Platforma dažādiem izdevniecības eksperimentiem
Saruna ar NoRoutine Books dibinātājiem Vilmu Samuļonīti un Gīti Skudžinsku
Pavisam nesen nāca klajā grāmata “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes”, kuras autore ir Kristīne Krauze-Slucka, Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT ietvaros piešķirtās NoRoutine Books speciālbalvas šīgada ieguvēja.
Kristīnes Krauzes Sluckas grāmata “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes”. Foto: Gytis Skudzinskas
Šis ir ceturtais Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programmas un lietuviešu izdevēju NoRoutine Books sadarbības gads. Ik gadu izdevniecība izvēlas vienu no balvai “Meklējam jaunāko fotogrāfijā!” izvirzītajiem māksliniekiem, kuram piešķir iespēju izdot savu grāmatu. Līdz šim izdevniecība NoRoutine Books izvēlējusies četrus māksliniekus no Latvijas: Ievu Balodi (2016), Madaru Gritāni (2018), Reini Lismani (2019), un šogad – Kristīni Krauzi-Slucku. Arterritory piedāvā īsu sarunu ar NoRoutine Books dibinātājiem Vilmu Samuļonīti (Vilma Samulionytė) un Gīti Skudžinsku (Gytis Skudžinskas) – par konkursu un par to, ko nozīmē vadīt eksperimentālu foto grāmatu izdevniecību.
Kristīnes Krauzes Sluckas grāmata “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes”. Foto: Gytis Skudzinskas
Īsumā pastāstiet, kad un kā dibinājāt NoRoutine Books.
Savu darbību sākām 2014. gadā, un toreiz vēl nesaucāmies par NoRoutine Books un nebijām izdevēji – bet Gītis izstādīja savu darbu sēriju “Albums”. Izstādei bija katalogs. Izstādē bija fotogrāfijas, kuras Gītis bija iegādājies lietotu mantu tirdziņos, un tās bija izliktas apskatei tā, lai būtu redzama tikai bildes aizmugure – veltījums vai datums, vai vieta, kur tā uzņemta, utt. No šiem attēliem viņš veidoja arī kolāžas, kuras izstādīja muzeja vitrīnās.
Mums šķita, ka būtu interesanti izgatavot katalogu tā, lai tas kļūtu par izstādes turpinājumu. Mēs nopietni strādājām pie kataloga dizaina, izvēlējāmies tam japāņu iesējumu, dubulti locītas lapas, ieguldījām daudz roku darba. Uz vāka bija oriģināls lāzergriezts attēls, katalogs bija iesiets ar rokām, un tā tālāk.
Ar šo pirmo izdevumu guvām panākumus Arlas grāmatu balvas konkursā – iekļuvām īsajā sarakstā. Mēs bijām ārkārtīgi priecīgi. Mūs ļoti aizrāva grāmatas veidošanas process, tāpēc sākām domāt par iespēju tam pievērsties visā nopietnībā. Tad “nokristījām” savu izdevniecību par NoRoutine Books, jo kopā ar manu māsu jau bijām dibinājuši organizāciju, kas nodarbojās ar dažādiem kultūras pasākumiem, un tās nosaukums bija Nerutina. Un tā 2014. gadā radās šāda platforma dažādiem izdevniecības eksperimentiem. Veidojot grāmatas noformējumu, mēs cieši sadarbojamies ar mākslinieku, lai grāmatas ārējais veidols atbilstu tās saturam.
Galerija “Vitrina”, Londona, 2018. Foto: Gytis Skudzinskas
Ar ko nodarbojas jūsu izdevniecība?
Mēs strādājam ar mākslas projektiem, kurus varam izdot netradicionālā formā. Mēs meklējam veidus, kā izvērst konkrētu projektu un papildināt grāmatu izdošanas praksi kopumā. Vienalga, vai tas ir vizuālās dzejas vai laikmetīgās mākslas projekts – mums jāredz iespēja no tā uzbūvēt grāmatu, kas tam piešķirs jaunu formu.
Tā notika arī ar visām četrām latviešu grāmatām, kuras līdz šim esam izdevuši. Protams, mēs aplūkojam visus konkursam izvēlētos kandidātus – labu projektu ir daudz, bet daži no tiem nevar kļūt par grāmatu, vai arī var kļūt par “normālu” grāmatu.
NoRoutine Books Lietuvas Nacionālajā mākslas galerijā, 2019. Foto: Gytis Skudzinskas
Jūs jau četrus gadus sadarbojaties ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli. Tās ietvaros jūs piešķirat NoRoutine Books balvu. Kā radās doma par šo balvu un kā šo ideju īstenojāt?
Patiesību sakot, Rīgas Fotogrāfijas biennāle uzrunāja mūs. Organizējot pirmo biennāli, Inga [Brūvere – Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmas vadītāja – Red.] atbrauca uz Viļņu un uzaicināja mūs piedalīties balvas “Meklējam jaunāko fotogrāfijā!” žūrijā. Tolaik jau bijām izdevuši dažas grāmatas un mums likās, ka būtu interesanti strādāt arī ar ārzemju māksliniekiem. Mēs pazīstam Lietuvas mākslu un zinām, kuru mākslinieku grāmatas varam izdot. Mēs vienkārši viņiem to piedāvājam un viņi par to, protams, ļoti priecājas. Sākām prātot, kā būtu sadarboties ar kādu ārzemju mākslinieku, un tad nāca Inga ar piedāvājumu piedalīties konkursa žūrijā. Mēs teicām – Inga, mēs izdosim viena mākslinieka grāmatu, bet gribam izvēlēties starp visiem kandidātiem, un mūsu izvēlētais mākslinieks, iespējams, nebūs konkursa balvas ieguvējs.
