Liriskā pētniecība
Saruna ar Viku Ekstu
Šī gada vasarā Vika Eksta ir īstenojusi divus vērā ņemamus projektus – izstādi “Zvaigznīte”, kas līdz 30. jūlijam Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021 programmas ietvaros skatāma galerijā “Alma”, un turpinājumu projektam “Velnezers”, kas no 10. jūlija līdz 15. augustam būs skatāms Cēsu mākslas festivāla vizuālās mākslas izstādē “Pielidot tuvāk saulei”. Abi ir savdabīgi mākslinieces izvēlētā pētniecības objekta dēļ. Nebaidos izmantot vārdu “pētniecība” attiecība uz abām ekspozīcijām, jo Vikas Ekstas darbos tā tiešām ir klātesoša – tā nav eksakta vai skaidras atbildes sniedzoša. Eksta nepēta bezkaislīgi un atsvešināti, bet gan dziļi subjektīvi un intuitīvi. Kā viņa pati saka – liriski. Pētījuma objekti vienmēr ir māksliniecei tuvi un bieži vien tiek ietērpti viņas skatienā, nevis demistificēti un dekonstruēti. Arī šoreiz tās ir divas vienības, kuras kļuvušas par sava veida apsēstībām – zirgs vārdā Zvaigznīte un Velnezers. Abi objekti fiziski viens no otra atrodas netālu – Zvaigznīte dzīvo “Grāveros”, savukārt Velnezers atrodas vien pāris kilometru attālumā no tiem.
Zirgs Vikas Ekstas fotogrāfijās patiesi pārtop tēlā. Tāpat viņas ainavās ezers un tā apkārtne kļūst par dzīvu, domājošu vienību, kas konstruē bezmaz vai psihedēliskas formas un kompozīcijas. Velnezerā iekritis koks un tā lokanie, zirnekļainie zari ir kā domājošā okeāna izraisīta halucinācija, kas novērojama no kosmosa stacijas planētas Solaris orbītā. Vikas Ekstas darbi izraisa vēlmi piešķirt dabai un ainavām cilvēciskas īpašības un raksturot tās, izmantojot tādus apzīmējumus kā “skumjš”, “viltīgs”, “labdabīgs” vai “ļauns”. Viņas pieeja iemieso 19. gadsimta romantisma gleznotājiem raksturīgu vēlmi novēroto iemūžināt, konstruējot pavisam jaunu – emocijām, asociācijām un tēlainības piesātinātu realitāti.
Tas liek domāt, ka nav gluži iespējams abstrahēties no ezotēriskā fona, kas Velnezeram ir izveidojies laika gaitā. Velnezers, tāpat kā mežs un tā apkārtne, ieņem lomu darba kopējā dramaturģijā, kas ir kā ceļš caur tumšu mežu nepazīstamā vidē. Skatītājam ir jāļaujas tikt vadītam – cauri spokainajam mežam, kurš pirmajā acu uzmetienā šķiet tik nevainīgs, līdz ezeram.
Šovasar esi īstenojusi divus diezgan apjomīgus, vērā ņemamus projektus.
Tā sanāk, jā.
Visnotaļ tiešs jautājums sarunas sākumā – kas tevi atveda pie Zvaigznītes? Kas tev radīja interesi par šo zirgu, un kāpēc esi veltījusi izstādi šim dzīvniekam?
Tātad, godīgi atbildēt?
Jā.
Godīgi. Ap jauno gadu es fotografēju pie Velnezera, un tad atcerējos, ka tā apkārtnē pastāv leģenda par zirgu – ka tur parādās melni zirgi… Domāju, ka vajadzētu aizvest zirgu uz ezeru un to nobildēt. Zināju vienu cilvēku ezera apkārtnē, kam pieder zirgs. Es izstāstīju savu ieceri galerijas “Alma” vadītājai Astrīdai Riņķei, un sarunas gaitā mums ienāca prātā ideja veltīt izstādi zirgam. Nolēmām paeksperimentēt – es varētu pamēģināt vienkārši strādāt ar zirgu. Gada sākumā devos uz laukiem. Vispirms aizbraucu uz zirgu stalli “Klajumi”, kas arī atrodas Krāslavas rajonā. Tā īpašnieki piekrita ar mani sadarboties un ļāva man pie viņiem pavadīt pāris stundas, fotografējot zirgu. Stallī bija ļoti labi kopti sugas zirgi. Tikai ķēves – tādas labi trenētas. Kā jau staļļa zirgi, tie piedalās izjādēs un citos pasākumos.
