Katra diena kā izrāde trīs cēlienos
Saruna ar Kristiānu Dimiteri
Kāds mans kolēģis, ar kuru Kristiāna Dimitere kopā studēja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, atminoties viņas neordināro dabu, man atstāstīja aizkustinošu gadījumu. Kad studenti uz skatēm bija atnesuši pasniedzējiem atrādīt savas mājās gleznotās klusās dabas, kopumā tajās dominēja kompozīcijas ar bumbieriem, maizes klaipiem un ūdens krūkām. Pārsteidzošākā no visām gleznām gan bija Kristiānas – tā vietā, lai atainotu kādu ikdienišķu priekšmetu ansambli, viņa bija uzgleznojusi divus porcelāna zvirbulīšus, kas viņai mājās stāvējuši plauktā. Pelēkajā un visādā ziņā garlaicīgajā skatē Kristiāna izcēlās ar pārliecinātu atļaušanos.
Šāda atļaušanās, fantāzijas bagātība un spēja pārsteigt skatītājus mākslinieci ir pavadījusi visas karjeras garumā. Agrāk Kristiāna Dimitere aktīvi piedalījies grupas izstādēs un rīkoja personālizstādes. Pēdējā zīmīgākā viņas darbu ekspozīcija bija izstāde “Sekulārā rezonanse”, kas galerijā “Alma” notika 2011. gadā. Tajā Kristiāna demonstrēja savu virtuozitāti – spēju strādāt dažādos mākslas medijos ar ievērojamu veiklību. Zīmējumi, gleznas, instalācija un ar temperu apgleznotas ģipša skulptūras aizpildīja galerijas telpu.
Šobrīd Kristiāna Dimitere atgriežas galerijā “Alma” ar jaunu vēstījumu, kuram piešķirts nosaukums “WOOF, WOOF!”. Izstāde (no 29. janvāra) ir veltījums trim suņiem, kuri mākslinieces dzīvē bijuši nozīmīgi, bet vairs nav starp dzīvajiem. Izstāžu zāles šobrīd apmeklētājiem ir slēgtas, bet “WOOF, WOOF!” caur galerijas “Alma” logiem varēs skatīt visu diennakti.
Mēs tikāmies Murjāņos, Vijas Artmanes un Artūra Dimitera mājā, kuras nosaukums ir “Dārziņi”. Kristiāna tur dzīvo un strādā – savu un vecāku mākslas darbu kolekcijas ielenkumā.
Tavi darbi ir izteikti stilizēti (dažiem varētu šķist pat pārmērīgi). Mani interesē, kā tu laika gaitā esi nonākusi līdz savam savdabīgajam rokrakstam.
Vai, dieniņ (smejas)! Es nezinu. Visticamāk jau, ka darot un strādājot. Ļoti daudz kas ir sagleznots, sazīmēts, uzveidots. Daudz kas lieks ir ņemts nost, daudz kas ir nācis klāt... Mani darbi laika gaitā ir attīstījušies. Caur kritieniem uz zvaigznēm, tā sakot!
Tev šķiet, ka mākslinieka attīstībai ir nepieciešami kritieni?
No sākumā jau šķiet, ka viss ļoti labi izdodas. Tad, kad nonāc pie kādiem panākumiem, kad kaut kas patiešām izdodas, kaut kas arī mēdz sagrozīties. Agrāk, kad pabeidzu darbu pie kāda lielāka projekta, man bieži vien sākās pārdomas par to, vai vispār vēl turpināšu strādāt. Katru reizi, uzņemoties kaut ko radīt, liekas, ka visu sāc no jauna. Tu esi kā balta lapa. Reizēm es iedvesmojos no saviem vecajiem darbiem, bet, skatoties uz tiem, nesaprotu, kā esmu tos dabūjusi gatavus.
Tavos darbos ir ļoti daudz visskautkas. Es tajos saskatu sirreālismu un sava veida hiperreālismu. Tādēļ vaicāju, kā esi nonākusi pie savas neordinārās stilistikas. To ir grūti ievietot konkrētos rāmjos.
Es vienkārši domāju, ka tas viss radies un uzslāņojies dabiski – strādājot. Iespējams, man tāda “sirreāla” līnija šķiet simpātiskāka nekā parasta līnija. Es jau pamatīgi atšancēju tos darbus. Ģipša skulptūras, kuras veidoju izstādei “Almā”, nevar tik vienkārši pārveidot – salīdzinājumā, piemēram, ar procesu veidošanā ar mālu.
