Fotogrāfijas arheoloģija
Intervija ar Martu Pšibilo
Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmas ietvaros līdz 19. septembrim Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma iztāde “Ja tu mani aizmirstu”, kuras pamatā ir Varšavas Fotogrāfijas arheoloģijas fonda kolekcija. Fonda pārstāve Marta Pšibilo (Marta Przybylo, PL) šodien, 10. septembrī pulksten 17:00 sniegs lekciju tiešsaistē, kurā pastāstīs vairāk par institūcijas darbību. Arterritory.com aicināja Martu uz sarunu, lai noskaidrotu vairāk par gaidāmo lekciju, izstādi un fonda darbību.
Pastāstiet nedaudz par Fotogrāfijas Arheoloģijas fondu (Archeology of Photography Foundation) un tā vēsturi – kā radās ideja izveidot šo institūciju? Kādi ir fonda mērķi?
Ideja par fonda veidošanu radās no nepieciešamības padarīt pieejamus fotogrāfijas arhīvus ar uzsvaru uz poļu sieviešu fotogrāfu un fotožurnālistu darbiem. 2008. gadā Karolina Zembiņska-Levandovska (Karolina Ziębińska-Lewandowska) un Karolina Puhala-Rojeka (Karolina Puchała-Rojek), fonda līdzdibinātājas, strādāja pie izstādes She-documentalists: Polish Women Photographers of the 20th Century, kas tika organizēta Nacionālajā galerijā Zachęta Varšavā. Izstādē viņas prezentēja 50 autoru radītās laikmetīgas un vēsturiskas fotogrāfijas. Daudzas no tām tika eksponētas pirmo reizi. Izstādes sagatavošanas process lika ielūkoties daudzos aizmirstos arhīvos, un viņas saprata, cik nepieejami ir daudzu mazāk pazīstamu autoru darbi – daļa no arhīviem palikuši privātā īpašumā, tie pieder mantiniekiem, ģimenei vai draugiem. Daudzi no kolekciju īpašniekiem no vienas puses nezina, kā pareizi rūpēties par darbiem, bet vienlaikus ir arī emocionāli piesaistīti šiem arhīviem. Šo pretrunu dēļ nekas dižs ar šīm fotogrāfijām gadu gaitā nenotiek. Tādējādi organizācija, kas, sadarbojoties ar kolekciju īpašniekiem, reprezentētu daudzus prominentus poļu fotogrāfus, ir tiešām nepieciešama.
Varšavas Fotogrāfijas arheoloģijas fonda arhīvs. Foto: Jan Anderman
Vienpadsmit gadu laikā esam digitalizējuši un padarījuši pieejamus tiešsaistē 68 0000 objektus no vairāk kā divpadsmit arhīviem. Esam laimīgi, ka jau ilgāk par desmitgadi esam spējuši noturēties un būt aktīvi, popularizējot fotogrāfijas arhīvus.
Kā saprast terminu “arheoloģija” fotogrāfijas kontekstā?
Fonda moto jau no paša sākuma ir bijis Ježija Levčiņska (Jerzy Lewczyński) citāts: “Lietoju terminu “fotogrāfijas arheoloģija”, lai raksturotu darbības, kas palīdz atklāt, pētīt un komentēt notikumus, faktus un situācijas, kas notikuši iepriekš, tā sauktajā, fotogrāfiskajā vēsturē.” Savā radošajā praksē Levčiņskis nostiprināja atrastu un amatieru fotogrāfijas nozīmi, kam šķietami nav mākslinieciskas nozīmes. Bez tā, ka fonds rūpējas, lai arhīvi tiktu labi saglabāti, mēs vēlamies tos atvērt jaunām interpretācijām – arī prezentējot tos laikmetīgās mākslas kontekstā. Dažkārt rezultātā mainās akcenti un uzmanība tiek vērsta tēmām un jautājumiem, kas pirms tam uzskatīti par margināliem. Procesā esam atklājuši arī līdz šim nezināmus autorus, un viņu vārdi pēc tam ierakstīti mākslas kanonā. Šajā kontekstā “fotogrāfijas arheoloģijas” stratēģija palīdz izgaismot mikro-vēstures, kas ietekmē mūsu izpratni par būtiskiem vēsturiskiem vai mākslinieciskiem fenomeniem.
