Atvadas vasarai
Atskats uz vasaras nogales izstādēm
Augusts dabā atšķiras no kalendārā mēneša kultūras dzīvē: pirmajā gadījumā tas ir ražas ievākšanas laiks un smeldzīgs beigu sākums, bet otrajā – klusums jeb tukšums pirms vētras – milzīga kultūras, festivālu un pasākumu biruma, kas atsākas līdz ar skolēnu sabraukšanu pilsētā. Šī vasara bija nedaudz atšķirīga, jo tiem, kas parasti pēc atelpas un kultūras delikatesēm devās uz ārzemēm, nācās palikt laukos un visu kultūras un mākslas apbrīnošanai paredzēto degsmi ieguldīt puķkopībā vai dārzniecībā. Vismaz tāds priekšstats rodas, sekojot līdzi brīnišķīgajai LTV radījuma rubrikai “Kultūrdobe”. Pēc vairāku raidījumu noskatīšanās es nolēmu atlikt visus iespējamos piknikus, lai nebūtu jākaunas par izvārdzinātajam tomātiem siltumnīcā un nezālēs bezcerīgi ieslīgušajām, pavasarī iestādītajām puķēm. Nespēju beigt brīnīties, kā šie ļaudis spēj remdēt to neiecietīgi paģērošo radīšanas balsi ar mietpilsonisko sekošanu savai dārza labsajūtai? Man nesanāk. Vienīgi ceru, ka neesmu vienīgā un domāju, ka tiem, kuri augustā bija sarīkojuši savas personālizstādes Rīgā, bija līdzīgi, vai viņiem arī nav dārzs un līdz ar to arī šāda dilemma nepastāvēja.
Anna Heinrihsone. Izcirtumā. 2020, audekls, eļļa, 99,5 x 150 cm
Galerijā “Māksla XO” (no 6. līdz 26. augustam) Annas Heinrihsones personālizstādē “Aiz kadra” vairākos darbos bija redzams dārzs vai parks, kura kokus vārda tiešajā nozīmē bija apsēdušas sievietes. Māksliniece ar noturīgu interesi gleznu radīšanā izmanto vecās fotogrāfijas. Kā norādīts izstādes anotācijā – viņu saista laikā no 30. līdz 50. gadiem uzņemtie attēli. Mākslai šis ir periods, kuram Latvijas un postpadomju bloka valstīs raksturīgs akadēmisms un reālisms, un arī sadzīvē tas atpazīstams ar tradicionālām vērtībām. Zem glīti sukātām vīriešu un sieviešu galvām ir sportiski ķermeņi, kas tērpti klasiska piegriezuma drānās. Visbiežāk fotogrāfijās redzami mirkļi, kas tverti izbraukumos, lauku talkās vai mājas ballītēs ar baltiem galdautiem un lustīgu akordeonistu centrā. Neapšaubāmi tai laikā fotografēšanas mirklis paģērēja zināmu sasprindzinājumu ne vien no modeļa, bet arī no fotogrāfa, tāpēc Johena Raisa foto grāmatā “Sievietes kokos” (Frauen auf Bäumen: Sammlung Jochen Raiss) atrastais, bet Heinrihsones gleznieciski izceltais sieviešu motīvs izpelnās ievērību, liekot uzdot jautājumu – ko viņas dara kokos? Ja pati nebūtu piedzīvojusi dzimumu stereotipos balstīto audzināšanu, kurā stingri bija nodalīts, ka štābiņu veidošana un kokos kāpelēšana ir puiku padarīšana, tad varētu tikai pasmaidīt par tādu ālēšanos. Bet šīs cienījamās jaunkundzes un kundzes izraisa cieņu, jo viņas iemieso drosmi būt redzamām. Tā ir uzdrīkstēšanās pārkāpt priekšstatus, ko drīkst un nedrīkst labi audzinātas dāmas, un pašapziņa, kas piemājas vai tuvējā parka koku pārvērš par tribīnēm. Viņas pakāpjas, lai būtu labāk redzamas un sadzirdamas, un staro aiz sajūsmas par šādu atļaušanos.
