Viss par melanholiju
Intervija ar ungāru mākslinieku Tamāšu Šošu
22/05/2019
Līdz 17. jūnijam galerijā “Māksla XO” pirmoreiz Rīgā notiek ungāru glezniecības klasiķa Tamāša Šoša (Tamás Soós) personālizstāde, kurā mākslinieks turpina attīstīt savu metafizisko pieeju. Izstāde “Melanholija” pievēršas ļoti nozīmīgam fenomenam Šoša daiļradē – melanholija šajā gadījumā nav individuāls psiholoģisks stāvoklis, bet gan universāla filozofiska, eksistenciāla kategorija, kas aktualizējas, cilvēkam apzinoties savu galīgumu. Par visaptverošo melanholiju, nenovēršamajām beigām, bet arī nepieciešamību svinēt dzīvi (arī mākslā), noritēja mūsu saruna vienā no izstādes iekārtošanas dienām.
Foto Renārs Derrings
Jūs sevi saucat par metafiziķi. Kāda ir jūsu interese šajā tēmā?
Pati māksla, nevis mākslinieks vai cilvēks, ir metafiziska. Ja kāds savu mākslu sauc par metafizisku, nav teikts, ka viņš ir labs mākslinieks, taču, ja viņa māksla ir metafiziska, viņš ir labs mākslinieks, pat ja sevi tā nesauc. Māksla vienmēr ir metafiziska, jo cilvēce ir izdomājusi, ka starp sevi un nāvi kaut kas ir jānostāda. Māksla palīdz dzīvot, jo aizsedz nenovēršamo atziņu, ka dzīve ir īsa.
Kāpēc tieši melanholija vislabāk raksturo šo stāvokli?
Aiz metafizikas stāv melanholija – tas ir stiprāks un senāks termins. Melanholija ir visos cilvēkos, tā palīdz dzīvot, jo vienmēr atgādina, ka dzīve beigsies. Melanholija atrodas uz robežas, ko sajūti, stāvot pie savu vecāku kapa vai noraugoties brāļu un māsu piedzimšanā.
Vai melanholija saistās ar zaudējumu?
Nē, tā ir sapratne. Sapratne ir prieks, un melanholija arī ir prieks. Bet var būt arī sāpes, protams.
Un tomēr melanholija var būt arī apātisks, visai neradošs stāvoklis.
Tas ir kļūdains priekšstats. Dziļākā sapratnes būtība ir atziņā, ka visas ikdienas darbības, ko cilvēks nemitīgi veic, ir veltīgas. Tāpēc cilvēce izdomāja mitoloģiju. Piemēram, grieķu mitoloģija ir simbolisks, burvīgs, bagātīgs, baudāms izgudrojums, kas aizsedz šo veltīguma apzināšanos. Mitoloģiskajās figūrās parādās melanholijas dažādās sejas. Visa kultūra ir domāta tam, lai kaut ko noliktu starp cilvēku un pēdējo brīdi – nāvi. Kad melanholija pastiprinās, arī māksla kļūst spēcīgāka. Runājot par mūsdienām, mūs gaida klimata pārmaiņas. Ļoti tuvā nākotnē pienāks brīdis, kad vairs nevarēsim pārvietoties ar lidmašīnām. Tas nav inteliģents domāšanas veids – lidot uz Floridu pabaudīt sauli, kamēr pa to laiku tiek izdedzināts milzīgs daudzums degvielas. Dažos gados bojā aizgājušas tūkstošiem augu un dzīvnieku sugu. Diezgan ātri pienāks arī brīdis, kad vairs nebūs dzeramā ūdens, un būs tik karsti, ka nevarēsim iet laukā. Nogrims piekrastes, uz Zemeslodes saruks apdzīvojamā platība. Tāpēc saistībā ar šiem procesiem melanholija pieņemas spēkā un parāda to, ka nāve ir ļoti tuvu.
