Cilvēka atbildība pret laiku, kas viņam atvēlēts
Saruna ar mākslinieci Kristiānu Dimiteri
18/12/2015
Foto: Inese Bērziņa
Ar Kristiānu Dimiteri tiekos kādā novembra rītā viņas iecienītajā kafejnīcā „Osiris“. Kad ierodos, māksliniece jau ieņēmusi Vīlipsona krēslu pie bāra, kurā drīkstot sēdēt, ja vien pats bohēmists nav uz vietas. Vakarā Kristiānai jāiet uz izrādi „Brodskis/Barišņikovs“ Jaunajā Rīgas teātrī, bet no rīta bijusi cita tikšanās, tāpēc viņa ar pirmo autobusu ieradusies Rīgā jau ļoti agri. Balles kurpēs un ar laka somiņu rokās. Kristiānas Dimiteres neaizmirstamais vizuālais tēls katrreiz izceļas uz pārējo apkārtesošo fona. Gluži tāpat kā viņas darbus uzreiz var atpazīt latviešu mākslas kopējā ainā – izteiksmīga apjoma, plastiski veidotie personāži, spilgtās krāsas, vienlaikus naivie un ironiskie motīvi nāk no pasaules, kur pelēcībai un ikdienībai nav vietas. Vai tā būtu glezniecība, tēlniecība, vai scenogrāfija. Māksliniece ir dzimusi aktieru Vijas Artmanes un Artūra Dimitera ģimenē, teātri iemīlējusi kopš agras bērnības un tas jaušams arī viņas daiļradē, kur teatrālais ir tikpat reāls, cik dzīve.
Kristiāna rāda Tērbatas ielas slavenajā komisijas veikalā tikko nopirktu, izšūtu spilvendrānu Raiņa bērnistabai, kuras interjeru viņa veido dzejnieka bērnības mājā Berķenelē, Daugavpils novadā. Intervijas norises brīdī ekspozīcija „Bērnistaba” ir vēl tapšanas stadijā (atklāšanas datums – 9. decembris – vēl ir priekšā), tāpēc Kristiānas Dimiteres dzīve tobrīd rit starp pašas mājām Murjāņos, Raiņa bērnības pasauli Berķenelē un darbiem Rīgā.
Mēs runājam par Raini, viņa bērnības varoņiem, par to, ko redzēsim jaunajā ekspozīcijā un kāds ir tās tapšanas process. Sarunā iezogas arī filozofs Noems Čomskis, polārpētnieks Ernests Šekltons un vēl daži: pirms kāda laika Kristiāna klausījusies radio „Svoboda“ literatūras raidījumu par dzejniekiem Josifu Brodski un Ezru Paundu. „Ezra Paunds man ir ļoti mīļš dzejnieks. Viņš ir vēl dullāks kā Rainis,“ viņa saka.
Vai „Bērnistaba” iecerēta kā Raiņa bērnības dienu istaba, jeb vieta, kur pašiem mazākajiem sākt iepazīt Raini?
Tā ir vieta, lai būtu interesanti skatīties, pie tam tāda, kur ir tā laika lietiņas, bildītes, dažas bērnišķās parādības. Tajā ir dažas tā laika mēbeles un priekšmeti, bet uztaisīti kā atrakcija. Teiksim, lampa – Pēterburgas lampa ar notamborētu malu. Ieslēdzot gaismu, smukas ēnas spīd no tamborējuma un tā arī griežas uz riņķi. Ja galīgi nav fantāzijas, tad vismaz pie ieslēgtas gaismas var redzēt kustīgas ēnas. Tās var aptaustīt, nofilmēt telefonā... Un būs arī līdzīgi tamborēti aizkari ar zirdziņiem, kurus Berķenelē uz vietas taisa.
Vai tā būs tam laikam autentiska istaba?
Nē, tur būs arī manis apgleznots skapis.
Varēs redzēt, ka Kristiāna Dimitere ir pieskārusies?
Jā! Šāda veida gleznojums ir griesti (rāda attēlu telefonā). Prasīja šausmīgi daudz laika, kaut arī nav nekas tāds sarežģīts. Zvaigžņu griesti un arī skapī – zvaigznītes.
Tur būs arī Džukša [mākslinieks Ģirts Muižnieks – red.] glezna „Spoks“ un viņa divi zīmējumi. Es ļoti gribēju, lai Džuksis tur izstādās uz atklāšanas laiku. Kaut kā ļoti tas viss pasē. Bet pārējais ir tā laika estētika.
