Mūslaiku Sančo Pansa
Intervija ar britu mākslinieku Stīvenu Vilksu
Rīgas galerijā Māksla XO līdz 23. jūlijam var ieraudzīt daudz ēzeļu, turklāt visdažādākajos veidos un formātos. Tos atvedis britu mākslinieks Stīvens Vilkss (1964), kurš dzīvojis un strādājis Parīzē, Amsterdamā, bet pēdējā laikā bāzējas Berlīnē. Un arī šis projekts ir īstenots sadarbībā ar Berlīnes Kai Hilgemann Galerie (kā arī Galeria Szydlowsky no Varšavas). Izstādi sauc “Ceļojošie ēzeļi. Veltījums”, un to veido šī asprātīgā, vērīgā un poētiskā mākslinieka darbi no viņa svarīgākajiem projektiem.
Darbs izstādē “Ceļojošie ēzeļi. Veltījums”
“Neskatoties uz to, ka Stīvenu Vilksu mākslā interesē augstās patiesības meklējumi, katrā viņa darbā ir aplūkota mūsdienu realitāte – no ikdienišķām lietām līdz pilsētu struktūrām, zemes un okeānu dzīlēm, klimata pārmaiņām, maza indivīda pārdzīvojumiem vai lielai politikai. Iedvesmu un idejas viņš smeļas garās pastaigās pa pilsētu vai laukiem. Pēc mākslinieka domām, ikdienišķo parādību paaugstināšana par kaut ko negaidītu un poētisku ir mākslas lielā misija,” vēsta teksts par izstādi galerijas vietnē.
Interesanti, ka Stīvena pirmā izglītība ir literatūra, un tas veido vēl vienu koordinātu asi, nozīmju virkni viņa darbos. “Es studēju literatūru Kenterberijā. Un es domāju, ka tā kā pavediens caurvij daudzus manus darbus, kas bieži iedvesmojas no kāda citāta vai frāzes,” viņš man stāsta, kamēr no ēzeļu zīmējumiem mēs pārejam uz īstu rotējošu karuseli ar ēzelīšiem, kas atgādina nāves dejas alegorijas par aiziešanas un atgriešanās apburto loku.
Foto: Renārs Derrings
Ēzeļi, protams, ir pateicīga tēma. Tie katrā ziņā ieņēmuši nozīmīgu vietu cilvēces saimniecībā un kultūrā. Var atminēties Jauno Derību, kur Jēzus kā Pasaules valdnieks iejāj Jeruzalemē ēzelīša mugurā. Pētniece Ļubova Perkasa, kas pēta tēmu “Ēzeļa tēls pasaules daiļliteratūrā”, raksta: “Eiropā šis pelēkais radījums ar garām ausīm nekad nav izpelnījies īpašu cieņu, personificēdams tādus cilvēces netikumus kā muļķība, slinkums, trula ietiepība un miesaskāre, toties Tuvajos Austrumos, Vidusāzijā un Ziemeļamerikā mazais, pieticīgais ēzelītis simbolizē darba mīlestību, vienkāršību, neuntumainību, pacietību un paklausību. Literatūrā šī demokrātiskā būtne ir uzticams pavadonis jautriem un apķērīgiem varoņiem no vienkāršās tautas: Atjautīgā idalgo ieroču nesējam Sančo Pansam, apspiesto un apdalīto aizstāvim Hodžam Nasredinam, dzīvespriecīgajam rīmam brālim Gorenflo u.c. Viņi visi aizkustinoši rūpējas par savu pelēko četrkājaino draugu, runā ar to, sukā tam asti. Hodža Nasredins pat apsola šaham 20 gadu laikā iemācīt ēzelim lasīt Korānu…”
Foto: stephenwilks.net
Savu pirmo ēzeli Stīvens Vilkss uzšuva 1999. gadā: tā bija liela lupatu lelle dabiskā izmērā no pelēka auduma ar asti, krēpēm, pogām kā lielām acīm un vēderu ar rāvējslēdzēju, kas vienlaikus kalpoja par savdabīgu somu. Lupatu ēzelis ar iesauku Baltazars kļuva par pastāvīgu Stīvena Vilksa pavadoni viņa pastaigās pa pilsētu. Ar laiku Baltazaram pievienojās vēl seši ēzelīši, kas uzsāka no mākslinieka jau daudz neatkarīgāku dzīvi, ceļodami pa pasauli un nomainīdami pagaidu saimniekus. Šo ceļojumu laikā ēzeļu vēderi pamazām pildījās ar piezīmēm, fotogrāfijām, skicēm un veltījumiem. “Tikšanās, atmiņas, individuālās realitātes tiek pārnestas tālāk ar ceļojuma nepārtrauktību. Ēzeļi pārvēršas par starpniekiem un sociālās intersubjektivitātes radītājiem,” vēsta galerijas vietne.
