Bēres Slobodā
Kristians Fukss
Saruna ar mākslinieci Viku Ekstu
Vika Eksta vienpadsmit gadus pēc savas tantes bēru dokumentēšanas ir izveidojusi izstādi “Bēres Slobodā”, kas galerijā ALMA ir skatāma līdz 15. augustam (kuratore Astrīda Riņķe). Tās pamatā ir Vikas Ekstas uzņemtie kadri trijās 35 mm filmiņās. Melnbaltajās kompozīcijās var izsekot cauri bēru rituālam kādā sniegoti dzestrā dienā dziļos laukos pie Latvijas un Baltkrievijas robežas. Par darbu noslēpumaino dabu neiedrošinies bilst ne vārda, jo tāpat kā 18. gadsimta ikonām, tikai no mistiskās sajūtas saproti, ka esi liecinieks īstam mākslas darbam.
Vai vari pastāstīt, par ko ir šī izstāde?
Attēli uzņemti bēru procesijas laikā Slobodā 2011. gadā. Sloboda ir sādža (grupveida apdzīvota vieta Latgalē – KF), kur dzīvoja mana vecmāmiņa. Tajā laikā es tikko biju sākusi nodarboties ar fotogrāfiju. Mani iespaidoja 20. gadsimta vecmeistari kā, piemēram, Anrī Kartjē-Bresons (1908–2004), viens no aģentūras Magnum fotogrāfiem. Manī bija liela misijas apziņa dokumentēt dzīvi tādu, kāda tā ir. Bieži vien fotografēju brīžos, kad citiem cilvēkiem būtu neērti, bet man bija vienalga.
Nomira manas vecmāmiņas māsa Zofija, kura man bija tuvs cilvēks. Mana vecmāmiņa un viņas māsa dzīvoja kopā. Iztēlojos, ka esmu Magnum fotogrāfs pagājušā gadsimta 50. gados, ieradies no Parīzes tālā pasaules malā. Vienlaikus es dokumentēju cilvēkus, kurus ļoti labi pazīstu. Gadiem ilgi attēli stāvēja negatīvu mapēs. Pārskatot, sāku par tiem domāt. Arvien vairāk – līdz sapratu, ka gribu tos redzēt kā sudraba želatīna kopijas. Un pārdomāt pašu dokumentēšanu. Vai tā ir vajadzīga? Kā arī mani interesē koncepts par koloniālo skatienu. Bieži vien Magnum fotogrāfi brauca uz otrajām vai trešajām pasaules valstīm, tai skaitā uz Padomju Savienību. Viņi varētu doties arī uz mūsu ciematu. Es, aizbraukusi uz Rīgu dzīvot, ierados atpakaļ ciematā ar teiksim tā: viegli koloniālu skatienu. Privilēģijas sajūtu – jā, tagad es to varu darīt!
“Tagad skatoties šos attēlus man šķiet, ka tie ir sanākuši diezgan forši. Sniegs, ziema un tas, ka kāds ved zārku ar zirgu – tas nav ļoti izplatīti!” saka māksliniece Vika Eksta.
Kā Tu varēji distancēties no personīgā skatiena un kļūt par novērotāju?
Tas ir labs jautājums! Man liekas, ka man šī spēja piemīt. Vai tas ir normāli vai tā ir pataloģija, lai to lemj kāds eksperts. Ja tev ir rokās kamera un tu domā, ka tava misija ir dokumentēt, tad vari distancēties no jebkā.
Ko tuvinieki par to teica?
Teica: “Gribi? Ņem un fočē!” Cilvēki bija aizņemti ar bērēm.
Pastāv uzskats, ka bērēs nevajag fotografēt.
Tas ir ļoti nesens pieņēmums. Mājā, kurā dzīvoja mana vecmamma, ir fotoalbums, kas veltīts tikai un vienīgi attēliem no bērēm. Bildes ar nelaiķiem, kā cilvēki skūpsta aizgājēju un sēro. Ap 1990.–2000. gadu tas strauji mainījās. Bēres vairs nedokumentēja. Tās arī palika īsākas. Latgales laukos ir pieņemts, ka aizgājējs trīs dienas pavada savās majās, guļot zārkā, dodot iespēju līdzcilvēkiem atvadīties. Mūsdienās cilvēks nomirst slimnīcā, un viņu uzreiz pārved uz morgu. Pazūd tieša saskarsme ar mirušo, kā arī māju asociācija ar dzimšanu, dzīvi un nāvi – pilnu ciklu. Ja pajautāsi saviem vecvecākiem, ticu, ka atradīsi daudz bēru bilžu.
Vika Eksta. No sērijas “Bēres Slobodā”. 2011–2025
Kuri Magnum fotogrāfi devās uz Padomju Savienību?