Skats no Kaspara Groševa personālizstādes “Autonomija” galerijā “Noass”
Skats no Kaspara Groševa personālizstādes “Autonomija” galerijā “Noass”
Uzdrīkstēšanās ziņā manā skatījumā pārāka ir līdz 19. septembrim galerijas “Noass” bunkurā apskatāmā Kaspara Groševa personālizstāde “Autonomija”, jo te klātesoša ir paša autora drosme. Mākslā nav viegli sabalansēt aktīva pilsoņa nostādni ar intelektuāli estētisku veidolu, nekļūstot banālam vai virspusējam, vai neizskatoties pēc pamuļķīša, kas deklarē skaistas frāzes bez sasaistes ar reālo pasauli. Groševs ielicis katrā pontona istabā pa iemītniekam – karogam: viens traucējoši noglauda apmeklētāja galvu pie ieejas, otrs laiski atspiedies pret romantiski sarkanu fonu, trešais kaunpilni iegrūsts sienā, bet ceturtais un piektais atklāj uz savām krūtīm bramanīgi uzklātas melnbaltas ķēpas vai frāzes. It kā lai uzturētu pēdējo karogu drosmi, dziļākajā telpā dun autora sacerēta mūzika, kas vedina uz līdzīgām kaujinieciskām asociācijām kā Bjorkas dziesma Declare Independence.
Skats no Kaspara Groševa personālizstādes “Autonomija” galerijā “Noass”
Skaņa ir izstādes ekspresīvākā daļa, kas neveiklajiem, nodriskātajiem karogiem piedod cīņas sparu. Lai arī autors darbus iecerējis un radījis kustības Black Lives Matter iespaidā, to realizāciju pāršalc vēl cita aktualitāte – vardarbīgi apspiestie iedzīvotāju protesti Baltkrievijā. Izstādes iedarbību vairo arī šī nejaušā sakritība, bet kurš no mums var apstrīdēt spēku, ko terapijā rada empātiska uzklausīšana? Pasaulē notiek ļoti daudz nejēdzību, bet dažas šķiet izšķirošas, un nereti vienīgais iespējamais atbalsts iesaistītajiem upuriem ir patiesa izpratne un līdzjušana. Vismaz mierinājums būt saprastam.
Paulis Liepa. Cancel. 2020, augstspiede uz papīra, finiera, 40 x 65 x 6 cm
Paulis Liepa jaunākajā personālizstādē “Dažāda garuma viļņi”, kas līdz 26. augustam bija aplūkojama galerijas Māksla XO Kupola zālē, izvēlējās mierinājumu kā savas daiļrades stratēģiju. Ārēji te varēja atpazīt “lietu mainību, daļiņu savstarpējo mijiedarbību un peldēšanu pa sinusoīda līkni”, kā arī noņirbt no opārtiskās hipnozes, atklājot Liepas daiļradē vēl vienu spilgtu lielumu. Savukārt detaļās jeb darbu dziļumā ievijušies labirinti ar bezceļiem un smalkām ritmu pārejām atsedza titāniskas pūles noturēt aptrakušo pasauli līdzsvarā. Cik šaha partijas ir jāizspēlē, lai divas atšķirīgu uzskatu un rakstu frontes pakāpeniski novestu līdz vienai ieplakai vai korei, kurā tās vienlaicīgi kulminē? Un cik nemierīgai un neprognozējamajai ir jābūt ārpusē valdošajai dzīvei, lai to pilnībā noklusētu?
