Rokas vairs nebaidās
Kristians Fukss
Intervija ar Rasu Jansoni
Rasa Jansone darbu sērijā “Jēzus māsiņa”, kas līdz 13. aprīlim apskatāma galerijā ALMA, apvieno eļļas glezniecību ar izgriezumiem no mūsdienu skaistumkopšanas un ceļojumu žurnāliem. Šāda vizuālā stratēģija ļauj māksliniecei kritiski dekonstruēt Rietumu kristīgajā tradīcijā nostiprināto naratīvu par Jaunavu Mariju kā klusējošu un pašaizliedzīgu māti. Ir radīta jauna Marija, brīva sieviete, kas savu otro bērnu, Jēzus māsiņu, dzemdē tāpēc, ka pati to vēlas, nevis tādēļ, ka viņai kāds to liek. Rasas Jansones Marija ir domājoša, rīcībspējīga persona. Tādējādi tiek problematizēts tradicionālais teoloģiskais un ikonogrāfiskais modelis, kur Marija primāri funkcionē kā instrumentāls starpnieks dievišķā plāna realizācijā. Marijas klusi paklausīgais mātes tēls ir “vīrieša skatiena” konstrukcija. Renesanses mākslas kanonu veidoja teju tikai vīrieši, un arī pasūtītāji (baznīca, aristokrātija) bija vīrieši. Rasa Marijai piešķir vilcenes galvu un kājas ar masīviem, nedaudz deformētiem pirkstiem tumši zilgani pelēkā tonējumā – tas viss konceptuālas “atbrīvošanas” vārdā. No 13. aprīļa galerijā ALMA būs apskatāma izstādes otrā daļa, kuras ietvaros tiks eksponētas mazāka izmēra kolāžas no tās pašas sērijas.
Tu esi viena no retajām latviešu māksliniecēm, kas domā līdzīgi renesanses meistariem, kas katram vismazākajam elementam gleznā piešķīra simbolisku nozīmi. Ko sērijas “Jēzus māsiņa” vienā no kolāžām nozīmē vilku ģimene Jaunavas Marijas vietā?
Tā ir vilcene, kas spēlējas ar savu pusaugu bērnu. Tā nav vardarbības aina, lai gan lielākais vilks kož mazākajam rīklē. Tā ir mīlestības aina. Vilku kopienā bērnu audzināšana nav tikai mātes atbildība – to dala visa saime.
Rasa Jansone. Darbs no sērijas “Jēzus Māsiņa”. 2025. Foto: Ansis Starks
Ko vēsta mazā rociņa ar taureni?
Tā ir viena no Jēzus rokām. Jēzu simbolizē skulptūra – Budas galva, jo es vēlējos parādīt milzīgo nastu, kuru māte nes visu mūžu. Jēzus roka tur taurenīti (roka izgriesta no nezināma Rogīra van der Veidena sekotāja c.1399–1464 “Jaunava un bērns” gleznojuma reprodukcijas – K.F.). Es ilgi skatījos uz to un domāju, vai tas ir mīlestības žests vai – nē? Kad biju maza, mamma man stāstīja, ka taureņiem nedrīkst pieskarties, jo, ja tiks notrauktas pūciņas no spārniem, tad taurenītis mirs. Tas man interesē mākslā – kā savienot divas pretējas lietas? Kā panākt iekšēju konfliktu; trauksmi, kas ārēji izskatās daiļa? Mākslas darbā jābūt konfliktam, citādāk man nav interesanti.
Rasa Jansone. Darbs no sērijas “Jēzus Māsiņa”. 2025. Foto: Ansis Starks
Ļoti skaistas metaforas! Vai nākamajā kolāžā redzamas Marijas kājas?
