Radīšanas priekam ir jābūt
Intervija ar mākslinieku Jūnasu Lundu
Jūnass Lunds ir starpdisciplinārs mākslinieks no Zviedrijas, kurš veido gleznas, skulptūras, fotogrāfijas, mājaslapas un performances. Viņa darbos tiek kritiski aplūkotas laikmetīgās tīklojumu sistēmas, kā arī kontroles un varas struktūras. Viņa mākslas prakse ietver sistēmu veidošanu un parametru nospraušanu, šajā procesā nereti iesaistot arī skatītāju. Rezultāts ir performatīvi mākslas darbi, kur algoritmi vai noteikumu kopums nosaka izpildāmus uzdevumus. Ar mākslas darbu palīdzību Lunds pēta aktuālās problēmas, kas pieaugošās digitalizācijas dēļ rodas mūsdienu sabiedrībā, to skaitā jautājumus, kas skar autorību un līdzdalību, kā arī varas un pašnoteikšanās sadalījumu sabiedrībā. Vienlaikus Lunda māksla kritiski lūkojas uz mehānismiem, kas nosaka mākslas pasaules darbību; Lunds uzdod jautājumus par mākslas ražošanas procesu, autoritāti un mākslas tirdzniecības praksi. Lunds ieguvis maģistra grādu mākslā Pīta Zvarta institūtā Roterdamā un bakalaura grādu mākslā Gerita Rītvelda akadēmijā Amsterdamā. Viņam bijušas personālizstādes Photographers’ Gallery un Vaitčepelas galerijā Londonā, Stīva Tērnera galerijā, Vekšes Mākslas namā Zviedrijā, platformas MAMA izstāžu telpā Roterdamā, Jaunajā laikmetīgās mākslas muzejā Ņujorkā. Viņa darbi iekļauti daudzās grupas izstādēs, to skaitā izstādēs Pompidū centrā Parīzē, Šinkela paviljonā Berlīnē, Karlsrūes Mākslas un mediju centrā, 2019. gada Vīnes biennālē, Meli mākslas institūtā Roterdamā, laikmetīgās mākslas centrā Kindl Berlīnē, kā arī Amsterdamas Pilsētas muzejā.
Šogad Jūnass Lunds piedalās Rīgas Fotogrāfijas biennālē – NEXT starptautiskajā simpozijā “Re-vīzijas” –, reflektējot par savu māksliniecisko praksi un tās tēmām, digitālo saturu un tā ietekmi.
“Invest in Jonas Lund”, instalācija “Behind The Screen”, Kindl Laikmetīgās mākslas centrā Berlīnē. ©Jonas Lund
Vairākās intervijās esat minējis, kā kļuvāt par mākslinieku, bet vai varat pastāstīt, kā jūs sākāt interesēties tieši par fotogrāfiju?
Tas ir labs jautājums. Ļaujiet man padomāt, kāda ir pareizā atbilde.
Vai ir tāda pareizā atbilde?
Uz visu vienmēr ir pareizas un nepareizas atbildes. Viss sākās vidusskolā, kad mēs ar tēvu pagrabā iekārtojām fotolaboratoriju, kur es pavadīju daudz laika, attīstot klasiskās melnbaltās fotogrāfijas. Tas bija sākums interesei par fotogrāfiju. Es nezinu, kāpēc tas bija interesanti, bet tā bija. Tas tiešām ir maģisks process, kad pats attīsti filmlenti un kopē fotogrāfijas. Vidusskolā man bija fotografēšanas kurss – vienu vai divas stundas nedēļā. Skolas fotodarbnīcā ar draugiem pavadījām daudz laika.
Vai atceraties pirmo fotogrāfiju, kuru pats uzņēmāt un attīstījāt?
Tā noteikti kaut kur Zviedrijā ir, bet neatceros, kas tajā bija attēlots.
Kādi bija galvenie objekti vai tēmas, ko jūs tajā laikā iemūžinājāt?
