinis Dzudzilo 
Šķiet, ar savām pārdomām par to, “kā vispār tiek konstruēta un uztverta nozīme”, tu dalies arī savā Instagram kontā, kur regulāri publicē zīmējumus ar burtiem un to piedzīvojumiem.
Jā, mani tas aizrauj un pašu ieved atklājošā vietā. Gluži kā vārda “One” pirmais burts arī lode ir apaļa. Zemeslode vai bumba, kuru iesist atvērtā telpā, kurā pati telpa tur kļūst par vārtiem.
Burti un cipari manos zīmējumos, patiešām, pieredz piedzīvojumus un citreiz arī vecuma ierobežojumus. Kā 18+ sērijā, kuras zīmējums, starp citu, kļuva par “laikotāko” tā brīža @_redzu pastāvēšanas vēsturē.
Šodien, kad, veidojot ekspozīciju, no jauna skatījos uz ciparu viens, es atkal ieraudzīju gan “Es”, kas angļu valodā “I”, gan to, ka “1” savā formā atgādina bultu vai durkli, kurš spējīgs iedurties. Sirsniņā ieduras bultiņa.
Ekspozīcijas uzbūve. Foto: Reinis Dzudzilo 
Savā nesenajā intervijā Arterritory filozofs un kurators Igors Gubenko raksturoja tevi (kā arī Kristu Dzudzilo) kā metamodernistu vai romatisko konceptuālistu. Vai piekrīti šādam traktējumam?
Par romantiskajiem konceptuālistiem Dzudzilo tandēmu reiz nosauca Helēna Demakova, ja pareizi atceros. Tā bija saruna, vai varbūt vēstule, vai izstādes teksts. Ja šis apzīmējums atkārtojas jau otrreiz, tas nozīmē, ka tam pastāv gravitācija uz Dzudzilo. Kā jau pirmīt minēji, man patīk šie valodas un nozīmju jaunie savienojumi, jo tie bieži vien noārda banalitāti, varbūt pat ne banalitāti, bet rutīnu, un ļauj nonākt pie tā paša, bet it kā pirmo reizi.
Savukārt – metamodernists – šādu raksturojumu dzirdu pirmoreiz. Lūk, šeit un tagad izvēlos, cik mana sapratne šajā brīdi abus jādzienus aptver, šādus raksturojumus. Paldies Igoram!