Jā! Vēlējos parādīt, ka Marija ir ļoti daudz staigājusi – viņas kājas ir piekusušas un vairs ne tik jaunas. Blakus malā ir noliktas greznas kurpes. Vienā no tām jau dzīvo gliemezis. Viņa beidzot ļauj savām kājām uzelpot. Tas ir atpūtas brīdis – atsauce uz stāstu “Bēgšana uz Ēģipti”. Marija, Jāzeps un Jēzus tajā ir bēgļi, kuri cieš badu. Klasiskajā glezniecības kanonā bija ierasts atveidot Mariju, sēžam uz kailas klints, kurai apkārt reālistiski uzgleznoti, atpazīstami ziedi. Katram ziedam bija simboliska nozīme. Kāda puķe simbolizēja Marijas pazemību, cita – Jēzus bezierunu pakļaušanos savam uzdevumam. Mans piedāvājums ir šāds: kad Marijai vairs nav jābēg, viņa apsēžas uz klints un apkārt ir ēdamas sēnes. Viņai vairs nekad nebūs jācieš bads. Arī tas, kā viņa tur Jēzus māsiņu – un šajā kolāžā viņa jau ir piedzimusi – ir pavisam citādi nekā klasiskajā kanonā. Renesansē, pirmo reizi mākslas vēsturē, Jēzus tiek attēlots nevis kā valdnieks pilnā augumā (tikai proporcionāli mazāks), bet kā zīdainītis. Ļoti bieži viņš tika gleznots ietīts audeklā, bieži arī kails. Tomēr, lai cik maziņš un kā apģērbts, Marija viņu tur cieņpilni atsvešināti. Bieži starp viņas pieskārienu un Jēzu ir šķidrauts. Var just formalitāti šajā pieskārienā, kas kalpo kā cieņas un bijības žests. Jēzus māsiņu es vēlējos parādīt mīlētu – un mīlēts ir arī pieskāriens, kādu Marija viņai sniedz. To aptver simtiem roku, kas katra glāsta un mierina viņu. Šīs rokas vairs nebaidās. Tās tur viņu kaislīgā mīlestībā.
Marijas tērpu tu esi sagriezusi. Zem tā ir sarkana krāsa, kas atgādina asinis.
Tas ir sveiciens Helēnai Heinrihsonei un viņas gleznai “Sieviete Kristus”, vienai no manām mīļākajām un, manuprāt, zīmīgākajām gleznām Latvijas feministiskās mākslas vēsturē.
Kas ir jaunais puisītis aiz daudzgalvainās Marijas tēla?
Tas ir pusaugu Jēzus! Man jau sen šķita, ka Jēzus nav baltais vīrietis. Lai kāds viņš patiesībā bija, visticamāk, viņam nebija zilas acis un gari, blondi mati. Manā darbā viņš ir attēlots savai mammai aiz muguras, un Jēzus māsiņa ir ceļā (Marija ir stāvoklī – K.F.). Es viņus gleznoju vienlaicīgi, lai varētu nolasīt, ka abi ķermeņi caur sarkano krāsu ir un paliek savienoti.
Rasa Jansone. Darbs no sērijas “Jēzus Māsiņa”. 2025. Foto: Ansis Starks
Uzskatāmi rezonē mūsdienu attēli (idealizētais modeļu tēls) un izgriezumi no klasiskās glezniecības šedevriem. Tāpat arī zināmais simbols no “Bēgšanas uz Ēģipti” – grozs.
Jā, šis ikonogrāfiskais priekšmets, grozs, renesansē tika izmantots, lai skatītājs uzreiz “pieslēgtos” sižetam. Tas toreiz bija ļoti svarīgi. Vai tā laika skatītāji svētbildes baudīja kā mākslu? Tas ir atvērts jautājums. Noteikti ne tā, kā mēs šodien uztveram laikmetīgo mākslu – uzdodot jautājumus un dažādas mīklas tāpēc, ka mums pašiem ir interesanti tās minēt. Kad es sastopos ar labu mākslu, pirmā sajūta ir: es neko nesaprotu. Tad es sāku lēnām domāt, pakāpeniski nonākot līdz sapratnes katarsei - tas ir zelta brīdis, kuru mēs meklējam mākslā. Ja vēl izstādē ir teksts un mākslinieka doma nesaskan ar manējo, tad ir vēl jo interesantāk, jo tiek paplašināts interpretācijas “vēdeklis”.
Kur Marija pēdējā kolāžā dodas?
Šī ir stāsta pirmā daļa: Marija pirms Jēzus māsiņas. Pirms izdarītās izvēles, no kuras vairs nav atgriešanās, Marija ir pārdomu brīdī. Sievietēm, kas mūsdienās domā par otra bērna laišanu pasaulē (un es to redzu atkal un atkal no savu draudzeņu pieredzes), tas ir nopietnu šaubu un pat šausmu brīdis. Tāpēc es viņu attēloju pašapzinīgi stāvot, spilgti krāsainā ainavā. Bet, ja ieskatāmies viņas laivā, redzam, ka viņa stāv uz sēdekļa, nevis sēž uz tā. Atliek vien ārpus laivas “notikt” kādam lielākam vilnim vai negaisam, un viņa kristu bezdibenī. Tas stabilitātes brīdis sieviešu dzīvēs pirms otrā bērna laišanas pasaulē ir maldinošs. Vienlaikus viņa ir milzīga – pacēlusies virs mākoņiem, no debesu augstumiem viņa noraugās uz zemi.