Istaba būs stāsts par Raini – par viņu kā bērnu vai kā dzejnieku?
Viena daļa materiālu ir saistīti ar literatūru, rakstniecību – ko viņš ir lasījis. Paraudziņi no grāmatām – tā laika glītrakstīšanas grāmatas, visādas mācību grāmatas, dabas zinības, tāpat dažādas citas, ko viņš ir lasījis. Tā kā esmu tur iecerējusi arī specifiskas lietas izlikt, piemēram, kartes, man bija jāiet tās meklēt uz Akadēmisko bibliotēku. Un tur es uzgāju grāmatu par Raini, ko ir uzrakstījis arhitekta Birkerta tēvs [Antons Birkerts. „Rainis dzīvē un darbā“, Rīga, 1930 – red.]. To es sāku pētīt. Aptuveni iedomājos, kā Raiņa istabai vajadzētu izskatīties, un tad es izlasīju šādu tekstu: „Viņa māsa Dora savās piezīmēs, starp citu, uzmet šādu raksturīgu glezniņu: Rainis ir gadus 14 vecs ģimnazists, bet tas netura zem sava goda rotaļāties ar mazo māsiņu. Tās nav parastās bērnu rotaļas, kurām tas nododas, tā ir vesela, jauna teiku valsts, kurā tas rotaļādamies ieved mazo, izbrīnijušos māsiņu. Paslēpušies dārzā zem nokārušiemies liepu zariem, – mazais dzejnieks ar pelēku akmentiņu, smilšu, koku, lapu un puķu ziedu palīdzību uzbur mazā skuķīša priekšā vecu grieķu valsti, ar viņas varenajām pilsētām un pilīm, varoņiem un pusdieviem un viņu varenajiem karagājieniem un kautiņiem. Sarkanās magoņu lapiņas pārvēršas par kara vadoņu greznajiem purpura mēteļiem vai lepni plivinās kā karogi no pilsētu torņiem. – Aizmirsta ir tiešamība ar viņas prozaiskajām prasībām, velti māte sauc bērnus pusdienā – abi ir pilnīgi nogrimuši grieķu valsts slavenajā pagātnē, kas vēl reiz norisinājās viņu acu priekšā.“
Zināju apmēram, ko Rainis ir lasījis, un mēģināju iedomāties, kāda varētu būt viņa bērnība, spriežot no savas pieredzes, kāda ir bijusi manējā. Tad, kad es šo izlasīju, sapratu, ka es savā iecerē neesmu kļūdījusies. Un kas bija interesanti – vasarā izrādījās, ka Valmieras teātrī režisors Reinis Suhanovs iecerējis taisīt izrādi „Bērns vārdā Rainis“ – pēc Doras atmiņām, arī balstoties uz šīs pašas Birkerta grāmatas lappusēm. Man jau pirmajā brīdī bija skaidrs, kā es istabu veidošu, tad man to apstiprināja šis citāts, un tad vēl Reinis Suhanovs to izvēlējās...
Nākot uz interviju tieši domāju, kādas bija Raiņa rotaļas.
Viņam bija intelektuālas rotaļas. Un izrādās, arī laba vizuālā domāšana. Rakstniekam jau tā jābūt. Kad pirmo reizi biju Berķenelē, domāju par cilvēkiem, kas tur dzīvojuši. Tie ir diezgan iespaidīgi „tipiņi“. Rainim bija viens tāds skolotājs no vietas, kas saucās Ēģipte. Viņš uz Raini atstājis lielu iespaidu, iedvesmojis viņu uz daudzām lietām. Bērnībā ir tādi cilvēki, ko tu visu mūžu nevari aizmirst, un tiem arī ir tā lielākā nozīme profesijas izvēlē – varbūt ne gluži profesijas, bet dzīves uzdevuma izvēlē.
Vai tev arī ir tāds cilvēks?
Jā, es vēl joprojām atceros, kāds viņš izskatās. Viņš dzīvoja uz mūsu ielas, un šad tad es viņu redzēju. Nezinu, kāda bija viņa profesija, bet man liekas, ka viņš bija priesteris. Tas gan ar manu profesijas izvēli nav saistīts. (Smejas.) Bet es sapratu, ka ir kāda pasaule, kas eksistē tepat blakus, bet kaut kā es to nevaru sataustīt tajos cilvēkos, ko pazīstu. Tas svešais cilvēks, ko reizēm es satiku uz ielas, – viņš tajā dzīvoja. Viņa sejā, acīs varēja to redzēt.