Foto: Daniel Frymark
Fotogrāfijas arheologs ir uzmanīgs vērotājs, kas skatās uz attēla saturu – ne tikai tā kodolu, bet arī tā perifēriju, detaļām fonā, drēbēm, arhitektūru, rūpīgi iedziļinoties arī šķietami neinteresantos elementos. Fotogrāfijas arheologs uzdod daudz jautājumu, kas bieži paliek neatbildēti, bet ir atvērti jaunām interpretācijām. Viņiem fotogrāfijas izdrukas vai negatīva materialitāte ir ļoti būtiska. Tas, kā izdruka ir saglabājusies, kas tai otrā pusē uzrakstīts, sudraba atspīdums un visa cita materiāla informācija – tas viss var palīdzēt reproducēt kontekstu, kādā fotogrāfija tika uzņemta, un tāpat arī fiziskās izdrukas vēsturi. Fotogrāfijas arheologa mērķis ir rekonstruēt stāstu no fragmentiem, salīdzinot dažādas izdrukas, negatīvus, kontaktu kopijas, informāciju par dokumentiem.
Vai varat minēt citas institūcijas, kas, jūsuprāt, strādā ar arhīviem un fotogrāfiju interesantos veidos?
Ir daudz institūciju, kas ar to nodarbojas. Iespējams, būtu būtiski arī uzsvērt to, ka darbs, ko darām fondā, ir arī daļa no daudzu citu publisku kultūras institūciju, piemēram, muzeju mērķiem un uzdevumiem.
Viena no šādām institūcijām, kas noteikti jāpiemin, ir Arābu attēlu fonds (AAF, Arab Image Foundation), kas ir darbojies kopš 1997. gada. Izvēlējos to kā piemēru, ko izcelt, jo tas atrodas Beirūtā, un nesenais sprādziens AAF ir radījis lielus zaudējumus, viņiem šobrīd ļoti nepieciešams finansiāls atbalsts. AAF ir institūcija, kas dzima ar mērķi savienot mākslu, kritisko teoriju un akadēmisku praksi. Šī pieeja ir ļoti tuva mūsējai.
AAF kolekcijā ir vairāk kā 500 000 fotogrāfisku objektu – tos uzņēmuši gan amatieri, gan profesionāli fotogrāfi no Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfrikas un arābu diasporas, – laikposmā no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām.
Fonds ir izdevis vairākas grāmatas. Vairākas no tām guvušas starptautiskus panākumus. 2016. gadā grāmata Wojciech Zamecznik: Photo-graphics saņēma Paris Photo-Aperture Foundation balvu. Kāpēc, jūsprāt,mūsdienās joprojām ir svarīgi izdot fiziski taustāmas, drukātas grāmatas?
Šis ir sarežģīts jautājums, kam var pievērsties ļoti vienkāršā veidā, un tāpat var arī uzrakstīt doktora disertāciju. Centīšos atbildēt vienkārši.
Kā izdevniecība esam publicējuši ļoti daudz dažāda veida grāmatu – ne tikai monogrāfijas un izpētes darbus par dažādiem māksliniekiem, par kuru arhīviem mēs rūpējamies, bet arī fotogrāmatas, katalogus nelielām izstādēm un izdevumus, kas, drīzāk, jālasa, nevis tikai jāskatās.
Mums ir svarīgi, ka katrai grāmatai, ko laižam klajā, ir pievienotā vērtība, kas palīdz attīstīt izpētes darbu par fotogrāfiju Polijā, ka tā prezentē jaunu informāciju, ka tajā iekļautas fotogrāfijas, kas iepriekš nebija zināmas vai tās nav bijis iespējams analizēt, ka tā mēģina saprast vai pievērsties jau zināmām lietām no pavisam negaidīta skatpunkta. Strādājot ar grāmatu izdevniecību, tā ir mūsu vislielākā motivācija. Lielāko daļu mūsu grāmatu bija iespējams izdot pateicoties stipendijām un ziedojumiem, tāpēc, kaut ko veidojot, mēs parasti nefokusējamies uz komerciāliem un finansiāliem apsvērumiem. Lai gan, protams, ir svarīgi, ka grāmatu pērk un ka mēs sasniedzam maksimāli plašu loku cilvēku.
Mums ir holistiska pieeja grāmatām un, tādējādi, pievēršam lielu uzmanību grafiskajam dizainam un tam, kā attēli tiek sagatavoti drukai.
Skats no izstādes "Poland for export". Foto: Anna Zagrodzka
Fonds ir iepriekš atvēris savu arhīvu sadarbībai ar mūsdienu māksliniekiem. Kā tas notika? Vai varat pastāstīt par šiem projektiem?