Rasa Jansone. Darbs no sērijas “Jēzus Māsiņa”. 2025. Foto: Ansis Starks
Man ļoti patika tavs izstādes pavadošais teksts. Tu ņem Virdžīnijas Vulfas metaforu par Šekspīra māsu kā piemēru tam, kā sabiedrības ierobežojumi apslāpē sievietes ģēniju.
Virdžīnija Vulfa (esejā "Sava istaba" – K.F.) izspēlēja brīnišķīgu intelektuālu spēli: aukstā ziemas vakarā, sēžot pie kamīna un dzerot tēju, iztēlosimies, kas būtu noticis, ja Šekspīrs būtu piedzimis kā sieviete? Viņa asprātīgā veidā parāda, ka “māsai” tas būtu beidzies ar dzīvi pilnīgā noslēgtībā. Šekspīres prāta spējas un talants šādā sabiedrībā tiktu apspiesti. Pat ja viņa spētu ielauzties tā laika teātra pasaulē, tad, visticamāk, uzreiz paliktu stāvoklī no trupas vadītāja – un viss tālākais jau aizietu kā ķēdes reakcija: dzīve nomalē, kur par viņu smietos un vienlaicīgi no viņas baidītos. Arī Jēzus sava laika sabiedrībā nedz iztēlē, nedz realitātē nevarēja būt sieviete. Sievietes tika uzskatītas nesalīdzināmi zemāk stāvošām, tālab tas bija neiespējami.
Kādu dienu es tevi šeit redzēju ar daudzām mākslas studentēm. Ko tu viņām stāstīji?
Es tagad strādāju kā pasniedzēja mākslas akadēmijā (Rasa pasniedz laikmetīgās mākslas vēsturi un studiju kursu “Feminisms. Ķermenis. Afekti” – K.F.) un turpinu strādāt par pasniedzēju Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Vienmēr visiem studentiem saku, ka tam, ko stāstu, ir tikai ieteikuma raksturs. Es izstāstu, kā veidoju mākslu, un svarīga ir arī tehniskā puse. Daži iebilst, ka esot briesmīgi ar šķērēm kaut ko izgriezt no žurnāla. Tas ir labi, ka viņi tā saka! Strīdu mums nav – katram ir savs ceļš. Kādu ceļa gabalu jau mēs varam paiet kopā. Vieta, kur mēs satiekamies ar studentiem, ir stāsti par mākslu. Viņi klausās, un tas ir brīnišķīgi.
Kā tu nonāci līdz kolāžai?
Tas viss izriet no jautājuma, ko pētīju savā doktora disertācijā: kas renesanses laikā ir jaunavas Marijas gleznojumi? Tolaik tā nebija māksla. Tas bija izsmalcināts varas instruments, ar kuru sievietēm un vīriešiem tika mācīts, kā dzīvot – ja vēlas iekļauties sabiedrībā, ja vēlas būt labs un cienījams šīs sabiedrības pārstāvis. Marijas tēls tika izmantots, lai definētu sievietes robežas. Jaunava Marija tika idealizēta kā šķīsta, paklausīga un pazemīga. Šis ideāls kļuva par normu, nevis par vienu no iespējām. Paklausība tēvam, vīram, Baznīcai tika reprezentēta kā garīgs tikums. Marijas tēls netika tikai godināts – tas kalpoja arī kā uzvedības standarts. Mūsdienās līdzīgā veidā strādā glancētie meinstrīma skaistumkopšanas žurnāli. Tie ir tāds pats kanonizēts ideāls, no kura atšķirīgais, marginālais, dīvainais skaistums tiek izslēgts. Nav tā, ka es aicinu tos žurnālus mest ugunī vai aizliegt – kā inkvizīcija darīja ar ķeceru darbiem. Taču mēs varam domāt par to, kas tad galu galā ir skaistums? Kādus mērķus, kādas ilgas apkalpo tā kanoni atšķirīgās sabiedrībās? Vienlaikus es dažreiz atveru glancēto žurnālu un uzduros patiesam skaistumam. Tādam, ka sažņaudzas sirds (smaida).