Skats no izstādes “Zvaigznīte” galerijā “Alma”, 2021
Sacīkstēs?
Par sacīkstēm es īsti nezinu. Bet viņi ir trenēti komunikācijā ar cilvēkiem. Tas ir galvenais. Veltīju viņiem dažas foto filmiņas. Radās iespēja tajā pašā dienā aizbraukt uz vienu citu vietu, jo sarunājām, ka es varēšu fotografēt arī mana tēva kolēģa zirgu. Viņš ir vienīgais cilvēks “Grāveros”, kam vēl pieder zirgs, un tā ir Zvaigznīte. Netālu no pagasta ir viena romu tautības ģimene, kurai pieder zirgs. Ar viņiem mēs sarunājām fotosesiju, bet pēc tam izrādījās, ka viņi bija saslimuši ar COVID, un tad šis plāns tika atcelts. Tad es aizbraucu un satiku Zvaigznīti un viņas saimnieku. Es totāli iemīlējos Zvaigznītē. Viņai bija ziemas vilna, ļoti skaista. Tā radīja īpatnēju iespaidu. Zvaigznīte ir liela, bet attēlos, iespējams, viņa izskatās maziņa, kā ponijs. Tas ir ziemas vilnas nopelns. Mēs aizgājām uz kādu lauku aiz garāžas, lai viņu vienkārši izvestu ārā un es varētu viņu nofotografēt. Viņa nebija īpaši lielā sajūsmā par to, un pusstundu mēs bijām, nu, viņa vispār… Staļļa zirgi kaut cik klausa, bet Zvaigznītei bija pilnīgi vienalga. Es mēģināju ātri fotografēt viņu, notvert kādas detaļas. Tad vienā brīdī viņa aizbēga. Izrāvās no saimnieka rokām un aizbēga.
Skats no izstādes “Zvaigznīte” galerijā “Alma”, 2021
Un jūsu foto sesija izgāzās?
Nē, neizgāzās! Viņa aizbēga uz savām mājām, jo, atšķirībā no tiem staļļa zirgiem, kuriem arī ziemā ir labi aprīkoti staļļi un tāpēc dienu viņi var pavadīt laukā, Zvaigznīte dzīvo parastā kūtī, un viņu ziemā nelaiž laukā bieži. Tikai, ja ir vajadzība kaut kur aizbraukt.
Kāpēc tā?
Nu, lai viņa nesaltu! Jo viņas saimniekiem nav apkures kūtī. Tad viņai, izejot ārā, bija arī forša pieredze, jo parasti viņa ziemā dzīvo dīkstāvē. Viņa daudz laika pavada iekštelpās.
Tieši kā lielākā daļa cilvēku pagājušajā ziemā.
Nu, viņa bija riktīgā dīkstāvē. Kā man skaidroja Zvaigznītes īpašnieks, zirgiem nav ieteicams atrasties tādā stāvoklī. Viņiem vajag kaut ko darīt. Viņiem vajag kustēties, jo citādi viņi kļūst nervozi.
Tāpat kā cilvēki.
