Par izmestu fotogrāfiju kolekcionāriem un attiecībām ar laikmetīgo mākslu
Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 noslēdzošajā izstādē “ЛАВ=LOVE”, kas skatāma līdz 10. jūlijam Rīgas mākslas telpā, pārstāvēta fotogrāfiju un foto pastkaršu atlase no trīs privātām kolekcijām. Man kā vienai no izstādē pārstāvētajiem kolekcionāriem ir liels izaicinājums izklāstīt savas pārdomas par ekspozīcijā redzamo, kā arī sniegt ieskatu fotogrāfa un mākslinieka Andreja Strokina, Bolderājas grupas un savas kolekcijas vēsturē.
Izstādes kuratore un iekārtotāja Inga Brūvere vēlējusies, lai izstāde būtu uztverama kā daudzslāņains materiāls jaunām kultūras atmiņas konstrukcijām. Neviļus sāku domāt, kas tad ir mūsu atmiņu galvenais saturs un kālab tieši tagad mums ir tik būtiski atcerēties pagātni, fokusējoties uz kādā noteiktā vēsturiskā periodā radīto vizuālo informāciju. Atmiņa saglabā ne tikai konkrētus faktus, bet arī priekšstatus par iepriekšējām paaudzēm un viņu dzīves laikā piedzīvoto. Būtībā mums katram pieder gan savas subjektīvas atmiņas, gan pagātnes rekonstrukcijas.
Viens no spilgtākajiem piemēriem, kas atausa atmiņā saistībā ar izstādē “ЛАВ= LOVE” redzamajām fotogrāfijām, bija mākslinieka Aļņa Stakles personālizstāde “Liegā apokalipse” Fotogrāfijas muzejā šīgada pavasarī. Ekspozīcijā bija redzamas tondo formāta digitālās izdrukas, kuras tapušas, apskatot un veicot atlasi no internetā brīvi pieejamiem, vairāk nekā 10 000 attēliem dažādu valstu arhīvos – izmantotas galvenokārt 19. gadsimta vēsturiskas fotogrāfijas un mākslas darbu reprodukcijas. Cilvēks ar savam laikam raksturīgu apģērbu, frizūru, sadzīves priekšmetiem izmantots kā tipāžs, kolorīts elements kopējā mozaīkā. Pēc savas uzbūves kompozīcijas tāpat raisa asociācijas ar 19. gadsimta vidus fotomontāžām. Kādā no intervijām Alnis Stakle apgalvo, ka viņu vispirms piesaistījusi seno uzņēmumu patiesības intensitāte. Arī atbaidošas kara ainas tolaik tika fiksētas maksimāli bezkaislīgi, saglabājot dokumentācijas precizitāti un zīmīgas detaļas. Mākslinieka radītie vizuālo elementu sablīvējumi, šķiet, kalpo par šodienas situācijas konstatāciju – mēs dzīvojam vizuālās informācijas pārsātinātā laikmetā. Ne mazāk aktuāls ir visu šo neskaitāmo digitalizēto seno attēlu tālākais liktenis. Gandrīz astoņi miljardi cilvēku visā pasaulē katru dienu ar bērnišķīgu aizrautību savās mobilajās ierīcēs fiksē un patērē prātam neaptveramu vizuālās informācijas daudzumu. Katra individuāls, subjektīvs vēstījums šajā kopīgajā masā pazūd, zaudē jelkādu jēgu un nozīmi. Tāpat kā miljardi pagātnes vizuālo liecību, kas gigabaitos glabājas jaudīgos virtuālajos mākoņos. Visu nosaka laimīgs gadījums vai kādas atsevišķas radošas personas interese...