Es biju pusaudzis, gribēju iemūžināt visu, kas interesē pusaudžus. Nodarbojos ar eksperimentēšanu un estētiskās valodas attīstīšanu. Fotografēju portretus, ielu skatus, ikdienišķas situācijas, ainavas... Vēlāk es pievērsos dīvainākām fotogrāfiju attīstīšanas kombinācijām un eksperimentiem, tās attīstot, zīmējot un rakstot uz tām.
Tad iestājāties Gerita Rītvelda akadēmijas fotogrāfijas kursā, savukārt pēc studijām sākāt veidot mājaslapas saviem draugiem. Vai jūs programmēšanu apguvāt pašmācības ceļā?
Jā, pēc Rītvelda akadēmijas absolvēšanas es sāku veidot mājaslapas saviem draugiem un studiju biedriem, jo visiem vajadzēja platformu, kur dalīties ar saviem portfolio. To veidošanas laikā sapratu, ka mājaslapas arī var būt mākslas darbi.
Kā interese par tehnoloģijām un programmēšanu noveda līdz mākslas radīšanai?
Man vienmēr ir bijusi vēlme radīt lietas. Vissvarīgākais mākslas radīšanā ir ideja, nodoms, motivācija un konteksts. Medijam īsti nav nozīmes, tam jābūt tikai atbilstošam neatkarīgi no tā, vai rezultāts ir fotogrāfija, glezna, programmēšana vai videoinstalācija. Man nav bijusi pāreja no fotografēšanas uz programmēšanu un tad mākslas radīšanu. Drīzāk no fotogrāfijas tas aizveda uz visu pārējo. Fotogrāfijas izglītība Rītvelda akadēmijā Amsterdamā bija izteikti vērsta uz fotogrāfiju kā mediju. Viss bija foto, foto, foto... Ilgstoši atrodoties noteiktā vidē un nodarbojoties ar kādu konkrētu žanru, var izveidoties ļoti dabiska pretreakcija un vēlme darīt kaut ko pilnīgi pretēju. Man bija sajūta, ka fotogrāfija mani ierobežo. Sapratu, ka savas idejas daudz plašāk un detalizētāk spētu nodot sabiedrībai, izmantojot citus medijus. Esmu ļoti priecīgs par šo izvēli. Protams, ar fotogrāfiju var strādāt daudz un dažādos veidos, bet man nebija sajūta, ka tā atver durvis iespējām. Pat tieši pretēji – tās aizver.
“Jonas Lund Token” (JLT), Iepriekšpārdošanas stends, instalācija Art Düsseldorf, 2018. gadā. ©Jonas Lund
2018. gadā jūs izveidojāt pats savu kriptovalūtu Jonas Lund Token; šo kriptokuponu jeb tokenu īpašnieki var pieņemt lēmumus attiecībā uz jūsu māksliniecisko praksi. Pastāstiet mazliet vairāk par šo procesu – kādus lēmumus tokenu īpašnieki var pieņemt?
Jonas Lund Token ir decentralizēta autonomā mākslas prakse, kuras mērķis ir optimizēt un pilnveidot lēmumu pieņemšanas procesu mākslas producēšanā. JLT akcionāri piedalās lēmumu pieņemšanas procesā, balsojot par priekšlikumiem un apspriežoties vietnē jlt.ltd/. Kā JLT īpašniekiem viņiem ir iespēja piedalīties stratēģisku lēmumu pieņemšanā, kas var būt saistīti ar dažādām izvēlēm, piemēram, ar mākslas darba vizuālo noformējumu vai arī to, kur man vajadzētu dzīvot. Izvēli JLT īpašnieki izdara manā vietā.
“Jonas Lund Token”, instalācija, Spring break art show, Ņujorkā. ©Jonas Lund
Skatoties uz jūsu darbiem un lasot to koncepcijas, rodas sajūta, ka jūs visus darbus radāt ar prieku, rotaļīgumu un spēles elementiem.
Jā, tā ir. Es uzskatu, ka citādi darbam nav jēgas, ja tas autoram nesagādā prieku. Rezultātam nav obligāti jābūt smieklīgam, bet radīšanas priekam ir jābūt.
