Cienasts gardēdim
Saruna ar mākslinieku Ernestu Kļaviņu
Galerijā “Alma” līdz 2022. gada 31. janvārim skatāma Ernesta Kļaviņa personālizstāde “Cienasts gardēdim”.
Lai arī Ernests Kļaviņš daļai Latvijas laikmetīgās mākslas interesentu varētu būt pazīstams lielākoties ar ilustrācijām mūsu vadošajiem laikrakstiem, mākslinieks savas karjeras laikā izpaudies vērienīgi, darbojoties visdažādākajos mākslas medijos. Kļaviņa darbos un izstādēs ir klātesoša glezniecība, animācija, datorgrafika, skulptūra un eksperimenti autortehnikā. Izstāde, kas šobrīd skatāma galerijā “Alma”, ir Ernesta Kļaviņa veltījums pašpasludinātiem mākslas un kultūras gardēžiem.
Manī vienmēr izraisa aizdomas apgalvojums, ka mākslu ir nepieciešams baudīt. Izstāžu zāles apmeklējums, šķiet, ir kļuvis par ieteikumu teju katrā dzīvesstila žurnālā. Var mēģināt apgalvot, ka līdzīgi bijis vienmēr, un teikt, ka tieši bauda vēstures gaitā ir sekmējusi mākslas attīstību, pieminot cilvēku pūļus, kuri pulcējušies, lai mākslu pieredzētu, baudītu un šādi arī paceltu savu garu. Taču to, kā bijis agrāk, būtu vieglprātīgi vienādot ar to, kas notiek šodien. Industrijas jau sen tiek sauktas par radošām, un kultūras industrijas standartizēto baudas objektu klāsts nekad nav bijis tik vērienīgs.
Ernests Kļaviņš neslēpj to, ka viņa māksla ir profāna. Viņa darbos netiek demonstrēta apzināta mākslas desakralizēšana, bet gan intelektuāla pašpietiekamība, kura iemiesojas pārliecinošā, asprātīgā formā. Tieši intelekta un nepretenciozas erudīcijas klātbūtne padara viņa darbus tik estētiski koncentrētus šķietamā anti-estētiskumā. Formas ziņā darbi varētu izskatīties apzināti neveikli, taču skaidri redzams tas, ka tie veidoti drosmīgi. Viņš tos necenšas izskaistināt vai gaumīgi iepakot. Skulptūras, kuras redzamas šajā izstādē, veidotas no vienkāršiem, plaši pieejamiem materiāliem. Tā ir krāsa, celtniecības putas un koka bluķi, kurus mākslinieks sazāģējis kubos un salīmējis vienotā kompozīcijā. Redzamais neizliekas par to, kas tas nav. Kļaviņu neinteresē optiski triki un veiklas rotaļas ar formu. Viņa darbu formu un metodi ir iespējams sasaistīt ar vairākiem virzieniem 20. gadsimta mākslas vēsturē. Piemēram, šī izstāde veidota Arte Povera virzienam līdzīgā stilā.
Gatavojoties šai sarunai, man kārtējo reizi atlika secināt, ka tu esi viens no visaktīvāk strādājošākajiem māksliniekiem Latvijā. Ja ne katru dienu, tad katru nedēļu esi spiests radīt jaunus mākslas darbus un domāt par to, kā mākslas darbā ietērpt ideju. Runa ir par tavu darbību karikatūrā.
Kad strādāju laikrakstā “Diena”, man dažreiz vajadzēja uzražot kādas piecas ilustrācijas dienā. Par dažādām tēmām. Tā ka šajā sfērā man ir zināma pieredzē. Cik ļoti es šos publicistikai radītos zīmējumus uzskatu par pilnvērtīgiem mākslas darbiem – tas ir cits jautājums. Par to var diskutēt... Nu jā, sazīmēts pa šiem gadiem ir daudz. Nav man nekā daudz saprātīga, ko par to visu piebilst.
Pats neesi drošs par to, vai savas karikatūras uzskati par mākslas darbiem?
Es par šo jautājumu sevišķi daudz neesmu reflektējis. Karikatūrām ir skaidra funkcija un pielietojums. Izstādei radītiem darbiem nekāda skaidra pielietojuma nav. Es gan nepamostos nakts vidū, jautājot sev, vai tas, ko daru, patiešām ir māksla. Tā, lūk.