Anrī Kartjē-Bresons un Eliots Ervits (1928–2023). Arī vairāki citi. Aģentūra Magnum tika veidota pēc Otrā pasaules kara kā fotogrāfu kooperatīvs ar mērķi pēc iespējas labāk un precīzāk dokumentēt pasauli kāda tā ir un kā tā tiek atjaunota. Tas nozīmēja – jādodas dokumentēt uz tuvām un tālām zemēm Neizbēgami, viņi “nāk” ar skatienu, kas veidojies, piemēram, dzīvojot Parīzē (Magnum Photos 1947. gadā pēc Roberta Kapa iniciatīvas dibināja Parīzē). Bresons Maskavu glamurizēja. Kaut kādas lietas sanāk nejauši vai tīši romantizēt. Mums ir jāpatur prātā, ka arī dokumentāls kadrs ir fikcija, jo “gājis” caur kāda cilvēka personīgo prizmu.
Vika Eksta. No sērijas “Bēres Slobodā”. 2011–2025
Kāpēc tu fotogrāfijas attīsti analogi laboratorijā?
Es strādāju Rīgas Tehniskās jaunrades namā “Annas 2” par fotomākslas pasniedzēju. Šī ir arī vieta, kur es sāku mācīties fotogrāfiju pie Andreja Granta, un projekts atsaucas uz to. Sanāk, ka joprojām esmu turpat un pie šī procesa atgriežos.
Kāds ir process foto labratorijā?
Laboratorija strādā ar gaismjūtīgu fotopapīru, tāpēc izmanto sarkano gaismu. Jebkāda cita gaisma fotopapīru sabojātu. Tas ir klāts ar emulsiju, kas satur sudrabu. Tāpēc iegūtos attēlus sauc par sudraba želatīna nospiedumiem. No attīstīta 35 mm negatīva ar foto palielinātāja palīdzību attēlu palielina līdz vēlamajam izmēram, nosakot asumu un ekspozīcijas laiku. Mazliet līdzīgi kā ar kameras slēdža laiku. Sākumā es gaismoju mazus papīra paraudziņus, šauras strēmeles, nogrieztas no fotopapīra loksnes, lai, testējot ekspozīcijas laiku, neaizietu bojā veselas lapas. Pēc attīstīšanas es tās lieku vanniņās. Pirmajā vanniņā ir attīstītājs, ar kura palīdzību attēls parādās uz papīra. Bet tas joprojām ir jūtīgs pret gaismu. Tāpēc ir jāapstādina attīstīšanas process ar nākamā šķidruma, fiksāžas, palīdzību. Pēdējā ir skalošana ūdenī, jo, ja fiksāžu neizskalo uz attēla, var parādīties dzeltenbrūni pleķi. Tie var rasties uzreiz, vai, ja ir skalots, bet ne pietiekami daudz, tie kādu laiku var nebūt. Ja kādreiz paskatās kādu vecu fotogrāfiju albumu, tur dažkārt ir redzami tādi pleķi. Es vēlējos, lai attēli būtu arhīva kvalitātē, tāpēc pirms skalošanas es tos lieku vēl vienā šķidrumā. Ja es attēlus pēc šī procesa izkarinātu uz knaģīša, tie sačokurotos, tāpēc lieku tos žāvēties uz organiskā stikla plāksnēm un piespiežu ar bankas karti, lai nerodas gaisa burbuļi. Tie paliek glancēti, un pēc dienas vai divām no organiskā stikla var noņemt gatavus darbus.
Vika Eksta. No sērijas “Bēres Slobodā”. 2011–2025
Izmantoju vecu papīru, kuram termiņš beidzies vēl pirms manas dzimšanas. Ir jāatrod pareizās formulas, lai tas padotos fotogrāfijai. Citādāk attēls veidojas pārāk tonāls, piesmacis, bez vajadzīgā dziļuma, kuru dod gaismēnu kontrasts. Tas ir laikietilpīgs process, kur katrā daļā kaut kas var noiet greizi.
Kopijas tika izveidotas daudz lielākā skaitā nekā mēs redzam izstādē. Rezultāts neatnāca uzreiz. Arī fotogrāfiju veidošanas process, ne tikai bēres, ir savveida rituāls. Kaut kas tajā ir. Bieži prasu skolēniem: “Jūs tik daudz laika iztērējāt. Jums patika?” Un viņi saka: “Jā, ļoti!” Protams, ne visi. Daži saka: “Nē, nekad vairs!”
Ko Tu pārdomāji foto veidošanas laikā?
Ir lietas, kuras ir sarežģīti verbalizēt. Es ļoti iedziļinājos. Man pat sapņos rādījās dažādas bēres. Vienā brīdi tas bija par daudz. Ņēmu divu nedēļu pauzi, jo palika par drūmu. Ar šausmām aizdomājos par to, ka kaut kad nomirs arī mani vecāki. Tā tiešām būs traģēdija. Gribas attālināties no tā visa. Bet man bija svarīgi izstāstīt šo stāstu.
***
Titulbilde: Vikas Ekstas izstāde “Bēres Slobodā” galerijā ALMA Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros. Foto: Ansis Starks