Jānis Blanks. “Pēc Rodžera Van der Veidena” 
Jānis Blanks. “Pēc Rodžera Van der Veidena” 
Reizēm vienīgā orbīta, kur daudzmaz var uzturēt kārtību, ir ietiepīga turēšanās pie savas daiļrades. Autors izmeklē pamatni vai materiālu un paņēmienu, kurā materializēt viņa radīšanas nepieciešamībā saspringušo pasauli. Galerijā “Alma” no 31. jūlija līdz 24. augustam apskatāmajā Jāņa Blanka soloskatē “Pēc Rodžera Van der Veidena” bija izstādīti divi vienā desmitgadē radītie darbi. Autors strādā ļoti lēni un pēdējais darbs – aktrises Baibas Brokas portrets – tapis desmit gadu garumā, kamēr Gunas Zariņas ģīmetne jau kādu laiku bija apdzīvojusi izstāžu zāles un Zuzānu kolekcijas albuma lappuses. Var jau apbrīnot vecmeistara glezniecības atdarināšanas spējas un tiešām nevainojamo izpildījumu, tāpat kā portretēto aktrišu talantu un nozīmi mūsu kultūrā, bet mani vairāk aizrauj divu profesionāļu noturīgās attiecības un gados izkoptā uzticība, kas pamudināja šos divus darbus izlikt skatītāju uzmanībai. Citi vidējās un vecākās paaudzes mākslinieki var tikai skaudīgi nopūsties, jo Rīgā pašlaik ir vieglāk izstādīties jaunajiem autoriem. Latvijas Mākslas akadēmija ir "izlaidusi" pirmo kuratoru kursu un ir atvērtas jaunas galerijas pilsētā, kas strādā ar savas - jaunākās paaudzes autoriem. Tikmēr vidējo un vecāko mākslinieku loku reprezentē “Māksla XO”, “Alma”, “Daugava”, “Non Grata JJ”, bet, tiem, kas nav izpelnījušies šo galeristu uzmanību, atliek gaidīt savas personālizstādes desmitgades kārtu muzejā vai arī lūkot iespraukties tādās izstāžu norišu vietās, kuru vadītāji atvērti arī nejaušai sadarbībai vai arī kuras darbojas tikai vasarā.
Kaspars Brambergs. 8 saullēkti. Publicitātes foto
Līdz septembra beigām Kaspars Brambergs izmanto siltās sezonas priekšrocību, jo starp peldošo “Noasu” un milzīgo “Radisson SAS Daugava” ēku ir piezemējis citrondzeltenus “8 saullēktus”, no kuriem divi, ūdenī dreifējošie, neskaitās, jo noķer skatītāja uzmanību, novirzot to pareizajā virzienā. Skaitās tie astoņi, kas sakoncentrēti uz Daugavas iežogotās betona malas un sadalīti trīs sistēmās – divi pa trim un viens pāris. Tie saspiesti vienā komandā un ainavā ieņem brīvo teritoriju starp viesnīcu un ekskluzīvo dzīvokļu māju, tieši zem pretējā krasta netālā staba stāva, kas savieno zemi ar debesīm. Pretēji romantiskajām, nosaukuma raisītajām gaidām darbs ir ļoti tehnisks un atsvešināts. Te savs nopelns ne vien vēsi dzeltenajam tonim, bet arī šķietami matemātiskajām – mikroshēmas sistēmām, kurās “saules” savietotas un cieši piespraustas kā pogas pie nomelnējuša skursteņslauķa uzvalka. Pilsētas romantiķiem tādas pretrunas ir pa prātam, jo paradoksālu joku dzīšana vajadzīga, lai izdzīvotu un ik pa laikam uzmundrinātu sevi un apkārtējos.
Kaspars Brambergs. 8 saullēkti. Publicitātes foto
Tāpat sevi var iedvesmot ar rakstiem, kuros teikts, ka dārza darbi uztur labu psiholoģisko veselību un vairo vispārējo apmierinātību ar dzīvi. Varbūt tas palīdz. Savukārt autoriem, kas izstādes sarīkojuši mākslai nelabvēlīgajā augustā, mierinājumu varētu sniegt dedzīgāko interesentu klātbūtne, kā arī šīs un citas rindas medijos, kas starp lielajiem kultūras notikumiem tomēr neaizmirst par personālizstāžu nozīmību mākslas procesa kontekstā.
