Novembra pastaiga pa izstādēm
Izstāde “Izmisuma apoloģija. Epigrāfs” RIXC galerijā; Maijas Tabakas jubilejas izstāde galerijā “Daugava”; Ernesta Kļaviņa izstāde “Iedvesmojošas rindas” galerijā “Alma”; izstāde “The Estate. Rudens” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
07/11/2019
Pastaigas pa izstādēm ir interesantākas, ja tām izvēlas pēc iespējas dažādākus galamērķus; tādējādi var gan adekvātāk novērtēt aktuālo mākslas piedāvājumu pilsētā, gan gūt ierosmi lieku reizi paprātot par mākslas nedefinējamību. Novembris Rīgas privātajās galerijās un mākslas centros ir izrādījies ļoti piesātināts, un lai man piedod visi un visas, kuru lolotās izstādes šoreiz nepieminu, jo jau šīs četras varbūt ir vienai pastaigai mazliet par daudz.
Izstāde “Izmisuma apoloģija. Epigrāfs” RIXC galerijā. Foto: Juris Rozenbergs
Artūra Puntes lieliskais dzejolis izstādē “Izmisuma apoloģija. Epigrāfs”, kas līdz 30. novembrim apskatāma RIXC galerijā Lenču ielā, skatītājam nedodas rokā: instalācija, kurā tas ierāmēts, nomaina gaismas režīmu, kolīdz kāds tai pietuvojas, liekot dzejolim tapt grūtāk izlasāmam. Cilvēka principiālā ierobežotība un nespēja piekļūt būtiskām realitātes daļām, un šīs nepieejamības raisītās eksistenciālās baismas ir šīs izstādes tēma. Savukārt “epigrāfs” tādēļ, ka šī solās izrādīties tikai ievadizstāde veselai projektu sērijai, ko Punte drīzumā grasās realizēt kopā ar metāla un skaņas mākslinieku Jēkabu Voļatovski.
Izstāde “Izmisuma apoloģija. Epigrāfs” RIXC galerijā. Foto: Juris Rozenbergs
Atsauces uz eksistenciālismu un tādi vārdu savienojumi kā “eksistenciālās drāmas gaisma” savā neoriģinalitātē dara aizdomīgu. Vai varētu būt, ka 70 gadus pēc tam, kad Sartrs un Kamī šo filozofiju padarīja stilīgu, tas vēl kādam ir interesanti? Protams, popularitāte nav atcēlusi temata nopietnību, ko visdrīzāk neatcels nekas, un nav nekāds kauns atgādināt par svarīgām lietām. Punte un Voļatovskis dara to ar skaņas pasaules izpētes palīdzību: galerijā uzstādītas trīs tērauda skulptūras-antenas, kas uztver un pārvērš mums sadzirdamos skaņas viļņos tukša radio ētera trokšņus, – trīs spocīgi stabi ar spirālveidā sagrieztiem šķīvjiem galos, kas caur savām minimālajām kustībām un vēl spocīgāko, čērkstošo “dziedāšanu” atgādina mums par nepieejamām pasaulēm un cilvēka dabisko uztveres spēju ierobežojumiem. Pievēršoties skaņas medijam, Punte un Voļatovskis turpina pēdējā laikā iecienītu RIXC tēmu: ar pārsteidzošiem skaņas aspektiem nesen turpat nodarbojās arī Kristas Dinteres un Ivo Tauriņa izstāde “Četri skaņdarbi” un Eirika Brandala “Elektriskās skulptūras”. Tādējādi vismaz savā solīto projektu “epigrāfā” Punte un Voļatovskis nepiedāvā neko jaunu nedz tematiski, nedz caur izvēlēto formālo tuvinājumu, taču askētiskais, kvalitatīvais izpildījums intriģē uzzināt, ar ko tas viss turpināsies.