Bet tu tomēr veido, glezno un zīmē ko ļoti specifisku.
Jā, es visu nostilizēju. Es nekad necenšos reproducēt dabu vai attēlot kaut ko reālistisku. Dabu nav iespējams atkārtot. Katra diena ir kā izrāde trīs cēlienos. Kad dodamies uz saliņu peldēties un līst lietus – ūdens piles krītot pirmajā brīdī atsitās pret ūdens virsmu un tikai tad tās saplūst ar ūdeni. Tad lietus pāriet, un uzspīd saulīte. Viss nepārtraukti mainās. To ir gandrīz neiespējami attēlot statiskā mākslas darbā. Deividam Hoknijam ir slavena grāmata “Meli mākslā”, kurā viņš šo tēmu ir kārtīgi izpētījis. Man ir nepieciešams izdomāt paņēmienu, kā attēlot dabu, cilvēka figūru, jebko.
Tu bieži vien savu darbu tēlus – vai tas būtu cilvēks, dzīvnieks vai nedzīvs priekšmets – hipertrofē un pat deformē.
To es daru vienmēr, jā. Mana meita Berta šodien bija uzlikusi filmu par Tūvi Jansoni. Viņa taču bija izcila māksliniece un eleganta karikatūriste. Viņa ir lieliska stilizētāja. Viņas darbos viss stilizētais izskatās pavisam dabiski. Es no tāda veida mākslas esmu ietekmējusies. Jaunībā mani aizkustināja animācijas filmas, ēģiptieši un indiāņi. Viss, kas ir izteikti stilizēts. Piemēram, ikonu glezniecība. Bizantijas ikonu glezniecība mani šausmīgi imponē. Varu pazemīgi pētīt ikonas, kurās katra drēbes rieva ir rūpīgi izgleznota. Domāju, ka Rubļovs arī stilizēja. Teofans Grieķis manā skatījumā ir pilnīgs ekspresionists! Skatoties uz ikonām dzīvajā, pārņem sajūta, ka tie ir ārkārtīgi mūsdienīgi, varētu pat teikt laikmetīgi mākslas darbi. Man ir tāda sajūta, ka ikonu gleznotāji ir mani laika biedri.
Tev mājās ir liels daudzums ortodoksālo ikonu.
Tas ir milzīgs ietekmes avots!
Kā tas sākās? Visa mūža garumā tās apjūsmo?
Ne gluži, lai gan mums vecajās mājās vienmēr bija divas ikonas. Vienā bija attēlots Jēzus Kristus, tā bija tāda reālistiskāka. Otrā bija attēlota Dievmāte ar Jēzus bērniņu un ļaundari fonā. Bet tas ir labais ļaundaris, kas Dievam lūdza piedošanu. Tai nosaukums, šķiet, latviskā tulkojumā skan “Negaidīts prieks”. Par apzinātu ietekmes avotu ikonu glezniecība kļuva tad, kad es tās ieraudzīju 2013. gadā Pleskavā, oriģinālajā izmērā. Man tur notika izstāde. Ar kompāniju aizbraucām apskatīt Mirožas klosteri. Tas bija nedēļu pirms Lieldienām. Visu ziemu klosteris ir slēgts, jo tas atrodas uz salas, kura mēdz applūst. Tikko bija nogājis ūdens pēc pavasara plūdiem, un mēs tajā tikām iekšā. Tās freskas – tās manī radīja tādu pārdzīvojumu, ka es kādu gadu pēc to ieraudzīšanas neko nevarēju uzgleznot. Ilgi stāvēju ar muti vaļā un skatījos. Man liekas, ja es tā klostera tuvumā dzīvotu, es katru dienu uz turieni skrietu. Kad tajā iegāju, sapratu, ka pasaulē nevar būt nekā slikta. Evaņģēlija notikumi tur bija uzgleznoti ļoti, varētu teikt, ekspresionistiskā veidā. Es pat iegādājos grāmatu ar labām reprodukcijām, bet nekas nestāv klāt tam iespaidam, kuru radīja īstā klātbūtnes pieredze.
Tātad tevi šīs ikonas imponēja tīri formālā ziņā.
