Rīgas Fotogrāfijas biennāle: NEXT simpozijs «Re-vīzijas»
Ekspresintervija ar simpozija kuratori Agnesi Pundiņu
Šodien Rīgas Fotogrāfijas biennāles Facebook platformā sākas starptautisks trīs dienu simpozijs “Re-vīzijas”, kura mērķis ir apzināt un analizēt projektus un iniciatīvas, mākslinieku, organizāciju un institūciju stratēģijas un personīgās pieredzes kā interesantu prakšu piemērus, pievēršoties digitālās vides un digitalizācijas procesiem gan kā unikāliem projektiem, gan arī kā risinājumiem krīzes situācijās. Simpozijs notiek digitālā formātā, un tā programma iedalīta apakštēmās, kas tiks apskatītas trīs dienu laikā, fokusējoties uz dažādām pieredzēm. Simpozijā piedalīsies māksliniece Vika Eksta, platformas Luna6 dibinātāji Noa Brēmers un Gabriele Gervickaite, mākslinieks Jūnass Lunds, autore un kuratore Paola Paleari, autors Maiks Pepi, laikmetīgās mākslas aģents Sīms Preimans, kuratore un autore Airi Trīsberga.
Arterritory uz sarunu aicināja simpozija “Re-vīzijas” kuratori Agnesi Pundiņu, lai uzzinātu vairāk par simpozija koncepciju un dalībniekiem.
Vai vari, lūdzu, pastāstīt, kāpēc simpozija nosaukums ir “Re-vīzijas”?
Pandēmijas pirmā posma laikā cilvēki ļoti izteikti vēlējās atgriezties pie normalitātes; gaidīja, kad varēs atgriezties pie tās dzīves, kāda bija pirms tam. Īpaši tas bija vērojams mākslā un kultūrā. Daudzas lietas, pasākumi un notikumi tika apstādināti, gaidot to brīdi, kad viss atkal notiks ierastā un normālā režīmā. Tad radās jautājums, kas tad tā normalitāte ir? Vai viss, kas bijis iepriekš, ir bijis normāli? Šis simpozijs, izvērtējot pieredzes no kuratoru, mākslinieku, organizāciju un teorētiķu skatpunkta, vedina mūs atskatīties un izvērtēt iepriekšējos darbus un lietas, lai saprastu, kur mēs varam virzīties tālāk. Lai kādas arī būtu pieredzes, pandēmija ir tā, kas likusi mums mainīt skatījumu uz pasauli. “Re-vīzija” ir diskusijas sākums tam, lai izvērtētu, kas ir bijis labi, kas varētu būr labāk un ko mēs varam darīt, lai neieslīgtu stagnācijā.
Cilvēki jāpieradina pie domas, ka jāizveido jauns “normālais”.
Jā, bet tad jautājums, kas ir šis normālais? Pandēmija deva iespēju digitālām platformām attīstīties un veidot jaunus risinājumus, kas arī iepriekš bija nepieciešami, tikai varbūt ne tik aktuāli. Esot mājsēdē, koncertus, izstādes un citus notikumus digitāli bija iespējams apmeklēt tiem cilvēkiem, kuri tos nebūtu varējuši apmeklēt arī finansiālu, fizisku vai citu apsvērumu dēļ.
Vai pandēmijas rezultātā vizuālā māksla ir mainījusies, izveidojušies kādi jauni mākslinieciskie virzieni, aktuālas tēmas?
Domāju, ka uz to retrospektīvi varēs paskatīties pēc kāda laika, jo vizuālās mākslas vide lielu daļu no šīs pandēmijas laika bija sasaluma periodā, gaidot, kad šis viss beigsies. Manuprāt, mākslā un mākslas vidē visi ir tik ļoti no tā noguruši, ka neviens nevēlas vēl par to reflektēt, par to runāt vai attēlot mākslā. Ievēroju, ka daudzi šajā laikā pievērsās garīgām un ezotēriskām tēmām, meklējot atbildes uz jautājumiem, kuriem iepriekš, iespējams, nebija laika.
Simpozijā katrs no dalībniekiem stāstīs un dalīsies savā pieredzē, kā viņi šīs krīzes laikā meklējuši risinājumus kā kuratori, mākslinieki un arī organizācijas. Mērķis simpozijam ir veikt bijušo pieredžu revīziju, lai veidotu diskusiju, ko mēs varētu darīt nākotnē.
Kā radās ideja par simpoziju?
Sākotnējo simpozija koncepciju izveidoja Elīna Ķempele, kas jau pašā sākumā tika nodota manās rokās. Man tika dota diezgan liela kuratoriālā brīvība, kas savā ziņā bija arī izaicinājums.
Sākotnējā ideja mainījās un tika pielāgota manām interesēm un redzējumam par to, kas man šķita aktuāli. Simpozija aprakstu veidoju un dalībniekus uzrunāju janvārī, bet šai laikā nedaudz ir mainījies arī tas - pielāgojies simpozija dalībniekiem.
Kā tika izvēlēti dalībnieki?
Viss notika paralēli – rakstīju koncepciju un vienlaicīgi meklēju un uzrunāju dalībniekus. Elīna Ķempele ar sākotnējo koncepciju bija uzrunājusi Airi Trīsbergu un Viku Ekstu, par ko es biju ļoti priecīga, jo gan Trīsbergu, gan Ekstu ļoti cienu par viņu darbību. Sarunas laikā Vika Eksta ieteica sazvanīties ar Paolu Paleari, jo abām ir kopīgs projekts un šķita, ka viņu varētu interesēt šī simpozija tēma. Tad pārējos dalībniekus meklēju es, pētot dažādus ārzemju pētnieciskos rakstus pēc atslēgvārdiem.
