Es gribētu gleznot
Saruna ar mākslinieci Maiju Tabaku
05/11/2019
Šodien gleznotājai Maijai Tabakai paliek astoņdesmit gadi. Tomēr māksliniece savai jubilejai nevēlas pievērst uzmanību. To jau dara citi. Galerijā “Daugava” kopš 30. oktobra skatāma mākslinieces “Jubilejas izstāde”, kurā izstādīti gan lielformāta audekli, kas tapuši deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā, gan pavisam jauni darbi – lielākoties neliela izmēra gleznas ar ziediem. Tos Tabaka gleznojusi ar nolūku iepriecināt savu vīru, arhitektu Ati Kļaviņu. Tie ir mazliet naivi, sentimentāli un pavisam labsirdīgi veltījumi tuviniekam. Atļaušos pat teikt, ka tie ir mīlestības pilni. Tajā pašā laikā šķiet, ka nelielie audekli spilgti ilustrē esošo posmu mākslinieces radošajā darbībā. Maijas Tabakas glezniecība gadu desmitu laikā ir piedzīvojusi pakāpenisku metamorfozi. Sarežģītas, blīvas, emociju un psiholoģiskas trauksmes piesātinātas figurālas kompozīcijas lēnā garā ir kļuvušas vienkāršotākas, maigākas.
Maija Tabaka ir veiksmīgi saglabājusi gan kulta, gan tautā mīlētas mākslinieces statusu. Viņas izstādes ir starp visaktīvāk apmeklētākajiem mākslas notikumiem Latvijā. Tabakas jubilejas izstādi pirmajā dienā apmeklēja tuvu pie divsimt interesentiem. Viņu starpā lielākoties bija Tabakas laikabiedri – cilvēki, kuri viņas mākslai sekojuši līdzi kopš tās pirmsākumiem.
Ar mākslinieci tiekamies viņas mājvietā Lielupē.
Maija Tabaka. Foto no Arterritory.com arhīva
Jūs vairākiem medijiem esat atteikusies sniegt intervijas, kas saistītas ar šobrīd skatāmo jubilejas izstādi. Vai nevēlaties runāt ar svešiem cilvēkiem?
Nav jau gluži tā, ka man negribētos ar cilvēkiem sarunāties. Ir jau jārunā. Tomēr ir grūti runāt tādos brīžos, kuros nevaru nodot auditorijai gaišu vēstījumu. Tādu, kāds ir manī. Tādu, kuru spēju nodot tad, kad gleznoju. Ja ir smagi, ja apkārt ir tumsa, tad ir grūti runāt.
Man gribētos ar jums parunāt par glezniecību. Kā jūs būvējat attēlu, kā izvēlaties, kur likt uzsvarus un ko gleznā izcelt?
Manā prātā vienmēr pastāv kāds vizuāls iedomu tēls. Tajā pašā laikā ideja var atnākt nemanāmi, īpaši neiespringstot. Manas emocijas, man pašai to gleznošanas procesā nemanot, parādās manās gleznās. Tās var pamanīt, iespējams, tikai skatītāji.
Tātad jūsu gleznas ir tiešas emocionāla stāvokļa reprezentācijas?
Tā iznāk, bet es šo stāvokli necenšos atainot apzināti. Pati to spēju nolasīt tikai tad, kad atskatos uz pagātnes darbiem. Šobrīd gan esmu ļoti tālu no mākslas. Domāju par malku, oglēm, krāsns kurināšanu – par pasaulīgām lietām.
Bet jūs tomēr gleznojat.
Ziniet, es gribētu gleznot. Bet ir tādi brīži dzīvē, kuriem nevar tā vienkārši tikt pāri. Iekšējai sāpei nevar tikt pāri. Es šobrīd nespēju glezniecībai pieķerties. Gribas būt ar tuviniekiem.
Brīžos, kad sāp, mākslai nav vietas galvā?
Šķiet, ka nav.
Par spīti visam, jūs pēdējā gada laikā esat radījusi jaunus darbus. Šī saruna ir piesaistīta aktualitātei – jūsu 80. dzimšanas dienai un izstādei galerijā “Daugava”. Vai tā ir iešana pret sevi? Tas ir, gleznošana arī tādos brīžos, kad mākslai nav vietas dzīvē.
Ja es nonāku tādā stāvoklī, kurā man ir brīvs brīdis gleznošanai, tad arī kaut kas var sanākt. Tad ir labi. Ja nav laika, tad nav iespēju gleznot. Šobrīd uz maniem pleciem ir uzkritis ļoti daudz kas. Es tā gribētu gleznot, ļoti labprāt ar to nodarbotos. Man ir nepieciešams iedziļināties procesā, lai varētu pilnvērtīgi strādāt. Es strādāju ļoti lēnām. Lai sāktu strādāt, man jānonāk tādā prāta stāvoklī, kurā varu domāt tikai un vienīgi par glezniecību.
