Citādi spēles noteikumi
Intervija ar kuratori, Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmas vadītāju Ingu Brūveri
Divas aktīvākās mākslas un kultūras notikumu sezonas Rīgā ierasti bijušas pavasaris un rudens, taču 2020. gads, kā zināms, ieviesis pārmaiņas teju ikkatra pasaules iedzīvotāja privātajā un publiskajā dzīvē. Arī izstāžu kalendārs piedzīvojis pēdējā brīža korekcijas – dažu ekspozīciju norisi pārceļot “uz vēlāku”, savukārt citus pasākumus izkliedējot ilgākā laika periodā. Šādi ārējie apstākļi ietekmējuši arī trešās Rīgas Fotogrāfijas biennāles (RFB) norisi, kuras izstādes un izglītības programma apmeklētājiem šogad pieejama no 29. maija līdz pat 8. novembrim un aptver gan vairāku mākslinieku personālizstādes, gan starptautiskus un ambiciozus grupas projektus. 11. septembrī izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” tika atklāta RFB centrālā ekspozīcija, biennāles vadītājas Ingas Brūveres un norvēģu mākslinieces Marīe Šēvoldas (Marie Sjovold) kūrētā izstāde “Ekrāna ēra II: Ainava”. To iespējams uztvert kā otro sēriju 2018. gadā aizsāktajam izstāžu ciklam, kura uzmanības centrā ir posthumānā laikmeta sabiedrības attieksme pret apkārt notiekošajām parādībām, tostarp iedziļināšanās pasaules vēsturē un interpretējošu risinājumu piedāvāšana.
Šajā izstādē dalībai aicināti kopumā desmit mākslinieki no Baltijas un Ziemeļvalstīm, kuri tiešā vai pat tīri asociatīvā līmenī nodarbojas ar apkārtesošās telpas (ainavas) rekonstrukciju. Kā raksta izstādes teksta autore Aiga Dzalbe: “Rēķinoties, ka ainavas jeb vides, tāpat kā jebkuras citas šo laiku informācijas uztveres izmaiņas kā nieku pārvar ģeogrāfiskus ierobežojumus.” Tik tiešām, laiks, kad ainava tika uztverta divējādi – kā redzeslokā esošo Zemes virsmas elementu kopums (definīcija pieejama: wikipedia.org/wiki/Ainava) vai mākslas darbs, kurā niansēti atveidota daba, lauki, meži, marīna, urbānā un pat rūpnieciskā vide – ir pagājis, un jēdziena skaidrojumā aktualizējusies arī digitālās vides esamība un vieta cilvēces uztveres kartē.
Tāpat aizvien mainīga ir fotogrāfijas nozīme kā vizuālās mākslas, tā ikdienas patēriņa kontekstā. Tieša šajā jautājumā ir Rīgas Fotogrāfijas biennāles izveidotāja un programmas vadītāja, kuratore Inga Brūvere, kas norāda, ka ikvienam autoram primāri jāapzina savs darbības lauks un attiecīgi jāizprot tā piederība kopējai vizuālās mākslas ainavai.
Kā šis Covid laiks ir ietekmējis Fotogrāfijas biennāles norisi? Šķiet, ka notikums ir “izstieptāks” nekā ierasti.
Protams, ka ietekme ir jūtama. Biennāles norise bija plānota no aprīļa līdz jūnijam. Sakarā ar Covid tā tika pārcelta un sanākusi garāka – no maija beigām līdz novembra sākumam. Piemēram, Toma Harjo personālizstāde “Izredzes” galerijā Alma, somu mākslinieku izstāde “Transformācija X 2” Cēsu izstāžu namā un starptautiskā grupas izstāde Wunderkammer Latvijas Fotogrāfijas muzejā jau ir noslēgušās. Savukārt grupas izstāde “Par fotogrāfiskām būtnēm” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tiks atklāta tikai oktobra sākumā. Bet tomēr varam būt ļoti apmierināti, ka ir izdevies saglabāt pilnu programmu, kas turklāt notiek klātienē. Tikai daži izglītības programmas pasākumi ir pārcelti digitālajā vidē.