Taču tu skaidri nošķir to, ko uzskati par mākslu, no tā, kas, tavuprāt, varētu neskaitīties īsta māksla – vismaz savas darbības kontekstā?
Es šīs lietas nošķiru, vadoties no darbu funkcijas. Publicistikā ir savi noteiktumi. Proti, domai ir jānolasās. Lasītājiem ir jāsaprot, par ko ir runa. Mākslā – izstādēs – par to var neuztraukties. Vismaz es par to sevišķi neuztraucos, kad strādāju pie izstādes. Manām karikatūrām ir funkcija. Tas ir politiskais komentārs.
Ne jau katrs Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības katedras absolvents izvēlas kļūt par politisko komentētāju vai karikatūristu.
Es jau sāku šajā sfērā darboties tad, kad vēl studēju. Skaidri neatceros, kā tieši tas notika. Tas bija pirms aptuveni divdesmit gadiem. Atceros laiku, kad strādāju “Dienā”. Tur nodarbojos ne tikai ar karikatūru zīmēšanu, bet taisīju arī infografikas. Biju piesaistīts kā mākslinieks rubrikai “Mājai un ģimenei” (smejas). Taisīju ilustrācijas visam kam.
Nevaram noliegt to, ka daļai auditorijas tava mākslinieciskā darbība saistās tieši ar karikatūru un politisko komentāru, lai arī es to neuzskatu par būtiskāko tavas darbības jomu.
Biju spiests darba apstākļu dēļ ar to sākt nodarboties. Atceros, kaut kad sen man bija noslieces uz subjektīvu politisko komentāru, bet ātri vien no tā velosipēda nokāpu. Es sekoju līdzi notikumiem. Neteiktu, ka tas šobrīd man sagādātu lielu prieku vai baudu! (Smejas.) Mana iesaistīšanās un darbība karikatūras jomā notika bez kādas īpašas refleksijas. Nav tā, ka es pret šo darbu izturētos ciniski. Tieši pretēji – man ir liela cieņa pret mediju. Cenšos to darīt pēc iespējas kvalitatīvāk un labāk. Mīlestību pret cilvēkiem tas gan neveicina!
Tas veicina mizantropiju?
Tas veicina mizantropiju, jā.
Pastāsti vairāk par to, Ernest!
Mizantropija izpaužas drūmā noskaņojumā un īgnumā! Tas droši vien ietekmē mani ikdienā. Iespējams, neapzinātā veidā. Ja dienu dienā skaties seriālus, tas tevi arī sāk ietekmēt. To gan es, par laimi, nedaru. Sekojot aktuālajiem notikumiem Latvijā un pasaulē, ir vēlams aiz kokiem nepazaudēt mežu. Cenšos uz visu notiekošo skatīties nedaudz piemiegtām acīm un neieslīgt liekās detaļās, kuras lasītājiem tāpat nebūs saprotamas, ņemot vērā informatīvās telpas šībrīža sadrumstalotību. Katram ir sava ziņu lenta. Vēlams notikumus ilustrēt maksimāli vienkārši, viennozīmīgi un nepārprotami. Laikmetīgajā mākslā, kā zināms, tas nav vajadzīgs. Tas tieši ir nevēlami.
Tu gan nevari gluži ieņemt pavisam neitrālu vai objektīvu pozīciju attiecībā pret notikumiem.
Nevaru, jā. Tas neizbēgami ir komentārs, kurā ir ietērpts mans situācijas vērtējums. Tas, kā es raugos uz situāciju. Tas, kā es to uztveru un ilustrēju. Komentārs nav ziņas. Kaut kādam viedoklim jābūt, bet tā, starp citu, ir problēma. Man par lielāko daļu notikumu nav viedokļa!
Tomēr sanāk par visu notiekošo kaut kādā mērā ironizēt.
Jā, protams.
Labs veselā saprāta saglabāšanas veids.
Cerēsim!
Tas, kas tevi interesē mākslā, veidojot izstādes, vismaz stilistikas un formas ziņā ir diezgan līdzīgs tam, ko dari karikatūrā.