Jā, nelaimīgi, depresīvi. Tieši tā – ļoti līdzīgi. Un tad es sāku domāt – nu, bāc, šis ir tik interesanti, kaut gan it kā bija izgāšanās. Nekas nenotika, process neritēja pēc plāna. Pēc tam es attīstīju attēlus, apskatīju tos, parādīju Astrīdai, un ātri vien kļuva diezgan skaidrs, kam jānotiek tālāk. Viena lieta, kas man šķita interesanta šī visa sakarā, ir tas, ka joprojām pastāv darba zirgi, kuri būtībā ir kļuvuši par nepraktisku darbarīku. Izņemot gadījumos, kad cilvēkiem galīgi nav naudas, lai iegādātos modernas lauksaimniecības ierīces. Bet šis nebija tas gadījums. Saimnieks stāstīja, ka viņam ir šis zirgs, jo viņam arī pirms tam bijis zirgs, ko viņš pats izaudzināja un dzīvoja ar viņu gandrīz 30 gadus. Kad tas zirgs nomira, viņš saprata, ka viņš nevar bez zirga dzīvot. Ka viņam ir jāiegādājas jauns. Nu, viņam vajag zirgu! Tad viņš nopirka Zvaigznīti. Viņai jau bija kādi septiņi vai astoņi gadi. Savā ziņā Zvaigznīte ir viņa mājdzīvnieks.
“Zvaigznīte” galerijā “Alma” / fragments no printu albuma, 2021
Dzīvnieks principā no funkcionāla instrumenta ir pārtapis pieradinātā radībā.
Jā, zirgs tagad vairāk pilda mājdzīvnieka funkciju. Jo, piemēram, manis minētā staļļa īpašnieki tomēr nodarbojas ar biznesu. Es arvien biežāk sociālajos tīklos redzu fotogrāfijas ar cilvēkiem, kuri brauc uz stalli, pavada tur laiku. Tas tagad ir modē. Tāda dārga izklaide.
Zirgi jau vienmēr ir bijuši vaļasprieka objekti finansiāli labi situētās aprindās.
Nu, senāk ļoti izplatītas bija zirgu sacīkstes. Es, godīgi sakot, nesekoju šim visam līdzi. Es vienkārši sapratu, ka tieši Zvaigznīte dzīvo pavisam citādāk, nekā biznesam pakļautie zirgi. Es gribēju pavadīt laiku ar viņu. Paskatīties un padomāt, kā tas ir izkārtojies. Būtībā zirga nepieciešamība lauksaimniecībā vēl samērā nesen bija ļoti svarīga arī mūsu laukos. Mēs stādījām kartupeļus ar zirga palīdzību, jo mums nebija traktora, kad es biju bērns. Dalījām zirgu darba vajadzībām ar kaimiņiem. Man viņš bija jāved četrus kilometrus turp un atpakaļ un jāpalīdz arī kartupeļu stādīšanā. Tas bija pirms kādiem 25 gadiem. Tad zirgs bija vēl ļoti funkcionāls un labs palīgs, bet nu jau tomēr cilvēki pārsvarā izmanto dažādu tehniku. Un sanāk, ka viņi vairs nav atkarīgi no šīs dzīvās radības. Zirga statuss ir izmainījies.
Pārdefinēts?
Jā. Tālāk notika tā, ka es braucu pie Zvaigznītes reizēm. Tad mēs, piemēram, braucām kamanās ar viņu, kad saimnieki brauca uz pirti. Es arī vienkārši pavadīju laiku tur, kur viņa bija piesieta. Es mēģināju viņu iemūžināt un izpētīt šo radījumu, izveidojot kaut kādu saikni ar viņu.
Tu tikko izmantoji vārdu “izpētīt”. Man liekas, daudzi mākslinieki savus projektus vieglprātīgi raksturo kā pētījumus. Taču tavā gadījumā šo raksturojumu var droši attiecināt uz vairākiem taviem projektiem. Tai skaitā arī uz tavu iepriekšējo izstādi “P” Almā. Tāpat arī uz “Velnezeru”. Vai pētniecība ir klātesoša arī šajā projektā?
Es nezinu, ko tu uzskati par pētniecību.
Es nerunāju par eksaktu pētniecību, kad tabulās ievada datus un izdara secinājumus. Bet par kaut ko tādu kā novērojums, secinājumi, pārdomas.
Es to sauktu par lirisku pētniecību.
“Velnezers” mākslas festivalā "Cēsis 2021", darbs sastāv no 126 attēliem autortehnikā, izmēri - 175 x 450 cm
Lirisku?