Beigu beigās es atradu, kur vēl ir tādi... (Smejas.)
Berķenele ir vieta, kur veidojās nākamā dzejnieka personība, pasaulsuzskats. Vai tu domāji par to, kā parādīt Raini viņa personības veidošanās procesā?
Rainis dzīvoja laikā, kad cilvēki tiecās pēc zināšanām. Te es atkal vēlos citēt: „„Ģimnazijas laikos,“ – saka Rainis, – „es lasīju ļoti daudz un labā kārtībā, ko jau biju iesācis agrāk, atrazdams muižas bēniņos pulka vācu grāmatu un laikrakstu no 18. gadu simteņa. Visstiprākie iespaidi man bij no sengrieķiem: Homera, Ešila, Sofokla, Herodota, Plutarcha un liriķiem; no romiešiem man patika Cezars, Livijs, Ovidijs, Katuls, Juvenals (..) Grieķu iespaids palika visdziļākais arī pēc, kad nāca masa jaunlaiku rakstnieku: Ģete , Šekspirs, Šillers, Lessings, Bairons, Šellijs, Puškins, Ļermontovs, Heine...““ Un kā viņš jūsmo par Periklu! Vienu no sengrieķu valstsvīriem, kas veidojis demokrātijas principus. Protams, kad palasa, tie bija ārkārtīgi savādi – piemēram, iekarotās tautas padarīt par vergiem, bet tagad jau, starp citu, nav savādāk. Vakar paskatījos sarunu ar Čomski. Viņš runāja par to, ka principā visi cilvēki ir vergi. Ikviens no mums ir vergs. Vēl viena lekcija, ko es noskatījos, – par cilvēka atbildību pret to laiku, kas viņam atvēlēts. Rainim bija šī atbildība. Viņš bija tāds ļoti dzīvīgs cilvēks. Agrāk es īpaši neiedziļinājos, no bērnības atceros lugu „Spēlēju dancoju“ – tā jau vien liecina par to, ka viņš nav ierobežojams vienas tautas izpratnē. Tagad man bija tāda iespēja iedziļināties un saprast, no kurienes tas radies. Literatūrā, ko viņš ir lasījis bērnībā, ko skolotājs no Latgales ciematiņa Ēģipte viņam ir devis, tas viss jau ir.
Mana meita un es ļoti mīlam lasīt aprakstus par ceļotājiem, kas taisījuši ekspedīcijas uz Ziemeļpolu, uz Dienvidpolu. Ir tāds Šekltons – viens no maniem mīļākajiem polārpētniekiem. Viņa dienasgrāmatas stāsta par to, kā viņš savai ekspedīcijai pats vāca naudu, būvēja kuģi, ledus to saspieda, viņš dabūja iet ar kājām, bet atpakaļ atgriezās dzīvs. Rainim arī ir jaunu zemju atklāšana – viņš ir cilvēks, kuram dzīves laikā, kamēr viņš te ir, ir jāizdara kaut kas nozīmīgs. To es viņā ļoti mīlu.
Ko personīgi tev nozīmē Rainis?
To arī viņš nozīmē – ka viņš ir tāds, kādam cilvēkam ir jābūt. Es vakar noklausījos tādu tekstu, man ļoti tas patika: „Cilvēka vienīgais uzdevums ir visu radību aizvest pie Dieva.“ Arī zvērus. (Smejas.) Evaņģēlijā ir runa ne tikai par cilvēka, bet par visas radības augšāmcelšanos. Piemēram, viens no tādiem brīnumiem ir pavasaris.
Reiz kaut ko krāsoju un radio dzirdēju Raiņa dienasgrāmatas lasījumu – no izsūtījuma Itālijā. Rainis stāsta, kā Aspazija viņam sataisa kurvīti ar ēdamo, iedod pledu un viņš iet uz pļaviņu, skatās, kā itāļi strādā. Ciemā ir nomiris kāds cilvēks. Rainis vēro kā itāļi taisa bēres. Tās ir priecīgas, visi cilvēki viņu pavada, aicina kaimiņus ciemos, šis pavisam nebagātais cilvēks tiek pavadīts ar lielu godu. Un Rainis saka, ka viņam visu mūžu būtu jāstrādā kādā valsts iestādē, lai viņš nopelnītu sev kapa vietu. Beigu beigās visi kapi ir viņa vārdā nosaukti... un pat vārtos Sudraba Edžus pelni iemūrēti...