Pietiekami līdzīgi, jā. Drīzāk ir otrādi. Proti, karikatūras ir līdzīgas tai mākslas formai, kurā jūtos labi strādājot. [Mārim] Bišofam nepatīk apzīmējums “karikatūrists”. Viņš saka, ka viņš vienkārši zīmē. Es esmu samierinājies ar šo apzīmējumu. Mani tas sevišķi netraucē. Pelnīti vai nē – šim apzīmējumam ir nedaudz nievājošas konotācijas. Tas, kas piemīt šim žanram, nav tas pats, kas piemīt šim vārdam.
Bieži vien šo apzīmējumu izmanto, runājot par mākslu nievājošā formā. Tātad – runājot par mākslu, kas nav iecerēta kā karikatūra.
Jā, bieži vien mākslas darbus mēdz nosaukt par prastām karikatūrām. Mani tas nesatrauc. Ja tiekam vaļā no karikatūras tēmas un pārejam sarunā, piemēram, par glezniecību, man jāsaka, ka ļoti “smalkam” man arī šajā medijā negribas būt. Man ir nosliece uz vienkāršām formām. Vienkāršas, skaidras formas un biezas līnijas. Ir bijuši periodi, kuros esmu radījis gleznieciskākus darbus. Ainavas, kompozīcijas un tādā garā. Pēdējā laikā gan dodu priekšroku lineārām formām un lokālām krāsām. Glezniecībā izmantotie izteiksmes līdzekļi pāriet uz karikatūrām.
Izteikts gleznieciskums tavos darbos pēdējo reizi pavīdēja diezgan sen.
Jā, parasti gan stili mijās. Lineārais ar glezniecisko. Pāreja no gleznieciskuma gan nenotika pakāpeniski – kopš studiju laikiem gleznoju divos stilos. Ļoti vienkāršā un nedaudz sarežģītākā. Kad apnīk strādāt vienā veidā, pieķeros kaut kam citam. Komerciāli izdevīgi jebkurā jomā, tostarp arī mākslā, visticamāk, ir darīt vienu lietu un darīt to labi. Gleznot tā, ka tavu rokrakstu uzreiz var atpazīt. Pasūtījumam varu radīt kaut ko ļoti glezniecisku, bet ar to īsti nenodarbojos. [Džordžo] Morandi, piemēram, visu savu mūžu lielā mērā gleznoja vienu un to pašu. Es domāju, viņu nevadīja aprēķins, bet gan autentiska interese par konkrētajām formām. Attiecīgi, viņš savas dzīves laikā izkopa savu stilu līdz pēdējam milimetram.
Vai piekrīti, ka tev vienmēr bijusi vēlme savos darbos saglabāt nosacītu prastumu formālā ziņā?
Agrāk man bija vēlme strādāt ar kontrastējošiem simboliem arī glezniecības ietvaros. Atsevišķos darbos apvienoju sakrālo un profāno, šādi visu kompozīciju patiesībā padarot profānu. Vienā no manām agrīnajām gleznām tas skaidri redzams. Uz saloniska Venēcijas ainavas fona novietoju smaidošu burkānu un kovboju. Tāds it kā dadaistisks paņēmiens, no kura gan laika gaitā esmu atsvešinājies. Tie ir triki, kurus var izspēlēt pāris reizes, bet ilgi ar to nav vērts nodarboties, manuprāt. Tas ir ļoti vienkāršs, var pat teikt prasts paņēmiens. Vladimiram Sorokinam ir grāmata “Četru sirdis” (Сердца Четырех), kurā mijas patētisks padomju stilā rakstīts teksts ar drausmīgām jēlībām. Kad rakstnieks šos divus stilus pirmo reizi apvieno, tas šķiet amizanti un izklaidējoši. Grāmatas garumā tas gan pārtop garlaicībā.
Ernests Kļaviņš. "Nāve Venēcijā". 1997. Audekls, eļļa / 92x102 cm (Privātkolekcija)
Es mēdzu ar aizdomām raudzīties uz cilvēkiem, kuri ir sajūsmā par šādiem dadaistu trikiem. Bieži vien šķietami dadaistiskas mākslas izpausmes aprobežojas ar vienkāršu kolāžu, ar prastu triku – kā jau pats nupat teici. Runājot par tavu Venēcijas ainavas gleznu, man šķiet, tēlu pretnostatījums ar fonu jocīgā kārtā nešķiet tik kontrastējošs. Tu esi spējis kaut kā organiski iekļaut tos kopējā kompozīcijā, lai cik dīvaini tas varētu izklausīties.