Maija Nora Tabaka. Pulkstenīši. 2019. Audekls, eļļa. 54x65 cm
Dažu kvartālu attālumā no RIXC ir galerija “Daugava”, kurā izstādīta gleznotājas Maijas Tabakas jubilejas izstāde. Te mūs sagaida baltas, gaišas telpas ar tiešu piekļuvi leģendārās mākslinieces emociju reģistram, kas fiksēts galvenokārt pēdējos 30 gados tapušos darbos. Piekļuves tiešums gan atkarīgs no skatītāja paša reģistra un jūtīguma, bet Tabakas darbu nezūdošā intensitāte un sakāpinātā realitāte aizsniedz arī mazjūtīgākas dvēseles. Jubilejas izstādē skatāmi divu veidu darbi: ierastie spilgtie lielformāta sadzīviski-dramatiskie motīvi ar portretu un kluso dabu kompozīcijām, kuros uzkrītoši jaušama saldsērīga noskaņa, un mazāka formāta, nesenāk tapuši ziedu gleznojumi, kuru mazkvalitatīvākus žanra radiniekus var atrast vai katras latviešu ģimenes viesistabā. Ziedu gleznu nosaukumi rūpīgi atbilst tajās redzamo augu sugai; klusie modeļi attēloti gan savvaļā, gan vāzēs, brīžiem acis žilbinošos, hiperreālistiskos toņos. Tabakas kundzes 80. dzimšanas diena bija aizvakar, un sarunā ar Tomasu Pārupu, ko todien publicējām, viņa atklāj, ka ziedus glezno, lai iepriecinātu savu vīru. Protams, tāda figūra kā Maija Tabaka var gleznot jebko, ko vēlas un kas ienāk prātā, un nevienam viņai vairs nav jāatskaitās. Izmantojot šo iespēju novēloti apsveikt mākslinieci jubilejā, gribētos vēlēt, lai sarunā vairākkārt paustā vēlme atkal gleznot piepildītos.
Dālija. 2008. A/E, 138,5x138,5cm
Izstāde “Daugavā” ir loģiskas un pelnītas Maijas Tabakas talanta un garās karjeras svinības, un tās ir acīmredzami pelnījusi ne vien pati gleznotāja, bet arī viņas cienītāju publika – dienā, kad biju uz izstādi, bez manis to esot apskatījuši vēl pārsimt cilvēku – privātai Rīgas galerijai, protams, neparasti liels skaitlis. Bet par to nebūtu jābrīnās, zinot, cik svarīga Tabakas balss ir bijusi veselai paaudzei. Jubilejas ir labas, jo kalpo kā iegansts, lai seni ceļabiedri pa ilgiem laikiem sanāktu kopā un atkal gūtu apstiprinājumu, kurš savējais, kurš ne. Citu būtisku mērķu vai pretenziju šai izstādei nav – kas, protams, nenozīmē, ka tā nav svarīga.
Nākamā pietura pēc RIXC un “Daugavas” – galerija “Alma”, kuras jauno izstādi pirmo reizi kopš pagājušajā ziemā pieredzētās Zanes Tučas Angst atkal var droši apmeklēt arī ārpus galerijas darba laika, jo tajā nav sīku detaļu vai audioierakstu, kuru dēļ izstādi nevarētu pilnībā izbaudīt arī “no ielas”. Runa ir par zīmētāja, gleznotāja un zobgaļa Ernesta Kļaviņa darbu sēriju “Iedvesmojošas rindas”, kurā mākslinieks ņemas ironizēt par pašpalīdzības tehnikas žanru, uz skaista fona attēla uzliekot kādu iedvesmojošu, banālu citāts. Izstāde sastāv no četriem palieliem gleznojumiem atpazīstamā Kļaviņa stilistikā, no kuriem gan uzraksts redzams tikai uz diviem.
Ernesta Kļaviņa izstādes “Iedvesmojošas rindas” galerijā “Alma” plakāts
Savā ziņā Kļaviņa sākumpunkts ir tāds pats kā Puntem un Voļatovskim: atzinums, ka mūsu eksistence ir ierobežota un principā nepilnīga, un mērķi – lielākoties nesasniedzami. Tikai, kamēr mākslinieki RIXC galerijā izvēlas pret to attiekties nopietni un stoiski, Kļaviņš – sev visnotaļ raksturīgi – izvēlas pazoboties par ikdienišķiem mēģinājumiem šo stāvokli noliegt. Un arī Kļaviņa izejas pozīcija un izvelētie līdzekļi ir kaut kas labi pazīstams un apspēlēts; vismaz viens no galvenajiem interneta mēmju kultūras pastāvēšanas iemesliem ir smīnēšana par cilvēka situāciju pasaulē un paņirgāšanās par pārpozitīviem pašapmāniem. Kļaviņa oriģinālais pienesums šim plašajam žanram ir viņa izteiksme. Četros izstādītajos darbos redzam sēņotāju, influenceri, svaigēdāju un kaut kādu iņ un jaņ principa iedvesmotu harmonijas meklētāju. Kļaviņa talants visvairāk parādās spējā ar dažiem laiskiem otas triepieniem un it kā paviršu kontūru likt skaidri nolasīt viņa iecerēto intonāciju un attieksmi pret šiem “varoņiem”, un par to tiešām var priecāties un smīnēt līdzi autoram. Tomēr šo zobgalību iespaids varētu būt spēcīgāks, ja Kļaviņš šajā sarkasma vilcienā būtu ielecis dažus gadus agrāk.
