Foto

“Tā es to redzu”

Anna Iltnere


13/12/2011 

Galerijā “Alma” līdz 10. februārim ir apskatāma mākslinieces Kristianas Dimiteres (1965) personālizstāde “Sekulārā rezonanse” – zīmējumi, gleznas un ar temperu apgleznotas ģipša skulptūras. Kristiana Dimitere ir dzimusi izcilu aktieru ģimenē – māte Vija Artmane (1929–2008) un tēvs Artūrs Dimiters (1915–1986); ar teātri Kristiana ir uzaugusi un, iespējams, tas piešķīris viņas mākslai raksturīgo tēlu un stāstu blīvumu. Vija Artmane reiz teikusi, ka meitas māksla “ir dzīvs, kustībā apstādināts teātris, kur krāsai ir ārpus visa pastāvoša loma”. Māksliniece ir beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas (tagadējās Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas) tēlniecības nodaļu un apzināti tiekusies uz sava veida naivismu mākslā. “Es esmu dzimusi vienā dienā ar Dalī un Minhauzenu, neesmu reālistiska gleznotāja, mani tas neinteresē. Man jau tikai vajag, lai kaut aptuveni būtu skaidrs, kas tur ir domāts. Nenomokos ar perfektu izgleznojumu un nedomāju, ka tālab manas gleznas ir sliktākas. Man patīk tie paņēmieni, kurus pati esmu atradusi,” par savu rokrakstu tā sacījusi Dimitere.

Tiekos ar mākslinieci galerijas “Alma” telpās, dažas dienas pirms izstādes atklāšanas. Pustumsā un sveču gaismā top sienas gleznojums: Rūpniecības ielas namam nesenā jumta ugunsgrēka dēļ jau veselu dienu ir atslēgta elektrība. Piespiedu kārtā uzburtā noskaņa šķiet kā materializējusies ilustrācija Dimiteres dabai – kur spilgta iztēle iet roku rokā ar acu pievēršanu uz dinamisko, vadiem un bezvadiem caurausto pasauli. Tā vietā tiek atvērtas ausis, saklausīti stāsti, bet aktualitātes uzietas atbilstoši sirds ritmam.


Izstādes “Sekulārā rezonanse” ekspozīcijas skats. Foto: Māris Morkāns

“Sekulārā rezonanse” – kas ar to ir domāts?

Tas ir ļoti ietilpīgs nosaukums. Arī īss un paskaidrojošs. Rezonanse gan no manis, gan pieredzētiem vai vēl nepieredzētiem notikumiem. Piemēram, skulptūru “Šeherezade” es veidoju, domājot par Bagdādi, vai es tur maz kādreiz aizbraukšu iedzert tēju. 

Cik ilgi Jūs strādājāt pie jaunās izstādes?

Daļa darbu ir no 2010. gada, daļa tapusi šogad. Tātad kādi divi gadi. Tā jau tas parasti notiek, kad ir tapis kaut kas jauns un, ja kādu ilgāku laiku nav bijusi izstāde, tad pamazām sāc tai briest. Interesanti, ka reizēm pat ir tā, ka tie darbi, kas sākotnēji rosinājuši izstādi rīkot, pēc tam nemaz netiek izstādīti, jo vairs neiederas. Iepriekšējā personālizstāde man bija 2008. gadā. Lai gan šogad jau ir bijušas divas ekspozīcijas – Pleskavā un Liepājā, bet tās tika kompilētas no jau esošiem darbiem. Katrā ziņā “Sekulārā rezonanse” man šogad ir īpašs notikums.

Kad darbs pie izstādes ir pabeigts, intensīvais process noslēdzies, nav tā, ka žēl? 

Noteikti nē. Finiša taisnē ieejot, jau pat gribas, lai posms būtu noslēgts, padarīts un lai var sākt domāt par tālāko, attīstīt jaunās idejas, kuras ir radušās, pie izstādes strādājot. Tāds nerimstošs radošais process. Turklāt es neesmu no tiem, kas zīmētu katru dienu. Es tā periodiski. Piemēram, trīs mēnešus gadā, bet ļoti intensīvi. Pārējā laikā dažādi.

Jūs nedodaties uz darbnīcu katru dienu kā uz darbu?

Nē, bet, kad strādāju pie izstādes, tad ir kā šobrīd, kad darbnīca ir pa visu māju.

Un kur rodat iedvesmu?

Visur kur. Ļoti daudz no izlasītā. Piemēram, dzejoļos. Kad kādam ir izdevies tā ļoti tēlaini uzrakstīt, tas ir ārkārtīgi rosinoši. Man jau no bērnības domāšana ir tā ievirzīta… iztēloties ainas, kamēr kāds kaut ko deklamē. Man ļoti patīk, ja man lasa priekšā, uzreiz raisās fantāzija, attīstu dzirdēto tālāk, domāju, kā to ilustrēt, kā īstenot.

Izteiksmes veids nāk reizē ar ideju?

Jā, gandrīz vienmēr. Piemēram, kaut ko uzzīmēju, bet redzu, ka īsti neder. Un zīmējums pārtop par skici gleznai vai skulptūrai. Man pat ir bijis tā, ka vienai idejai realizēju visas trīs formas – gan zīmējumu, gleznu, gan skulptūru – un tikai tad redzu, kura der vislabāk. 

Jau bērnībā zinājāt, ka būsiet māksliniece? 

Zināju, ka tad, kad es izaugšu – tad nu gan darīšu, to ko gribu! Tagad gan liekas, ka ir kas tāds, ko… nevarētu teikt, ka es nožēlotu, bet ko būtu bijis vērts izdarīt un jaunībā vēl apgūt.

Piemēram… 

Piemēram, mikrobioloģiju. Tas jau netraucētu arī nodarboties ar mākslu. Bet otrādi gan parasti nemēdz būt. Ārstam gleznošana varētu būt hobijs, bet otrādāk diez vai… (smejas). Kad māksla mani vairs neinteresēs, tad varbūt kaut ko jaunu pamācīšos… Ir tāds krievu avio konstruktors Igors Ivanovičs Sikorskis. Viņš, piemēram, bija vienlīdz spējīgs arī mūzikā. Bet kļuva par avio konstruktoru, jo tā bija lielāka kaislība, un viņam piemita intuīcija, ko fabrikai vajadzētu ražot: kad ar lidmašīnām tirdzniecība nevedās, viņš sāka projektēt helikopterus.

Jums ir bijuši periodi, kad liekas – jāmet māksla pie malas un jādara kaut kas cits? 

Nu… tā nopietni nē. Jo vienmēr padomā ir bijušas uzreiz vairākas idejas, kuras gribētos realizēt. Un nav miera, kamēr tās nav īstenotas. Vēl jau mēdz būt tā, ka… strādā, strādā, bet ne jau viss uzreiz iet no rokas. Ir virkne ieceru, kas nav realizētas tik labi, cik gribētos. Un tad ir dzinulis turpināt, līdz izdodas un ir gandarījums. Uz brīdi.

Ir arī kādi mākslinieki, kuri Jūs iedvesmo un kuru daiļradei ar interesi sekojat līdzi?

Es pārāk nesekoju līdzi Internetam, tāpēc maz ko zinu par jauno mākslā, drīzāk ieraugu nejauši. Bet no vēstures man ļoti mīļš ir gleznotājs Šagāls. 70 gadu vecumā viņš Parīzes operai esot gleznojis griestus. Es arī tā gribētu! (Smejas)

Tad, kad šopavasar bijām Pleskavā, apmeklējām vienu klosteri, kurš lepojas ar 12. gs. freskām. Klosteris ir upes krastā, un pirms dažām dienām tajā bija skalojies ūdens. Tā tur esot katru gadu. Bet freskas bija varenas! To sajūtu nevar noķert, skatoties grāmatās reprodukcijas. Freskas autors esot kāds grieķu gleznotājs ar skolniekiem. Vērojot, kā tie klostera cilvēki rūpējas par baznīcu, kā saudzē to un restaurē, iedomājos, ka vecos laikos jau tik ļoti to mākslu neglabāja… Gleznoja atkal pa virsu. 

Vai esat kādreiz centusies sev atbildēt, kāpēc šodien pasaulē mākslas darbu cenas spēj sasniegt galvu reibinošas summas?


Izstādes “Sekulārā rezonanse” ekspozīcijas skats. Foto: Māris Morkāns

Bet ir taču mākslas darbos kaut kas tāds ārkārtīgi pievilcīgs; tas ir skaistais, kas ir pamatu pamats. Laika gaitā mainās cilvēku vērtības, mainās izpratne par to, kas ir labs, ir dažādas modes tendences. Bet paiet gadi, un mākslinieka ieguldījums jau nepazūd. Viens literatūrzinātnieks man reiz stāstīja par Dostojevski: kolēģi un laikabiedri par viņu esot teikuši – tāds viduvējs rakstnieks. Tiek skaidrots, ka Dostojevskis esot bijis apveltīts ar plašu pieredzi un izteiktu jūtīgumu, kāds tālaika cilvēkiem neesot bijis raksturīgs. Bet paiet 200 gadi, pieredzes līmenis sabiedrībai ir audzis, un nu esam spējīgi Dostojevski saprast. Domāju, ka tāpat ir ar mākslas darbiem, kas iztur laiku.

Kādas emocijas Jums ir, atskatoties uz kādiem saviem veciem darbiem un secinot, kuri ir un kuri nav izturējuši laika zobu? 

Parasti jau uzreiz var redzēt, ja mākslas darbs nav izdevies; man nepatīk tādus turēt. Vai nu iznīcinu vai pārkrāsoju. Protams, ir vēl tādi ļoti naivi darbi. Tos gan es saglabāju – kā piemiņas fotogrāfijas, kuras vēlāk apskatīties.

Cik ļoti Jūsu mākslu ir iespaidojis teātris? 

Tas nemitīgi ir klātesošs. Un visu laiku arī būs, jo ar teātri es esmu uzaugusi un dzīvojusi. Tā es redzu pasauli. Mani darbi vienmēr ir kaut kādā ziņā teatrāli. Tur neko nevar izdarīt. 

Skulptūras Jūsu personālizstādē stāv uz neapstrādāta koka postamentiem…

Jā, mēs jau galerijā spriedām, ka vajadzēja vēl naturālāk – ar visu mizu. Un, kad kokam žūstot, miza kristu nost, tā būtu jālīmē atpakaļ (smejas). Koki ir no manām mājām Murjāņos – bebru nogāzti. Gribējās, lai mākslas darbi būtu kā uz celmiem salikti. Man acu priekšā bija Niko Pirosmānī glezna “Aktrise Margarita”, kur meitene uzgleznota apakšveļā, zelta aprocēm, uz pleca putniņš, un viņa stāv uz celma – tādā kā izcirtumā. Tā bilde man tik ļoti patika, tāpēc radās ideja, ka arī galerijā darbi jāizliek kā “izcirtumā”… Esmu arī dzirdējusi, ka pēc kokiem varot spriest par cilvēka raksturu. Proti, uzdodot jautājumu “Kas Tev ir koks?” – atbilde atmasko. Vienam tas ir celtniecības materiāls, viņš izrēķina kubatūru. Cits, kam pajautā, sāk stāstīt: “Koks, jā… kad stāvi pie tāda milzīga stumbra un skaties augšup, tad domā, kādas gan tam ir saknes, ka tik milzīgs izaudzis; tam piemīt viss Zemes spēks!” Atceros, ka arī Čehovam bija viens varonis, kurš teica tā: “Kādi vareni koki… Cik skaisti… Kādiem te apkārt būtu jādzīvo cilvēkiem!”

Skatoties uz šiem smagajiem bluķiem galerijas sienās, jāsecina, ka māksla ir arī fiziski smags darbs…

Jā!! Tas reizēm pat ierobežo. Ir brīži, kad nopūšos, vajadzētu taisīt kaut ko mazāku par iecerēto. (Rāda uz skulptūru “Šeherezade”) tas ir maksimāli lielākais, ko es viena varu atliet. Vai nu arī māksliniekam jābūt labam organizatoram, piesaistot palīgus. 

Izstādē ir vairākas skulptūras kā rokas. Kāda ir to nozīme?

Tās es taisīju, iedvesmojoties no viena radio raidījuma, kurā stāstīja par Nefretīti. Viņas “galviņa” varēja mierīgi un netraucēti nogulēt tūkstošiem gadu ar degunu smiltīs, pirms viņu atrada, un tad muzeji cīnījās, kurā tad nu to izstādīs. Savukārt laikā, kad Nefretīte dzīvoja, viņas laikabiedrs bija kāds slavens tēlnieks, tā vismaz varēja noprast pēc viņa paveiktā. Nefretītes ģimene bija piedzīvojusi kādu traģisku negadījumu, un šis tēlnieks to bija iemūžinājis tā: ir Nefretītes rociņas, un viņu mierina vīrs, uzlicis savas rokas tām virsū. Un es mēģināju iedomāties, kā tas varēja izskatīties… tas noteikti bija ļoti apdāvināts tēlnieks. Nefretītes ģimene vispār bijusi interesanta. Viņas vīrs tolaik skaitījās ķeceris. Viņš ar Nefretīti ik rītu, saulei austot, braucis ratos uz kādu pielūgsmes vietu, bet atpakaļceļā visiem cilvēkiem kaisījis zelta naudu (smejas). Bet stāsts par piemiņas skulptūru mani tā iespaidoja, ka es iztēlojos un uztaisīju savu variantu, kā es to redzu.


Foto: Māris Morkāns