Darbojoties žūrijā kopā ar citiem, bieži nākas pieņemt kompromisu, jo, protams, gadās, ka tas, kas patīk tev, patiešām nepatīk kādam citam. Mēs bijām ļoti priecīgi, ka varam paši, ne ar vienu nestrīdoties, izvēlēties savu mākslinieku. Mūsu pirmā izvēle bija Ieva Balode un viņas “Neredzamie attēli”. Lielisks, lielisks izdevums – nu jau pilnībā izpārdots!
Tā bija ļoti laba sadarbība. Secinājām, ka ar pirmo izvēli mums ir ļoti veicies, tātad ir vērts mēģināt atkal. Nākamā bija Madara Gritāne, tad Reinis Lismanis, un šogad tā ir Kristīne Krauze-Slucka.
Mēs uz katru darbu skatāmies ar domu par to, kā to izdosim. Finālam izvēlētie darbi lieliski izskatās izstādē, vai veido labu stāstu, bet mums lineārs stāstījums ne vienmēr liekas sevišķi interesants. Ir daudz interesantāk, ja cilvēks izmanto foto materiālu, lai izteiktu ideju, par kuru vēlas runāt.
Kristīnes Krauzes Sluckas grāmata “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes”. Foto: Gytis Skudzinskas
Pastāstiet par jauno grāmatu, kuru tikko laidāt klajā – Kristīnes Krauzes-Sluckas “Materiālā visuma vibrācijām”. Kāpēc izvēlējāties savai balvai tieši viņas darbu, un kas šajā izdevumā ir īpašs?
Viņa izmanto foto materiālus, taču rada ļoti abstraktus darbus, kuri vedina uz domām par astronomiju, zvaigznēm, debesīm, arī mikroskopisko pasauli, kuru ieraugām ar lupas palīdzību. Tekstā daudz uzmanības pievērsts ekoloģijai, tam, uz ko virzāmies, tāpēc to lasot jāsāk domāt par globālām problēmām. Tas nav didaktiskas formas aizrādījums – “Cilvēki, nepiesārņojiet mūsu planētu!” –, tomēr šī doma gluži mierīgi ielavās prātā, un man tas patīk. Man patīk, ka darbs neuzspiež skatītājam cietsirdīgas ainas, bet gan lēni aizved pie pārdomām par to, kas ir svarīgs.
Grāmatai izvēlējāmies leporello locījumu. Secību daļēji veidoja Kristīne, daļēji mēs, un Gītis izdomāja attēlu dinamisko peldējumu. Leporello iesējumu izvēlējāmies kā atsauci uz pastkaršu komplektiem – foto suvenīriem, kuros agrāk mēdza iemūžināt, piemēram, pilsētas. Arī tie bija leporello locījumi, tikai no atsevišķi noplēšamām pastkartēm. Kristīne savos darbos runā par neatgriezeniskām lietām, un arī analogā fotogrāfija pamazām izzūd, tāpēc arī šis izdevums savā ziņā ir suvenīrs. Nonākot pie teksta gan nākas griezties atpakaļ, jo, lai izlasītu tekstu no sākuma, viss ir pilnībā jāatloka.
Kristīne vēlējās, lai grāmatas vāks būtu taktils, tāpēc izvēlējāmies “Plike” papīru, kura virsma līdzinās plastmasai vai gumijai. Teksts uz vāka drukāts sietspiedes tehnikā, te sadarbojāmies ar citu studiju. Un tā galu galā mums bija bloks un vāki un mēs savā studijā to visu salīmējām kopā. Pēdējos darbus vienmēr darām paši.
NoRoutine Books stends Viļņas mākslas meses ietvaros, 2018. Foto: Gytis Skudzinskas
Pie kādiem citiem projektiem pašlaik strādājat, un kādi ir jūsu nākotnes plāni?
Kad sākās pirmā karantīna, mēs sapratām, ka cilvēki būs spiesti sēdēt pie saviem ekrāniem un garlaikoties, tāpēc nolēmām izziņot atklātu atlasi. [Šajā gadījumā] nebija svarīgi, no kurienes ir autors, un mēs izsludinājām “Empty Pages” – “tukšās lapas”. Paziņojumu publicējām Printed Matter tīmekļa vietnē, viņi ļoti laipni piekrita izreklamēt šo atklāto konkursu. Finālā iekļuva trīs mākslinieki un mēs nespējām izvēlēties vienu uzvarētāju. Tāpēc nopauzējām un pārskatījām savas finanses, un tagad palēnām izdodam visus trīs. Divas grāmatas jau ir gatavas. Vēl atlikusi trešā, kuras autore ir Barbara Pīrsola (Barbara Pearsall). Materiāls jau gaida, tagad tikai jāķeras pie tā kārtošanas.
Vēl strādājam pie neliela iespieddarba, kura autors ir Valentīns Odnovjuns (Valentyn Odnoviun), ukraiņu fotogrāfs, kurš dzīvo Lietuvā un identificējas kā lietuviešu mākslinieks. Domājām arī par sadarbību ar kādu kanādiešu autoru, bet mūsu plānos nopietni iejaucās Covid, tāpēc nezinām, vai tā būs iespējama. Mēs viņu aicinājām uz Lietuvu, bet slēgto robežu dēļ viņš nav varējis atbraukt. Būtu jauki aizbraukt uz kādu grāmatu tirgu, jo izdotie darbi krājas kaudzē un – nezinu, laikam taču būs vajadzīgas papildu noliktavas telpas.
Foto: Gytis Skudzinskas