Rīgas mākslas telpā šobrīd skatāma izstāde “Ekrāna ēra II: Ainava”, kas ir biennāles centrālais notikums un kurā piedalās desmit mākslinieki no vairākām valstīm. Kā tapa izstādes koncepcija un kā notika mākslinieku atlase?
Izstāde “Ekrāna ēra II: Ainava” ir turpinājums 2018. gadā aizsāktai sērijai par tehnoloģiju ietekmi uz mūsdienu cilvēka un sabiedrības attīstību. Plašākā kultūras perspektīvā skatoties, mēs darbojamies post-humānisma ietvaros, atrodoties situācijā, kur cilvēks saplūst ar tehnoloģijām. Kas mēs esam šodien? Kā ir mainījusies mūsu attieksme pret lietām digitālā laikmeta ietvaros? Kā tik ierastas vērtības, kas saistītas ar cilvēciskumu, sadzīvo ar tehnoloģiju ietekmi? Kā tēlotājmākslai tik raksturīgi žanri kā portrets, ainava un klusā daba tiek apskatītas jaunajā laikmetā – ekrāna ērā?
Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra II. Ainava’’. Marena Dagnija Jūella (Maren Dagny Juell) ‘‘Elastīgs grafiks‘’’. VR instalācija 2019. Foto: Kristīne Madjare
2018. gadā skatītājiem tika piedāvāta pirmā daļa “Pašportrets”. Šogad – “Ainava”. Pie izstādes koncepcijas un autoru atlases strādāju kopā ar līdzkuratori Marīu Šēvoldu, kas pati ir māksliniece un strādā fotogrāfijas medijā. Protams, ka, sākot darbu pie mākslinieku atlases, mums jau bija skaidra izstādes ideja un struktūras attīstības virziens, tomēr, manuprāt, kuratoram ir jābūt atvērtam darba procesā ieraudzīt kaut ko iepriekš neprognozētu – meklēt kaut ko jaunu. Citādāk process būtu garlaicīgs. Mani aizrauj ne tikai jaunu vārdu un darbu atrašana, bet arī izstādes idejas struktūras uzbūve/koncepcijas līmeņu veidošana. Protams, kuratoriem ir savi mīluļi, ar kuriem strādā ilgtermiņā. Piemēram, izstādē “Ainava” piedalās igauņu mākslinieki Kristina Olleka (Kristina Ollek) un Kerts Vīarts (Kert Viiart), kuru darbi tika izstādīti arī “Ekrāna ēra I: Pašportrets”. Man personīgi ļoti patīk tas, ko viņi dara un šķita, ka tā būtu arī savveida saikne starp “Ekrāna ēra I” un “Ekrāna ēra II”. Tomēr, manuprāt, biennāles formāts diktē to, ka katru reizi ir jāpiedāvā kaut ko jaunu.
Kristina Olleka un Kerts Vīarts (Kristina Ollek & Kert Viart). EXHIBIT_ONSCROLL (pieejama tiešsaistē), 2017/2020
Vai izstādes fokuss apzināti veidots, balstoties Ziemeļvalstu mākslinieku daiļradē?
Darba procesa sākumā bija doma fokusēties uz Eiropas reģionu, bet atlases rezultātā, kad no vairāk kā sešdesmit māksliniekiem tika atlasīti desmit, mums pašām bija pārsteigums, ka izveidojas izteikta Baltijas un Ziemeļvalstu reģiona aina. Iespējams, ka te savu lomu nospēlēja arī izteikta ainavas tematikas klātbūtne Ziemeļvalstu mākslā. Kaut gan konceptuāli ainava tika skatīta plašākā kontekstā.
Vai, izņemot stāstu par ainavu, ir kāds izteikts kopsaucējs, kas tieši caur izstādes ietvaros redzamajiem darbiem tuvina šos māksliniekus?