Jau no pašiem fonda pirmsākumiem esam iesaistījušies aktivitātēs, kas balstītas uz sadarbību ar laikmetīgiem māksliniekiem – viņi ir daļa no projekta, kas saucas Living Archives (Dzīvie arhīvi). Šī noteikti ir svarīga daļa no mūsu programmas, jo sniedz mums iespēju atvērt kolekciju jaunām interpretācijām – šajā procesā tā tiek pretstatīta citu mākslinieku darbiem un radošajām aktivitātēm. Dažkārt mēs arī iniciējam aktivitātes, kas saistītas ar amatieru fotogrāfijas kolekcijām vai fotogrāfijām, kas atrodas ārpus tradicionālā “mākslas” jēdziena.
Skats no Nikolasa Grospjēra izstādes
Mēs rūpējamies par to mākslinieku arhīviem, kas aizgājuši mūžībā. Tā kā (vismaz teorētiski) mūsu arhīvi ir noslēgtas, pabeigtas kolekcijas, tad, aicinot māksliniekus veidot jaunus darbus kā atbildes reakciju uz tām, tiek dota iespēja šīs kolekcijas ievietot mūsdienu kontekstā. Šis projekts ļauj arī atvilkt elpu un nedaudz atpūsties no parastā darba ar arhīviem, kur pamatā ir strikti noteikumi attiecībā uz aprakstiem, parakstiem, failiem un vispārējām restaurācijas praksēm.
Pateicoties Living Archives, ir tapuši daudzveidīgi projekti – sākot ar tiem, kas tiek realizēti publiskajā telpā (kā Karolinas Bregulas (Karolina Breguła) Correctve Photographs projekts), vai konkrētām vietām/telpām radītām foto-instalācijām (kā Nikolasa Grospjēra (Nicolas Grosspierre) The Picture Which Grows), darbiem, kas top, mēģinot atdarināt oriģinālus objektus (kā to veica Aneta Gžešikovska (Aneta Grzeszykowska)), un beidzot ar projektiem, kas atrodas uz robežšķirtnes starp mākslinieka un kuratora darbu – pievēršoties kopīgajam un atšķirīgajam šajos procesos (kā Tomaša Šeršeņa (Tomasz Szerszeń) gadījumā).
Skats no Tomaša Šeršeņa izstādes. Foto: Anna Hornik
Daudzus no darbiem, kas tapuši šīs programmas ietvaros, raksturo spēcīgs kritisks leņķis; tie arī pēta arhīva tēmu kā tādu. Kā, piemēram, to darīja Kšištofs Pijarskis (Krzysztof Pijarski), apskatot arhivēšanas specifiku, noteikumus un varas un zināšanu attiecības. Mums šis projekts ir ļoti svarīgs, jo ne tikai iedvesmo mūs strādāt dažādās nozarēs, bet tas arī būtiski analizē un izvērtē pašu sistēmu, kurā mēs (kā fotogrāfijas vēsturnieki un arhīvisti) darbojamies.
Izstādes “Ja tu mani aizmirstu” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pamatā ir Fotogrāfijas Arheoloģijas fonda kolekcija. Par ko ir izstāde un kāds bija tās veidošanas process?
Izstādi sagatavojām balstoties uz izlasi no mūsu arhīva, kuru veica kurators, fotogrāfijas vēsturnieks, kritiķis un lektors Adams Mazurs (Adam Mazur). Tas ir viņa subjektīvs skatījums. Lielākā daļa no izvēlētajiem darbiem ir labi zināmas un iepriekš publicētas fotogrāfijas, kas ir zīmīgas parādības Polijas fotogrāfijas vēsturē. Izstādē iekļauti, piemēram, Vojceha Zamečnika (Wojciech Zamecznik), Zbigņeva Dlubaka (Zbigniew Dłubak) un Januša Bonkovska (Janusz Bąkowski) darbi. Un vienlaikus arī kas tāds kā Tadeuša Sumiņska (Tadeusz Sumiński) veikala loga fotogrāfija, kas iepriekš nav publiski rādīta. Tas viss kopā, protams, rada neviennozīmīgu un intriģējošu kopu.
Es nevēlos īsti apspriest izstādes tapšanas procesu, jo jau no paša sākuma vēlējāmies kuratoram sniegt brīvību strādāt ar arhīvu un realizēt viņa paša idejas.
Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā iekļauta arī jūsu lekcija – vai varat sniegt nelielu ieskatu tajā?
Lekcijā pastāstīšu par Fotogrāfijas Arheoloģijas fonda aktivitātēm un pieredzi pēdējās desmitgades laikā, kas esam studējuši un strādājuši ar fotogrāfijas arhīviem, kā arī mēģinājuši tos dažādos veidos “atdzīvināt”. Uzsvars būs uz mūsu darba praktiskajiem aspektiem vairāk nekā uz teoriju. Gaidīšu!