Vai māksla jums kādreiz šķitusi par grūtu?
Nē, nekādā gadījumā! Tā ir manī iekšā. Ja tieku klāt gleznošanai, es ātri vien saprotu, ko vēlos izteikt attēlā. Tikai nepieciešams laiks un brīva telpa galvā.
Māksla, jūsuprāt, var rasties tad, kad pastāv vismaz nosacīta laika pietiekamība? Joprojām valda stereotipiskais uzskats, ka māksliniekiem lieliski šedevri rodas mokās.
Man tāds stāvoklis nav vajadzīgs. Varbūt esmu pārāk sievišķīga un utilitāra savā attieksmē un raksturā. Man vajag atbrīvoties, tad sakoncentrēties un tiekties uz mērķi. Pārdzīvojumi man neko daudz nedod, tie tikai apgrūtina un novērš uzmanību. Mīlestība man ir daudz svarīgāka.
Maija Tabaka. Roze. 2019. A/E, 54x65cm
Izstādē redzamie darbi ir tapuši saspringtā stāvoklī?
Par kuriem darbiem jūs runājat?
Par daudzajiem ziediem, kas redzami izstādē.
Tie nav tapuši saspringumā. Es tos gleznoju savam vīram, jo zinu, ka viņam ļoti patīk, kad gleznoju ziedus. Tie viņu iepriecina. Es ļoti bieži darbus gleznoju konkrētai auditorijai. Precīzāk sakot, konkrētiem cilvēkiem. Es šos ziedus esmu veltījusi savam vīram, jo redzu, kā viņš uz tiem skatās. Ar lielu sirsnību un mīlestību. Tas man sagādā prieku. Manas iekšējās mokas un ciešanas mākslā netiek izpaustas. Personīgā līmenī neredzu tam jēgu. Liekas, mani darbi ir tādi viegli, it kā viss atrastos lidojumā.
Tos nav iespējams asociēt ar, tā sakot, “smagiem” prāta stāvokļiem?
Manās gleznās, protams, ir viss kaut kas. Dzīve jau ir sarežģīta un bagātīga. Tā ir plaša. Es vienkārši nekad necenšos apzināti savas sāpes izpaust mākslā.
Vai ir sanācis lēnā garā atskatīties uz to, kas dzīves laikā paveikts?
Nē, nē! Esmu vieglprātīga. Esmu palaidusi garām visu to gadu skaitīšanu un tikai gribējusi dzīvot uz priekšu – visādā ziņā tērējusi savu dzīvi. Kā jau jebkurš cits to darītu.
Jūs nekad neesat domājusi tālākā laika perspektīvā?
Laikam ne pārāk. Neesmu varena lietu kārtotāja un plānotāja. Nekad neesmu apzināti būvējusi savu mākslinieces karjeru.
Turpretī vairumu jauno mākslinieku nevarētu nosaukt par vieglprātīgiem. Daudzi ļoti apzināti un pragmatiski tiecas uz karjeras izaugsmi. Vai tā, jūsuprāt, ir paaudžu atšķirība?
Grūti spriest par veselu paaudzi, bet varu droši teikt, ka manu paaudzi vai vismaz jaunības domubiedru loku raksturoja izteikts ideālisms. Mēs bijām mākslas ideālisti, tās dievinātāji. Šobrīd daudz kas tiek izdomāts ar prātu. Man arī nekad nav izdevušies lieli lidojumi pāri pasaulei.
Bet jūs neesat apzināti tiekusies uz ko tādu.
Neesmu gan. Tas mani nekad nav sevišķi interesējis.
Jūs interesē glezniecība. Tā sakot, darbs ar mediju.
Jā. Mani interesē glezniecība abstrahētā veidā. Vispārinātā veidā. Es daudz ko ņemu no glezniecības, izmantojot to tālāk savā dzīvē. Kaut vai spēku un vēlmi iet uz priekšu.
Maija Tabaka. Ieva. 2018. A/E, 100x120cm
Tātad glezniecība ir saistīta ar visu, kas ir jūsu dzīvē?
Jā, tādā vispārinātā veidā. Tā ir cieši saistīta ar ikdienu. Glezniecība ir domāšanas veids un arī dzīvesveids.
Jūs dzīvojat mākslai?
