Kur iezīmēts pieskāriens
Ieva Melgalve
Drīz pēc kultūras telpu atvēršanas – 17. jūnijā – Ventspilī, teātra namā “Jūras vārti” tika atklātas Laimdotas Malles un Kristīnes Krauzes-Sluckas personālizstādes “ooze / -ums”. Abas personālizstādes ir veidotas neatkarīgi un arī telpā ir nošķirtas viena no otras, tomēr tās vieno ne vien tematiskais ietvars – izzūdamības un prombūtnes tēma –, bet arī vērīga un liega attieksme pret materialitāti un uzmanīgs, precīzs un inovatīvs radošais process, kurā liela loma piešķirama darba materiālu radošajam devumam. Izstāde ir apskatāma līdz 18. jūlijam un noteikti iesakāma kā viens no iemesliem šomēnes apmeklēt Ventspili.
Lai arī Laimdotas Malles “ooze” un Kristīnes Krauzes-Sluckas “-ums” nav saistītas tiešā naratīvā, iespējams, abas izstādes vajadzētu sākt skatīt ar Krauzes-Sluckas telpu, kas noslēpusies aiz kāpņu pagrieziena. Viņai piešķirtā telpa ir askētiski pelēkmelna, vien dažos diennakts laikos uz sienām pa žalūziju spraugām krīt ritmiskas gaismas līnijas. Uz šī fona izstādīti lielformāta palielinājumi un vairāki nelieli oriģināli parastas fotokartītes izmērā. Šie darbi ir nekavējoties gandrīz intuitīvi atpazīstami kā fototehnikā darināti, un tikai mākslinieces skaidrojums, kā arī viņas radošā biogrāfija – studijas LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā un izstāde “Orgatopija” (RIXC, 2020), kas balstījās eksperimentālā darbā ar augiem un to mehānisku ietekmēšanu, – liek aptvert, ka izstāde patiesībā iztaujā intuitīvo priekšstatu par fotogrāfiju no pilnīgi negaidīta leņķa.
Publicitātes foto
Jau kopš fotogrāfijas pirmsākumiem tā tiek uztverta kā realitātes tiešs atainojums, patiesības reprezentācija – pieņēmums, ko gandrīz nekavējoties un ar lielu aizrautību sāka apšaubīt un apspēlēt gan mākslinieki, gan mākslas kritiķi un teorētiķi – radot viltojumus, ilūzijas un retušas, no vienas puses, un spriežot par rāmējumu un fotogrāfa pozīciju, no otras. Tomēr fotogrāfijas saistība ar vizuālo realitāti – lai cik neuzticama tā nebūtu – ir saglabājies kā zināms trops. Ieraugot fototehnikā izstrādātu darbu, pirmais jautājums vai pieņēmums ir par to, “kas tas ir”, ar to domājot nofotografēto objektu – un prāts nekavējoties piedāvā versijas: “ēna uz bruģa”, “cilvēka ķermenis”, “rentgena uzņēmums”, “kažoka krokas”, “ainava ar mākoni”. Protams, fotomākslas kontekstā skatītājs pieņem, ka redzamais ir ne tikai tas, bet arī kaut kas cits, un meklē tēlainas vai jēdzieniskas asociācijas.
Kristīnes Krauzes-Sluckas tēlainais žests ir rafinētāks: tas izsit no vietas pieņēmumu, ka fotogrāfijas pamatā ir objektīvs fotogrāfa skatiens un acumirklīgs gaismas tvērums. Izstādes “-ums” darbi ir veidoti bez fotoaparāta. Tie radīti, darbnīcas pustumsā stundām ilgi ar šļirci un fotoķīmiju rūpīgi veidojot pludinātu abstraktu gleznojumu uz padomju laika fotopapīra, kam, kā komentē māksliniece, “jau sen ir beidzies derīguma termiņš”. Tātad šie darbi, lai arī izskatās pēc fotogrāfijām, ir radīti, atsakoties no pamatpieņēmumiem par fotogrāfiju – tajos nav objektīva (“objektīvā”) skatījuma, nav tiešas – pat ja metaforizētas – vizuālās realitātes reprezentācijas, nav priekšstata par gaismā notverta mirkļa apstādināšanu. Tie ir radušies tumsā un atspoguļo to realitāti, kura nešķiet vizuāli reprezentējama. Spēcīgākās asociācijas ir ar pieskārienu, kas šķietami atstājis nospiedumu uz ādas, atmiņām, kas ieēdušās ķermenī, un mēģinājumu tās saglabāt, atšifrēt, caur šī pagātnes pieskāriena jūtamo realitāti nokļūt atpakaļ pie tā, kurš pieskārās, un nespējot noticēt viņa neesamībai un nesatveramībai.