No Andreja Strokina kolekcijas
Izstāde “ЛАВ=LOVE” ir par pilnīgi pretējo un lielā mērā par to pašu – par vizuālo informāciju, par to fotogrāfiju likteni, kas, nevienam neesot vajadzīgas, tiek izmestas, nokļūst krāmu tirgos vai antikvariātos. Laikam galvenā atšķirība ir tā, ka analogās tehnikās izgatavoto attēlu, slaidu un foto pastkaršu kļūst arvien mazāk. Arī anonīmo fotoamatieru fotogrāfijas mūsdienu apstākļos pilda papildus funkcijas – kļūst par komunikācijas formu, pagātnes morālo principu, dzīves stila, estētisko ideālu un gaumes izpētes avotu. Privātais skatījums uz neseno pagātni ir bijis viens no iemesliem, kāpēc laika zoba skartas fotogrāfijas un diapozitīvi nonākuši fotogrāfa un mākslinieka Andreja Strokina un Bolderājas grupas kolekcijās.
No Andreja Strokina kolekcijas
Andrejs Strokins kādā no sarunām apgalvojis, ka viņa mājās nav saglabājušās viņa paša ģimenes fotogrāfijas. Tāpēc nejauši gadījumi un atradumi palīdzējuši šo robu aizpildīt. Pirms desmit gadiem, strādājot pie fotogrāfiju cikla “Cilvēki kāpās” (2011) Bolderājā, viņš nejauši uzgājis atkritumos izmestus vecu fotogrāfiju albumus. Ar to kolekcionēšana sākās jau apzināti, meklējot un novērtējot fotogrāfijas, kas ir zaudējušas savu kontekstu un citu cilvēku interesi. Mākslinieka īpašumā ir vairāki šādi nezināmu personu fotoalbumi, kuros ir gan amatieru uzņēmumi, gan fotostudijās un publiskā vidē uzņemti grupu un personu portreti.
Izmantojot nezināmu fotogrāfu uzņēmumus, mākslinieks ir realizējis arī vairākus mākslas projektus. Tā 2017. gadā biedrība “Orbīta” sērijā “Publiskā telpa” izdeva Andreja Strokina fotogrāmatu “Palladium”, kurā bija izmantots kāda nezināma, kinoteātrī “Palladium” strādājuša autora fotoarhīvs. Andrejs Strokins grāmatu veidoja drīzāk kā antropologs. Atlasei un interpretācijai bija noteicošā loma. Savus personīgos, autentiskajā vizuālajā materiālā bāzētos priekšstatus par šo vietu, norisēm un plašāk – padomju laiku – viņš apzināti vēlējās parādīt bez aizgājušā perioda romantizācijas.
No Andreja Strokina kolekcijas
Jaunais Andreja Strokina kolekcijas projekts saucas “ЛАВ74-24” – no 60 diapozitīviem, kas tapuši 20. gadsimta 70. gadu beigās un 80. gados un kas divās kastītēs bez jebkādas informācijas un parakstiem pirms desmit gadiem iegādāti antikvariātā “Gunas grāmatas”, mākslinieks kopā ar izstādes kuratori Ingu Brūveri atlasīja 18. Slaidi ir digitāli apstrādāti un veikta neliela krāsu korekcija, lai tos varētu eksponēt kā kvalitatīvas digitālās izdrukas.
Nezināmais fotogrāfs iemūžinājis norises no savas un sev tuvo cilvēku ikdienas. Tas ir nevis oficiāls, bet gan subjektīvs, izteikti privāts skatījums, domāts apskatei nevis publiski, bet gan daudz intīmākā lokā. Paradoksāli, taču vienlaikus anonīmais autors un viņa laikabiedri ir “vidējais statistiskais” cilvēks. Viens no “kopējās masas”, kura personīgā dzīve ir sava laika noteiktu stereotipu un, plašāk ņemot, kolektīva, sabiedrības tradīciju un dzīvesveida atspoguļojums. Sērija ieguvusi nosaukumu, secinot, ka praktiski visos attēlos pilnā apmērā vai fragmentāri redzams padomju cilvēka īpašais dārgums – automašīna “Moskvič” ar reģistrācijas numuru “74-24ЛАВ”. Neviltota mīlestība un lepnums par mašīnu liekas strāvo no katra attēla! Un kā nu ne, ja savs braucamais nodrošināja iespējas doties izbraukumos pie dabas. Tālab nezināmo īpašnieku pielūgsmei līdzīga attieksme pret savu braucamo bija tipiska tā laika sabiedrībai.