Jā, ļoti subjektīvu. Tā to varētu saukt. Pētniecība manos darbos mijas ar pārdomām par konkrētiem jautājumiem vai parādībām un vēlmi izpētīt to nianses. Piemēram, to, kā mainās zirga vilna, kāda forma ir viņa kājai utt.
Bet tu nekautrējies no vārda “pētniecība”, vai ne? Tu uzskati pētniecību par klātesošu tavos projektos?
Es tā ceru. Latvijas Mākslas akadēmijā bija priekšmets “Māksla un pētniecība”. Varbūt kaut kas no tā manī ir atstājis iespaidu.
Kā radās ideja veidot krāsainas fotogrāfija analogā tehnikā šīm projektam?
Lielai daļai cilvēku mūsdienās, strādājot ar analogo kameru, pieeja ir safočēt visu ar filmiņu, ieskenēt safotografēto, apstrādāt to fotošopā. Sevišķi tas notiek darbā ar krāsainiem attēliem, jo ar melnbaltajiem ir mazliet vieglāk strādāt ar analogu kopiju izgatavošanu – ieskenē un tev kāds visu izdrukā. Tā kā es pieteicos rezidencē Ruckas muižā un tiku tur pieņemta, man bija iespēja strādāt foto laboratorijā, diezgan labās laboratorijas telpās. Man bija vēlme pamēģināt krāsaino kopēšanu. Tā ir ļoti sena mana personīga vēlme. Bet process nav nemaz tik viegli realizējams, ja pa rokai nav kopējamās mašīnas, kurā ielej ķīmiju, kur viss notiek. Krāsainais papīrs ir ļoti gaismjūtīgs. Tas nozīmē, ka tev ir jāstrādā pilnīgā tumsā, ka tev nevar būt ieslēgta pat sarkanā gaisma. Tev ir jāmāk orientēties pilnīgā tumsā. Līdzko kaut kur iesprūk gaisma, papīrs kļūst violets. Tas notika arī manā gadījumā. Fotogrāfijas vairākkārt vienkārši sabojājās. Ķīmija, ar kuru šajā procesā jāstrādā, ir diezgan indīga. Jāvelk maska, kura pēc pāris stundām saspiež seju. Es varētu parādīt tev bildi. Es izskatījos līdzīga tiem, kas strādā COVID nodaļās. Uz deguna izveidojās paliekošs zilums, ko es visu laiku piesedzu ar pūderkrēmu. Visādi šādi aspekti. Un tai ķīmijai vajag uzturēt konstantu temperatūru, kas ir aptuveni 35 grādi. Tas nozīmē, ka visu laiku jāsilda ūdens un jāliek apakšvanna. Baigais čakars. Vēl nākamais līmenis ir mācēt izfiltrēt krāsas, jo tur ir trīs krāsu filtri. Tev ir jāsaprot, kāda krāsa tur katru reizi radīsies.
Vika Eksta - pirms un pēc darba fotolaboratorijā
Bet tu gribēji to čakaru?
Es gribēju apgūt tieši to procesu.
Savu tehnisko iemaņu attīstībai?
Ne tikai. Viena lieta ir tehnisko iemaņu attīstība. Pavisam kas cits – kad tu kopē attēlu, un pats to veido, tu pamani daudz vairāk nianšu. Vismaz es. Varbūt ir cilvēki, kas to pašu darītu datorā, bet tas ir pavisam cits attēla radīšanas veids. Un rezultāti ļoti atšķiras no tā, kas rastos, ja būtu sagatavojusi failus un iesniegusi tos drukai.
Tādam nezinātājam – kā tie atšķirtos?
Pirmkārt, atšķiras veids, kā es uz materiālu skatos. Līdz ar to atšķiras tas, ko es pamanu, un atšķiras lietas, kuras es izceļu. Tas nozīmē, ka pats darbs būtu pilnīgi cits – arī atlasītie attēli. Detaļas. Es mazāk iedziļinātos attēlos. Ja tu strādā ar palielinātāju un drukā, tu ļoti iedziļinies sīkumos. Vairāk pamani. Vismaz man tā liekas.