Bet slavenais angļu mākslas kritiķis un mākslas vēsturnieks Marks Gisborns to komentē šādi: “Ēzelim ir tik cieša saistība ar spāņu un latīņamerikāņu kultūrām, ka rodas kārdinājums Vilksu noturēt par mūslaiku Sančo Pansu, kura mākslas darbi nereti ir ironiski komentāri, mūsdienīgi “sančissimo” vai sakāmvārdos ietverti “smejies vēderu turēdams” joki, kas balstīti uz melnā humorā ietvertiem novērojumiem par pasauli. Laikmetīgs Servantesa varonis (drīzāk jau anti-varonis), kas cīnās ar mūsdienu netaisnības vējdzirnavām.”
Foto: Renārs Derrings
Viens no jūsu ēzeļiem beidzot ir aizkļuvis līdz Rīgai un nu atpūšas galerijas Māksla XO kaktā. Protams, šeit izstādi darbi arī no citiem jūsu projektiem — Orvela “Dzīvnieku fermas” iedvesmotu zīmējumu sērijas, izlietotu plastmasas pudeļu keramikas kopijas no projekta Bottle River un ne tikai. Tomēr ēzelīšiem te atvēlēta vadošā loma. Kā jūs nonācāt pie šādas tēmas un varoņiem?
Projekts ar ēzeļiem sākās pirms aptuveni 20 gadiem. Tas notika Berlīnē, kur tolaik dzīvoju kā viesmākslinieks. Un radās ideja radīt kaut ko, kas būtu daļēji pusautonoms un radītu pats savu mijiedarbību tīklu. Tā dzima šī ideja, un sākotnēji tā bija saistīta ar lokālo kopienu, taču soli pa solim tā sāka pārkāpt savas sākotnējās robežas. Sākumā to visu sauca “Trojas ēzeļi”, es sastapu ļaudis uz ielas un piedāvāju ņemt vienu no šiem ēzelīšiem sev līdzi. Katrs no tiem bija arī tāds kā rezervuārs, soma, kur ievietot savas piezīmes, vēstules, stāstus. Tolaik ne pārāk daudziem bija mobilie telefoni. Tāpēc es iekļāvu “komplektā” vienreizlietojamās kameras, lai cilvēki varētu fotografēt savu dzīvi. Ja pie jums nonāca šāds ēzelis, pēc kāda laika to varēja nodot kādam citam, kuram to varētu uzticēt. Laikam jau šīs idejas saknes var atrast meilārtā, kur arī ļoti svarīgu lomu spēlēja komunikācija starp cilvēkiem, kas nav pārāk iespējama galeriju vai muzeja kontekstā. Un tad es sāku tos saukt par “Ceļojošajiem ēzeļiem” un sūtīt nezināmajā, pavadīdams ar sava e-pasta adresi. Galu galā tie sāka ceļot vairāk nekā es pats. Ceļot ķēdītē no rokas rokā.
Teiksim, vienu no šiem ēzeļiem es kopā ar kādu pazīstamu žurnālistu nosūtīju uz Jordāniju. Un tad sākās Pirmais līča karš. Šo ēzeli izstādīja kaut kur sabiedriskā vietā, un kāds uzkāra tam kaklā politisku vēstījumu, tā nu ēzeli “arestēja” un konfiscēja policija. Tā pēdas pagaisa. Un pēkšņi pēc pieciem sešiem gadiem es saņēmu e-pastu no Ēģiptes, Aleksandrijas — kāds bija atradis ēzelīti manu adresi un nolēmis uzzināt, vai tas nebūšot mans ēzelis. Apmēram tajā pašā laikā ar mani sazinājās cilvēki no Marokas un piedāvāja aizbraukt turp un atgādāt ēzeli no Ēģiptes pie sevis. Un jau no turienes ēzelis ar uzrakstu uz sāniem Nothing to declare šķērsoja Marokas un Spānijas robežu Seutā, uzjautrinādams marokāniešus, kas gaidīja rindā pie robežkontroles punkta. Robežsargi to pārmeklēja un, neatraduši neko sodāmu, ielaida Spānijā. No Seviļas ēzelis nonāca Francijā, tad Nīderlandē un no turienes atgriezās Vācijā, kur tas nomierinājās un apmetās muzeja kolekcijā. Tā nu katram ēzelim ir savs liktenis — nav iespējams paredzēt, kur tas to aizvedīs, bet ar katru no tiem atgadās visādi piedzīvojumi.