“Friendly Advice” ekrānšāviņš. ©Jonas Lund
Viens no jaunākajiem jūsu projektiem ir “Draudzīgs padoms” (Friendly Advice), kur ikvienam bija iespēja pieteikties uz sarunu video čatā neatkarīgi no tēmas.
Jā, domāju, ka tas bija pandēmijai ļoti atbilstošs un performatīvs mākslas darbs. Trīsdesmit cilvēkiem bija iespēja rezervēt laiku, lai ar mani parunātu par jebko, kas viņiem tobrīd ir aktuāli vai svarīgi. Pieprasījums bija liels, visas vietas ātri aizpildījās. Vienlaicīgi šo sarunu laikā biju uzstādījis sistēmu, kurā mani analizēja algoritmi – vai mana uzvedība ir korekta un pareiza, vai nerunāju par daudz, kādas emocijas pauž mana seja, vai tiek pieminētas ar politiku saistītas tēmas utt.
“Friendly Advice” ekrānšāviņš. ©Jonas Lund
Šie dati kaut kur bija redzami?
Jā, sarunu laikā šo algoritmu izdarītie secinājumi bija redzami uz ekrāna, bet tas bija tikai manai izpētei un to izmantoju, lai analizētu sevi, nevis sarunu biedrus, kas būtu nelegāli.
“Friendly Advice” ekrānšāviņš. ©Jonas Lund
Par ko cilvēki vēlējās runāt?
Gan paši cilvēki, gan viņu sarunu tēmas bija ļoti dažādas. Bet cilvēki vēlējās dalīties ar savu māksliniecisko praksi, lūdza padomus un vērtējumu par diplomdarbiem, citi vēlējās dzirdēt manu viedokli par viņu publikācijām vai izveidotām mājaslapām. Daži vienkārši vēlējās kopā pavadīt laiku.
Vairākos darbos apspēlējat tehnoloģiju ietekmi uz cilvēku, runājat par datu aizsardzības tēmu. Daudzi uzskata, ka dalās interneta vidē ar informāciju tāpēc, ka viņiem neesot, ko slēpt.
Uz šo es vienmēr atbildu ar lūgumu iedot man savu e-pasta paroli, lai es varētu iegūt privātu vai kompromitējošu informāciju, izspiest naudu utt. Tas, protams, ir retorisks jautājums, es uz to negaidu atbildi un nevēlos meklēt jebkādu informāciju citu cilvēku e-pastos, tikai gribu, lai cilvēki apdomātu šo izteikumu, ka viņiem nav, ko slēpt. Visiem ir kaut kāda informācija, ar ko viņi nevēlas dalīties. Lai būtu funkcionējoša demokrātiska sistēma, ir jābūt iespējai izvēlēties, ar ko vēlies vai nevēlies dalīties, pat ja tev nav, ko slēpt.
Vai ir vispār iespējams saglabāt privātumu, ja esi sociālajos tīklos? Jūs taču pats lietojat gan feisbuku, gan instagramu?
Jā, protams, bet es to attaisnoju ar vēlmi izprast sistēmu. Lai zinātu, kā tā strādā, ir jābūt tajā iekšā – vai nu tu zini, kā šīs sistēmas strādā un tevi kontrolē, vai tiec programmēts. Visas šīs platformas strādā, lai pelnītu. Tās ir radītas, lai lietotājs kļūtu atkarīgs no interneta vides. Jo vairāk informācijas tās no tavas ikdienas uzzina, jo vieglāk viņiem ir atlasīt reklāmas lietām, kuras tu esi meklējis. Daudzi domā, ka telefonus noklausās, bet, nē, telefonus nenoklausās, viņiem tas nav nepieciešams, viņi tik ļoti var prognozēt katra lietotāja vēlmes, ieradumus, vajadzības kaut vai pēc tā, cik sekundes esi pavadījis pie kādas bildes, kur atrodies, ko esi pircis, ko ierakstījis meklētājā, tas viss ir datubāzē par tevi. Viņi diezgan precīzi pat var prognozēt, kad tu apprecēsies, kad tev piedzims pirmais bērns utt.