Skats no izstādes ''ЛАВ = LOVE”. Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2022. Foto: Annemarija Gulbe
Fotografēšana tika veikta atmiņu – skaistu brīžu – saglabāšanai. Tāpēc neviens no cilvēkiem speciāli nepozē, saglabājot dabiskas, neviltotas emocijas un izteiksmi, pozitīvismu un dzīvesprieku. Lai arī dažkārt cilvēki un priekšmeti fiksēti fragmentāri, tas redzamajam piešķir vēl lielāku ticamības pakāpi. Turklāt nezināmā fotogrāfa meistarība kadra komponēšanā pat izraisa šaubas, vai mūsu priekšā tomēr nav profesionāļa veikums. 20. gadsimta mākslas vēsturē masu kultūras un profesionālās mākslas attiecības joprojām ir viens no aktuālajiem pētniecības tematiem. 21. gadsimtā laikmetīgās mākslas, no vienas puses, un masu kultūras un mediju robežas, no otras puses, ir vēl jo grūtāk nosakāmas, pateicoties mūsdienu tehnoloģiju un mobilo ierīču piedāvātajām iespējām. Šodien neviens vairs neapšauba amatieru mākslas ietekmi uz profesionālo mākslu – ir vesela virkne autoru, kuri konceptuāli izmanto anonīmo mākslas censoņu – izteiktu diletantu – tehnisko nevarību un radošos atradumus. Šādā aspektā nezināma amatiera uzņemtās analogās fotogrāfijas iegūst arvien lielāku vērtību kā autentisks izpētes materiāls un kreatīvas ierosmes avots.
Skats no izstādes ''ЛАВ = LOVE”. Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2022. Foto: Annemarija Gulbe
Otrs izstādes projekts, kas tapis ciešā sadarbībā ar Bolderājas grupu, ir slaidu projekcija ar nosacītu nosaukumu “Klauss”. Sākums un aizraušanās ar kolekcionēšanu Bolderājas grupas kodolam – Sandrai un Vladimiram Jakošonokiem – ir tāds pats – novērtēt un iegūt savā īpašumā lietas, kuras varētu apzīmēt arī ar terminu “naivā” māksla, dizains vai… citiem nederīgais. Ar šo krāšanas bacili Vladimirs “saslimis” mākslinieka Normunda Lāča ietekmē, savukārt fotogrāfs Andrejs Strokins – no Bolderājas grupas. Tā vai citādi, grupas patriotiskums un spējas novērtēt Bolderājas kā vietas unikālo pienesumu Rīgas kultūras dzīves kontekstā visiem labi zināmas, pieminēsim kaut vai festivālu “Komēta”.
No Bolderājas grupas kolekcijas
To pašu var teikt arī par izstādē eksponēto Bolderājas grupas kolekcijas pērli, kas 20. gadsimta pašās beigās iegādāta Centrāltirgus “Gaiziņā”, vienā no pirmajiem second hand veikaliem Rīgā, kur to pārdeva kā “kastītes un rāmīšus”. Kā atceras Vladimirs Jakošonoks, viņa uzmanību piesaistīja prāva kartona kaste – pilna ar dažādiem foto materiāliem: filmu negatīviem, diapozitīviem, fotogrāfijām, 8 mm kinofilmām. Uz kastes bija uzraksts, kas vēstīja, ka vairumā bilžu redzams kāds Klauss un tās tapušas 1963.–1964. gadā. Izstādei no šīs apjomīgās “Klausa kolekcijas” atlasīti 58 slaidi, saglabājot autentiskās krāsas un laika radītos bojājumus.