Tas ir tīri stilistisks apsvērums. Man agrāk bija daudz šāda veida gleznu, bet es no šīs pieejas vienkārši atradinājos.
Zināma brutalitāte un reducētība pastāv gan tavā glezniecībā, gan objektos un instalācijās, ko esi veidojis.
Pirms pārejam uz nākamo tēmu, gribu par glezniecību vēl piebilst, ka mani interesē ikdienišķais. Man patīk gleznot cilvēkus, kuri, piemēram, sēž vilciena vagonā vai ēstuvē pie galda. Savulaik liels iedvesmas avots bija Jozefs Lada. Konkrēti, viņa ilustrācijas Jaroslava Hašeka “Krietnajam kareivim Šveikam”. Tās mani uzrunāja jau studiju laikā. Vācu ekspresionisma stilistika. Mūsdienu ikdienas dzīve man šķiet saistoša kā glezniecības objekts, bet šie darbi kaut kā nav bijuši populāri manas darbības kontekstā. Reti kurš tos grib pirkt – pavisam saprotamu iemeslu dēļ! (Smejas.) Manas komerciālās ambīcijas gan nekad nav bijušas saistītas ar to, ko uzskatu par laikmetīgo mākslu.
Šķiet, tu šo stilistiku savos darbos padari vēl reducētāku.
Jo mazāk līniju izmantošu, jo tēls sanāks labāks. Reducētība padara lietas izteiksmīgākas.
Par skulptūrām runājot...
Pēdējā laikā esmu pievērsies skulptūrām, jā. Domāju, ka metodi, kādā tās taisu, gan tuvākajā laikā būs steidzīgi jāpamet, jo jau sākas atkārtošanās. Pirmais darbs šajā nosacītajā sērijā bija “Rūķītis” izstādē galerijā “Alma”. Tad sekoja “Platons un Dēmokrits”, kurš šobrīd atrodas Latvijas Mākslas akadēmijas dārzā. Visi zina, kas ir Pixel-art, taču ir arī vokseļi. Ja pikselis ir mazs kvadrātiņš, tad vokselis ir mazs kubiņš. Proti, telpisks pikselis. Parasti šāda veida darbus rada datorā – plaknē. Es tos izlēmu veidot telpā no dažādiem materiāliem. Latvijas Tēlniecības kvadrinnālei tapa darbs “Draudzības arka” – piecus metrus augsts vides objekts, veidots no finiera, kur rūķis dzer alu ar elfu. Pēdējais objekts ir “Kentaurs”, kas šobrīd skatāms izstādē “Cienasts gardēdim” galerijā “Alma”. Kentaurs šajā gadījumā ir pavārs, kurš cienā gardēdi. Tas taisīts no koka brusām. Man pēdējā laikā sanācis apgūt visādus galdniecības terminus. Tagad zinu, kas ir spalvurbis!
Tas viss raksturo tehniku, kurā tu šobrīd strādā.
Jā, urbju, zāģēju, līmēju, skavoju. Tādā garā.
Kāpēc tieši šāds materiālu klāsts tevi saista?
Es gribu, lai mani darbi izskatās prasti un brutāli.
Kāpēc?
Man nav vēlmes radīt kaut ko pārlieku estetizētu un it kā skaistu. Piemēram, nevēlos veidot porcelāna mežģīnes. Uz šo jautājumu var atbildēt gari un plaši vai vispār necensties uz to atbildēt. Principā ir runa par to pašu, par ko ir runa manā glezniecībā. Man patīk vienkāršas lietas. Kad viss ir savilkts dūrē. Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde “Pacieties” izstāžu zālē “Arsenāls” bija piemērs tam, kā, manuprāt, ir vērts strādāt. Telpu nav vērts piesārņot ar smalkiem krikumiem, bet gan apdzīvot to ar pamatīgām vienībām. Tas ir ideāls, uz kuru varētu tiekties. Pēc iespējas mazāk un apjomīgāk ne gluži fiziskā ziņā. Vienkārši un izteiksmīgi tēli ir tas, uz ko es tiecos savos darbos.
Tādā gadījumā skatītājs ir spiests nevis apjūsmot matēriju, bet gan fokusēties uz matērijā ietvertajām idejām.
