Kamēr neesmu aizmirsis
Liecieties mierā, ja gribēšu, pats pastāstīšu! – tā es parasti atgaiņājos, ja kāds pārāk uzstājīgi izprašņā par pagātnes notikumiem. Gaidu un nevaru sagaidīt to vecumu, kad uznāks vēlēšanās stāstīt, kā bija pirms gadiem desmit, trīsdesmit, piecdesmit, un it labi apzinos, ka tad, iespējams neviens vairs nevēlēsies manī klausīties. Tomēr nav jau tā, ka es neko neatcerētos. Tikai manas personiskās attiecības ar atmiņām ir visai pretrunīgas, tādēļ ar izbrīnu novēroju, ka arvien vairāk cilvēku vēlas dalīties atmiņās publiskajā telpā – sašaurinot, jo īpaši mākslā. Atmiņas kļuvušas nupat jau par izplatītāko, pamatstraumes tēmu, kas mūs uzrunā no izstādēm un izrādēm, nerunājot nemaz par grāmatām. Ar mani kā skatītāju uzstājīgi vēlas dalīties atmiņās cilvēki, kas ir jaunāki ne tikai par mani, bet arī cits par citu. Lūk, šonedēļ vien aktuālas divas mākslas izstādes, kas katra savā veidā apcer atmiņu dabu. Turklāt nesen iznāca noskatīties divas teātra izrādes par to pašu, protams, atmiņu tēmu. Kristas Dzudzilo personālizstādi “Mīklaini kā spogulī” galerijā “Daugava” tikai vakar atklāja, tādēļ to vēl neesmu apskatījis. Bet par pārējo īsumā centīšos pastāstīt, kamēr neesmu aizmirsis.
Lauras Veļas izstāde galerijā “Māksla XO” saucas “Prāta defragmentācija”. Galerijas sienas ir noklātas maziem kvadrātiņiem, kuros caur biezu caurspīdīgas plastmasas kārtu var saskatīt ainiņas, kuras fiksējuši nezināmi fotogrāfi nenoskaidrotās situācijās. Mākslinieces rokas pārgleznotas, protams. Ainiņas ir lielākoties sadzīviskas, situācijas pieder tām, kurās nekas īpašs nenotiek – kāds pozē tieši kamerā, kāda kompānija sasēdusies ap ugunskuru, kādam amatierim radusies vēlēšanās iemūžināt dabasskatu. Gleznošanas process arī ieviesis korekcijas – es varbūt nepazītu uzgleznoto personu, pat ja dzīvē pazītu, bet es nepazīstu nevienu, protams. Tomēr autores lielais “knowhow” ir prasme nodibināt kontaktu starp attēlu un skatītāju, radīt paļāvību, ka kaut ko pazīstamu mazajos dzīves stopkadros spēs atrast ikviens. Nejaušs fotoattēls kā tilts starp mākslinieka un skatītāja pieredzēm pieder izplatītām stratēģijām mūsdienu mākslā – lai neizplūstu pārāk plašos salīdzinājumos, atgādināšu, ka šajā pašā galerijā esmu redzējis vairākas izstādes, kurās mākslinieces piedāvāja konstruēt asociācijas un stāstus, par pamatu ņemot senas amatieru fotogrāfijas – Vineta Kaulača un Anna Heinrihsone, piemēram. Tomēr saturs katrā gadījumā ir atšķirīgs, un tas izriet ne tikai no attēlu sižetiem, bet arī skatītāja empātijas, spējas saskatīt svešas dzīves brīžos kaut ko tuvu un pazīstamu. Ne velti Laura Veļa izstādes nosaukumā lieto defragmentācijas jēdzienu – sakārtošanu, sablīvēšanu kā attēlu lasīšanas metaforu.