Ne tikai. Mani imponēja apziņa, kuru manī radīja šīs ikonas. Apziņa par to, ka ar gleznieciskiem paņēmieniem var radīt tik jaudīgu efektu. Es neko tādu agrāk nebiju redzējusi. Manā prātā tam klosterim nestāv klāt pat visbrīnišķīgākās ārzemju mākslas kolekcijas.
Skatoties uz saviem darbiem, tu redzi formālas un stilistiskas ietekmes, kas nākušas no ikonu glezniecības?
Jā, pilnīgi visās gleznās, man šķiet, es esmu uz ikonogrāfiju tā naivi tiekusies. Man pat tas liekas drusku komiski, bet ir, ir tā ietekme. Diezgan šausmīgi ieraudzīt kaut ko ideālu. Man ir ārkārtīgi grūti tikt vaļā no tā satriecošā iespaida.
Šī iespaida jaudīgumā lomu ir spēlējusi arī garīgā puse?
Es domāju, ka jā.
Bet tevi ļoti ietekmē informācija, kuru tu ikdienā patērē. Runa nav tikai par to, ko tu redzi, bet arī par to, ko tu lasi, klausies – tā informācija, kuru uzņem nereti tiešā veidā pārtop tavos mākslas darbos.
Visbiežāk tā ir ar dzeju, jo tā ir ļoti tēlaina. Tādēļ ir iespējams šo tēlainību pārvērst attēlos.
Tev ir darbi, kas radušies tieši dzejas ietekmē?
Jā, ir vairāki, bet tagad atceros tikai vienu. Tā bija skulptūra “Telefons Ēģiptes Marijai”, kas tika radīta mana brāļa dzejoļa iespaidā. Sižets bija tāds – Marijai uz altāra nosēžas telefons un nepārtraukti zvana. Tad es to telefonu arī uztaisīju. Es tiešā veidā šo sižetu atainoju darbā. Pieliku klausulei bizi vadu vietā, ciparnīcas vietā ievilku apli un ieliku centrā punktiņu. Telefons vispār izskatījās kā veidots no smiltīm. Viss, protams, ļoti stilizēti (smejas).
Vai ir vēl kādi dzejnieki, kuri tev ir sevišķi tuvi?
Ir, ir. Man ļoti tuvs ir rumāņu sirreālisma dzejnieks Džellu Naums. Viņa darbus latviešu valodā atdzejoja Leons Briedis. Viņam bija dzejolis – “Un rozes priecīgas skraidīja pa dārzu” (smejas). Man dikti patīk tādi ekscentriķi. Iespējams, no bērnības daudz kas palicis manā prātā. Vecākiem bija ļoti attīstīta vizuālā domāšana. Aktiera profesijai ir nepieciešama spēcīga fantāzija, un manai mammai tāda bija. Jaunībā gājām uz Valentīnas Freimanes kinolektorijiem. Mūsdienās jau viss labais ir viegli pieejams, bet toreiz kino bija kā elpa svaiga gaisa. Tā kā mani vecāki bija Kino savienības darbinieki, bet viņiem nebija laika iet uz kino, es gāju viņu vietā. Viktors Freibergs tulkoja visādas sirreālistu filmas, visādas dadaistu – iet filma, un viņš pa tiešo uz vietas tulko. Brīnišķīgi! Tā pieredze arī attīstīja manu šausmīgo mīlestību pret sirreālistu dzeju.
Tu bieži vien attēlo sižetus no filmām vai grāmatām. Taču, atšķirībā no ilustratoriem, tu spēj šo sižetu pilnībā padarīt par savu. Tava vizuālā valoda ir tik spēcīga, ka ir grūti pamanīt atsauces uz citu darbiem.
Ja jau tas sižets mani ir aizkustinājis, tad tas arī ir mans. Ir aplami domāt, ka ilustratori sižetus nepadara par saviem.
Tiem, kas par taviem darbiem maz ko zina, noteikti interesētu saprast, kāpēc sirreālismā iekļaujas arī daudzi reliģiski motīvi. Kāpēc tas tā ir?
Tāpēc, ka tā, manuprāt, ir galvenā dzīves sastāvdaļa. Mēs taču esam mirstīgi un starp dzīvajiem esam tikai īsu brīdi. Vienā grāmatā lasīju, ka no Paradīzes uz pasaules ir palikušas tikai puķes. Es nevarētu dzīvot bez ticības. Manī kopš bērnības ir tādas alkas.