Foto: Renārs Derrings
Dienvidu zemēs ēzelīši ir ierasti iemītnieki, bet pie mums, Eiropā, tā drīzāk ir eksotika.
Iespējams, tomēr kultūrā ēzeļa figūra ir gana ierasta dominante — literatūrā, folklorā un savā ziņā kolektīvajā zemapziņā. Turklāt mūsu priekšstatos tiem piemīt īpašības, kas ir tālas no patiesības. Piemēram, tiek uzskatīts, ka ēzeļi ir stulbi, bet tā nav taisnība. Tie ir ļoti gudri dzīvnieki.
Vēl ir tradīcija uztvert ēzeli kā austrumu dzīvnieku, arābu pasaules pasaku un teiksmu varoni.
Kāda mana kolēģe Berlīnē, kura dzimusi Turcijā, stāstīja man par šīm leģendām — stāstus par gudro, kurš ceļojis uz sava ēzeļa, sēdēdams ačgārni.
Hodža Nasredins?
Tieši tā!
Stāsti par viņu bija ļoti populāri Padomju Savienībā. Viņu uztvēra kā cīnītāju pret šahiem, bagātniekiem un mullām, un viņu mēģināja pasniegt kā sava veida protokomunistu.
Lieliski! Es to nezināju.
Foto: stephenwilks.net
Bet kas jums šajā mitoloģijā ap ēzeļiem ir svarīgākais?
Es pats nāku no vides, kas saistīta ar darba šķiru. Tāpēc man raisās šīs asociācijas ar smagi strādājošiem cilvēkiem, kas ar grūtībām izdzīvo un maksā rēķinus. Diemžēl pēdējos 20–30 gados es redzu, ka pasaule pamazām atgriežas pie lietām, no kurām mēs tā centāmies aiziet, — pie sabiedrības, kas uzbūvēta piramīdas veidā, kur nabagie kļūst nabadzīgāki, bet superbagātie gūst superpeļņu. Proti, šis tēls kļūst aktuālāks. Vēl ēzeļi ir diezgan melanholiski dzīvnieki. Un par tiem saka — ietiepīgi vai spītīgi. Bet es domāju, ka vārda “ietiepīgs” otrā nozīme ir “pārliecināts par savu izvēlēto ceļu”, proti, ne tāds, kuru var viegli pārvirzīt uz jebkuru pusi. Man imponē arī tas, ka ēzeļi ir ļoti gudri dzīvnieki, neraugoties uz šo nez kādēļ izveidojušos priekšstatu par to stulbumu.
Karuselis ar ēzelīšiem. Foto: stephenwilks.net
Tie vienkārši pārāk daudz nerunā.
O, tie mēdz būt pat ļoti runīgi rītos!… Vēl man pašam ļoti svarīga ir staigāšana un pastaigas kā sava veida iedvesmas avots. Un šie ēzeļi nav piederīgi kādai noteiktai valstij, tie iet, šķērso, ceļo caur valstīm.
Ar tiem saistīts vēl kāds objekts izstādē — karuselis. Es gribēju izveidot ko līdzīgu orrery — tā sauc planetārās sistēmas mehānisku modeli. Taču ar mistisku zemtekstu. Atgriešanās, cikla tēma vispār man ir ļoti simboliska — kādu laiku es pētīju kabalu. Tā ir mūžīgā atgriešanās un vienlaikus transformācija. Vispār cikliskuma ideja ir atrodama visos svarīgākajos garīgajos virzienos.
Viens karuseļa eksemplārs tika pārdots labdarības izsolē par labu akadēmijai Nīderlandē — Rijksakademie voor Beeldende Kunsten, kur esmu studējis es pats, — tai tolaik draudēja slēgšana. Un to pārdeva par vājprātīgi augstu cenu, akadēmija saņēma lielisku summu. [Donkey Roundabout pārdeva Sotheby's Amsterdam izsolē 2010. gadā par 98,142 USD – autora piezīme.] Otra karuseļa versija nonāca šampanieša ražotāja Domaine Vranken Pommery kolekcijā un ir apskatāma Reimsā viņu pagrabos — pazemes alās.
Tā ka, jā, šī kustība uz priekšu un atpakaļ karuselī ir ļoti svarīga… Vispār šajā izstādē ir pārstāvēti mani dažādu laiku un periodu darbi, un man bija svarīga zināmas kopības, vienotas plūsmas sajūta, par spīti dažādajiem darbu tapšanas laikiem.