Akcents tika likts uz tehnoloģiju ietekmi, apskatot tēmu “ainava”. Vēsturiski fotogrāfijas loma bija fiksēt, dokumentēt apkārt notiekošo. Tā līdz mums nonāca laikmeta liecinieki. Virtuālo tehnoloģiju attīstības laikmetā fotogrāfija – attēls ieiet jaunā attīstības posmā. Izstādē vēlējāmies, pirmkārt, papētīt izmaiņas mūsdienu cilvēku attiecībās ar ainavu – vidi. Un, otrkārt, uzdod jautājumu – kādu laikmeta liecību mēs atstāsim nākamajām paaudzēm?
Personīgi mani ne tik daudz interesē pašas tehnoloģijas, cik tas, kā tās iespaido cilvēka domāšanu, attiecības, attīstību. Tehnoloģiju izmantojuma iespējas ir neierobežojamas. To var arī redzēt izstādē – video, manipulācijas ar attēlu, skaņas instalācija utt. Tā ir ainava – vide, kuru mēs veidojām, jautājums – kāpēc? Dažiem tā ir tikai spēlēšanas ar tehnoloģijām, bet dažiem, iespējams, slēpšanās no realitātes.
Attēls tehnoloģiju kontekstā var tikt uztverts kā laika liecība.
Jā. Mēs šobrīd skatām to kā šī laika liecību. Bet – vai ekrāna ēras attēli spēs būt liecības ārpus šodienas konteksta? Citiem vārdiem – vai tie pēc laika sniegs priekšstatu par šodienu, kad konteksts aizies nebūtībā?
Bet jautājums, cik ļoti nākamās paaudzes interesēs iedziļināšanās pagātnes notikumos, jo šie cilvēki paši būs uzauguši un attīstījušies līdz ar tehnoloģijām.
Tas arī ir labs jautājums. Un vēl – vai vispār būs iespējams saglabāt šodienas liecības, kas pastāv interneta vidē. Varbūt nākamajām paaudzēm pēc simt gadiem nebūs saglabājušās liecības par šo laiku, un viņi domās, ka ir pirmie Zemes iedzīvotāji. Tas man tiešām šķiet interesanti, taču vēlreiz uzsvēršu, ka aizraujošāk par pašu ņemšanos ar tehnoloģiju mani interesē tas, ko tehnoloģijas nodara mūsu smadzenēm, domāšanas veidam. Jau tagad mums patīk komunicēt zīmju valodā, un tās ir šī procesa sekas.
Būs tehnoloģiju attīstības kulminācija, bet pēc tās, iespējams, process virzīsies atpakaļgaitā.
Iespējams. Tāpēc ir interesanti vērot šo attīstību. Vai norietu… 2022. gadā mums vajadzētu noslēgt aizsākto ekrāna ēras sēriju ar tēmu “Klusā daba”. Līdz šim gan bija šaubas, cik aktuāla tā ir. Kaut gan… liekas, ka pandemic image piedāvājuma kontekstā aktualizējas arī klusās dabas žanrs. Katrā ziņā pašizolācijas laikā pamanīju, ka sāku pievērst īpašu uzmanību priekšmetu izvietojumam telpā – bija vēlēšanas pēc zināma laika radīt jaunas kompozīcijas. (Smejas)
Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra II_ Ainava’’. Santa France no sērijas ‘’Interjeri’’. 2016 – turpinās. Foto: Kristīne Madjare
Arī nozīmju pārnesumi ļoti sasaistās ar ainavas koncepciju.
Jā, bet klusā daba man personīgi šķiet tāda intīmāka tēma. Kaut gan… kā uz to skatās.
Šajā izstādē ir daudz ekrānu, video un pat skaņas instalācija – mediji, kuri it kā neiederas fotogrāfijas notikuma kontekstā. Tādēļ man uzreiz rodas jautājums, kāpēc auditorijai ir vieglāk uztvert to, ka, piemēram, video var būt daļa no šīs ekspozīcijas, bet, piemēram, ieraugot instalāciju, attieksme uzreiz ir distancēta? Vai tas saistās ar stereotipisku domāšanas veidu?