Teātrim ar fotogrāfiju ir daudz sarežģītākas attiecības. Dzīves mirkli uz skatuves neapstādināsi, tas jārada katru vakaru no jauna. Lielu mediju interesi ir izraisījis tekstgrupas “Orbīta” jaunākās un vienīgās lugas “Piecas dziesmas pēc atmiņas” iestudējums Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Daļa sakāpinātās intereses veltīta režisora Vladislava Nastavševa personai – šajā gadījumā nozīmīgi šķiet tas, ka gan teksta, gan iestudējuma autoriem ir nepārvērtējami nopelni tādas Latvijas kultūras telpas radīšanā, kuru kā vienlīdz savu varētu atzīt gan latvieši, gan krievi. Tas, ka process kopumā sekmējies vāji, tikai izceļ atsevišķu centienu donkihotisko varonību. Bez “Orbītas” bilingvālajiem dzejas izdevumiem un Nastavševa “Cerību ezera” izrāžu diloģijas ļaunajām mēlēm, kas Latviju saukā par divkopienu valsti, būtu daudz vairāk demagoģijas, ko kult. Tādēļ “Piecas dziesmas” gandrīz ļimst no sabiedriski politisko gaidu un atbildības smaguma. Nesaļimst vis, jo tajās valda gandrīz neierobežota dzejprozas stihija – asprātīgi teksti un vizuālas metaforas seko cits citam, rūpīgi izvairoties no traktējumiem, kam būtu nepārprotams sakars konkrētiem faktiem vai stāstiem. Kritiķi pamanās katru Nastavševa izrādi vērtēt kā simtprocentīgu režisora autordarbu, kas, protams, dara godu viņa mākslinieka personībai, bet nav īsti pamanījuši apstākli, par kuru varu liecināt kā citā nesenā projektā iesaistīta persona – Nastavševs vienmēr ar ārkārtīgu pietāti izturas pret “autoru”, kā to saprot teātra un filmu pasaulē. Šī uzmanība pret rakstīto tekstu “Orbītas” dzejas izrādē izpaužas vislielākajā mērā. Tomēr izvēlētā atmiņu tematika neļaujas tik viegli izvairīties no jautājumiem – kā atmiņas un par ko tās īsti ir? Autori apgalvo, ka viņus interesējusi tikai atmiņu daba – tai lieliski piestāv arī skumji smieklīgās godināšanas ceremonijas forma, – tomēr literārajā feijerverkā ne viscaur izdodas apiet asos stūrus, piemēram, neskaidrības par jau minētajām kopienām vai, teiksim, paaudzēm. Ja latviešu teātra uzvedumā atskats uz notikumiem pirms trīsdesmit gadiem nebūtu iedomājams bez Atmodas un valstiskas neatkarības atgūšanas motīviem, tad “Piecu dziesmu” tekstos tie eksistē ja nu vien noklusējuma formā. Kā sazīmējama vēsturiska kolīzija pavīd tikai īpašumu denacionalizācija, kas it kā izraisījusi visa lugas personāža īpašu tuvību un saliedētību. Parādās arī vēlīnās PSRS reālijas – ekstrasensi un Afganistānas karš. Autori izvairās no atmiņu pārvēršanas vēsturē, met cilpas, bet kolektīvā atmiņa vēlas noorientēties. Vai autoru atmiņas ir tīri personiskas? It kā ne, jo es nevaru iedomāties Punti, Timofejevu, Haņinu un Svetlovu atzīmejam, piemēram, strauji tuvojošās piecdesmit gadu jubilejas tādā gaisotnē, kāda attēlota uz skatuves. Jā, interesanti gan, kā viņi to darīs – droši vien kādā sevišķi stilīgā un alternatīvā veidā! Drīzāk izrāde izskatās pēc komentāra par atminēšanās paradumiem kādā kopienā, kam autori vis nepieder. Toties daļa izrādē nodarbināto aktieru pieder paaudzei, kam svinēšana ar ziedu klēpjiem, labiem vārdiem un bērnu kori piestāvētu gluži labi. Starp citu, uz mani visspēcīgāko iespaidu atstāja tieši bērni, kas izdzied tekstus, kuru saturs viņiem varbūt ir saprotams, bet nekādā gadījumā ne personiski izjusts – it kā viņi jau būtu pārcēlušies desmitgadēm tālā nākotnē, kad viss tas pats ir atkārtojies vēlreiz. Jo tā taču notiek – cilvēki dzīvo, un, kad pienāk laiks, nožēlo, bet arī svin – sanāk kopā, atceras, uzslavē viens otru un dzied!
Biju iemaldījies vēl kādā pirmizrādē, kurā nevarēju saprast, ar ko man vairāk darīšanas – teātri vai vizuālo mākslu. “Dirty Deal Teatro” jaunums ir iestudējums “Izskatās, ka tu mirsi”, kurā kā autori minēti Kate Krolle un Valters Sīlis. Nevar nepieminēt arī jauno mākslinieku Reini Bērziņu, ap kura atjautīgo instalāciju performeri krāmējas krietnu izrādes laiku. Ja pieredzējušais režisors Valters Sīlis piedāvāja apmēram to, ko no viņa gaidām – atbruņojoši sirsnīgu intonāciju, piemēram, runājot par savu grūtniecību (konkrēto tekstu acīmredzot sacerējusi skatuves partnere) un mazliet akadēmiskas aktierspēles, tad mākslinieces Kates Krolles absolūti organiskā darbošanās performeres lomā personīgi man bija pārsteigums. Saturiski izrāde ir, protams, par atmiņām, dažām pavisam svaigām. Un par laikmetīgo teātri – tā saucamo “festivālu formātu”, kura ribas dažu brīdi uzkrītoši vīdēja cauri kopumā cilvēcīgajai izrādes miesai. Šajā formātā, nedod dievs, nedrīkst parādīties ne sižets, ne attēlojums. Tā vietā ir abu performeru tekstu kolāža, pieredzes iezīmējumi, drusku fiziskas darbības un neiztrūkstoša staigāšana pa apli. Tas neizslēdz personiskas saslēgšanas brīžus ar skatītāju – es, piemēram, aizdomājos – patiešām, kādā tieši ritmā eju uz darbu un kādā – tāpat vien, pastaigājoties? Kādā gaitā dodos uz izstādēm un izrādēm? Skrienu ar nepacietību vai velkos kā uz sodu?