Alkas pēc kā?
Alkas pēc radītāja.
Pēc Dieva?
Jā.
Tu bez Viņa nevarētu radīt mākslu?
Nē, es vispār nevarētu nedz dzīvot, nedz elpot. Man tāda eksistence šķistu bezjēdzīga. Es to sapratu, kad man bija kādi seši gadi.
Tik agri!
Jā, kādu sešu vai septiņu gadu vecumā.
Vai tu esi arī apšaubījusi un zaudējusi ticību kādā dzīves posmā?
Jā, neskaitāmas reizes. Cilvēkam ir jābūt godīgam.
Es pieņemu, ka tas tavu mākslu konkrētajos brīžos arī ir ietekmējis.
Tajos brīžos es neko daudz nebiju spējīga izdarīt. Pareizāk sakot, es neko daudz nedarīju. Parasti tādi brīži kulminējās ar fiasco. Viss, protams, ir beidzies labi. Es te šovakar sēžu un ar tevi runāju. Kopolam (Frānsiss Fords Kopola - red.) bija filma “Drakula”, un Normunds Naumanis to recenzijā nosauca par “pasaku filmu”. Man gan liekas, ka tā ir absolūta realitāte.
Kāpēc tā?
Katrs cilvēks, kas ir cēlies un kritis, to sapratīs. Es atceros, kad noskatījos to filmu, nākamajā dienā aizgāju uz liturģiju (smejas).
Tavā dzīvē māksla ir bijusi klātesoša kopš bērnības. Es tagad nerunāju par teātri vai kino, bet tieši par vizuālo mākslu. Tev mājās pie sienām joprojām redzamas klasiķu gleznas. Vai kāds tavā ģimenē bija kolekcionārs?
Jā, mans tēvs kolekcionēja mākslu. Viņš kopš jaunības mīlēja visu ko kolekcionēt. Kara laikā viņa Brīvības ielas dzīvoklis tika nobombardēts, un viss sakrātais aizgāja bojā. Kad atsākās dzīve, viņš sāka kolekcionēt no jauna. Viņam dikti patika glezniecība un māksla – reizēm pirka darbus, reizēm kāršu spēlē kādu gleznu vinnēja.
Tas uz tevi atstāja iespaidu?
Jā, domāju, ka viņa hobijs atstāja uz mani ļoti spēcīgu, lai arī neapzinātu, iespaidu. Viņš galu galā arī nopirka tās divas ikonas, kuras mums mājās stāvēja.
Daudz nākas dzirdēt, ka tu esi ļoti ietekmējusies no savas mātes, bet izklausās, ka par vizuālo domāšanu ir parūpējies tavs tēvs.
Viņš tiešām no visas sirds uzskatīja, ka cilvēka vislielākais trumpis ir fantāzija. Tas ir arī uzskats, kas mani pavada dzīvē. Taču fantāziju ir jāspēj samērot ar prātu, lai varētu pār to valdīt. Bez prāta fantāzija pārtop apmānā. Tēvs šādu domāšanu manī iedēstīja. Viņš vienmēr priecājās par visu, ko radīju. Es bērnībā zīmēju, jo nevarēju iedomāties neko labāku, ko darīt.
Lai arī tavi darbi ir skrupulozi un veikli veidoti, man šķiet, tajos parādās pilnīgi nesavaldīta fantāzija.
Lai arī kādu iespaidu mani darbi neradītu, es varu teikt, ka tajos tomēr ir savaldīta fantāzija. Ja mākslinieks nespēj savu fantāziju kaut kā savaldīt, viņu var pēc tam iedzīt cūku barā un nomest no klints. Man fantāzijas savaldīšana notiek neapzināti un dabiski. Es tikai tagad, runājot ar tevi, sāku sevi analizēt. Ikdienā par to nedomāju.
Tavas skulptūras un zīmētie vai gleznotie tēli ir ļoti plastiski un fluīdi – pat ja to ķermeņi šķiet deformēti. Tev ir svarīga šī savādā plastika?
Man ir svarīgi, lai darbs ir tāds, kādu es to vēlos redzēt.