Grūti pateikt, jo... kas gan ir stereotips? Atceros, kad 2014. gadā gatavoju Rīgas Fotomēneša centrālo notikumu “Viewfinders. Baltijas un Ziemeļvalstu laikmetīgā fotogrāfija”, vietējie fotogrāfi bija sašutuši, ka rādu video darbus: “Tā taču nav fotogrāfija!” Mēs varam uztvert tikai to informāciju, kurai mūsu informatīvā telpa ir gatava. Cits jautājums, ka vienmēr pastāv iespēja uzzināt un izprast ko jaunu. Māksla ir iztēles pasaule. Runājot par mākslinieka Sveina Fannara Juhanssona (Sveinn Fannar Johannsson) skaņas instalāciju, kas ir apskatāma izstāde, tā ir par attēlu - fotogrāfiju tekstuālā izpildījumā. Skaņa arī ir viens no ekrāna ēras instrumentiem. Tehnoloģijas dod iespēju mums uzņemt/uztvert informāciju caur dzirdi un pašiem izveidot attēlu. Ja radām to digitālajā vidē, kāpēc nevaram to darīt iztēlē?
Un, iespējams, pat uzburt konkrētāku vīziju nekā redzot reālo attēlu.
Jā! Katrā ziņā tas ir izaicinājums – vēstījums tiek nodots tekstuālā formā un mūsu iztēle projicē attēlu.
Sajūtu līmenī tas pat savā veidā šķiet kā atgriešanās pie tradīcijas.
Tas ir gluži kā lasot grāmatu – kad arī tiek uzburti attēli, ainas. Man vispār ļoti patīk teksti. Kopš bērnības ap mani bijis daudz grāmatu un lasīšana bija pašsaprotama lieta. Varbūt tāpēc arī šis darbs mani uzreiz uzrunāja. Mākslas izpausmes veidi nepārtraukti attīstās. Arī fotogrāfija, kļūstot par vienu no vizuālās mākslas medijiem, ir pakļauta transformācijai un interpretācijai. Kad pirms gandrīz desmit gadiem sāku strādāt ar fotogrāfiju kā vizuālās mākslas mediju, Latvijā joprojām pastāvēja jautājums – vai fotogrāfija ir māksla? Desmit gadu laikā ir izdarīts daudz, bet šobrīd, manuprāt, atkal esam nonākuši citā galējībā, ka jebkura fotogrāfija tiek uzskatīta par mākslu (Smejas). Māksla nav medijs, bet gan mesidžs, un tās jēga slēpjas tajā, ko autors vēlas pateikt un kā viņš to nodod. Arī laikmetīgumu nenosaka ambicioza “tēmēšana” vai super tehnoloģiju izmantošana. Diemžēl izglītība šajā jomā Latvijā joprojām klibo. Mūsu kaimiņvalstīs – gan Igaunijā, gan Lietuvā mākslas akadēmijas piedāvā apgūt fotogrāfiju kā vienu no vizuālās mākslas medijiem.
Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra II. Ainava’’. Tuomo Rainio ‘’Datu kritums (Seljalandsfoss)’’. Digitāls video, HD 2013. Foto: Kristīne Madjare
Bet tas, protams, nenozīmē strādāšanu tikai ar foto attēlu...
Šodien nevar izolēt vai skatīt kādu no medijiem ārpus kopējās vizuālās mākslas konteksta, jo robežas jau labu laiku ir izplūdušas. Var tikai fokusēt vizuālās mākslas kartē – piemēram, fotogrāfiju, tēlniecību vai glezniecību, kuru robežas fokusa ietekmē pārklāsies. Piemēram, Katja Novickova (Katja Novitskova). Viņas darbus var izstādīt gan Fotogrāfijas biennālē, gan Tēlniecības kvadriennālē.
Bet vai vispār ir nepieciešamība fokusēties uz atsevišķām nozarēm?