Runa ir, piemēram, par krāsu, vai par kontrastiem, vai par kadru?
Runa ir par pašu kadru. Par to, kas tajā ir un to, kā tas izskatās. Kā izskatās gala attēls. Par krāsu ir atsevišķs stāsts, tāpēc ka man diezgan daudz attēlu ar nedabiskām krāsām. Izteikti violetām, mazliet dzeltenām. Kaut kas tāds. Kāpēc? Es sapratu, kā dabūt pareizo krāsu, bet kāda jēga, ja precīzo naturālistisko krāsu var sagatavot digitālā drukā?
Skatoties uz šīm fotogrāfijām, dažbrīd rodas iespaids, ka daudz kas tajās radies laimīgas nejaušības dēļ, bet sanāk, ka tur viss tomēr ir ļoti pārdomāts?
Nejaušības bija sākumā, bet visas tika likvidētas. Pagājušās ziemas garumā ik pa laikam varēju atvēlēt nedēļas nogales darbam laboratorijā, pamazām saprotot, kuras ir tās nejaušības, kas man patīk, un kuras man nepatīk.
Tu, šķiet, tomēr dod priekšroku analogajai fotogrāfijai, vai ne?
Ne vienmēr. Man ir bijis arī projekts ar animētajiem gifiem.
Vika Eksta “Nirējs”, attēls no sērijas “Velnezers”
Bet lielākoties tu strādā ar statisku kadru.
Tas ir saistīts ar to, kā es vispār sāku fotografēt. Es sāku mācīties pie Andreja Granta, fotografēju ar filmiņām, un kādus pirmos četrus gadus fotografēju tikai šādi. Pēc kāda laika es konkursā laimēju digitālo kameru un tad sāku eksperimentēt vairāk ar digitālo foto. Arī fotografējot digitāli, mans domāšanas veids ir vairāk analogs, bet tas nav tāpēc, ka viens vai otrs veids būtu labāks. Tas vienkārši ir saistīts ar manu mācību gaitu.
Un Granta ietekme tevī pastāv joprojām, vai ne? Viņš tev ir autoritāte.
Es noteikti ieklausos viņa teiktajā, jā. Es nezinu, vai gluži ietekme, jo, lai arī es augsti vērtēju viņa viedokli, man nav nolūka kopēt, darīt tā kā viņš dara. Vai attīstīt līdzīgu stilu, kā dažkārt mēdz būt.
Bet es vēl gribēju pieminēt to kadru, kas tiek reproducēts "Zvaigznītes" līnijā. Tas radies pirmajā, it kā neveiksmīgajā fotosesijā. Tur bija tāda trauksmaina sajūta, bija ātri jāmaina filmiņa, un es kaut kā to, laikam, neaiztinu līdz galam, un kadrs mazliet sagaismojās. Tāpēc izskatās, ka Zvaigznīte tā liriski un mierīgi pozē. Patiesībā viņa bija diezgan nervoza, visu laiku gribēja kaut kur iet, bet es mēģināju pēc iespējas ātrāk fotografēt, neveltot pārāk ilgu laiku attēlu komponēšanai. Tas vienkārši nebija reāli; vienu brīdi viņa ir te, nākamajā jau citā vietā. Nācās vienkārši mēģināt ātri “spiest”. Tad skatīties. Sapratu – labi, man vajag pāris bildes no augsta skatapunkta, dažas no zema. Pārsvarā es strādāju lielā ātrumā, un notika tas, par ko rakstīja Avedons. Dažkārt tās labākās lietas top tieši konkrētā brīdī, kad tu nedomā par kompozīciju. Konkrētajā situācijā man nebija laika ilgi domāt. Tu vienkārši ņem un dari. Tieši tā arī izdevās šis kadrs. Tur arī sagaismojums sanāca tieši tur, kur vajag. Sagadīšanās. Tas kadrs ir reproducēts no gaišā uz tumšo, un tajā brīdī sagaismojums sāk strādāt vēl izteiktāk. Ir redzams, ka tā vieta filmā, kur ir trāpījusi gaisma, nekad līdz galam nekļūst melna. Tur ir ne tikai zirgs, bet arī jautājums par sagaismošanu, par pašu attēlu.