No Bolderājas grupas kolekcijas
Eksponēti projekcijā, tie vēl vairāk pastiprina mierīgas Rietumu kapitālistiskas sabiedrības pārstāvju dzīves baudīšanas efektu. Kadros pazib nezināmas mājas, pilsētas, cilvēki dabā un interjerā, dažādas sadzīviskas situācijās visos gadalaikos.
No Bolderājas grupas kolekcijas
Vienā no slaidiem redzama kapavieta, un šis uzņēmums, pēc Bolderājas grupas domām, varētu kļūt par tālākas izpētes sākumu, lai uzzinātu ko vairāk gan par austriešu komponistu, vairāku operešu autoru Ralfu Benacki (1884–1957), kura kaps redzams diapozitīvā, gan viņa saistību ar šo mistisko Klausu, kura fotoarhīvs tika izmests vai aiznests uz kādu krāmu bodi vai tirdziņu Eiropā, tad nokļuva Rīgā un tālāk – grupas kolekcijā. Tā kāds nezināms cilvēks un viņa draugu loka privātā dzīve tālākas izpētes rezultātā varētu atgūt savu autentiskumu, īpaši, ja tam pievienotos reāli fakti, vietu nosaukumi un plašāks vēstures konteksts. Patiesība un realitāte varbūt ir gluži cita, nekā mēs to patreiz radām. Bolderājas grupas kolekcijas ekspozīcija lieku reizi uzdod jautājumu – kas notiek ar citu cilvēku privātajām fotogrāfijām, kāds ir to liktenis? Taču izstādē varam izbaudīt ne tikai mierīgu vecumdienu ilūziju, bet arī novērtēt šī nezināmā autora prasmi kadrēt, izvēlēties pareizu rakursu, apgaismojumu, tuvplānus, dabas ainavas un fonus, lai cilvēka ikdienas uzņēmums saglabātu savu pievilcību un patiesīgumu pat ar visiem laika zoba radītajiem defektiem un efektiem.
Skats no izstādes ''ЛАВ = LOVE”. Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2022. Foto: Annemarija Gulbe
Pēc kuratores Ingas Brūveres ieceres mana kolekcija – 20. gadsimta pirmās trešdaļas foto pastkartes – tematiski nudien atbilst LOVE jēdzienam. Sieviete kā skaistuma ideāls un vīriešu mīlas objekts. Mani “saldie pārīši” ar nereti naivām, bet neviltoti sirsnīgām attiecībām, kuras tagad saucam par banālām un kičigām. Tie ir augstas klases inscenējumi, kurus šodien neiespējami atkārtot kaut vai tādēļ, ka mūsu izpratne par jūtu atklāšanu citam cilvēkam ir mainījusies, man šķiet…
No Irēnas Bužinskas kolekcijas
Mana kolekcija sāka veidoties ap 2008. gadu, kad tolaik, strādājot Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, pieteicu izstādes projektu par māksliniekiem-fotogrāfiem, sākot no 19. gadsimta vidus līdz 2010. gadam. Man likās svarīgi Latvijas mākslas vēstures kontekstā izsekot tam, kādas manipulācijas un loma fotogrāfa studijā bija profesionālu akadēmisku izglītību ieguvušam māksliniekam un kā viņš izmanto fotogrāfiju savā jaunradē. Realitātes atspoguļojums bez mākslinieka līdzdarbošanās būtu gluži citāds, ja nebūtu retušas, kolorēšanas, negatīva un pozitīva montāžas. Izrādījās, ka šādu paraugu mūsu muzeju krājumos ir ļoti maz. Tā sākās mana profesionālā vēlme savākt šādus paraugus, lai līdzās gleznotājas Katrīnas Luīzes Avotiņas un Lilijas Dineres kolorētajām fotogrāfijām varētu eksponēt senus, arī nezināmu fotogrāfu veiksmīgus vai izteikti nemākulīgus meistarstiķus.
