Cēlā pazemība
Saruna ar mākslinieci Zani Tuču
Zane Tuča strādā lēnām un koncentrēti. Viņas metodi gan nevarētu salīdzināt ar tamborēšanu vai ar kādiem citiem laikietilpīgiem, amatnieciskiem rokdarbiem. Tas, ko dara Zane Tuča, neizriet no meditatīva lēnuma, jo viņas darbos nav vietas patvaļībai. Katrs solis, katra kontūra, katra zīmējuma daļiņa tiek piesardzīgi un rūpīgi pārdomāta pirms māksliniece pieskarās audekla virsmai. Viņas darbi veidoti autortehnikā, apvienojot akrila gleznojumu ar skrupulozu grafīta zīmējumu. Atturīgais, monohromais darbu kolorīts pasvītro melanholiju, kas nepārprotami ir klātesoša viņas ainavās, kuras māksliniecei ir izteiksmes līdzeklis, kas ļauj domāt par laiku, esamību, šķetinot mainīgus un konstanti klātesošus prāta stāvokļus. Zanes Tučas darbos parādās pasaule, no kuras ir izslēgts traucējošais un liekais, tostarp cilvēks. Tā ir pasaule, kurā strādājot, viņa konfrontējas ar saviem dēmoniem un pārvar tos, smalki pārvēršot ainavu par personificētu tēlu, kas reprezentē viņas pašas pārdzīvojumus.
Līdz 2021. gada 10 janvārim galerijā “Alma” skatāma mākslinieces personālizstāde “Mēs sēžam blakus – kalns un es, līdz paliek tikai kalns.” Izstāde ir gan turpinājums Zanes Tučas ilgstošai sadarbībai ar galeriju, gan konceptuāls turpinājums pārdomām, kuras viņu darba procesā pavadījušas jau vairākus gadus.
Foto: Krista Dzudzilo
Zane Tuča Latvijas laikmetīgajā mākslā ir pieklusināta parādība. Viņa regulāri rīko personālizstādes, bet, salīdzinājumā ar vairumu jauno mākslinieku, necenšas aktīvi piedalīties grupu izstādēs dažnedažādās projektu telpās vai iesaistīties kolektīvās akcijās. Tučai pietiek spēka izdarīt izvēli būt savrupai un autonomai. Viņai piemīt atturība, kas liecina par iekšēju spēku un izturību. Tā ir spēja būt vienai. Zane Tuča nejūt nepieciešamību būt daļai no pūļa, un viņas ceļš uz mākslas darba radīšanu ir cēls un pazemīgs. Viņa kalpo saviem darbiem.
Mani interesē impulsi un prāta stāvokļi, kuros rodas tavi darbi. Skaidrs, ka attēlu veidošana no tevis pieprasa laiku un pamatīgu koncentrēšanos, bet svarīgi šķiet saprast, no kā tie izriet idejiskā līmenī.
Katrs darbs ir kā sava veida turpinājums iepriekšējam. Es ceļoju cauri savai dzīvei un saviem darbiem. Kā redzams, tie galvenokārt ir dabas attēlojumi. Taču nav jau arī tā, ka es būtu gatava stundām ilgi gleznot vai zīmēt jebko, ko dabā ieraugu. Man ir nepieciešams nonākt līdz konkrētam apstiprinājumam sevī, ka šis ir tas attēls, kurš attēlojumu ir pelnījis. Cenšos nonākt līdz tam, kas visprecīzāk ataino manas domas. Varētu teikt, ka es ļoti lēnām un rūpīgi krāju attēlus un pēc tam tos savās domās iznēsāju, lai tie varētu pārtapt darbos. Piemēram, ideja par kalna attēlošanu uz lielformāta audekla izrietēja no ilgstošas vēlmes izveidot monumentālu attēlu – tādu, kas gan manī, gan skatītājā iedvestu pietātes un pazemības sajūtu. Kaut ko lielu.
Kā attīstījās konkrētais darbs?
Ļoti lēnām. Pirms izstādē redzamā tapa daudzi mazāka izmēra kalni. Visi tie mani aizveda līdz šim kalnam, par kuru es domāju jau aptuveni trīs gadus.
Kā šīs idejas attīstījās trīs gadu laikā?
Varētu teikt, ka, līdzīgi kā Kafkas darbā “Pils”, es kaut kur redzēju to kalnu tādu, kādu es to vēlējos redzēt. Radot citus darbus, es nekad neesmu tikusi līdz tik skaidram attēlam.