Šī izpratne, kas veidojas, vismaz daļēji pateicoties zināšanām par mākslinieces darba procesu viņas pašas stāstījumā, liek apšaubīt ierasto izstādes formātu un, iespējams, attieksmi pret mākslas darbu kā “gatavu” vai ārpus sava laika skatāmu objektu. Arī šajā izstādē darbi ir prezentēti kā “paši par sevi” esoši un kontekstualizējami drīzāk izstādes laikā un telpā. Tomēr, iespējams, daudz lielāka nozīme ir to stāstam laika dimensijā; ilgi un rūpīgi radīti kā materialitātes pētījums, izstādes kontekstā tie zaudē šo ilgā laika dimensiju. To gan kompensē darbu pārsteidzošais telpiskums, ar maigiem, pludinātiem toņiem radīta dziļuma ilūzija. Bet šis gan ir kuratorisks jautājums, kas attiecas uz daudzām pēckonceptuālisma mākslas izstādēm un daudziem mākslas darbiem, kuru gadījumā “darbs”, sekojot Bārbaras Boltas formulējumam, ir darbības vārds, bet mākslas darbs kā lietvārds ir tikai performatīvā akta dokumentācija.
Laimdotas Malles blakus esošā personālizstāde “ooze”, pateicoties pandēmijas situācijai, ir tikusi pie izcilas telpas: plašas teātra zāles ar melnu skatuvi, kuru izgaismo prožektori un gaismas kastēs izvietotie darbi. Tās veiksmīgā scenogrāfija rada asociācijas ar teātra izrādi, kurā iesaistīts skatītājs ar savu izstādes apskates trajektoriju; šī sajūta piešķir darbiem spēcīgu nelineāri veidota stāsta un aizritoša laika dimensiju. Tādēļ izstāde šķiet lasāma arī kā luga, kurā nosacītā meža un mijkrēšļa vidē darbojas mazā meitene Ooze, vilki un lapsas, pieaugušie un bērni, kas šķiet zināmā mērā atsaucamies uz izstādi “Kāds savāds, garš milzis” (“Noass”, 2019). Tomēr jo īpaši gaismas kastēs ievietotie darbi neļauj šo “izrādi” redzēt kā lineāru stāstu: drīzāk šeit cits virs cita klājas dažādi pieredzes līmeņi, nojaušamā nākotne liek saskatīt pagātni, bet tagadne slēpjas un zūd. Uz plānām, trauslām želatīna plēvītēm ar tintes printeri “gleznotie” darbi spēcīgi sasaucas ar Kristīnes Krauzes-Sluckas izstādi “-ums”: tie ir mēģinājumi notvert un vizualizēt kaut ko tādu, kas nav saskatāms. Oriģinālais materiāls – pārzīmēta fotogrāfija, vēstule, saburzīts palags – izplūst un dziest, mēģinot dot vietu pat ne materialitātei, bet gan tās nospiedumam citā formā, kas mirkļiem atgādina plānu, jūtīgu ādas plēksnīti, caur kuru mēs atceramies sev tuvos cilvēkus: ne tādus, kādi viņa bija, bet to, kā viņi ir mums pieskārušies.
Par tēlaini ietilpīgākajiem kļūst Laimdotas Malles instalāciju darbi. Rociņa, kas satvērusi gaismu, vienā rakursā šķiet kā pievērtas acs plakstiņš, bet citā – kā plauksta, kas nosargā sveces liesmu. Parafīnā atlietā koka miza kļūst par mežu, kas sakņots debesīs un tikai ar vienu diedziņu saistīts ar zemi. Sarežģītākā instalācija, kura šķiet norobežota no skatītāja, bet tomēr būtu jāredz no vairākiem rakursiem, ir baltā, puscaurspīdīgā irstošā plauksta, kas – atkarībā no tā, kā uz to skatās – kaut ko satver vai palaiž vaļā. Bet tad, kad šķiet, ka dūrītē noķerts meklētais, top redzams arī, ka tā ir no iekšpuses tukša. Šis savādais, nelineārā laikā iezīmētais meklējumu un notveršanas žests padziļina visus izstādes darbus, kas paradoksālā kārtā daudz vairāk nekā Kristīnes Krauzes-Sluckas fotodarbiem asociējas ar Rolāna Barta Camera Lucida refleksiju par attēlu, kas, notverot mirkli, vienlaikus fiksē cilvēka mirstīgumu un – skatoties plašāk – it visa gaistošo iedabu.
Šī asociācija – mēģinājums notvert un vizualizēt to, ko nav iespējams notvert – ir abu izstāžu vienojošais jēdzieniskais elements. Tomēr tikpat svarīgs ir arī lēnais, rūpīgais un uzmanīgais darbs, kurā mākslinieces ieklausās ne tikai sevī, bet arī materiālā, ar ko strādā, piešķir tam tiesības darboties un radīt, kā ikvienā labā spēlē balansējot starp noteikumiem un kontroli un nejaušību un rotaļīgumu. Tā šķiet ne tikai estētiska, bet arī – varbūt pat primāri – ētiska izvēle, ļaujot savam ego atkāpties materialitātes priekšā un tādējādi ļaujot arī mākslas darbam iznirt kā patstāvīgam fenomenam ar dziļu pagātni un piepildītu lomu uz izstādes/izrādes skatuves. Un, pat ja darbu tēlainību ir iespējams nolasīt daudzējādi, tad tos caurstrāvojošā cieņa un jūtīgums gan šķiet universāli saprotama un simpātiska pozīcija.