Vai strādājot pie šīs istabas, procesa gaitā tev ir mainījušās domas par Raini? Vai ieraudzīji viņu savādāku?
Nē. Es nekādu priekšstatu par viņu iepriekš neveidoju. Man tas nebija svarīgi. Es vairāk skatos pēc cilvēka. Man pilnīgi pietiku arī, ja es izlasītu Dostojevska „Noziegumu un sodu“. Man nevajadzētu zināt, ka viņš bija kāršu spēlmanis vai ka viņš tika aizvests uz soda izpildīšanu un nāvessods viņam nav izdarīts, vai viņš ir vai nav bijis katorgā. Man pietiek ar tā autora darbu.
Tad tam darbam ir jābūt īpašam.
Bet tie visi arī ir īpaši.
Kas ir tas īpašais?
No Raiņa es vienmēr atceros „Spēlēju dancoju“, „Jāzepu un viņa brāļus“, „Iļju Muromieti“. „Spēlēju dancoju“ – tāpēc, ka mans tēvs izrādē spēlēja vampīru, un es viņu nekad nepazinu, jo viņš bija grimā. Un tā sieviete, no kuras viņš sūca asinis, bija mana mamma. Līdz ar to mans priekšstats par Raini vairāk ir no teātra.
Un vēl es gribēju teikt, ka man ārkārtīgi patika pati Berķenele, kad jau pirmo reizi tur aizbraucu – pirms kādiem diviem gadiem, kad Raiņa mājā notika mana izstāde. Es pati arī to iekārtoju, visu varēju izpētīt. Tur ir tāda verandiņa, kur es eju pīpēt... Visapkārt lejas, kas aiziet tālēs...
Vai tev nešķiet, ka šogad līdz ar Raiņa un Aspazijas gada aktualizēšanu, ir nedaudz pamainījušies uzsvari? Proti, bez Aspazijas Rainis nemaz nebūtu tas, kas viņš ir.
Es speciāli neko nelasu un neskatos par šo tēmu. Ja man nebūtu nekāda sakara ar Raini, tad varbūt to darītu, bet šajā gadījumā es gribēju palikt pie tādām lietām, kas mani intuitīvi interesēja. Iespējams, ka tas nav pareizi, bet man vienkārši negribējās, lai man sajauc galvu – tādā ziņā, ka es sāktu šaubīties, nebūtu mans tīrais, bezkaunīgais skatījums. Bezkaunīgais –tādā tiešuma un vienkāršības nozīmē. Rastos visādas liekas un nevajadzīgas detaļas, kas faktiski darbam nepalīdz. Mani Rainis interesē kā cilvēks. Nevis kādas viņam ar Aspaziju bija attiecības. Es tikai zinu to, ka neviena cilvēka dzīve nav vienkārša.
Pie kā tu vēl šobrīd strādā?
Es savus darbiņus taisu.
Vai Rainis tos ietekmē? Kādā veidā?
Jā. Es tā nemāku pateikt, bet ietekmē gan. Man ir tā – ir darbi, kuros es neieturu nekādu distanci – viss, ko es uzzinu, ja tas ir vērtīgs, paliek pie manis. Varētu teikt, ka es esmu drusku, par milimetru pieredzējušāka kļuvusi. Tieši tajā jautājumā, ka cilvēks ir atbildīgs par laiku, kurā viņš ir dzīvojis. Katrs cilvēks! Par atvēlēto laiku.
Viens no Raiņa iemīļotajiem varoņiem bērnībā bija Aleksandrs Lielais. Viena bilde ar viņu būs arī pie sienas bērnistabā. Bija vairākas reprodukcijas, kur Aleksandrs Lielais redzams, un es izvēlējos to, kur viņš tā kā ievainots gultā sēž pliks ar drapēriju. (Smejas.) Mazliet tas atgādināja Raiņa pieminekli. Nezinu, vai kāds to pamanīs.
Ko tev kā māksliniecei ir svarīgi šodien pateikt?
Man ļoti spilgtā atmiņā ir brauciens uz Mirožskas klosteri Pleskavā. Tā katedrālē joprojām saglabājušās grieķu meistaru 12. gadsimtā gleznotās Bizantijas stila freskas. Un tur ir tāda sajūta – vari būt pilnīgi drošs, ka pasaulē nekas slikts nevar notikt. Ja arī teorētiski zinu par nāvi, tas nav biedējoši, nav bīstami. Gribētos strādāt tā, lai vismaz tam tuvotos.
Kristiāna Dimitere. Foto: Leonīds Tugaļevs
