“Aizsalušā dīķa” flora un fauna
19/12/2017
Ekspress intervija ar Kristiānu Dimiteri par viņas un rotu dizaineres Viktorijas Fomenko kopīgo izstādi
15. decembrī galerijā Astronauts Rīgā tika atvērta mākslinieces Kristiānas Dimiteres un juvelieres Viktorijas Fomenko kopizstāde “Aizsalis dīķis”. Tas ir kopīgs eksperiments, kurā divi autori, kas strādā atšķirīgos žanros un formātos, viens otru iedvesmo un rezultātā rada divas sērijas, kuras daļēji saista vienotu noskaņojumu un stilistiku sasaukšanās.
Kristiāna Dimitere dzimusi izcilu aktieru ģimenē: viņas māte ir Vija Artmane, bet tēvs – Artūrs Dimiters; Kristiāna uzaugusi teātra atmosfērā, un tas, iespējams, piešķīris viņas mākslai tai raksturīgo tēlainību un vēstījuma piesātinātību. Vija Artmane reiz teikusi, ka meitas māksla esot “dzīvs, kustībā apturēts teātris, kur krāsai ir galvenā loma”. Māksliniece apzināti pievērsusies uzsvērti tēlainai, izsmalcinātai groteskai. “Esmu dzimusi vienā dienā ar Dalī un Minhauzenu, un es neesmu reālistiska māksliniece, mani tas neinteresē,” saka Kristiāna.
Kristiāna Dimitere. Aizsalis dīķis. 2002
Viktorija Fomenko par rīdzinieci kļuva pirms vairāk nekā 10 gadiem, un tieši šeit realizējās viņas senais sapnis nodoties juveliera amatam. Viktorijas rotas vienmēr ir unikālas un atklāj viņas radošo un dzīvespriecīgo raksturu. “Aizsalis dīķis” ir jau trešais Viktorijas un viņas juvelieres zīmola vikafo izstāžu projekts: divi pirmie – “Botāniskās etīdes” un “Tektonika” – notika Rīgā attiecīgi 2014. un 2016. gadā, un pēdējais arī tika realizēts sava veida radošajā savienībā ar fotogrāfu Vladimiru Svetlovu un stilisti Annu Volkovu. Toreiz viņus visus iedvesmoja Ingmara Bergmana filmas “Persona” melnbaltā, kontrastainā stilistika.
Šajā reizē Viktorija par izejas punktu atkal ņem dabas formas un faktūras (tēlus viņa rod ne tikai botānikā, bet arī bioloģijā), viņas jaunajā kolekcijā, salīdzinājumā ar “Tektoniku”, ir vairāk krāsu un trauslu apveidu, vairāk “fantāzijas pilna dabiskuma”. “Trauslums un spēks, krāsu piesātinātība un toņu atturība šeit iesaistās untumainā un iedvesmojošā spēlē…” saka Viktorija.
Izstāde apskatāma galerijā Astronauts, Rīgā, Miera ielā 4, kuras telpās redzama ne vien māksla, bet arī labākie 20. gadsimta dizaina paraugi. Atklāšanas priekšvakarā mums izdevās satikties ar Kristiānu Dimiteri, lai uzdotu viņai dažus ekspress intervijas jautājumus.
Kristiāna Dimitere savu darbu fonā galerijā Astronauts
Kādēļ tāds nosaukums – “Aizsalis dīķis”?
Viktorijas rotām bija dīķa un tajā augošo augu tēmu. Tagad ir decembris, ziema… Un es atcerējos, ka man ir glezna, kas saucas “Aizsalis dīķis”. Bet Vika uzķēra šo sižetu un teica, ka visi augi, ko viņa atveidojusi, metālā izskatās it kā sarmoti. Ka tas ļoti labi sader kopā… Un, lūk, mums ir dīķis, augi un kaut kādi dzīvnieki, kas eksistē ap šo dīķi. Es tos zīmēju metālisku toņu krāsās. Starp tiem ir pat tāds mūsu dīķiem neierasts zvērs kā nīlzirgs… Sasalis. (Smejas.) It kā tādā kā sapnī. Kurā kaut kas reāls organiski sadzīvo ar kaut ko no pavisam citas operas.