Te rodas problēma, jo manos darbos ne vienmēr ir ietvertas skaidri nolasāmas idejas. Mans mērķis nav balstīt savu mākslu kaut kādā ideoloģijā šī vārda visplašākajā nozīmē. Parasti sanāk nepatikšanas, kad sāk iet tādu ceļu. Nereti sanāk kokains konceptuālisms, kad darbā centies pārnest ideju pēc paša sacerētiem noteikumiem. Aktīvisms māksla nereti rodas no situācijas diktāta. Man nepatīk lietas pārmērīgi intelektualizēt, šādi apgrūtinot sevi un skatītājus. Izstādei “Nākotnes valsts” gan radīju darbu par to, kā algoritmi ietekmē sabiedrību. To varētu nosaukt par konceptuālu darbu, kas veidots ar prātu. Centos gan tam piešpricēt gana daudz vājprāta, lai kopskats nebūtu sauss un garlaicīgs.
Tevis pieminēto “vājprātu” daļa auditorijas varētu traktēt kā nepolitkorektu attieksmi.
Dažos darbos tomēr iezogas sociālpolitiskie jautājumi. Šo darbu uzskatu par izņēmumu. “Nākotnes valsts” bija izstāde ar tematisku ievirzi. Paskaidrot, kāpēc jaunajā izstādē pavārs pasniedz gardēžiem draņķīgu putru, man būtu grūtāk.
Tu saki, ka tevi neinteresē savus darbus pārmērīgi intelektualizēt. Tad gribas jautāt, uz kāda pamata tu tos veido? Uz konkrētiem iespaidiem?
Neesmu jau arī formālists, protams. Kaut kāds vēstījums arī manā jaunākajā darbā noteikti ir. Viens no labākajiem Latvijas laikmetīgās mākslas piemēriem, manuprāt, ir “Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu” (Gints Gabrāns). Kāds tam vēstījums? Tas ir funkcionāls priekšmets novietots attiecīgā kontekstā. Tas pieļauj plašas interpretācijas iespējas! Dažkārt tikai pēc darba radīšanas izdomāju, ko esmu ar to domājis. Agrāk no šādiem jautājumiem atšuvos, sakot, ka darbiem jārunā pašiem, bez mākslinieka komentāra. Man šķiet muļķīgi savus darbus leģitimizēt ar vārdiem. Māksla jebkurā gadījumā ir izteikums, kuru gan ir grūti pārtulkot teikumos. Ja to varētu vienkārši pārtulkot teikumos, tad labāk būtu vienkārši rakstīt teikumus. Vēstījumi lielākoties ir neviennozīmīgi. Tā ir “Almā” eksponētā darba gadījumā... Zini, vispār es esmu diezgan garlaicīgs racionālists. Es neticu Dievam, dvēselei, gariem un ezotēriskām domāšanas formām. Uzskatu, ka viss ir materiāls. Man ikdienas dzīvē ir nosliece uz garlaicīgu intelektualizēšanu, no kuras es mākslā cenšos noslēgties, paļaujoties uz kaut kādām nenoteiktām iekšējām sajūtām. Uz izjūtu, lai cik banāli tas neizklausītos! Kad strādāju, vienā brīdī saprotu, ka darbu esmu izgatavojis pareizi. Ja sāktu skaidrot, kāpēc man tas šķiet pareizi izgatavots, es sāktu vervelēt un taisnoties.
Ievērojamu daļu tavas mākslinieciskās darbības raksturo komiksi un animācijas filmas. Šajos žanros tomēr klātesošs ir naratīvs un vairāk vai mazāk skaidrs vēstījums. Mēģinu virzīties no sarunas par formu uz sarunu par idejām.