Es domāju, ka jā. Bērnībā man zīmēšanā bija trijnieki. Tad tēvs mani aizveda uz mežu un teica, lai ar akvareli pamēģinu uzgleznot kādu koku vai krūmu, vai jūru, piemēram. Sāku to darīt, un tas viss mani dabiski apsēda. Dzīvot mākslai sāku studiju gados. Kad apmeklēju nodarbības pie Ausekļa Baušķenieka, uz tām devos tikai pienākuma pēc. Māksla mani pārņēma tad, kad tā kļuva par manu vidi. Kad man līdzās parādījās līdzīgi domājoši cilvēki. Sabiedrība radīja patieso interesi par mākslu.
Jūsu ideālisms, šķiet, uzskatāmi pavīdēja īsi pirms jūsu izslēgšanas no Valsts Mākslas akadēmijas.
Jā, es vēlējos būt atklāta. Šķita, ka kritizēt citus tiešā veidā ir pavisam normāli un pat vēlami.
Vai šie ideāli ir saglabājušies?
Dzīves laikā daudz kas ir nācis klāt, par ko vienkārši gribētos raudāt, bet principā esmu saglabājusies tāda, kāda es biju toreiz. Cilvēku jau nav iespējams tā izmainīt. Zināmā vecuma posmā cilvēku var salīdzināt ar koku. Viņš ir kā koks, kas veidojas, ieņem formu un tāds arī paliek.
Taču koks ir daudz statiskāks par cilvēku. Notikumi atstāj savus nospiedumus.
Jā, bet ir lietas, kuras vienkārši nevar izmainīt.
Laika gaitā jūsu darbu forma gan ir mainījusies. Skrupulozas figurālās kompozīcijas aizvieto daudz maigākas, vispārinātākas ainas. Liekas, jūsu darbi laika gaitā kļuvuši harmoniskāki. Agrīnās gleznas ir ļoti aktīvas, pat lecīgas.
Daudz kas simbolizējas un kļūst maigāks. Izmaiņas gleznieciskajā formā izriet no profesionālās attīstības. Mākslinieks ar laiku iejūtas medijā un viņam ir ērti tajā darboties. Zināmā mērā tā tomēr ir profesija. Ļoti smalka profesija, kura pieprasa krāsas izjūtu, spēju to izbaudīt un lietderīgi pielietot.
Vai jaunībā gribējāt gleznā ielikt vairāk – gan psiholoģiski, gan formāli?
Iespējams. Ir vairāki jaunības darbi, kuri man liekas pārāk blīvi. Laika gaitā no daudz kā esmu atbrīvojusies. Vienā brīdi vairs neizjutu vajadzību pēc blīvuma. Māksla iet paralēli dzīvei. Jaunība ir aktīvs un ļoti blīvs laiks jebkuram cilvēkam. Pienāk brīdis, kad sāk gribēties no visādiem sārņiem tikt vaļā. Viss jau ir samērā vienkārši. Esmu liela lasītāja. Izlasītais mani ir ietekmējis un mainījis. Erudīcija var rasties tikai laika gaitā. Iespējams, zināšanu uzslāņojums neapzināti parādās manās gleznās. Nezinu. Ir bijuši dažādi periodi. Mani ir interesējuši lieli formāti, tad pavisam sīki. Tīri profesionāli ir nepieciešams izzināt mediju no visādām pusēm.
Aplūkojot darbus, kas redzami pie jūsu mājas sienām, rodas iespaids, ka sevišķi aktīvi gleznojāt tieši deviņdesmitajos gados.
Tieši tolaik daudz strādāju ar neliela izmēra audekliem. Gleznas izmērs uzliek savus nosacījumus.
%20copy%202.jpg)
Maija Tabaka. Lilijas. 2019. audekls/eļļa, D 50 cm
Jūsu jubilejas izstādē arī likts uzsvars uz neliela izmēra darbiem. Katrā ziņā jaunākie darbi lielākoties gleznoti uz salīdzinoši maziem audekliem.
Maziem formātiem ir savas priekšrocības. Tie rada tuvību ar skatītāju. Man par mākslu šobrīd ir grūti runāt... Gluži tāpat kā man ir grūti šobrīd mākslu radīt. Patiesībā gleznot šobrīd ir neiespējami, bet es arī negribu doties ārpus mājām meklēt iedvesmu. Man pietiek ar to mazumiņu, kas man no dzīves ir šeit.
Ziniet, es nedomāju par saviem astoņdesmit gadiem. Nevienu sekundi par to neesmu domājusi. Es vienkārši dzīvoju. Viss!
Kā jau jebkurš.