Labs jautājums. Fokusēšana dod iespēju padziļināti skatīt kādu no procesiem. Analizēt tos vairākos līmeņos. Runājot par fotogrāfiju, pirmkārt, attēlu kultūra šobrīd ir ļoti aktuāla, otrkārt, izglītības trūkums Latvijā vēl vairāk rada nepieciešamību pēc šāda veida fokusa.
Kā to, tavuprāt, var iemācīties – saprast, ka tā ir māksla, ar ko tu (kā autors) nodarbojies?
(Smejas) Jā, tas ir labs jautājums – kā lai nonāk pie tās apziņas. Es nezinu!
Pirmkārt, ir jābūt izglītības iespējām attiecīgajā nozarē. Apziņu veido zināšanas, pieredze, vēlme uzzināt jaunu un attīstība.
Jau minēji, ka gan Lietuvas, gan Igaunijas mākslas akadēmijās ir iespēja izzināt fotogrāfijas mediju. Kā tu skaties uz Latvijas izglītības institūciju interesi integrēt šo jomu savā profilā?
Ja nemaldos, Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur nevar apgūt fotogrāfiju kā vienu no vizuālās mākslas medijiem. Tas, protams, iespaido vizuālo mākslu kopumā. Cik saprotu, Latvijas Mākslas akadēmijā, Vizuālās komunikācijas nodaļā kaut ko no tā māca, bet nav iespējas studēt fotogrāfiju kā atsevišķu jomu. Pārsteidzoši, jo šis ir laiks, kad attēla kultūrai ir īpaši nozīmīga loma gan ikdienas komunikācijā, gan laikmetīgās mākslas procesos un attīstībā.
Es gribētu uzsvērt – vizuālas mākslas medijs! Prast strādāt ar fotokameru, veidot foto kolāžas vai apgūt sēriju veidošanu vēl nav māksla. Māksla nav tikai tehnikas apgūšana, bet gan domāšana. Tehnika ir tikai līdzeklis tā īstenošanai. Jāatzīmē gan, ka Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir uzsākusi sadarbību ar Latvijas Mākslas akadēmijas kuratoru programmu, un NEXT 2021 programmas ietvaros būs redzams pirmais rezultāts.
Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra II. Ainava’’. Tuomo Rainio ‘’Živernī (konvolūcija)’’. Digitāls video, HD 2016. Foto: Kristīne Madjare
Turpinot sarunu par izpratnes veicināšanu – mēs pieskārāmies tam, ka kuratora uzdevums ir sniegt kontekstu. Bet cik svarīgs ir izglītojošais aspekts jeb sabiedrības intereses veidošana?
Protams, ka tas ir būtisks aspekts. Kurators kā jebkura radoša personība rada produktu, kas veicina intelektuālās, garīgas telpas attīstību. Līdz ar to arī sabiedrības attīstību. Protams, tas nenotiek vienas dienas laikā. Katra izstāde, projekts ar jaunu skatījumu gan paplašina sabiedrības informatīvo telpu, gan ilgtermiņā veicina tās attīstību.
Fotogrāfija ir salīdzinoši jauns vizuālās mākslas medijs, un svarīgi - demokrātisks – vismaz kameru un telefonu līmenī. Savā ziņā tas sniedz iespēju izmantot sevi kā “ceļvedi” mākslas pasaulē. Atsaucoties, piemēram, uz izstādē skatāmo somu mākslinieka Tuomo Rainio video darbu “Živernī (konvolūcija)”, kurā mākslinieks, iedvesmojoties no franču impresionista Kloda Monē (Claude Monet) darbiem, izmantojot digitālā laikmeta iespējas, rada laikmetīgās mākslas darbu, kam ir arī vēsturiski izglītojoša nozīme. Varbūt daži skatītāji tieši caur šo digitālo darbu pirmo reizi iepazīs impresionisma glezniecības mantojumu.
Inga Brūvere. Foto: Krišjānis Drēviņš