Nav teikts, ka esība un cilvēka eksistence ir savienojamas. Iespējams, cilvēku vairs nebūs, bet esība paliks. Māksla un arī šī izstāde ir tamdēļ, lai cilvēkiem palīdzētu saprast šo melanholiju un aicinātu priecāties, baudīt dzīvi šajā laikā. Gleznās tiek veidoti melanholijas simboli, un darbu apjomi norāda uz to, cik melanholija šobrīd ir liela, dažkārt parādot tās dramatisko pusi, citkārt – rotaļīgo. Gleznas attēlo dažādas iespējas. Arī, ja cilvēks ir saņēmis iespēju kaut ko darīt savā dzīvē, realizēties kādā virzienā, tas ir jādara maksimāli labi. Cilvēks patiesībā ir vientuļš, tā ir tikai esības spēle, ka tev ir ģimene un draugi; svarīgākajos brīžos cilvēks vienmēr ir viens pats. Un tad cilvēks sastop melanholiju. Melanholiju vajag iedomāties kā enerģiju, kas vienmēr ir klātesoša. Tā kustina visu ķermenisko. Melanholija stāv pa vidu starp esību bez formas un ķermenisko esību. Sāpes par to, ka šīs esības ir sadalītas, ir melanholija. Bezformas esība vienmēr domā vienu un to pašu, un tas atkārtojas mūsos. Un tās pilnīgākā forma ir māksla.
Foto Renārs Derrings
Vai par melanholiju var runāt arī kā par mākslinieka psiholoģisko stāvokli?
Man tas ir mākslas, nevis psiholoģijas termins. Par mākslinieku katrs top lēni, soli pa solim. Un pienāk brīdis, kad saproti, kāpēc esi mākslinieks. Melanholija ir avots, no kā barojas mana māksla. Vēl viens aspekts, ko izmantoju šajā izstādē, – avīžu, žurnālu izgriezumi – ir reakcijas uz ikdienu. Šādā veidā ikdiena sastopas ar mākslas būtību un mitoloģiju. Arī mana māksla ar senāku mākslu.
Kādi filozofi ir ietekmējuši jūsu mākslas sistēmas izveidi? Jūtama ir eksistenciālistu, piemēram, Martina Heidegera ideju ietekme.
Jā, protams, arī Heidegers. Cilvēces domāšanai ir vairākas formas – filozofija, tāpat kā māksla, ir viena no tām. Atšķirība ir vienīgi vizuālajā formā, ko rada māksla. Gleznai ir jādod skatītājam enerģija, zināšanas, spēks un jāpalīdz dzīvot. Ja tā nenotiek, tā ir tikai dekorācija.
Man rodas jautājums par šīs sistēmas nesatricināmību.
Šī sistēma pati ir mākslas priekšmets, mana māksla ir konceptuāla. Un tajā savu vietu rod dažādu stilu mākslas objekti. Kad rīkojam izstādi, tad kopā ar kuratoru vai galeristu veidojam kopīgu koncepciju, kā tas galu galā izskatīsies. Ja runājam par manām skulptūrām, tās atgādina seno kultūru veidojumus. Jo tie ir arhaiskāki, jo melanholija labāk sajūtama, tāpēc ka nāvi senāk uzskatīja par dabiskāku. Mūsdienās cilvēki vairs nesastopas ar nāvi – tuvinieki mirst bez ģimenes klātbūtnes slimnīcā, nāve kļuvusi mehanizēta. Cilvēkam ir grūti saprast esību, ja viņš nesaprot savas beigas. Tieši tāpēc vājinās arī mākslas spēks.
Tamāšs Šošs, Mousse News II. 2018-2019
Vai mūsdienu mākslā melanholija, jūsuprāt, ir reti sastopama?
Katrā labā mākslas darbā ir melanholija. Piemēram, Lietuvas paviljons šī gada Venēcijas biennālē – cilvēki guļ saulē, jūtas labi, bet tajā pašā laikā var just karstuma tuvošanos. Šis darbs vispilnīgākajā mērā atspoguļo melanholiju.