Jā, tie ir stāsti. Es tos lielākoties saceru kopā ar savu brāli Andreju Kļaviņu. Var jau zīmēt komiksus kā gleznu sērijas bez lineāra naratīva. Es tomēr dodu priekšroku stāstiem. Tā ir sava veida īsproza zīmētā formā. Bērnībā lasīju daudz zinātnisko fantastiku. Principā, vadoties no bērnības iespaidiem, tiecos radīt kvalitatīvu literatūru. Tie stāsti var būt vairāk vai mazāk jēdzīgi. Stāsti un naratīvi neizbēgami balstās esošā brīža impulsos un kairinājumos. Ar brāli tiekamies regulāri un liekam kopā galvas. Neko tā nejauši neizdomājam. Animācijā man nekā īpaši sižetiska nav, atskaitot darbu, kas bija skatāms izstādē Cēsu Mākslas festivālā. Vilnis Vējš to raksturoja kā “vienkārši stulbu”! Tajā darbā bija stāsts par laupītāju, kuram dzenas pakaļ policisti. Viņam blakus mašīnā sēdēja piepūšamā seksa rotaļlieta – sieviete, kura piebāzta pilna ar briljantiem. Visādi piedzīvojumi tur notiek. Uzrodas kanibāli un viņu bērni. Tur pavīd ietekmes no Hantera S. Tompsona prozas – ideja par dzīvi kā īsu skrējienu pakaļ nesaprotamām vērtībām. Var tikai piekrist Vilnim Vējam.
Esam parunājuši par pagātnes darbiem. Lūdzu, pastāsti vairāk par to, kas redzams galerijā “Alma”!
Skulpturālā kompozīcija “Cienasts gardēdim” sakrīt ar izstādes nosaukumu. Runa ir par prestižu un patēriņu. Par patēriņu vai, precīzāk sakot, patērnieciskumu, kas cilvēku it kā padara prestižu. Ja skaties seriālus un realitātes šovus, tu esi pieslējies zemākajiem sabiedrības slāņiem. Ja ej uz operas un teātra izrādēm, vari justies piederīgs augstākiem sabiedrības slāņiem. Proti, būt prestižs. Galerijā ir redzams pavārs – kentaurs –, kas pasniedz sūdīgu putru patērētājam, kuram ir jānovērtē šīs putras izcilā kvalitāte, jo pavārs, lūk, ir profesionālis. Galu galā tas viss notiek mākslas galerijā! Šī izstāde ir dažādu galvā sakrātu domu krikumu rezultāts. Tā gan nav tāda asa patērnieciskuma vai kapitālisma, vai buržuāziska dzīvesveida kritika.
Tu gribi man teikt, ka šajā izstādē nav nolasāma buržuāzijas kritika? Tiešām?
Kritika laikam ir vārds, kas man šajā gadījumā nepatīk. Tas ir mākslas darbs par tēmu. Tas pat nav gluži komentārs. Ja zīmēju karikatūru kā komentāru, tad man sākumā ir jāizdomā, ko es par doto tēmu domāju, jāsaprot, kāda ir mana nostāja attiecībā pret to, ko ilustrēju. Šajā gadījumā darbs drīzāk līdzinās piezīmēm, kas pierakstītas uz salvetēm. Kad uzzīmēju koku, es taču to nekomentēju tiešā veidā.
Bet ir nozīme tam, kā tu šo koku uzzīmē. Pie zara taču var būt piesieta virve ar cilpu!
Jā, jā, saprotu. Nevaru ietekmēt to, kā cilvēki manus darbus uztvers. Taču es neciešu viennozīmīgu kritiku. Ir tik daudz mākslas darbu, kuru autori nodarbojas ar “koloniālisma kritiku” vai “kapitālisma kritiku”. Tas ir ļoti blīvi aizpildīts lauks. Negribu tur bāzties iekšā, sakot, ka nodarbojos ar kaut kā kritizēšanu tiešā veidā. Šis darbiņš nepaliks nepadarīts bez manas iesaistes.
Ko tu domā par patērnieciskumu mākslas un kultūras dzīvē?
Es to nenosodu, bet redzu tajā absurda elementus. Nesenākais pierādījums tam ir NFT (Non-fungible token jeb neaizstājamo blokķēžu žetoni) fenomens laikmetīgajā mākslā. Tas kārtējo reizi pierāda to, ka mākslas vērtība naudiskajā izteiksmē balstās tikai un vienīgi uz kolektīvo ticību. Zelta vērtību gan nosaka tieši tas pats. Dzīves absurduma motīvs man patīk. To, šķiet, esmu aizguvis no dadaistiem. Laikam tas ir īstais formulējums. Mani neinteresē tieši kritizēt, bet gan palūkoties uz dzīves absurdajiem elementiem. Spekulācijas ir pastāvējušas visos laikos. Ir interesanti uz tām palūkoties no malas.
