Debesis sen jau bija melnas
Saruna ar Visvaldu Morkeviču
Šogad Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021 un ISSP Galerijas konkursa Meklējam jauno fotogrāfijā galveno balvu ieguva lietuviešu fotogrāfs Visvalds Morkevičs (Visvaldas Morkevičius, 1990) ar darbu “Gaidu tikšanos ar sevi” (Looking Forward to Meet Me). Mākslinieks to apraksta kā narcistisku introspekciju – vizuālā un telpiskā darbā transformētu pašanalīzi, kurā savienojas fotogrāfija, telpiski objekti un video. Šis projekts ir portrets tā “tapšanas procesā”, un tajā izmantoti mākslas vēsturē pazīstami simboli, no klasiskās mitoloģijas palienēti tropi kā mīts par Narcisu, psihoanalītiskas interpretācijas un personiskas atmiņas. Daži vizuālie elementi ir visnotaļ figurāli, turpretī citi attēli tuvinās abstrakcijai. Projekts ir neskaitāmu asociatīvu savienojumu kolāža, kas izaicina portreta kā reprezentācijas veida ierastās robežas.
Morkevičs uzsāka savu karjeru fotogrāfijā modes industrijā, taču, tās burbuļa nogurdināts, pamazām pievērsās personīgo projektu veidošanai, un tika pamanīts ar projektu un grāmatu “Publiskie noslēpumi” (Public Secrets). Viņa darbi bijuši apskatāmi gan personālizstādēs, gan grupu izstādēs dažādās Eiropas valstīs, kā arī iekļauti muzeju un privātās kolekcijās, to vidū modernās mākslas muzejā MO, mākslas fondā Lewben un SEB bankas mākslas kolekcijā. Vairākkārt izstādījis savus darbus arī grupu izstādēs Rīgā, taču Gaidu tikšanos ar sevi ir viņa pirmā personālizstāde Latvijā. ISSP Galerijā tā apskatāma līdz 11. augustam. Morkevičs saņēma arī VVFoundation balvu – iespēju piedalīties “PAiR” rezidencē Pāvilostā.
Patlaban tu uzturies VV Foundation rezidencē Pāvilostā. Kādi plāni šīm nākamajām nedēļām?
Esmu ļoti priecīgs te būt. Šeit esmu izolēts no ikdienišķās vides, un tā ir ideāla situācija, lai rastos tukšuma sajūta – lēns process, kas liek man pētīt un pieredzēt. Šī tukšuma sajūta darbojas kā raugs – it kā neko nedari, bet procesi notiek. Negribēju uzreiz skriet ar kameru ārā no mājas un kaut ko bildēt. Patlaban vairāk domāju par to, ko es redzu un kāpēc gribu uzņemt konkrēto fotoattēlu, ne tikai meklēt ko vizuāli pievilcīgu. Esmu šeit ne tik daudz ar atvērtām acīm, bet vairāk ar atvērtām ausīm. Domāju par fotogrāfiju kā mediju. Un tas, ko es šeit gribētu darīt, būs vietai specifisks projekts bez attēliem, bet par attēliem. Kā mēs uztveram jebkāda veida kairinājumus un kādu attēlu veidojam savos prātos. Veikšu lauka ierakstus, mēģināšu ar to palīdzību veidot dažādus attēlus cilvēku iztēlē. Zinu vienu puisi Viļņā, kuram ir gravēšanas mašīna vinila platēm. Parasti skaņas celiņi vispirms tiek iegravēti metālā un pēc tam iespiesti vinilā, bet ar šo mašīnu iespējams pa tiešo gravēt plastmasā un rezultātā iegūt vienu plates kopiju. Es domāju, ka joprojām nodarbojos ar fotogrāfiju, bet ar citu mediju palīdzību pārvaicāju tās robežas.
Visvalds Morkevičs. Looking Forward to Meet Me, #7, 2020
Izstādes nosaukums ir “Gaidu tikšanos ar sevi”. Kas bija stimuls uzsākt meklējumu procesu savā identitātē, un vai galarezultātā jūties saticis sevi?
Izpētes process sākās brīdī, kad sapratu, ka esmu attālinājies pats no sevis un tik tikko spēju atbildēt uz “pamata” jautājumiem, piemēram, ko es jūtu, ko domāju vai vēlos. Tas izskatījās kā pērkons no skaidrām debesīm, bet patiesībā debesis sen jau bija melnas. Kad to sapratu, pieņēmu šo situāciju un, pretēji Narcisam, nolēmu veltīt savu laiku, pat neredzot savu attēlu un nezinot, kāds tas īsti ir, lai mēģinātu satikt sevi pa īstam pat tad, ja tā dēļ man nāktos visu pazaudēt.
Varu teikt, ka esmu kļuvis līdzsvarotāks, jūtos uz pareizā ceļa, un es to ļoti novērtēju.
Neskatoties uz to, ka gan saturs, gan pieeja fotografēšanai, ir diezgan atšķirīga, taviem attēliem izdodas veidot vienotu naratīvu. Vai vari pastāstīt par savu ideju tapšanas, attēlu uzņemšanas un atlases procesu šim projektam?