Nesen sarunājos ar mākslinieku, teorētiķi, krievu kosmisma pētnieku Antonu Vidokli par to, ka lēnā dzīvošana un sociālā atbildība ir viena no mūsdienu cilvēka attieksmes formām, kā viņš sadzīvo ar nāves nenovēršamību.
Tieši tā. Der padomāt, vai vajag dzert vīnu no Venecuēlas, ņemot vērā, kādi resursi ir jātērē, lai to piegādātu. Vai ir vērts atvaļinājumā braukt uz tālām zemēm, varbūt tas jāpavada tepat pie vietējā ezera? Vai trīs tomātiem veikalā ir vajadzība ņemt plastmasas maisiņu? Bet izstādes apmeklētājiem tas nav jāzina. Pietiek ar vārdu ‘melanholija’, un ir skaidrs, ka tā nebūs jautra, salda izstāde. Vēstījums ir par to, ka ir jāskatās uzmanīgi, iedziļinoties. Jo laba māksla rodas skatītājā, ir nepieciešams skatītāja garīgais darbs. Mans uzdevums ir veidot tādu mākslu, lai tā vismaz uz mirkli liek apstāties, lai gleznai tiktu pievērsta uzmanība uz kādu brīdi.
Tādā ziņā arī laiks kļūst par mākslas darbu tēmu.
Tieši tā. Un – jo labāka māksla, jo vairāk laika skatītājam ir nepieciešams. Tāpēc izstāde tiks iekārtota tā, ka lielformāta darbi izstaros enerģiju un spēku, bet mazāka izmēra gleznas prasīs vairāk laika un iedziļināšanos.
Foto Renārs Derrings
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par mediju izvēli savā mākslā.
Skulptūras ir neaizstājamas, jo reprezentē un piedod formu melanholijai. Varētu teikt, ka melanholija ir kā roka ar pirkstiem, kas ielien cilvēkā un veido viņā formu. Vislabāk būtu šīs skulptūras veidot no dūmiem, bet tas ir grūti izdarāms.
Savukārt jūsu gleznas uz avīzēm atgādina par melanholijas klātesamību ikdienā.
Jā. Arī citās gleznās klātesoša ir gan ikdiena, gan mitoloģija, gan arī citu autoru mākslas darbi, jo mākslinieki jau veic kopīgu darbu, kas palīdz dzīvot. Māksla nav stāsts par to, kurš ir slavenāks. Piemēram, senos laikos kopīgi tika būvētas katedrāles, un arī mūsdienās katrs mākslinieks galu galā taisa vienu katedrāli. Māksla ir celtne, kas veido aizvien jaunas struktūras par melanholiju. Ja melanholijai pretī tiek nostatīta kristīgā ticība, tad ceļ katedrāli. Ja šajā pretstatījumā tiek uzsvērta nāve, tad būvē piramīdas. Savukārt, ja starp sevi un nāvi grib nostādīt kārtību, tiek izveidots Bauhaus. Mūsdienās iepirkšanās ir viens no līmeņiem, kas noslāpē nāves tēmu. Un aizvien mazāk laika paliek lasīšanai, mākslas baudīšanai vai domāšanai par to, par ko liek domāt, piemēram, šī izstāde. Ne vienmēr domāšana ir svarīgākā, galvenais ir iespaids, ko sniedz šāda glezna. Ilze (galerijas “Māksla XO” vadītāja Ilze Žeivate – red.) ir izveidojusi brīnišķīgu telpu, kurā ienākot tu vari baudīt labas gleznas – un tas jau ir metafizisks laiks. Šajā klusumā tiek panākts konflikts starp metafizisko telpu un ikdienas skrējienu, kas paliek ārpusē. Es veidoju izstādes vietās, kurās ir iespēja panākt šo sajūtu. Un šī ir laba vieta!
.jpg)