Tu sajuties nokļuvusi “kafkiskā” slazdā?
Ne gluži slazdā. Ceļš uz šo kalnu bija mierpilns, jo zināju, ka vienā brīdī es nonākšu līdz gala rezultātam. Tādā ziņā es nebiju kā Kafkas varonis.
Tu nupat teici, ka tavos darbos pēdējo gadu laikā virsroku ir ņēmusi dabas attēlošana. Var diezgan droši teikt, ka cilvēku tavos darbos vispār nav. Gribas vaicāt, kāpēc tevi interesē tieši tā daba, kuru tu attēlo?
Domāju, ka manos darbos cilvēku nav tāpēc, ka es ļoti daudz laika pavadu vienatnē un klejojot dabā. Nu, labi, es savos klejojumos redzu, piemēram, savu roku vai savas pēdas, vai pēdu nospiedumus, bet tam pievēršu salīdzinoši mazāk uzmanību nekā tam, kas ir apkārt.
Vienatnes sajūta pilnīgi noteikti ir nolasāma tavos darbos, un tas liek domāt, ka tu apzināti izslēdz cilvēkus no savas tēlu sistēmas.
No tēlu sistēmas viņi pilnīgi noteikti ir izslēgti, un tas notika jau diezgan sen.
Ja to var saukt par tēlu sistēmu.
Tā ir tēlu sistēma. Ļoti labs apzīmējums! Kāpēc cilvēki pazuda? Grūti pateikt. Es taču varētu gleznot figurālas kompozīcijas.
Bet tas ir interesanti – kāpēc tu esi izslēgusi cilvēkus?
Es tagad par to aizdomājos… Man ir grūti sniegt konkrētu atbildi. Tagad sāku tīt atpakaļ filmiņu.
Taču tavos darbos ir redzami cilvēka nospiedumi. Piemēram, cilvēka pēdu nospiedumi vienā šīs izstādes darbā. Tātad nosacīta cilvēka klātbūtne ir, bet tajā pašā laikā šķiet, ka tie atrodas tādā kā vakuumā, no kura ir izsūkts cilvēks kā dzīva būtne.
Tā varētu būt. Es šobrīd tiešām nevaru skaidri atbildēt, kāpēc cilvēki tik uzkrītoši nav klātesoši manos darbos, bet esmu ļoti apzināti centusies tajos izcelt dabu kā tēlu. Man ir svarīgi to personificēt. Es cenšos tai piešķirt noteiktas īpašības un tajā atainot emocionālus stāvokļus. Manī pastāv vēlme, piemēram, pazemību, kas ir cilvēcisks prāta stāvoklis, piešķirt kalnam. Kalns var būt kluss un pazemīgs. Tas vienkārši ir.
Foto: Krista Dzudzilo
Man rodas aizdomas, ka vēlme kalnu padarīt pazemīgu izriet no tavas pazemības mākslas darba radīšanas procesā. No laika, kas pavadīts pie audekla, no koncentrēšanās, no kalpošanas mākslai.
Tu to ļoti jauki noformulēji. Tas būtu neticami skaisti, ja tā būtu! Varbūt tā ir. Es gan neesmu tik pazemīga, lai piekristu šim apgalvojumam, lai gan vēlētos.
Tu glezno no tikai no dabas.
Jā, tādā ziņā, ka man priekšā ir attēls, kuru dabā esmu pieredzējusi. No svešiem attēliem es nevarētu gleznot.
Kāpēc?
Te atkal ir runa par to, par ko es runāju iepriekš – par attēlu meklēšanu. Manī ir kaut kāda vārdiski nenoformulēta sajūta kaut vai par to pašu kalnu. Es redzu to, ko es gribu atrast. Ne obligāti konkrētu lietu – kalnu, koku vai jebko citu. Bet es gribu atrast kaut ko, kas ietērptu manu vēlmi attēlot monumentālo un vienlaikus pazemīgo. Tad es klejoju, dzīvoju, meklēju un ieraugu.
Rakstot par mākslu, allaž gribas noskaidrot, kas māksliniekā ir radījis vēlmi attēlot konkrēto lietu vai izteikties par konkrēto tēmu. Gribas noskaidrot impulsu, kas stāv aiz redzamā. Nereti mākslinieki saka, ka viņi vienkārši to “ierauga”, bet ieraudzīšana, manuprāt, pats par sevi ir interesants un šķetināms process. Man gribas noskaidrot, kā tu ieraugi pazemību, piemēram, kalnā.