Jā, bet tavi darbi ir diezgan specifiski. Man šķiet, tu savā mākslā šaudies no tēmas uz tēmu, bet vienlaikus nepieļauj pārmērīgus sānsoļus, ja runa ir par tavu darbu formu.
Dažreiz es gan atļaujos kādu sānsoli. Skatoties uz maniem darbiem retrospektīvā veidā, var redzēt, kā forma ir laika gaitā mainījusies. Skulptūrās mazāk, jo, Tomas, tēlniecība pieprasa tik lielu fizisku darbu, ka ar formu nevar tik prozaiski rotaļāties, atšķirībā no glezniecības vai zīmējumiem.
Zīmējums, glezniecība, tēlniecība – tie ir tavi mediji. Vai kādā no šiem medijiem jūties visērtāk? Vai viens no šiem trim tomēr ir vistuvākais?
Zini, tuvāko mediju tomēr nosaka katra darba ideja. Katrai idejai ir medijs, kas tai atbilst visprecīzāk. Ir daudz tādu darbu, kuriem radīšanas procesā mainās medijs. Tas tāpēc, ka bieži vien nav uzreiz skaidrs, kurš ir visatbilstošākais. Tieši tā man bija, piemēram, ar Šeherezādes skulptūru. Uzzīmēju trīs vai četrus zīmējumus. Beigās es sapratu, ka man viņa tomēr jāuzveido. Līdzīgs gadījums bija ar zīmējumu, kurā attēlota līgava. Zīmējuma formāts tai bija galīgi neatbilstošs, tādēļ izlēmu viņu pārvērst par gleznu tēlu. Arī nekam nederēja! Beigās es viņu uzveidoju un nosaucu “Eiropa”. Tā kā man ir tuvāks tas, kas noteiktā brīdī vislabāk atbilst manai iecerei.
Tavās mājās ir arī ļoti daudz tavu darbu. Tā pati Šeherezāde novietota goda vietā. No kā tas viss rodas? No tā, kas ir apkārt? No tā, kas vienkārši kaut kā tev imponē?
Nu, piemēram, Šeherezāde radās no viena Kaspara (Dimitera - red.) dzejoļa. Viņam bija tāda “Dziesmiņa par Bagdādi”. Bet, piemēram, šo (norāda uz skulptūru, kas novietota uz plaukta - red.) tibetiešu puisīti ar apzeltīto galvu es ievēroju, kad metu ārā visādus vecus žurnālus. Bija tāds krievu žurnāls par ģeogrāfiju, kuru pāršķirstot, atradu brīnišķīgu fotogrāfiju ar mazu tibetieti. Izgriezu fotogrāfiju un pielīmēju pie spogulīša. Tad es viņu zīmēju vairākkārt un nolēmu arī uzveidot. Man ar to pat nepietika, jo beigās es viņu arī uzgleznoju!
Sarunājoties ar tevi un paralēli skatoties uz taviem darbiem, man tie liekas tik priekpilni, tik nesabojāti un tīri. Vai tu apzināti centies lietas, tā sakot, nesarežģīt?
Es cenšos tā strādāt. Jaunībā es sev mēdzu uzdot dažādus uzdevumus. Viens no šiem uzdevumiem bija radīt darbus, kas izskatās ļoti viegli. Tādus, kuri skatītāju neapgrūtina un negruzī.
Man allaž šķiet, ka tavi darbi izskatās kā radīti teju vai vienā elpas vilcienā, neatkarīgi no krāsas daudzuma vai apjoma.
Tas viss var izskatīties viegli, bet māksla nereti ir arī saistīta gan ar fiziskām, gan ar psiholoģiskām mokām. Paldies tev par komplimentu! Ja darbs ir pārāk samocīts, ja nav viegluma, tad man tas neder. Nevienam tādus nerādu.
Vai tu spēj radīt mākslu spiedīgos apstākļos?
Jā, noteikti!
Bieži vien dzirdu, ka māksla rodas tad, kad tai pietiek laiks, un ir labvēlīgi apstākļi tās radīšanai.
Es agrāk arī tā domāju. Man bija svarīgs komforts, bet tagad, daudz ko redzējusi un piedzīvojusi, varu teikt, ka mākslu ir iespējams radīt jebkādos apstākļos. Tas ir vienīgais, kas dod dzīvei jēgu.
Vai tu esi spējīga strādāt depresīvā stāvoklī?