Pēc kādiem atslēgvārdiem tika meklēti autori?
Meklēju rakstus, kas saistīti ar digitalizāciju un tās ietekmi uz laikmetīgo mākslu, kā rezultātā atradu Maiku Pepi, kas rakstījis par mākslu, kultūru un tehnoloģijām. Par to, kā jaunās tehnoloģijas ietekmē veidu, kā mēs skatāmies uz mākslu. Salīdzinoši īsā laikā sazinājos ar pilnīgi svešiem un ārkārtīgi iedvesmojošiem cilvēkiem, ar kuriem, visticamāk, nebūtu iepazinusies, ja nebūtu sākusi strādāt pie šī simpozija. Arī mana sākotnējā interpretācija par šo simpoziju ir pamainījusies. No sākuma bija uzsvars uz pandēmiju, bet tas bija tikai sākuma atskaites punkts, lai varam sākt runāt par personīgo pieredzi arī ilgākā laika periodā.
Vai esi no simpozija dalībniekiem kaut ko mācījusies vai pārņēmusi?
Visiem simpozija dalībniekiem piemīt ārkārtīgs entuziasms un degsme par savu darbu, idejām un projektiem. Tas ir ļoti iedvesmojoši un arī mazliet lipīgi. Lai arī dalībnieki ir ļoti dažādi un interešu sfēras arī atšķiras, viņiem visiem ir vēlme darīt lietas, meklēt iespējas un realizēt idejas!
Ko tu gribētu saglabāt no pandēmijas?
Lēnumu. Visa steiga noved pie iekšēja nemiera un izdegšanas. Ja pandēmijas rezultātā cilvēkiem šī apstāšanās radīja paniku, tad kaut kas pilnīgi noteikti nav kārtībā.
Simpozijs norisināsies trīs vakarus. Pēc kāda principa tika sagrupēti dalībnieki?
Pirmā diena veltīta kultūras un mākslas nevalstiskajām un arī marginālām organizācijām: kuratora/organizatoru stratēģijas, mērķi un motivācijas veidojot šādu telpu, radot saturu, piesaistot jaunus dalībniekus. Airi Trīsberga dalīsies savā kuratores pieredzē darbā ar ideju, telpu un sabiedrību. Savukārt Gabriele Gervickaite un Noa Brēmers reflektēs par “Luna6” biedrību Viļņā, tās uzdevumiem un mērķiem, īpaši pievēršoties tam, kāda ir bijusi pieredze pandēmijas laikā.
Otrā diena veltīta tieši mākslinieku un kuratoru pieredzei, strādājot ar tehnoloģijām, digitālo saturu, datiem un algoritmiem: kā digitālās tehnoloģijas ietekmē māksliniekus, mākslas vidi un skatītāju. Mākslinieces Vikas Ekstas un kuratores Paolas Paleari diskusijas sākumpunkts ir projekts Snakes and Ladders, mākslas izstāde, kas veidota digitālai videi, veltot šo sarunu tieši darbiem un izstādēm, kas tiek radīti digitālai videi attiecībā pret darbiem, kas tiek pārnesti uz digitālo vidi. Savukārt Jūnass Lunds reflektēs par savu māksliniecisko praksi, tēmām un digitālo saturu un tā ietekmi. Apskatot jau realizētus projektus, mākslinieki un kuratori reflektēs par esošo situāciju un nākotnes potenciālu.
Trešā diena veltīta institūcijas pieredzei, strādājot ar digitālajām izstādēm: šādu projektu realizēšana, nepieciešamie resursi, motivācija, kā arī skatītāju atsauksmes, izvērtējot iegūtos rezultātus. Vai izstādes digitalizēšana patiesi to padara pieejamu cilvēkiem, kuri nevar apskatīt izstādi klātienē? Par šāda veida pieredzi runās kurators Sīms Preimans, realizējot digitālās izstādes Tallinas mākslas hallē. Savukārt mākslas teorētiķis Maiks Pepī pievērsīsies digitālizācijas, jauno tehnoloģiju un mākslīgā intelekta ietekmei mūsdienu kultūrā un kā tas var mainīt mūsu pieredzi.
Vai māksla kaut ko iegūst vai zaudē digitālo tehnoloģiju ietekmes rezultātā? Vai ne zaudē, ne iegūst, bet top kaut kas cits?
Jaunās tehnoloģijas dod iespējas. Jauns medijs dod iespēju izvēlēties un izpausties, nebūt ierobežotam noteiktā teritorijā. Tas prasa ļoti daudz zināšanas, bet tas neko neatņem, tikai paplašina iespējas. Lauciņš, kas vēl var attīstīties.
Kas ir simpozija mērķauditorija?
Orientējoši tēmas noteikti būtu aktuālākas kultūras, vizuālās un laikmetīgās mākslas nozares pārstāvjiem, bet kaut ko no katras dienas noteikti varētu iegūt arī ar mākslu nesaistīti indivīdi, jo katra simpozija diena ir ļoti specifiska – viena orientēta uz marginālām organizācijām; otra – māksliniecisko praksi un idejām; trešā – skatījums no institucionālās un teorētiskās perspektīvas.
Kāds ir tavs personīgais šī simpozija mērķis?
Es gribētu, lai šis simpozijs un tā dalībnieki spētu iedvesmot klausītājus darīt lietas, pētīt, runāt par aktuālo un iemācīties nebaidīties un uzdot jautājumus!
Paldies tev, Agnese!