“Talk To Me”, instalācija “Hyper Employment”, MGLC - International Centre of Graphic Arts, Ļubļanā. ©Jonas Lund
Biedējoši. Cilvēki bieži vien izvēlas par to nedomāt, tāpēc uz to piever acis.
Jā, vai ne? Lielākā daļa cilvēku nevēlas domāt par to, no kā viņi baidās. Man patīk visam šim procesam sekot līdzi un to analizēt, apgūt jaunas sistēmas un metodes, kā apstrādāt informāciju. Man patīk vērot un analizēt mūsu kultūru, to attēlot ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem cilvēkiem saprotamā valodā. Bet man nav atbilžu. Mans pienākums nav sniegt risinājumus problēmām, taču es cenšos uzdot jautājumus un likt aizdomāties par sistēmu, kurā dzīvojam.
Ir pieņēmums, ka mākslā vairs nevar ne ar ko pārsteigt…
Es tam pilnīgi nepiekrītu, jo māksla ir kultūras atspoguļojums, bet kultūra nepārtraukti attīstās, līdz ar to vienmēr būs kaut kas jauns, ko mākslā paust. Māksla vienmēr veidos dialogu ar kultūru. Arī tehnoloģiju attīstības rezultātā kultūra mainās, līdz ar to tiek radīti aizvien jauni izteiksmes veidi. Aktuālas tēmas mākslā nekad neizsīks.
Vai jūsu darbiem ir kāds beigu punkts, brīdis, kad zināt, ka darbs ir pabeigts?
Jā, kad ir pienācis darba izpildes termiņš (smejas). Bet patiesībā tas nekad nebeidzas. Liela daļa no maniem projektiem ir nemitīgā procesā un attīstībā.
“Call Me Maybe”, 2020, instalācija izstādē Untitled Contemporary. ©Jonas Lund
Pirms gada jums bija izstāde Call Me Maybe, kas skatītājiem bija pieejama vien pāris dienas, pirms to pandēmijas dēļ slēdza. Vai jums ir svarīgi, lai jūsu darbus redz dzīvē?
Tas ir labs jautājums. Laikam tas ir atkarīgs no tā, kāda veida darbs tas ir, jo visi darbi ir balstīti kādā idejā. Protams, ir interesanti un svarīgi, ja skatītājs klātienē var kaut kā mijiedarboties ar mākslas darbu vai tajā līdzdarboties, bet ne visiem darbiem ir nepieciešama klātbūtne.
Vai, jūsuprāt, māksla kaut ko ieguva pandēmijas laikā?
Es uzskatu, ka šajā gadījumā mākslu ir grūti nodalīt no sabiedrības kopumā. Varam saskatīt gan plusus, gan mīnusus. Piemēram, no vienas puses, ir patīkami, ka bija iespēja uz brīdi izkāpt no mūžīgās skriešanas un steigas. Man ļoti paveicās, ka varēju turpināt strādāt un paņemt pauzi no ceļošanas, kas saistīta ar darba jautājumiem. Mana ikdiena tik ļoti nemainījās, salīdzinot ar ļoti daudziem, kuri šīs pandēmijas dēļ smagi cieta.
Domāju, ka pandēmijas negatīvo ietekmi mēs vēl redzēsim ar laika nobīdi.
Jūs interesējaties par jaunākajām mākslas industrijas tendencēm. Kādas tās ir šobrīd?
Uz šo jautājumu ir ļoti viegli atbildēt, tas pilnīgi noteikti ir NFT jeb neaizstājamie blokķēžu žetoni. Viens no populārākajiem NFT pielietojumiem ir tieši mākslas darbu tirdzniecība. NFT ir veids, kā digitālajā pasaulē piešķirt īpašumtiesības konkrētai digitālai lietai.
Titulbilde: Jūnass Lunds. Pašportrets, 2018. ©Jonas Lund