Izstāde “The Estate. Rudens” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Visbeidzot, ceturtā pastaigas pietura ir Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, kur līdz 8. decembrim skatāma mākslinieka Tobiasa Kaspara un kuratores Zanes Onckules izstāde “The Estate. Rudens”. Par šo veikumu nevar runāt bez tā hronoloģiskā konteksta, par kuru īsi atgādināts arī izstādes programmā: savā sākotnējā jeb “Vasaras” veidolā izstāde pirms dažiem mēnešiem bija iekārtota Salacgrīvas lauku reģiona savrupmājā “Lauvas” (par saviem piedzīvojumiem un iespaidiem šajā izstādes daļā jau rakstīju). Kaspara un Onckules iecere ir iztēlēties kādu labi situētu mākslas kolekcionāru, kurš savās mājās veido un izvieto savu privāto kolekciju. Kolekcionārs ir fiktīvs, bet darbi – ļoti īsti, tostarp no dažu īstenu laikmetīgās mākslas zvaigžņu repertuāra. No sava organiskā iekārtojuma “Lauvās” izstāde kopā ar vairākām mēbelēm tagad ir pārcēlusies uz melni nobalsinātajām Kim? telpām, kur lauku māju telpu hierarhija un interjers ir uzšķērsts un izgriezts uz āru tā, it kā to iekšējo dzīvi grasītos atrādīt uz teātra skatuves.
Izstāde “The Estate. Rudens” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Tā kā es biju uz “Vasaras” daļu, man viss šķiet diezgan skaidrs, bet nākas domāt par to, kā izstāde nolasās apmeklētājiem, kuri ieradušies tikai uz “Rudens” daļu. Pie muzeju un “baltā kuba” sterilitātes pieradušam skatienam noteikti šķiet mulsinoši tas, kā fantāzija par kolekcionāru un viņa sadzīvošanu ar savu dzīves telpu liegusi iespēju ierasti uzskatāmā veidā novērtēt atsevišķus darbus (piemēram, Ērika Apaļā gleznu, kas šeit stāv uz grīdas, atstutēta pret skapi, un izstādes iekārtojums neļauj no tās atkāpties pietiekami tālu, lai “pienācīgi” apskatītu), ko vēl frustrējošāku padara superzvaigžņu klātbūtne izstādē: Daņa Vo, Vijas Celmiņš, Liama Gilika un Sindijas Šērmenas darbi ir pārtapuši par kaut ko pa vidu starp koncepcijas ilustrācijām un sadzīves priekšmetiem. Ejot uz “The Estate. Rudens”, vairāk nekā jebkad jāievēro atvērta prāta un labvēlības principi un uzticīgi jāseko autoru izmestajam fantāzijas pavedienam. Ja tas izdodas, šīs uzticības augļi, manuprāt, var izrādīties visnotaļ vērtīgi, jo domāšana par fiktīvo kolekcionāru un viņa krājuma īpatnībām agri vai vēlu noved pie domāšanas ne tikai par to, kāpēc dažiem vispār gribas krāt mākslu, bet arī – krāt vispār. Un vai privātajā kolekcijā esošs mākslas darbs biežāk atgādina pats par sevi vai kalpo kā līdzeklis, lai atcerētos ko citu.
Izstāde “The Estate. Rudens” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Mēģinot šīs četras izstādes aplūkot kā kopainu, pirmajā brīdī nešķiet, ka vispārējā noskaņa ir novembra tumsai un depresijai piemērota: RIXC un “Almā” tiek lieku reizi atgādināts par cilvēka ierobežotību, bet Maijas Tabakas vasarīgie ziedi var gan iepriecināt, gan – tieši otrādi – likt noskumt. Bet no cilvēka stāvokļa reālijām un laika neatgriezeniskuma neizbēgt – varam tikai mēģināt izvēlēties, kā pret tiem attiekties. Var, piemēram, sameklēt skaistu bildīti un uzlikt uz tās tādu citātu kā “ja tu vari to nosapņot, tu vari to izdarīt.” Bet var arī rast mierinājumu mākslā, lai cik skaudra vai skarbi patiesa tā nebūtu. Kā mācīja (protams, populārā veidā pārfrāzējot) Puntes un Voļatovska piesauktie stoiķi, īstenu dvēseles mieru var iemantot, ja apzināmies un pieņemam realitāti tādu, kāda tā ir, un atmetam nepamatotas cerības, gaidas un bailes.