Bet tieši tajā kadrā.
Jā, tas ir superveiksmīgs. Jo ir cilvēki, kas mēģina speciāli tā gaismot. Man tas galīgi neinteresē. Vienkārši tā sanāca. Un šis bija tas gadījums, kad baigi labi sanāca.
Tā bija liela nejaušība, ja? Un tavs nopelns, ka biji īstajā vietā un laikā.
Lielā mērā tas bija fiksēts moments, kurā tu esi autors, kam viss it kā būtu rūpīgi jāizdomā un jāizshēmo, bet patiesībā tu vienkārši dari un īpaši nedomā: “Tagad es iešu un darīšu to, tagad es redzu viņa ir tur, es ātri aizskriešu tur un spiedīšu pogu.”
Intuitīvs vai neapzināts process.
Jā, vairāk tā. Citur es fotografēju kā viņu iejūdz, un, piemēram, iejūga detaļas. Tas ir pavisam cits piegājiens. Tu apzināti iekomponē. Šeit vairāk ir improvizācija, prāta klātbūtne ir mazāk.
Un pēc tam nāk tas prāts, pēcapstrāde?
Pēcapstrādē tu jau skaties un domā: “Bāc…nu jā.” Bet kaut kādos brīžos ir svarīgi, ka nevar visu kontrolēt un iedomāties, ka viss būs tā kā es iecerēju. Nu nebūs. Un labi, ka nebūs.
Pievēršoties otram projektam – man šķiet, ka tajā ir ļoti izteikta tava prāta klātesamība, jo tu tomēr fotografē dabu un nevari to diži ietekmēt – tas tomēr ir tāds vairāk statisks priekšmets. Varbūt tas nav pareizais vārds…
Nu, tas, kas nav visu laiku aktīvā kustībā, noteikti.
Kaut kas tāds, kur tu tiešām vari pavadīt laiku iedziļinoties, meklēt, komponēt pareizo kadru, atrast īsto vietu, izcelt atsevišķas detaļas, un nekas tā aktīvi netraucē. Šis, savukārt, ir pretējs projekts, vai ne?
It kā. Teorētiski jā, bet praktiski nē. Esmu pavadījusi ļoti daudz laika pie Velnezera. Tur ir taciņa apkārt ezeram. Es zinu kurš koks kurā brīdī ir nokritis. Tādas lietas sāk pamanīt, pavadot tur laiku. Tu veido savu perfekto kompozīciju, bet daudz kas ir atkarīgs no gaismas, kas visu laiku mainās. Ja tu pārlieku ilgi domāsi, tā jau būs citur. Tur safočētā materiāla daudzums man ir tiešām milzīgs.
Vai tādēļ radās vēlme veidot izdevumu? Viens no iemesliem.
Jā, un otrs – manuprāt, tas ezers ir to pelnījis. Bieži vien es tur pastaigājos un vēroju savas sajūtas, kurā brīdī man gribas nospiest pogu. Tas vairāk ir tāds…
Meditatīvs process?
Jā, diemžēl vai par laimi. Man nepatīk šis vārds.
Tas ir tāds nesteidzīgs process, ja?
Nesteidzīgs? Protams, vajag nonākt tādā nesteidzīgā prāta stāvoklī, citādi nekas nesanāks.
Un tam jāspēj atvēlēt pietiekoši daudz laika.
Jā, bet laika nekad nepietiek. Vajag spēt, bet tas ir teorētiski. Praktiski – vajag obligāti aizbraukt ik pa laikam, aiziet un sevi nomierināt, un tikai tad sākt kaut ko darīt. Tā ir, jā. Tas ir svarīgi. Tajā pēdējā posmā es vairs nefotografēju cilvēkus, jo es sapratu, ka visi tie, kas tur atbrauc, man diezko neinteresē. Un tagad bija pandēmija. Es vairāk gribu koncentrēties uz dabu. Nesen sāku interesēties par Anselu Adamsu (Ansel Adams), skatīties vairāk videomateriālus par viņu. Man viņš šķiet ļoti iespaidīgs. Ir konceptuālie mākslinieki, kas vairāk strādā ar idejām, un ir tādi kas balsta savus darbus pētījumos, kur tieši pētīšanas process ir svarīgāks par rezultātu. Man liekas, ka tomēr ir svarīgi dziļi apgūt arī tehniskās prasmes.