Mana izpēte sākās psihoterapeita kabinetā. Tur un vēlāk pastāvīgi es izraku savas dzīves slēptās daļas, kuras piefiksēju kā simbolus savā piezīmju bloknotā, un tie kļuva par karti, kas palīdzēja saskatīt sevi no attāluma. Visas detaļas un simboli šai kartē ir no dažādiem manas dzīves mirkļiem, sākot no zīdaiņa vecuma līdz šai dienai. Piemēram, attēls ar divām piena glāzēm reprezentē mani kā zīdaini, un šo simbolu varētu lasīt caur Freida seksualitātes teoriju un tās pirmo orālo stadiju. Stikla kastē ierāmētais diptihs – pašportrets, kas pārklāts ar krāsu, runā par sevis uztveri, reprezentāciju un sevis izpratni kā bezgalīgu procesu, kā sev pietuvoties. Attēls ar degošajām drēbēm apzīmē metamorfozi. Kopumā darbi ir atšķirīgi, bet tie atrodas simbiozē, kļūstot par vienu karti, vienu portretu.
Visvalds Morkevičs. Looking Forward to Meet Me, #13, 2020
Vai šie simboli radās psihoterapeita dotu uzdevumu rezultātā?
Gāju uz psihodinamisko psihoterapiju, kurā psihoterapeits ir spogulis, viņš neiesaistās kā sarunu biedrs. Runātājs esmu es. Ja nerunāju, arī viņš klusē un gaida, ko darīšu. Man tas derēja, es tur patiešām tripoju, runāju, sākot ar ikdienišķām lietām un beidzot ar nejaušiem attēliem manā galvā un atmiņām. Dažreiz sāku runāt par lietām, kuras pirms tam neatcerējos, lēkājot cauri dažādām ainām. Terapeits lūdz mani pastāstīt par savu bērnību, bet tur nekā nav. Kā tas ir iespējams? Ir vajadzīgs laiks, lai sāktu sev uzdot jautājumus, kāpēc es neatceros, kāpēc negribu atcerēties, jo tas nav apzināts lēmums. Vai mēģini saprast, kāpēc mūžīgi atceries kādu ainu no bērnības, kuras, iespējams, nemaz nav bijis, varbūt tā ir no sapņa. Darbu veidoju, izmantojot simbolus, kurus atradu, savācu un kuriem izgāju cauri, taču tie nav manu sapņu vai vīziju replika. Domāju, ka arī citi cilvēki savā dzīvē iet cauri līdzīgām pieredzēm, tāpēc aicinu cilvēkus ne tikai lasīt manu portretu, bet arī paraudzīties, vai viņi tajā neredz sevi.
Visvalds Morkevičs. Looking Forward to Meet Me, #1, 2020
Ko simbolizē attēls ar zirgu?
Zirgu uztveram kā brīvu un spēcīgu dzīvnieku, taču attēlā uz tā acīm ir klapes. Tas atspoguļo mani, kā jutos dzīvojot Berlīnē. Galvenokārt skatījos uz zemi, ne uz tām tumšajām debesīm, kuras jau pieminēju. Sajūta bija kā būrī, kad skaties uz pasauli pa sīciņu spraugu. Varbūt cilvēki lielākoties dodas uz Berlīni, lai kaut ko dekonstruētu, atvērtu sevi. Bet es jau biju tai punktā un gribēju kaut ko uzbūvēt. Devos uz Berlīni, lai tiktu vaļā no ikdienas, ballītēm un narkotikām. Apnika redzēt vienus un tos pašus cilvēkus, visu to pašu. Atnāc uz ballīti, nav interesanti, tāpēc vienkārši vēlies kaut ko lietot, lai sajustos laimīgs. Tas viss turpinājās Berlīnē. Izklausās skumji. Taču es gribu veidot projektus, sajust gandarījumu par paveikto, nevis tikai visu laiku peldēt, kur pūš vējš.
Visvalds Morkevičs. Looking Forward to Meet Me, #4, 2020
Pirms tam dzīvoji arī Parīzē. Vai šī pieredze ļoti atšķīrās no Berlīnes?
Jā, atšķirīga kultūra, bet arī sava veida hārdkors. Tur vairāk valda kapitālisms, small talk, biznesa draugi un mīļākie, lai kaut ko sasniegtu. Visi ir tik stilīgi. Tur man pietrūka realitātes. Parīze vairāk bija saistīta ar modi, toreiz biju ļoti jauns, nepieredzējis. Viļņā cilvēki man bija teikuši, ka “taisu labu modi”, bet pats nekad nebiju īsti domājis, vai man patiešām patīk tas, ko daru, vai arī to daru tāpēc, ka tas ir stilīgi un varu nopelnīt naudu. Taču tas mani noveda pie tā, ko daru tagad daru. Rezultāts ir ļoti atšķirīgs.
Izstādē “Gaidu tikšanos ar sevi” līdzās fotogrāfijām izstādīta arī skulptūra un video darbs, kā arī tu eksperimentē ar fotogrāfiju izstādīšanas veidu. Vai vari pastāstīt vairāk par šiem darbiem un kāpēc ar fotogrāfiju nebija pietiekami?
Pēdējos gados cenšos ļaut sev nebūt perfektam, ļaut sev kļūdīties. Ja to nedarītu, iespējams, šie darbi nebūtu tapuši, jo tādējādi ir lielāka iespēja nonākt pie kā negaidīta.
Projekta sākumā man nebija skaidra priekšstata, ka taisīšu skulptūru vai videoinstalāciju. Tās tapa, pētot, kā izteikt to, par ko vēlējos runāt. Sākumā gribēju izgatavot neeksistējošu ziedu, kuru es varētu fotografēt. Taču rezultāts neradīja sajūtu, kādu vēlējos translēt. Tāpēc nolēmu eksperimentēt tālāk, izmēģināju dažādus materiālus. Līdz sapratu, ka pati skulptūra dod šo sajūtu, kas bija nepieciešama. Skulptūra ir pēdējais darbs sērijā “Gaidu tikšanos ar sevi”, tas metamorfozes rezultāta simbols, jauna ķermeņa, jaunas dzīves simbols.
Izstādes “arhitektūras” pamatā ir mīts par Narcisu. Darbi uz galvenās sienas un video instalācija apzīmē atspulgu sudrabainajā ūdenī (spoguļlogi), metamorfoze ir uz atsevišķas sienas un skulptūra simbolizē metamorfozes galarezultātu.
Videodarbā redzams attēls, kas melnbaltās laboratorijas sarkanajā gaismā lēnām attīstās no baltas papīra lapas līdz saskatām attēlam līdz beigās kļūst pilnībā melns. Vai tu galvenokārt izmanto analogo fotogrāfiju?
Strādāju gan analogi, gan digitāli. Atkarīgs no tā, kas tajā brīdī ir vajadzīgs vai iespējams. Ja iespējams, dodu priekšroku filmai galvenokārt tāpēc, ka tā man vairāk ļauj atrasties konkrētajā mirklī, ne rezultātā. Citas lietas, kas man patīk analogajā fotogrāfijā, ir arhivēšana, attiecība starp kvantitāti un kvalitāti, drukas iespējas. Arī digitālajai fotogrāfijai ir savi plusi.
Foto: Ģirts Raģelis
Kas tevi piesaista fotogrāfijā kā medijā? Vai tas tev joprojām šķiet aktuāls laikmetīgās mākslas kontekstā mūsdienās, kad pasauli katru dienu pārpludina attēli.
Man patīk fotogrāfijas saikne ar reālismu un sirreālismu. Tā spēlē uztveri, jo tiek uztverta kā objektīvākais un faktus atspoguļojošs medijs, taču ir tik manipulatīvs.
Domāju, ka jebkurš medijs var būt aktuāls jebkurā laikā, atkarībā no tā, kā tas tiek izmantots. Piekrītu, ka piekļuve jebkura veida datiem ir nomācoša to kvantitātes dēļ un, lai izvēlētos, ir jāpieliek pūles. Tas ir tāpat kā atrasties lielveikalā ar miljoniem iespēju, bet tomēr izvēlēties tikai dažus produktus.
Visvalds Morkevičs. Looking Forward to Meet Me, #5, 2020
Tavā mājas lapā personīgie un komercprojekti nav nodalīti. Vai abus uzskati par vienlīdz svarīgu māksliniecisku izpausmi? Kā tu spēj saglabāt savu balsi un estētiku, strādājot ar klientu?
Mēģinu starp tiem atrast saikni. Ja man jāatkārto kaut kas tāds, ko kāds jau ir izdarījis un kas ir definēts mood board, man šķiet, ka rezultāts ir ļoti plakans, un neizjūtu nekādu sajūsmu par darbu. Tāpēc dažreiz prasu klientam, kāpēc tu man to sūti? Te ir mana mājaslapa, manas bildes, ja tu nāc pie manis, tev man jāuzticas un jādod brīvība. Varu izdarīt labāk, ja varu strādāt veidā, kāds der man. Tāpēc ierosinu eksperimentēt, lai atrastu, ko varam radīt kopā ar klientu. Tas rada lielāku aizrautību un prieku gan procesā, gan rezultātā. Varbūt pieļaušu kļūdu, bet kļūdas ir lieliskas, tās dod iespēju mācīties un eksperimentēt. Tāpat kā ar ziedu, ko fotografēju dažādās situācijas, izgatavoju dažādas skulptūras no dažādiem materiāliem. Domāju, ka dažus attēlus izmantošu izstādē, bet pēdējā brīdī tos noņēmām, jo nav nekādas jēgas izstādīt fotogrāfijas tikai tāpēc, ka tās ir jaukas. Kļūdas nozīmē, ka notiek radīšanas process.
Foto: Ģirts Raģelis