Tieši tā. Dzīve rit un viss. Man ir ļoti maz tuvu cilvēku. No malas varētu šķist, ka ir tieši pretēji. Visi mani zina, bet esmu ļoti, ļoti noslēgts cilvēks. Man pietiek ar vienu cilvēki, varbūt diviem. Šādā ziņā esmu ļoti askētiska un pieticīga.
Dažādu smagu un pat traģisku notikumu iespaidā saproti, ka negribas visus sev laist klāt. Vairums cilvēku šķiet pavisam lieki.
Vairums cilvēku šķiet nevajadzīgi un tajā pašā laikā ir iespējams novērtēt tos dažus cilvēkus, kas ir vajadzīgi, tuvi un svarīgi.
Tas, ko jūs par sevi sakāt, galīgi neatbilst tam tēlam, kuru jūs, iespējams, neapzināti esat gadu gaitā radījusi.
Tēls izveidojas dabiski. Cilvēki ieskrienas un pat nemana, ka viņi no sevis izveido tēlu. Nekad neesmu centusies radīt iespaidu par sevi.
Pieņemu, ka patiesībā bijāt noslēgta arī tad, kad aktīvi iesaistījāties sabiedriskajā dzīvē.
Jā, man patiesībā tuvu stāvēja ļoti noslēgts un izlasīts cilvēku loks. Mani nekad nav interesējusi atrašanās pūlī. Mans cilvēku loks pakāpeniski kļūst arvien mazāks, jo cilvēki laika gaitā aiziet. Viņu vienkārši vairs nav.
Savā ziņā jūs zaudējat ļoti svarīgu savu auditorijas daļu.
Es ļoti izjūtu cilvēku zudumu. Tas ir arī auditorijas zudums, jā. Es pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir. Sēdēšana augstos krēslos mani nekad nav interesējusi. Laikam esmu vientuļniece pēc dabas. Vientuļnieki arī pūlī jūtas vientuļi. Savu mākslu atdodu tiem cilvēkiem, kuri man ir svarīgi. Pareizāk sakot, es to radu viņiem. Savā ziņā uzskatu to par savu pienākumu. Negribu dot cilvēkiem savu negatīvo enerģiju. Šobrīd auditorijai nespēju dot ko citu.
Ir skumjas, kuras cilvēks ir spiests pārdzīvot viens pats. Šobrīd runāju par savu iekšējo sāpi, ar kuru negribas iet cilvēkos. Šobrīd es izvēlos mākslu nolikt otrajā plānā. Es nevaru savus pienākumus pret līdzcilvēkiem iemainīt pret otu un audeklu. Tas nebūtu godīgi.
Jūs galīgi neatbilstat uzskatam, ka mākslinieki ir lieli egoisti.
Laikam neuzskatu sevi par pārmērīgi egoistisku. Vislabākais var rasties tad, kad pašam ir labi. Nav ko censties gleznot, ja nav, ko gleznot. Jebkurš mākslas radīšanas žests kaut kādā mērā ir pozitīvs. Pat tad, ja mākslas saturs nebūt nav viennozīmīgi gaišs. Tas ir došanas žests. Es gribu dot. Esmu māksliniece, apkārtējie apstākļi mani ietekmē. Esmu jūtīga. Man ir grūti pārvarēt sirdssāpes.
Vai kādreiz ir radusies vēlme par sāpēm reflektēt mākslā?
Protams, daudzi lieli mākslinieki ir pievērsušies sāpēm, cenšoties ar tām sadzīvot. To izdarīt ir ļoti grūti. Vajag milzīgu spēku, lai sāpes savā galvā noformulētu un pēc tam vēl par tām izteiktos mākslā. Es neesmu tik gudra, lai varētu to izdarīt. Man patīk skatīties ziepju operas, lai atslēgtos no pārdzīvojumiem. Es meklēju vieglumu, lai man nebūtu jādomā par smagām lietām. Ar mākslu tam nav nekāda sakara. Es gan neskatos galīgi banālus seriālus.
Vai ziepju operas var būt kaut cik iedvesmojošas?
Laikam gan nē.
Maija Tabaka. Ķeizarkronis. 2019. A/E, 50x70cm
Vai šobrīd jūs kaut kas iedvesmo?
Laikam jau arī nē. Parastas lietas manās acīs šobrīd ir vērtīgākas par mākslu. Es teicu, ka dzīvoju mākslā un mākslai, bet brīžos, kad parastas lietas brūk kopā, māksla piepeši kļūst otršķirīga. Izrādās, mēs dzīvojam arī kaut kam citam. Kaut vai cilvēkam, kas atrodas līdzās, mīlestībai pret viņu. Tas ir vissvarīgākais, visspēcīgākais.
Bet... Ja parādīsies kāds brīvs brīdis, es noteikti gleznošu.