Ko tu saisti ar vārdu “gardēdis”?
Mani vienmēr ir mazliet biedējuši cilvēki, kuri ārkārtīgi jūsmo par kulināriju un restorāniem. Man liekas, tie ir tādi cilvēki, kuri labprāt baudītu arī cilvēka gaļu. Gardēdis ir prestižs patērētājs, kas bauda mākslu un, iespējams, saskata tajā dziļu patiesību, kuras, visticamāk, tur nemaz nav. Negribu izklausīties cinisks, bet tādu cilvēku ir ļoti daudz. Gardēži sevi mēdz apmānīt. Ir veikti vairāki eksperimenti, kur smalkos restorānos tiek pasniegti lēti ēdieni par lielām cenām. Cilvēki čāpstina, izbauda, izgaršo pāris dolāru vērtu vīnu un uzskata to par izcilu. Tas ir diezgan uzjautrinoši! Gardēdība lielā mērā balstās tajā, ko tu pats sev iestāsti un kam notici.
Gardēdība, šķiet, visredzamāk darbojas grupveidā, proti, nosacītas “elites” apstākļos.
Jā, tas ir neizbēgami. Tā strādā visas iedomātās vērtības. Kolektīvie priekšstati par vērtībām ietekmē cilvēka individuālos priekšstatus par vērtību summu. Kolektīvā vienošanās ir svarīgākā lieta šajā gadījumā. To var novērot arī vēlēšanās gan Latvijā, gan ārzemēs. Kompromisu politika arī tā strādā.
Mūsdienās patērnieciskums iezogas arvien plašākās sfērās. Gardēdība ir skārusi arī garīgo pasauli – daudz komerciālākā formā nekā jebkad agrāk. Vismaz man ir radies tāds priekšstats.
Būt Jehovas lieciniekam nav elitāri, bet braukt uz meditācijas retrītu gan ir. Es jau teicu, ka neticu dvēselei. Domāju, ka pasaulē nav nekā garīga! (Smejas.) Ja nodala garīgo no fiziskā, sākās kaut kādas absurdas muļķības. Tas ir tā, kā teikt, ka divi pulksteņi, kuri atrodas viens otram blakus, kaut kā mistiski mijiedarbojas. Nē, tie vienkārši rāda vienu un to pašu laiku, jo ir attiecīgi iestatīti. Nav tā, ka tie savstarpēji sadarbotos. Tie vienkārši ir pulksteņi. Man riebjas, ka cilvēki lieto vārdu salikumus “garīgais pulkstenis” un “fiziskais pulkstenis”. Nav skaidrs, kāpēc ir vajadzīgi divi, nevis viens. Man liekas, šis absurds ir ticis dekonstruēts jau kopš Dekarta laikiem.
Tu nekam netici?
Šķiet, manī vienkārši nav šādas ticības komponentes. Ir cilvēki, kuri spēj ticēt. Ir cilvēki, kuri veiksmīgi spēj sevi apmānīt, iestāstot sev, ka viņi tic kādam augstākam spēkam. Tas var noderēt ikdienā, bet es to nespēju. Jēdziens “ateists” mūsdienās arī ir pilnībā saķēpāts. Cienījami zinātnieki, kuri kļūst par karojošiem ateistiem un nepārtraukti iesaistās publiskās diskusijās, piemēram, ar pārliecinātiem kristiešiem, caur šo polemiku novērš uzmanību no saviem īstajiem sasniegumiem. Nav grūti uzvarēt debatēs ar muļķiem no Amerikas dienvidu štatiem. Tas ir kā lauzties ar cūku dubļos un beigās būt morālajam uzvarētājam!
Daudzi saka, ka meditācijas retrīti un apziņu izmainošas vielas var izmainīt dzīvi un palīdzēt ieraudzīt lietu patieso dabu.
Lūk, tieši tāpēc man patīk Hanters S. Tompsons. Viņa prozā šīs komponentes nav, kad runa ir par dažādu vielu lietošanu. Sākas elle un viss, nekādas vienotības ar visumu! Visādas lietas ātri vien var kļūt par prestižu gardēdības segmentu. Ja kāds cilvēks man pasaka, ka viņš jūtas vienots ar kosmosu, man kaut kā gribas pārstāt viņā klausīties. Lai jau nododas baudai, ja baigi vajag!