Bet viens jau neizslēdz otru, vai ne?
Viens neizslēdz otru. Labāk, ja ir abi kopā, bet bieži mākslinieks tomēr nosliecas vairāk uz tehnisko izpildījumu vai tomēr uz filozofiskām pārdomām. Es gribu būt kaut kur pa vidu.
Bet tu jau arī esi pa vidu. Tev ir, piemēram, analogā metode, kuru tu apvieno ar, kā tu teici, lirisku pētniecību.
Jā, lirisku pētniecību. Un tamlīdzīgi. Es aizbraucu, paskatos, vai tur ir kādi jauni koki sakrituši vai kas cits mainījies. Izpētu, kurā ezera pusē es gribu atrasties, reizēm uzkāpju kaut kur.
Bet priekš kam? Kāpēc tieši šis ezers to ir pelnījis? Tāpēc, ka tev viņš ir bijis klātesošs visu mūžu, vai tāpēc, ka viņam, tavuprāt, piemīt kāds īpašs raksturs, kas to atšķir no citiem Latvijas ezeriem? Vai tas viss mitoloģiskais fons?
Esmu bijusi tur bērnībā, svinējusi 18 gadu dzimšanas dienu. Man tur patīk. Es novēroju, kā šis objekts kļūst arvien vairāk tūristu pārņemts. Tas notika manas dzīves laikā. Kad es biju mazāka, Velnezers nevienu īpaši neinteresēja. Tur nebija ne norādes, nedz arī kādas kāpnes uzbūvētas. Tas tur vienkārši bija. Cilvēki zināja, dažreiz brauca cept šašliku. Bet par to nebija izteikti liela interese.
Man šķiet, kas tā ir neatbilstoša vieta šašliku cepšanai. Es izjūtu bijību pret šo ezeru.
Tagad tas ir aizliegts. Es runāju par senākiem laikiem. Šobrīd tas ir dabas liegums, un tas ir pareizi. Tomēr cilvēku plūsma, kas tur tagad nāk, arī nodara pāri ezera ekosistēmai. Tas ir skaidrs – visu laiku kaut kādus benčikus izmet. Es tur vienreiz ieniru un izzvejoju vēl pilnu vīna pudeli .
Un ko tu ar to izdarīji?
Izdzēru. Es apskatījos internetā – pudele maksāja 14 EUR, tā kā nebija slikts.
Varbūt Velnezers tiešām ir kaut kāda domājoša vienība, kas tev dod dāvanas.
Nezinu. Bet tas noteikti ir īpašs ar savu īpatnējo klusumu un dziļumu. Latgalē ir ļoti daudz ezeru, bet tur ir cita atmosfēra.
Vika Eksta. "Novembra rīts, attēls no sērijas "Velnezers"
Atmosfēra ir ļoti āķīgs vārds. Līdzīgi kā vārds “sajūta”, vai ne? Un tad gribas sarunas ietvaros atšifrēt, kas tieši ir tā atmosfēra? Kaut kā dekonstruēt.
Es tieši negribu to sajūtu dekonstruēt. Es varbūt nespēju pati sev to līdz galam dekonstruēt, jo pastāv dažādas mistiskas versijas, kas tur varētu būt bijis. Nezinu, meteors nokritis, piemēram. Pēdējais, ko dzirdēju no kādas ekskursijas vadītājas ir, ka tur ir vārti uz Šambalu, un ka kāda sieviete tur ir bijusi transā trīs dienas. Bet es neesmu iedziļinājusies. Manuprāt, šie ezera apraksti ir postmoderni, jo kopā jaucas folkora ar populāro kultūru, ezotēriku, urbānajām leģendām.
Tā vietā tu vēlies vērot, pētīt un neizdarīt galējus secinājumus, ja?