No Irēnas Bužinskas kolekcijas
Laikmetīgā fotogrāfija šodien nav iedomājama bez inscenējuma, kas fotogrāfijā tika aizgūts no 19. gadsimta sākumā izplatītajiem “dzīvo bilžu” uzvedumiem. Savukārt pastkartes kā pasta pakalpojuma formas ieviešana un iespiedtehniku strauja attīstība apvienojumā ar fotogrāfijas iespējām un izmantojumu veicināja strauju šis sabiedrības komunikācijas formas uzplaukumu. 20. gadsimta pirmajā pusē varam runāt par foto pastkartes zelta laikmetu, pateicoties amerikāņu Eastman Kodak Company ieviestajām reformām. 1902. gadā firma laida apgrozībā pastkaršu fotopapīru, bet 1906. gadā Kodak īpašnieks Džordžs Īstmens (1854–1932) sabiedrību iepazīstināja ar savu ģeniālo izgudrojumu – pārnēsājamo No.3A Folding Pocket kameru, kas atviegloja fotografēšanas procesu un galvenais – kamera un fotofilma bija radīta tā, lai varētu iegūt fotogrāfiju pastkartes formātā. Fotografēšanas process un foto pastkaršu izgatavošana īsā laikā iemantoja milzīgu popularitāti kā profesionālu fotogrāfu, izdevēju, darbnīcu, tā arī visu sabiedrības slāņu amatieru vidū. Visi varēja paši izgatavot un sūtīt pastkartes un komunicēt tāpat, kā mēs šodien to darām ar Facebook, Instragram vai WhatsApp starpniecību. Foto pastkarte kļuva arī par intensīvu, pārsteidzošu un drosmīgu radošo eksperimentu lauku, ko apliecina tikai daži fakti. Mākslinieki, īpaši dadaisti un sirreālisti, piemēram, Sofija Taubere-Arpa (1889–1943), Tristans Cara (1896–1963) savas fotomontāžas nereti radīja “pa taisno” uz masveidā tiražētajām foto pastkartēm. Daudziem no viņiem pašiem bija lielas pastkaršu kolekcijas.
No Irēnas Bužinskas kolekcijas
Vēl viens lielisks piemērs – Gustava Kluča 1928. gada Spartakiādei veltītā pastkaršu sērija – viena no izcilākajām fotomontāžas virsotnēm pasaules mērogā. Savukārt, domājot par cilvēka un vides attiecībām, dizainers Valdis Celms 70. gadu vidū radīja savas montāžas “Dinamiskie redzējumi” uz pieticīgā poligrāfiskā līmenī drukātajām krāsu pastkartēm. Tā veidojās mana kolekcija, no vienas puses, interesējoties par mūsu mākslinieku darbību, kuri izmantoja pastkarti kā konceptuālās un radošās darbības formu, un, no otras puses, masu tiražētajām pastkartēm un anonīmu autoru fotogrāfijām, kuras esmu iepirkusi “Latgalītē”, Čiekurkalna krāmu tirgū, kā arī eBay, īpaši franču un vācu izdevniecību produkciju, kuras neliela daļa redzama šajā izstādē. Latvijas fotogrāfijas vēsturē būtu iekļaujams ne tikai Jaņa Rozentāla vai Gustava Kluča vārds, bet gan daudz plašāks mākslinieku loks, nemaz nerunājot par masu tiražētās pastkartes eksponēšanu muzejos.
No Irēnas Bužinskas kolekcijas
Pastkarte tāpat kā fotogrāfija ir vēl viens neapgūts, slānis atmiņu konstrukcijai, interpretācijai un pētniecībai. Kaut vai atceroties, ka tematiski inscenējumi, kuros nereti sievietes izpildīja vīriešu lomu, kā arī kolorēšana bija maigā dzimuma roku darbs, kuru varam novērtēt gan fotogrāfijas tehniku attīstības, gan feminisma pētniecības kontekstā. Sveiciens ar mīlestību IG un citiem šīs jomas speciālistiem!
Skats no izstādes ''ЛАВ = LOVE”. Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2022. Foto: Annemarija Gulbe
Titulbildē: Pastkarte no Irēnas Bužinskas kolekcijas