Kristiāna Dimitere. Vistiņa. 2017
Bet kādā tehnikā ir izpildīti tavi jaunie darbi?
Tie ir zīmējumi. Zīmējumi ar otiņu, mazu otiņu.
Krāsaini?
Jā, krāsaini. Man patīk, kad ir krāsas.
Bet vai ir kāds kopīgs sižets rotām un zīmējumiem?
Nē, tas katrā daļā ir savs. Un arī zīmējumiem tie ir ļoti dažādi. Man vispār reti ir seriāla pieeja – kad visu metodiski saista kopīgs stāsts. Kā tādā komiksā vai seriālā. Bet, lūk, nīlzirgs te sastopams vairākas reizes. Ļoti gribējās parādīt, kāds tas liels, skaists un… uzticams. Man tas ļoti patīk, tāpēc to arī zīmēju.
Vēl ir zīmējums ar lapsu un vanagu, kas medī. Kas piespiedis lapsu pie zemes. Es tādā veidā gribēju atriebties lapsai, kas dzīvo kaimiņos manai mājai. Šī lapsa apēda manu kaķi! Es tik briesmīgi satraucos, ka uzzīmēju šo sižetu… Un tikai pēc tam nomierinājos.
Ekspozīcijas fragments ar Viktorijas Fomenko darbiem
Vai nebija tā, ka Viktorijas darbs tevi iedvesmoja kādam zīmējumam?
Visticamāk, šī ietekme ir tieši tajās krāsu metāliskajās nokrāsās, kas parādījās manos zīmējumos, – zelts un sudrabs. Vairāk laikam jau es tev neteikšu. Man liekas, ka diez vai vispār iespējams “izanalizēt” mākslas darbu. Cilvēks, kas to redz, pats skatās un fantazē, atklādams tajā kaut ko sev. Un reizēm tas sakrīt ar mākslinieka sākotnējo redzējumu, bet reizēm ved uz pavisam citu pusi. Un palīdz iztēloties kaut ko pavisam negaidītu.
Kā gadījumā ar to krievu zinātnieku, Borisu Raušenbahu, kurš, strādādams pie kosmisko kuģu savienošanas problēmas, aizdomājās par to, kā visprecīzāk attēlot ekrānā telpu, jo kosmonauts nevar to novērot nepastarpināti, bet attēls uz ekrāna izkropļojās. Beigu beigās viņš atrisināja šo problēmu, pielietodams ikonu perspektīvas principu – tas ir, apgrieztās perspektīvas principu... Mēs uztveram mākslu nevis ar prātu vai fantāziju, bet ar kādiem pavisam citādiem uztveres orgāniem, kuriem pat nav nosaukuma.
Viena no izstādē redzamajām rotām. Foto: Jana–Marija Kovaļova
Bet kādas tev pašai ir attiecības ar rotām?
Kad biju maza, man bija ļoti ciešas attiecības ar bižutēriju, ko man atstāja, lai man būtu ar ko nodarboties un lai es neatrautu pieaugušos no darba procesa. Tas bija saistīts ar teātri, kurā visa šī bižutērija, protams, bija butaforija. Un tā es varēju ilgi rotaļāties… Tolaik tur strādāja lieliski mākslinieki – lmārs Blumbergs, Otto Skulme, Jānis Muncis – no kuriem daudz ko varēja iemācīties. Reizēm es kaut ko nēsāju arī pati, bet man labāk patīk skatīties, pētīt tādas lietas no malas. (Smejas.) Man patiešām ļoti patīk redzēt rotas uz citiem.
Un ko tu redzi Viktorijas rotās?
Man patīk, ka tajās ir ne tikai tīrs dizains, bet arī kaut kāda ļoti skaista, dzīva un estētisku pārmērību nesabojāta fantāzija. Jo kad pārāk daudz tiek darīts, lai tevi pārsteigtu ar formu, paliek tikai ārējā puse. Iekšā kaut kas pazūd. Turklāt metālam raksturīga sava veida atmiņa, un sava veida “nogurums”. Tam jāļauj atpūsties. Tā saka fiziķi. Te metāls nav pārslogots, pastāv balanss starp formu un saturu, un to es augstu vērtēju.
Kristiāna Dimitere un Viktorija Fomenko sešas stundas pirms ekspozīcijas atklāšanas