Es gribu vērot, kā mainās šī ekosistēma. Vērot, kā es tur jūtos, un neteikt, ka tas vai šis nozīmē to vai šo. Nevēlos to sasaistīt ar kaut kādām jaunām, dekonstruējošām, bet patiesībā mitoloģizējošām versijām. Es labāk paklausos, ko citi cilvēki saka.
Bet kā tu skaidro sev to, kas šis ezers ir noturējis tavu uzmanību tik ilgi?
Es sev to neizskaidroju, es nezinu.
Tev viņš vienkārši neapnīk.
Bet ir arī praktiski svarīgi aspekti – tas atrodas tuvu manu vecāku mājām. Līdz ar to man nav pārāk grūti aizbraukt.
Šis, varētu teikt, ir tavs pagaidām ilgstošākais un apjomīgākais projekts.
Tā sanāk. Šeit ir svarīgi regulāri kaut ko darīt. Ne katru dienu, bet ar kaut kādu laika atstarpi. Ir labāk, ja izdodas novērot, kā lietas mainās ilgākā laika perspektīvā. Daudzi fotogrāfi dodas uz citām valstīm fotografēt. Mēģina piekļūt nepieejamām vietām. Mani tas īsti neinteresē. Man patīk tas, pie kā es varu tikt, un patīk skatīties uz to, kas man ir it kā jau pazīstams.
To varētu attiecināt uz lielu daļu tavu projektu.
Tas ir gandrīz viss, ko esmu darījusi.
Nav tā, ka tu izvēlies, teiksim, sēdēt un domāt par kaut kādu eksotisku vietu.
Eksotika kā tēma mākslas darbu radīšanai mani īsti nesaista. Mani interesētu vienkārši aizbraukt uz Atēnām un paskatīties, kā tur ir, atpūsties.
Mākslas radīšana tev izriet no lietām, ar kurām tu pavadi laiku, kas tevī uzsūcas, uzslāņojas, ne no kaut kā, ko tu vēro no malas, ja?
Vajadzīgs ir kaut kas konkrēts, zināms.
Man liekas, ka mana pieeja nekad nav bijusi pārmērīgi konceptuāla, ka vienmēr ir bijis svarīgi, lai būtu interesants attēls. Citkārt man saka, ka esmu uztaisījusi baigi konceptuālo darbu, un es domāju: “Ā, okei, labi.” Patiesībā ir tā, ka tu sāc kaut ko darīt, radīt kaut kādu materiālu, un tikai pēc tam sāc domāt. Nav tā, ka tu vispirms izdomā un tad radi to. Visbiežāk man tā nav. Visbiežāk es kaut ko daru, tad paskatos atpakaļ un izdomāju, kā to labāk noformulēt.
Tātad tev forma nāk pirms koncepcijas?
Varbūt ne visa forma, bet formas pamats noteikti. Pēc tam jau sākas konceptualizēšana. Jo, godīgi sakot, ja pārāk daudz spiež uz to, ka vispirms jābūt konceptam, vienā brīdī var apstāties un nespēt izdarīt vispār neko. Tas sevišķi bīstami studentiem, jo tad viņi netrenējas.
Tāds kā slazds, kas līdz vizualitātei pat neļauj tikt.
Ja nevar pat sākt kaut ko darīt, tas ir baigi bīstami.
Un kā ar studentiem? Tu to novēro arī viņos?
Ar jauniešiem vispār ir citādāk. Viņiem vienkārši gribas kaut ko darīt. Mazliet tā kā man – gribas kaut ko darīt. Ir lietas, ko nevar izdomāt ar prātu. Ir lietas, kas jāizdara ar rokām, jāiemācās iesaistīt citas maņas. Vislabāk ir apvienot darīšanu ar domāšanu.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Tikt galā ar šiem projektiem. Bet es tālu uz priekšu nedomāju, jo man nav tam laika. Uzreiz notiek citas lietas, tiek iegūtas citas pieredzes.
Titulbildē: Vika Eksta, instalējot darbus Cēsu mākslas festivālā, 2021