Stīvens Vilkss galerijā "Māksla XO". Foto: Renārs Derrings
Te redzama arī zīmējumu sērija, ko iedvesmojusi Orvela “Dzīvnieku ferma”…
Vispār jau mēs arī organizējām lielas procesijas ielās, piedalījāmies karnevālos ar īpašiem kostīmiem, ko bija iedvesmojuši grāmatas varoņi. Piemēram, ikgadējā karnevālā Beļģijas rietumos, Ālstā. Tur visi parasti ir piedzērušies jau desmitos no rīta. Tā ir ļoti sena tradīcija — reizi gadā absolūti atlaist. Jūs uzvelkat masku un pēkšņi nonākat tālu no visa ierastā. Un mēs mēģinājām iekļauties šajā tradīcijā… Vispār man ir svarīga šī orveliskā ideja par to, ka vara beigu beigās var samaitāt, pat ja sākotnējie nolūki bijuši labi. Es gribēju reaktualizēt šo ideju. Kad pievēršos literāram avotam, es cenšos to ievietot mūsdienu situācijā, laikmeta kontekstā, izvairīdamies no tiešām referencēm, cenzdamies tikt skaidrībā, ko gan šis teksts, šī ideja var mums pavēstīt šodien.
Foto: Renārs Derrings
Bet, lūk, šo darbu ar kāpostglobusu es, šķiet, redzēju Varšavā…
Precīzi, desmit balles! Tas bija Varšavas galeriju nedēļas nogales (Warsaw Gallery Weekend) laikā, to izstādīja Szydlowski Gallery. Sanāk, ka vai nu šis darbs seko jums, vai arī jūs sekojat tam! (Abi smejas.) Arī tas ir kas absurds un sirreāls. Bet te ir zināmas skumjas, lai gan vienlaikus ironija un humors neļauj šai melanholijai gūt pārsvaru.
Skumjas? Tāpēc ka kāposts… nav mūžīgs?
Tam tāpat kā sīpolam ir ļoti daudz slāņu. Tie spiežas cauri un veido virsslāņus tam apkārt. Un tas mums liek atgriezties pie ceļojumu tēmas un atgriešanās mājās. Vai vispār pastāv šīs “mājas”, vai tās ir kas vienots?
Kāpostu var arī apēst.
Jā, kāposti bija pamatuzturs daudzās nabadzīgās kopienās. Arī Vācijā un Anglijā. Tā ka te ir daudz dažādu slāņu. Un šo darbu var iztēloties visdažādākajos kontekstos — piemēram, kāda birojā. Tas būtībā ir kā klusa mūzika, kas nekliedz mums virsū: “Re ku es esmu!” Jūs kaut kur ierodaties, un tas tur ir. Rada telpu pats ap sevi. Cilvēki ienāk iekšā, iziet cauri zālēm un pēkšņi nonāk kāposta priekšā.
Un arī šeit tas stāv aiz kolonnas un no ieejas nav redzams…
Jā, tieši tā. Lieliska vieta.
Šis “kāposts” ir veidots no keramikas un, kā saprotu, keramika jums ir svarīgs medijs.
Tā nebija apzināta izvēle, apzināts lēmums: “Tagad es strādāšu ar keramiku!” Nē, keramika drīzāk atrada mani. Un, lūk, kāds bija mans atklājums keramikā — pie jums atnāk ideja, un pēc tam hop! un šis darbs jau ir paveikts, done! Ar gleznām, zīmējumiem, instalācijām reizēm nākas “rakt dziļāk”, pārtaisīt un pārformatēt. Ar keramiku ir pavisam citādāk. No otras puses, vienmēr pastāv zināma rezultāta neparedzamība — liec to krāsnī, aizver durtiņas un, tās atvērdams, tu nekad droši nezini, kas tevi sagaida. Bet laikam jau diži meistari var būt vairāk pārliecināti par rezultātu.
Keramika ir ļoti vieliska, daudzdimensionāla.
Jā, tā manifestē pati sevi. Un cilvēkiem patīk ne tikai uz to skatīties, bet arī pieskarties. Tā ir taktila. No otras puses, tai ir arī utilitārs pielietojums, piemēram, no tās var dzert. Tādi cilvēki kā Greisons Perijs pacēla britu keramiku pavisam citā līmenī [Greisons Perijs (1960) — britu mākslinieks, pazīstams ar keramikas izstrādājumiem un pārģērbšanos — autora piezīme.]. Protams, