Ko nozīmē būt cilvēkam?
Saruna ar Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 māksliniecēm Sigridu Vīru un Kloi Jancisu
Ar Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 (RFB 2022) centrālās izstādes “Ekrāna ēra III: Klusā daba” (izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” skatāma līdz 12. jūnijam) mākslinieču duetu sarunājas filozofs un publicists Rūdis Bebrišs*. Saruna publicēta RFB 2022 izdevumā, kas sniedz ieskatu festivāla notikumos, kā arī pievēršas padziļinātākai atsevišķu biennāles aptverto tēmu analīzei.
Ticu, ka visiem ap šo laiku jau ir apnicis runāt par pandēmiju. Bet par to ir grūti nerunāt, un princips “ārpus redzesloka – ārpus prāta” acīmredzot nestrādā. Līdz ar to varbūt jēdzīgāk ir to konfrontēt un mēģināt reflektēt par dažādajām šķautnēm, kuras šis lielnotikums mūsu dzīvēs ir izmainījis.
Radošuma, asprātību un neparastuma pilnajā izstādē In front of the mirror, on a day full of enthusiasm, you put your mask on too heavily, it bites your skin (Temnikova & Kasela galerijā Tallinā, 2021), kuras darbi redzami arī Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 ekspozīcijā “Ekrāna ēra III: Klusā daba”, igauņu mākslinieces Sigrida Vīra un Kloe Jancisa pieteica daudzus domu pavedienus, bet tieši pandēmijas radītā ikdienas pieredze ir kodols. Sarunājāmies par to, vai šāda ikdiena atbilst vai neatbilst normālai cilvēka dzīvei, par mijiedarbību starp digitālo un fizisko, kā arī par mākslas un fotogrāfijas lomu. Mākslas darbi ne vienmēr ļaujas aprakstiem, un tajos ietvertās idejas ne vienmēr ir visā pilnībā izsakāmas, bet gribētos domāt, ka par to sarunāties nav bezjēdzīgi, gluži tāpat kā nav veltīgi mēģināt saskatīt interesanto ikdienišķajā.
Rūdis Bebrišs
***
Kā ir būt māksliniekam pandēmijas laikā? Noprotu, ka šis globālā mēroga notikums ir viens no jūsu sadarbības cēloņiem, bet vienlaikus tas ir arī mākslas darbu temats vai vismaz būtiska to dimensija.
Sigrida Vīra: Atkarīgs no situācijas. Mūsu dialogs sākās pirmās mājsēdes laikā 2020. gada aprīlī. Tolaik es jau strādāju no mājām, un man nebija nevienas pārceltas izstādes, tāpēc ikdiena sevišķi nemainījās. Bija pat izdevīgi – māksliniekus atbalstīja, un sešus mēnešus saņēmu stipendiju, kas bija ļoti noderīgi. Lai gan summa nebija liela, stabili ikmēneša ienākumi sniedza gan ekonomisku, gan garīgu atbalstu. Protams, saņemt stabilus ienākumus par savu darbu jebkurā gadījumā būtu tikai normāli, bet tā jau ir cita tēma.
Kloe Jancisa: Man bija mazliet citādi. Arī mana studija bija ierīkota mājās, tāpēc iepriekšējos mākslas darbos jau tiecos kritiski aplūkot sadzīvi, mijiedarbību ģimenē un tamlīdzīgas tēmas. Bet paralēli strādāju arī Igaunijas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas nodaļā, tāpēc tad, kad bija jāsāk strādāt attālināti, attapos ļoti daudzās dažādās situācijās un lomās vienlaikus. Gribēju saprast, kad pārstāju būt māksliniece, kad sāku būt darbiniece un kad man ir laiks būt mātei. Pēkšņi visas lomas apvienojās. Dialogā ar Sigridu reflektēju par šīm dažādajām situācijām un pieredzēm, kuras man tolaik bija – tā ir kā domu un objektu kolāža.
Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra III: Klusā daba’’. Foto: Ansis Starks
Paturpināsim šo eksistenciālo domu par mūsu ikdienas lomām. Pandēmija ir ļoti privāta, vientuļa pieredze, un man šķiet, ka daudz kas no tā ir arī notverts izstādē. Bet varētu teikt, ka tā ir arī ļoti publiska – tiek uzstāts, ka pilnīgi visiem jādodas uz savu privāto telpu. Tādējādi publiskais izveido ietvaru privātajam, bet arī ietiecas tajā un veido mūsu rīcības un paradumus. Vai jūs mākslas darbos centāties notvert kādu daļu šā? Publiskos vai privātos aspektus? Pieredzi, kas ir unikāla un raksturīga tikai jums, vai arī kaut ko tādu, ko arī citi varētu līdzdalīt?
S.V. Domāju, ka tēmas, kuras apskatījām, ir vispārīgas, bet vienlaikus ļoti personīgas. Mēs nevaram izbēgt no privātā – tur veidojas mūsu patības.
K.J. Lielākajā daļā fotogrāfiju mēs pašas sevi novietojām kameras priekšā un izmantojām ķermeņus kā nozīmju nesējus. Pašportrets ir ļoti personīga lieta. Ja raugāmies no feminisma perspektīvas, tad, domājot par to, kā šajā situācijā ir būt sievietei un kā no sievietēm mājas apstākļos sagaida tik daudz dažādu lomu uzņemšanos, jautājums par mijiedarbību starp publisko un privāto mūždien ir aktuāls. Attiecīgi, mūsu mājas, mūsu personīgā telpa kļuva par skatuvi fotogrāfijām.
S.V. “Būt māksliniecei” un “būt Sigridai” nav identiskas lietas. Būt māksliniecei ir tāpat kā būt aktrisei – es valkāju masku, ieņemu kādu lomu un neesmu es pati par visiem simts procentiem. Daru lietas, ko ikdienas dzīvē nedarītu. Bet pandēmijas laikā bija tāda sajūta, ka no šīs ikdienišķās situācijas nevarēja izsprukt tik daudz kā parasti. Ikdiena bija kļuvusi daudz intensīvāka. Pēkšņi visas tā sauktās “skatuves” atradās vienā lokācijā, un pat radās visai šizofrēniska sajūta.
Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra III: Klusā daba’’. Foto: Ansis Starks
Arī manuprāt pandēmijas ikdienas pieredze ir tverama kā vairāku pasauļu sadursme un nepieciešamība visu saspiest vienā un tajā pašā vietā. Un tāpēc, lūkojoties uz jūsu mākslas darbiem, aizdomājos par ikdienas estētiku. Ir vairāki veidi, kā ikdienas situācija varētu kļūt par estētiskas intereses objektu. Tā, piemēram, varam izskatīt divas iespējas, kuras piedāvā filozofe Juriko Saito – pirmkārt, defamiliarizāciju jeb ikdienas pieredzes atsvešināšanu, padarīšanu par kaut ko nepazīstamu, tās estetizēšanu vai deestetizēšanu. Vai, otrkārt un tieši pretēji, ikdienišķā kā ikdienišķā pieredzēšanu, situācijas aptveršanu tieši tās parastumā. Kura no šīm divām versijām drīzāk atbilst jūsu pieejām, vai arī tās varētu raksturot vēl kā citādi?
S.V. Iepriekš esmu par to domājusi – ja mēs paņemam kādu ikdienišķu objektu vai situāciju, sociālu normu vai jebkādu “rīku”, kuru lietojam ikdienā, un ja to apvēršam otrādi, tīši izmantojam nepareizi, tad tas var mums kaut ko atklāt par sabiedrību un to, kā mēs tajā darbojamies. Un man šķiet, ka ir ļoti svarīgi to laiku pa laikam izdarīt, jo tad varam izvērtēt mūsu uzskatus un, ja nepieciešams, tad kaut ko tajos mainīt. Ir labi izkāpt no mūsu ikdienas pieredzes un palūkoties uz to no cita skatpunkta un ar citām acīm. Tāpēc arī humors un absurdais ir būtiska mūsu kopizstādes daļa. Tas ir kā aizsegs – kad mēs par kādu notikumu pasmejamies, tad attālināmies no tā, pasargājam sevi, bet arī izvaicājam normas un sociālās konstrukcijas, kuras izmantojam automātiski.
K.J. Es piekrītu. Humors palīdz runāt par ļoti nopietnām tēmām. Tas mākslā ilgi bijis sastopams – allaž ir šis mulsums par to, vai kaut kas ir joks vai arī ne. Bet, ja par ikdienas estētiku un fotogrāfiju – kad nofotografējam kādu ikdienas objektu, parasti sakām “šis ir objekts”, lai gan patiesībā tas ir vienkārši attēls. Fotogrāfija ir veids, kā novietot objektus atšķirīgā situācijā un kā rotaļāties ar to problēmu, kas ir iebūvēta pašā medijā: visi objekti, kurus mēs izstādām, ir bezjēdzīgi tādā nozīmē, ka tos dzīvē nevar izmantot.
Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra III: Klusā daba’’. Sigrīda Vīre (Sigrid Viir) un Kloē Jancis (Cloe Jancis), “Spoguļa priekšā, dienā pilnā ar aizrautību, tu uzliec masku pārāk cieši, tā knieš tev ādu”, 2021. Foto: Ansis Starks
Objekts nav klātesošs kā objekts…
S.V. Un līdz ar to mēs to arī izmantojam nepareizi – ja mums ir krūzes attēls, mēs taču nevaram tajā neko ieliet!
K.J. Un es domāju, ka tas var arī izaicināt mūsu skatījumus – ja mēs attēlā nevaram saskatīt krūzes caurumu, tad varētu nodomāt, ka tai tāda nemaz nav. Mēs šo krūzi ne tikai nevaram izmantot dzīvē, bet esam arī spiesti domāt par jauniem veidiem, kā to varētu izmantot. Tā, starp citu, mēs objektiem piemērojam nozīmes. Un šis ir vēl viens veids, kā rotaļāties ar šo tēmu.
Sigrīda Vīre, Kloē Jancis (Sigrid Viir, Cloe Jancis, EE), “Spoguļa priekšā, dienā pilnā ar aizrautību,tu uzliec masku pārāk cieši, tā knieš tev ādu”, 2021
Tātad māksla un fotogrāfija ir pēc būtības bezjēdzīga? (Smejas)
S.V. Es teiktu, ka tas nav pareizais secinājums! (Smejas) Bet bezjēdzīgajam noteikti ir jēga. Man liekas, ka mūsu dzīves ir pārāk mērķorientētas un ka pārāk daudz domājam par to, kā mums kaut kas var būt izdevīgi. Mums vajadzētu vairāk paklaiņot apkārt, rast laiku kļūdīties un arī būt garlaikotiem. Domāju, ka bezjēdzīgas zināšanas ir būtiska daļa no tā, ko nozīmē būt cilvēkam. Mums nevajadzētu baidīties no lietām, kuras mēs uzreiz nesaprotam un tāpēc nezinām, kurā plauktā novietot.
K.J. Kā arī, ja padomājam, kas mums sniedz baudu, tās arī ir savā ziņā bezjēdzīgas lietas. Tās mūs nekur neaizved un nedod rezultātus. Bet bauda ir tik cilvēcīga pieredze. Varbūt tā nav īsti lietderīga, bet tā visu caurauž. Un, domājams, tas pats sakāms par filozofiju.
S.V. Tātad māksla un filozofija ir lietderīga, bet pie šādas atziņas mums jānonāk pašiem. Beigās viss saliekas kopā, un tad varam saprast, kāpēc mums šādas lietas tomēr ir vajadzīgas.
Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra III: Klusā daba’’. Foto: Ansis Starks
Būdams filozofs, varu tikai piekrist! Tas ir svarīgs jautājums, par kuru rakstījuši daudzi domātāji. Veselais saprāts liek mums vaicāt – kāpēc lai būtu noderīgi domāt par, teiksim, mākslu, ja mēs ar šādām zināšanām īsti nevaram neko iesākt? Bet uzskatu, ka šādas lietas ir skaistas tieši savā bezjēdzībā… Turpinot pavedienu par cilvēcisko pieredzi, pieminēšanas vērta ir vēl viena detaļa par jūsu izstādi – laikā, kad interese par digitālo tikai aug un vienlaikus pandēmijas dēļ nākas pārcelties uz šo formu piespiedu kārtā, jūsu mākslas darbi tikpat kā nepievēršas digitālajam aspektam un saglabā ciešu piesaisti īstajai, fiziskajai pasaulei un situācijām tajā. Kā jūs skaidrotu šo izvēli?
K.J. Svarīgi iezīmēt kontekstu mūsu sadarbības sākumam un pirmajai reizei, kad izstāde bija skatāma. Mūs uzaicināja piedalīties tādā milzīgā projektā – Isolation Dialogues –, kas ir tiešsaistes izstāde bez fiziskas formas. Bet vēlējos kaut kā iebilst tam, ka lietas ir skatāmas tikai uz ekrāna – es gribu reaģēt uz mākslu ķermeniski un ļaut objektiem mani iespaidot.
S.V. Domājot par pandēmiju un tās uzspiesto dzīvesveidu, man ir sajūta, ka baidāmies zaudēt paši sevi. Tik liela daļa dzīves mūsdienās ir digitāla, un vienkārši ir patīkami tam pretoties. Tas šķiet īstāk. Liekas, ka gandrīz jebkas ir iespējams digitālajā pasaulē. Man varētu būt trīs rokas, un tā kaut kādā ziņā būtu pavisam normāla situācija, turpretī fiziskajā pasaulē, pat ja trešo roku izveidotu, piestūķējot zeķubikses, un pat ja to varētu skaidri redzēt, to tik un tā uztvers atšķirīgi. Lai izveidotu fizisku mākslas darbu, pasaulē kaut kas patiešām jāizmaina, jāsašķoba un jātransformē, bet digitālajā situācijā neko tādu nemaz nevar nojaust, jo tur ir citi noteikumi un normas. Digitālā eksistences bāze ir pavisam atšķirīga no fiziskās. Kaut kā izdarīšana miesiski ir tuvāka manis kā cilvēka būtībai. Bet, protams, tas tikpat labi ir arī jautājums par to, ar kādiem rīkiem un metodēm esam raduši strādāt – es jūtos daudz ērtāk fiziskā uzstādījumā, jo jau zinu, ar kādiem rīkiem varu sasniegt to, ko esmu iecerējusi.
K.J. Pašreizējā situācijā, kad izmantojam visādas ierīces un aplikācijas un veidojam attēlus, kam nav sakara ar fizisko, tas var būt arī terapeitiski – atgriezties pie mūsu ķermeņiem, izmantot tos, lai atgādinātu sev, ka esam rīcībspējīgi, jūtoši subjekti. No šī aspekta ir viegli attālināties, bet man ir ļoti svarīgi apzināties, ka esmu iemiesota ķermenī.
S.V. Turklāt man šķiet, ka ķermeņa izmantošana ir arī daudz neparedzamāka. Digitālajā pasaulē man ir jāzina katrs nākamais gājiens, lai es varētu kaut ko izveidot, bet fiziskajā pasaulē es vienkārši kustos, tas ir neapzināts process.
K.J. Jā! Jo digitālais darbs vienmēr ir iepriekšnoteikts. Programmas veidotas ar lietotāja pieredzi padomā, turpretī fiziskajā telpā, lai gan arī var domāt par tās izmantošanu, ir tik daudz neparedzamu elementu. Aiz digitāla mākslas darba nevar paklupt! Tamlīdzīgas, smieklīgas, neparedzamas lietas īsti nevar notikt.
Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra III: Klusā daba’’. Sigrīda Vīre (Sigrid Viir) un Kloē Jancis (Cloe Jancis), “Spoguļa priekšā, dienā pilnā ar aizrautību, tu uzliec masku pārāk cieši, tā knieš tev ādu”, 2021. Foto: Ansis Starks
Ja pareizi sapratu, visām izstādītajām fotogrāfijām ir unikāli rāmji, tādējādi nodrošinot interesantu pavērsienu tam, kā tos uztver, un vienlaikus arī it kā “paaugstinot” fotogrāfijas multimediju mākslas statusā. Vai varat izvērst savu motivāciju? Ja drīkstu būt tīši provokatīvs – vai vienkārši izstādīt fotogrāfijas nebija pietiekami?
S.V. Skaidrs, ka nav tā, ka ar fotogrāfijām nepietiktu! (Smejas) Es rāmjus saredzu kā attēlu paplašinājumus. Tie funkcionē kā papildu mājieni skatītājam par to, kā nolasīt attēlu. Tās idejas un tēmas, kas ir iekļautas vizuālajā materiālā, tiek izvērstas arī rāmjos. Attēla stāsts nebeidzas tikai uz papīra virsmas.
K.J. Ņemot vērā, ka attēli bija uzņemti digitālai izstādei, mēs vēlējamies izveidot kaut ko tādu, kam būtu papildu pārsteiguma elements. Daži cilvēki varbūt jau bija redzējuši šos attēlus, tāpēc viņi pamatoti varētu vaicāt, vai tie spēj sniegt ko jaunu. Ja tās būtu vienkārši fotogrāfijas uz sienas, ar to varbūt nepietiktu. Mums šķita svarīgi izveidot fizisku lietu, kas nevar pastāvēt digitāli. Skatīties uz rāmi, atrast mazos pārsteigumus, redzēt šīs dīvainās lietiņas ir vesela pieredze. Jābūt fiziskajā telpā, lai to patiešām saskatītu.
S.V. Manas fotogrāfijas bieži vien atrodas istabas vidū vai arī stāv uz kaut kādām kājām vai konstrukcijām. Tā, protams, ir arī daļa no izstādes koncepcijas, bet es to skaidrotu tā: mēs kā cilvēki jau zinām, kā reaģēt vai kā uzsākt sarunu ar objektiem, bet, sastopoties ar līdzenu attēlu, sajūtamies neomulīgi. Tāpēc, manuprāt, šādi skatītājam ir vieglāk – ja priekšā ir šis fotoobjekts, tad tam var apiet apkārt un jau ir dots ķermenisks atskaites punkts, kas var padarīt dialogu ar divdimensionālu attēlu vieglāku.
K.J. Objektus es parasti neveidoju, bet savu mākslas darbu pasniegšanā daudz lietoju instalācijas. Domāju par performatīvajiem elementiem un skatītāja pieredzi, manevrējot starp mākslas darbiem un kļūstot par daļu no šī notikuma. Praktisks iemesls, kāpēc izstādei bija jābūt tik ekspresīvai un eklektiskai, varētu būt tāds, ka tā bija viena no pirmajām izstādēm, kas kļuva pieejama pēc mājsēdes beigām. Bet man ir tāda sajūta, ka šāda veida dialogam un tādiem jautājumiem, kurus tas uzdeva, rāmju izveidošana šķita vienīgais veids, kā pienācīgi paust absurdumu un humoru.
Sigrīda Vīre (Sigrid Viir) un Kloē Jancis (Cloe Jancis), “Spoguļa priekšā, dienā pilnā ar aizrautību, tu uzliec masku pārāk cieši, tā knieš tev ādu”, 2021
Domāju, ka jūsu kopizstāde ir interesants apstiprinājums tam, ka mums joprojām ir daudz fascinējošu iespēju, kā eksperimentēt ar mākslas darbu izstādīšanas veidu, kā arī tam, ka fiziskais nav zaudējis pievilcību. Bet, apzinoties pandēmijas iespaidu un arī mākslas pasaules aktualitātes, kā jūs teiktu – kādi ir tuvās nākotnes formāti? Vai mēs atgriezīsimies pie pārbaudītajām metodēm, dosimies jaunos apvāršņos vai varbūt piedzīvosim visa sajaukumu, vai, iespējams, kaut ko pavisam citu? Un, svarīgākais, kāda šajā visā ir vieta fotogrāfijai?
S.V. Godīgā atbilde būtu tāda, ka es nezinu. Un otrā atbilde – gan jau visa sajaukumu. Ir atšķirība starp mākslas fotogrāfiju un fotogrāfiju ikdienas lietojumā. Varbūt cilvēkiem drīz apniks fotografēt un augšupielādēt savas dzīves, un tad kaut kas cits kļūs par nākamo populāro lietu, atstājot fotogrāfiju vairāk mākslas laukā. Ja visi fotografē ikdienas situācijas, tad mākslas fotogrāfijai ir grūtāk izcelties un būt kaut kam unikālam. Bet varbūt arī ne? Cerams, sāksim vairāk domāt par ilgtspējīgumu, jo tik daudzu attēlu saražošana – kā digitālu, tā fizisku – ir izšķērdība.
K.J. Šī problēma uzskatāmi redzama Instagram. Visi attēli – ikdienas uztvērumi, mākslas darbi, vēl citas bildes – ir padarīti vienlīdz nozīmīgi, ievietoti vienā un tajā pašā laika joslā un šķirstīti tādā pašā veidā. Mākslinieki, muzeji un galerijas dalās ar perfekti uzņemtiem savu mākslas darbu vai izstāžu attēliem, tiklīdz tie tiek radīti. Tas ir lielisks veids, kā savus darbus reklamēt, bet tas vienlaikus skatītājam izveido maldinošu pieredzi. Kāds varētu nodomāt, ka jau ir redzējis izstādi, nemaz neapmeklējot to fiziski. Tāpat izveidojas arī viltus gaidas – mākslas darbs ir redzams perfektā leņķi un perfektā apgaismojumā, kas ir pat mazliet koriģēts. Dzīvē tas varbūt tā nekad neizskatīsies. Lai vai kā, pati arvien vairāk dodos prom no digitālā lauka uz fizisko. Un man ir tāda sajūta, ka ir daudzi tādi, kā es, kas vairāk sākuši domāt par attālināšanos no digitālās pasaules. Redzu, ka atkal tiek izmantotas analogās kameras, kā arī mākslinieku interešu lokā sākuši atgriezties rokdarbi. Esmu pat manījusi tādus mākslas darbus, kur var skaidri redzēt, ka tie ir taisīti ar rokām un ka tie ar nodomu izskatās tā, it kā tos būtu veidojis amatieris.
S.V. Uz to varētu raudzīties šādi – ja tu kaut ko drukā ar 3D printeri, tad tas ir viscaur pārdomāts, un ir zināms katrs solis šajā procesā. Turpretī tad, ja tas ir roku darbs, būs tās mazās kļūdas un nepilnības, un tās var būt ļoti vērtīgas, ja sāksim saskatīt skaisto neprognozējamajā.
Sigrīda Vīre (Sigrid Viir) un Kloē Jancis (Cloe Jancis), “Spoguļa priekšā, dienā pilnā ar aizrautību, tu uzliec masku pārāk cieši, tā knieš tev ādu”, 2021
K.J. Šī mentalitāte – cienīt materiālus un darbu, kas veltīts formas piešķiršanai – mūsdienās tiešām sākusi kļūt izteiksmīgāka. Es neveiksmju un nepilnību novērtēšanu izprotu kā veidu, kā neļaut kapitālistiskajai tieksmei uz izcilību un produktivitāti gūt virsroku, jo pēc šādiem kritērijiem tie visi ir neizdevušies, nederīgi objekti.
S.V. Mums ir nepieciešamas neizdošanās, lai mēs varētu mācīties, un mums vajadzīgs laiks, lai šīs kļūdas izlabotu un apgūtu. Mūsdienās mums tā visa trūkst, jo tas nav ienesīgi. Bezjēdzību un kļūdu dēļ, kā arī tāpēc, lai iegūtu vairāk brīvā laika, lai darītu to, ko gribam, nevis to, ko vajag – tā visa vārdā mums vajag pretoties, un māksla varētu būt daļa no šīs cīņas.
K.J. Bet uz citas nots: noteikti varu saskatīt pandēmijas iespaidu vienā konkrētā izpausmē – bija ļoti daudz digitālo izstāžu. Un dažas tiešām bija lieliskas – tādas, kurās bija viegli orientēties un apskatīt mākslas darbus. Un esmu pārliecināta, ka šis lauciņš tikai attīstīsies. Pirms pandēmijas īsti nevarēja skatīt izstādes, kas bija citās pasaules malās, bet tagad tas ir iespējams. Protams, tās nav fiziskas; tās ir reprezentācijas, bet šī varētu būt iespēja kaut ko attīstīt – kā lai mēs piedzīvojam kaut ko, kā tur īstenībā nav? Ja būtu iespējams izdomāt veidu, kā skatīt reprezentāciju kā fizisku lietu, tad tas citu lietu starpā varētu būt ļoti vērtīgi, piemēram, mākslas tirgum. Varbūt tas ir izdarāmi ar viedbrillēm un paplašināto realitāti. Lai vai kā, es saredzu šo spriedzi starp digitālo un fizisko kā vienu no lielajām nākotnes tēmām. Bet, kamēr mums būs ķermeņi, vienmēr būs jautājumi par fiziskumu un to, kā mēs pieredzam dzīvi.
Nu tad cerēsim, ka pieredzēsim to tās pilnībā… Paldies!
Title image: Sigrīda Vīre un Kolē Jancis (Sigrid Viir, Cloe Jancis)
* Rūdis Bebrišs (1999) studē filozofiju Latvijas Universitātē un ir viens no filozofijas žurnāla “Tvērums” līzdveidotājiem, autoriem un redaktoriem.
Viņa esejas, recenzijas un intervijas lasāmas vairākos Latvijas kultūras izdevumos un portālos. Īpaši interesējas par mūzikas, mākslas filozofijas un estētikas tēmām.