Izrādās, ka esmu.
Kāpēc tu saki “izrādās"?
Es vienkārši tagad atcerējos patiesi drūmus dzīves posmus. Riktīgā depresijā strādāju, bet es lielākoties visus darbus, kuros tādā stāvoklī radīju, vai nu pēc tam notīrīju, vai nu izjaucu, vai izmetu ārā. Strādāt varu, bet tas lielākoties ne ar ko labu nerezultējas. Es nevēlos redzēt darbus, kurus esmu radījusi galējās skumjās. Uzskatu, ka tiem nav nekādās vērtības. Reizēm ļoti labi var just to, ka visa pasaule guļ ļaunumā.
Pārāk priecīgi mākslinieki man gan šķiet aizdomīgi.
Tu tādus esi saticis (smejas)?
Nē, bet pieņemu, ka tādi pasaulē ir! Es aizdomājos par to, ko nupat teici. Tu saki, ka darbi, kas radušies dziļās skumjās, tev nav vērtīgi. Vai, tavuprāt, procesam ir jābūt priekpilnam?
Nē, nē, tā es nesaku. Depresijas klātbūtne var izraisīt interesantus pavērsienus mākslā, bet galējā apātijā, skumjās un gruzonā es no sevis neesmu varējusi kaut ko jēdzīgu izspiest. Depresijā ir iespējams radīt, ja darbs rada cerību. Vienkārši parādīt elli, man liekas, nav jēgas. Mākslai ir jābūt dzīvi apliecinošai, un dzīvi var apliecināt arī traģiski. Saproti, nāve, piemēram, nav tas sliktākais, ko cilvēks var piedzīvot.
Nu, skaidrs, ka šausmīgākas lietas pastāv.
Dīvaini, es skatos uz darbiem, kas radīti depresijas laikā, un daži ir tik koši un mīļi. Piemēram, glezna ar vilciņu, kuram rokās ir boksa cimdi. Pilnīgā depresijā radīts, savādi...
Tu ļoti daudz strādā. Tu glezno, zīmē un veido. Kā sanācis, ka ir pagājis tik ilgs laiks kopš tavas pēdējās nopietnās personālizstādes, kura arī notika galerijā “Alma”?
Es visu laiku kaut ko citu darīju. Nodarbojos ar visādām haltūrām, lai izdzīvotu. Suns arī jābaro.
Kas tevi iedvesmoja šo izstādi veltīt trim suņiem?
Astrīda Riņķe mani mudināja viņiem pievērsties. Viņa atbrauca uz Murjāņiem un bija sajūsmā par manu suneni Brīnu, kura tagad jau ir mirusi un piedalīsies izstādē skulptūras formā. Citā reizē viņa atbrauca un ilgi lūkojās uz apgleznoto suņu būdu, kas stāv dārzā. Tad viņa izteica konkrētu priekšlikumu – izveidot trīs suņus, kuri manā dzīvē ir bijuši nozīmīgi, bet tagad jau ir aizgājuši. Zaudēt suni ir kā zaudēt tuvinieku, jo tu ar viņu pavadi visu laiku, caurām dienām.
Tātad šī izstāde ir sava veida veltījums taviem suņiem.
Jā! Tā es pildu savu pienākumu pret viņiem, jo viņi bija dikti labi suņi. Tikai nedomā, ka esmu kaut kāda dzīvnieku tiesību aizstāve vai kaut kas tamlīdzīgs. Esmu pamanījusi, ka cilvēkiem, kuriem ļoti tuvi ir dzīvnieki, ir diezgan štruntīgas attiecības ar cilvēkiem. Viņi laikam cilvēkos ir vīlušies.
Un tu gribi teikt, ka neesi vīlusies cilvēkos? Agrāk tu daudz aktīvāk piedalījies sabiedriskajā dzīvē un rīkoji izstādes. Tagad, šķiet, esi kļuvusi diezgan savrupa.
Es domāju, ka es pati biju vainīga pie tā, ka distancējos no sabiedrības. Paldies Dievam, man ir galerija “Alma”. Viena pati es visticamāk neuzņemtos taisīt izstādi. Man vajag kādu, kas liek man strādāt. Šajā gadījumā tā bija Astrīda Riņķe. Es kādu laiku biju sanīkusi. Dažbrīd bija tāda sajūta, ka dzīvoju tikai vienai dienai, nevis kaut kādam lielākam procesam.
Vai šī izstāde ir atsvaidzinājusi tavas mākslinieces ambīcijas?
Jā, ir gan. Es par to esmu ļoti priecīga un pateicīga. Manī gan nekad nav pastāvējusi vēlēšanās jeb ambīcija būt slavenai, piemēram. Tas, visticamāk, tāpēc, ka vecāki bija pārāk slaveni.
Tu nekad neesi bijusi godkārīga?
Nē, es esmu godkārīga, un gandarījums ir svarīgs. Uzslavas arī patīk. Es gan negribētu par savas mākslas uzdevumu uzskatīt skatītāju izklaidēšanu un iepriecināšanu, bet vienmēr esmu aizkustināta, ja kādam tie izrādās noderīgi.
Mākslai ir nepieciešams skaidrs uzdevums?
Es domāju, ka jā. Iepriecināšana gan jau nav nekāds nopietns uzdevums, bet es gribētu būt kā tie 12. gadsimta gleznotāji, kas gleznoja ikonas klosterī. Es gribu radīt tādu mākslu, no kuras dvēselei kļūst labāk. Tajā klosterī māksla radīja sajūtu, ka nekā slikta pasaulē nevar būt. Man liekas, mākslai ir jāceļ cilvēka garu. Es dažreiz skatos uz vecām bildēm un nevarētu teikt, ka mani pārņem klaji priecīgas sajūtas, bet kaut kas labs tur notiek.
Tavi darbi ir atsauču, intelektuālu vēstījumu un kultūrvēstures pilni. Taču tiem piemīt arī zināms naivums, rotaļība, atsevišķos gadījumos pat muļķīgums.
Jā, es apzināti uz to tiecos. Šādā ziņā esmu ekvilibriste (cirka mākslinieks, kas nodarbojas ar līdzsvara saglabāšanu - red.). Te var piesaukt to pašu vieglumu, par kuru iepriekš runājām – starp prātu un rotaļību ir jābūt līdzsvaram. Citādi darbs kļūst garlaicīgs. Pārmērīga prāta vai intelekta klātbūtne bieži vien nāk par sliktu mākslas darbam. Es gan neuzskatu, ka māksliniekam ir jābūt neintelektuālam, bet arī pārmērīga amata meistarība darbu var padarīt garlaicīgu. To es negribu.
Tu gan pati ļoti labi pārvaldi tehnikas.
Nu, tur tā jāskatās, jā, bet es uzskatu, ka pārmērīgi izsmalcināti intelektuāli darbi ir garlaicīgi.
Bieži vien šķiet, ka asprātība ir tas, kas izglābj mākslu.
Arī, jā, protams. Tai nav jābūt asprātībai banālā šī vārda nozīmē. Tā var būt ļoti intelektuāla asprātība. Galvenais ir nekļūt intelektuāli sausam un nezaudēt asprātību, vieglumu, humora izjūtu. Falšumu, vai tas būtu intelektuāls vai pārspīlēti asprātīgs, vienmēr varēs sajust.
Tu vairākkārt teici, ka vēlies saglabāt vieglumu savos darbos, bet tajos ir arī groteskais, vai ne?
Jā, noteikti. Traģikomēdija man ir ar mātes pienu iezīsta māksla. Es uzskatu, ka – galu galā – mani darbi ir traģikomiski.
Ko darīsi pēc izstādes?
Es esmu noskaņojusies tuvākajā nākotnē intensīvi gleznot, jo man jau līdz kaklam ir tas veidošanas ģipsis (smejas)! Varbūt kādu maziņu skulptūru uztaisīšu, bet vispār gribu gleznot un zīmēt. Veidojot šausmīgi piekūstu.
Ko tu gribēji pateikt ar šo izstādi?
Es gribēju pateikt, ka man bija trīs brīnišķīgi suņi, dalīties ar viņiem un parādīt to, cik viņi bija skaisti. Es no viņiem gribēju uztaisīt mazu, skaistu pasauli. Tā ir piemiņa brīnišķīgiem, uzticamiem zvēriem.
Es apbrīnoju tavu nepretenciozitāti.
Es ceru, ka neesmu pretencioza! Paldies tev par komplimentu.
Titulbilde - Kristiāna Dimitere. Foto: Berta Vīlipsone