Kalna attēlojumā var būt iekodēta pazemība. Varbūt pazemība jebkuram nav nolasāma kalnā, bet es to ieraugu un cenšos attēlot. Pazemība, iespējams, izslēdz paviršību mākslā. Pazemību nevar parādīt garāmejot, pavirši, neiedziļinoties… Nav gan tā, ka pazemība viennozīmīgi iet roku rokā ar iedziļināšanos.
Parunāsim par tavu izstādi, kas šobrīd skatāma galerijā “Alma”. Tavs rokraksts ir ļoti konsekvents un atpazīstams formālā ziņā, bet katrā tavā izstādē tomēr ir runa par kaut ko citu. Iepriekšējā, kas arī notika galerijā “Alma”, tu atsaucies uz skandināvu mitoloģiju. Par ko ir runa šajā izstādē?
Bet atceries, ka es iepriekšējā izstādē “Angst” neatsaucos tikai uz skandināvu mitoloģiju, bet arī sniedzu vēstījumu par sevis pārvarēšanu. Savukārt šī izstāde ir par pieņemšanu. Ne tikai sevis pieņemšanu, bet par pieņemšanu vispār. Tas arī atspoguļojas izstādes nosaukumā. “Mēs sēžam blakus – kalns un es, līdz paliek tikai kalns” – tā rakstīja ķīniešu dzejnieks Li Bai.
Es redzu, ka galerijas telpā uz grīdas ir izvietoti dažādi ieži. Kāda tiem nozīme?
Ieži ir saistīti procesu, kurā top mani darbi. Viena lieta ir lēnums, kādā šie ieži veidojas, bet tie arī saistās ar materialitāti, kāda piemīt maniem darbiem. Izvietotie ieži ir kaļķakmens fosīlija akmeņi, kas radušies neskaitāmu gadu laikā, mazām kaļķakmens daļiņām pieķeroties pie gliemežnīcām. Šis process man asociējas ar to, kā top mani darbi. Tie gan nav gadi, bet mēneši. Tomēr tas arī ir ilgs laiks.
Foto: Krista Dzudzilo
Bet kā tu nonāci līdz lēmumam izvietot šos akmeņus Oriona zvaigžņu konstelācijā?
Šo ideju man ieteica galerijas “Alma” vadītāja Astrīda Riņķe un māksliniece Linda Boļšakova. Kādu laiku bija iecerēts platformu, kas aizņem visu galerijas telpu, nokrāsot melnu. Gribējām no akmeņiem izveidot tādu kā zvaigznāju uz melna fona. Tad mēs nonācām pie lēmuma platformu tomēr krāsot baltu un, šķiet, tas pat sanāca veiksmīgāk, jo zvaigznājs nenolasās tik uzkrītošā veidā. Akmeņi man saistījās ar Vijas Celmiņas grafikām “Inversās debesis”.
Es mazliet kautrējos izteikt šādu apgalvojumu, bet man bieži vien ir šķitis, ka tu esi ļoti ietekmējusies no Vijas Celmiņas – kaut vai attieksmes un darba metodes ziņā.
Nav jākautrējas no šāda apgalvojuma, jo mani patiešām saista tas, kā viņa lēnām veido savus darbus.
Man šīs izstādes nosaukums asociējās ne tikai ar pieņemšanu, bet arī ar sava veida saplūšanu. Heidegers rakstīja, ka esamību nosaka tas, ka subjekts, proti, cilvēks un objekts – jebkura cita dabā novērojama parādība – ir nenošķirami. Tu kā gleznotāja neesi tikai pasīva vērotāja, bet gan savienota ar objektu, kuru vēro. Vai vērošanas un tālāk arī attēlošanas procesā tu kaut kā saplūsti ar to, ko tu attēlo? Arī Li Bai dzejas rinda kaut kādā mērā liecina par divu dabas vienību – cilvēka un kalna – saplūšanu.
Tā ir gan pieņemšana, gan saplūšana. Kā jau tu novēroji, šie darbi top ļoti lēnām, ļoti ilgā laika periodā. Vienā brīdī es nonāku pie lēmuma strādāt pie konkrēta darba un, to darot, pilnībā ar to saplūstu. Tie parasti ir kādi pieci mēneši. Aci pret aci kaut vai ar šo pašu kalnu. Es sēžu pie kalna pavisam burtiskā nozīmē.
Lēmums sākt strādāt pie konkrēta darba ir liels solis. Tas ir lēmums pakļauties lēnumam. Savā ziņā tas ir mokošs process. Katru reizi, kad apsēžos pie darba, nolēmusi sākt strādāt, paiet laiks, kamēr pieņemu to, ka es patiešām to tagad darīšu. Gandrīz katru reizi tā ir. Ja strādāju katru dienu, tad man katru dienu ir tam jāiziet cauri un jāpārvar sevi.
Ja tas ir mokošs process, tad mani interesē, kā tu atsijā lieko. Atkal – kā tu nonāc pie tā, ko patiešām vēlies attēlot? Tas tomēr ir laikietilpīgi. Tu velti tam ievērojamu daļu savas dzīves kaut vai laika un fiziskā spēka ziņā.
Šis ir kaut kas tāds, ko mēs tā arī līdz galam neatšķetinājām. Par attēlu izvēli. Kaut kādā brīdī rodas pilnīga skaidrība par attēlu, kura dēļ esmu gatava “upurēties” un iet cauri tam procesam. Kā to izvēles brīdi var aprakstīt vispār? Kā nošķirt svarīgo no mazsvarīgā?
Foto: Krista Dzudzilo
Iespējams, tas viss ir balstīts intuīcijā.
Bieži vien, jā. Es tagad mēģinu atcerēties, kā izvēlējos attēlot šajā izstādē redzamo koku. Šķiet, mani aizkustināja skats, kuru ieraudzīju, klejojot pa mežu. Ieraudzīju divus kopā saaugušus kokus. Bērzu un egli. Es pieņemu, tie pat nebija laimīgi kopā. Bērzs attēlā tika atdalīts no egles. Tātad šī viegli romantiskā stāsta nobeigums ir tāds – lai cik mēs nebūtu cieši saauguši kopā ar citiem cilvēkiem vai būtnēm, mēs tomēr esam vieni.
Tu jau teici, ka daudz laika pavadi vienatnē.
Vienatne ir ļoti svarīga. Tā ļauj pietuvoties savai esamībai, jo būšana vienatnē ne vienmēr ir kaut kas skaists un laimīgs. Vienam iet pa mežu nav viegli. Tas ir līdzīgi kā radīt darbus, vismaz manā gadījumā. Es tādos brīžos esmu tiešā konfrontācijā ar visu, kas manī notiek.
Iepriekšējā izstādē bija runa par kaut kā pārvarēšanu, šajā ir runa par kaut kā pieņemšanu. Pārvarēšana, pieņemšana – tie ir ļoti ietilpīgi vārdi. Par kā pieņemšanu ir runa?
Par esamības pieņemšanu. Par esamības – tādas, kāda tā ir, pieņemšanu. Nav gluži runa par kaut kādas “skaudrās realitātes” pieņemšanu, bet pieņemšana man ir nākamais solis aiz pārvarēšanas. Tāpat kā tu izvēlies attēlu, tāpat tu pieņem to, kā ir. Zini, pieņemšana šajā izstādē attiecas kaut vai uz to, ka esmu gatava pieņemt to, ka strādāšu pie konkrēta darba.
Tavi darbi pirmajā acu uzmetienā varētu šķist drūmi, pat depresīvi. Vai tas ir mānīgs iespaids?
Es domāju, ka tas noteikti nav mānīgs iespaids. Pirmkārt, es to esmu dzirdējusi no ļoti daudziem cilvēkiem, tādēļ kaut kas no depresīvā tajos visticamāk ir klātesošs. Varbūt tas nav depresīvais, bet gan melanholiskais. Es savos darbos melanholiju arī apzināti ielieku. Tā manī ir klātesoša, tādēļ cenšos to attēlot caur formu un attēlu izvēli. Arī caur tik vienkāršām lietām kā krāsu.
Foto: Krista Dzudzilo
Krāsu, kas asociējas ar kaut ko drūmu, pelēku.
Tā neasociējas ar kaut ko drūmu vai pelēku. Tā ir drūma un pelēka! Melanholija noteikti ir saistīta ar vienpatību.
Tu, šķiet, apzināti arī izvēlies būt savrupa.
Kāpēc tev šķiet, ka es izvēlos? Varbūt mani vienkārši neviens nav aicinājis būt grupā (smejas).
Ja aicinātu, tad tu labprāt pievienotos?
Bet mani neaicinātu! Neviens līdz šim nav aicinājis. Man gan patīk tava versija par apzināto izvēli būt vienai.
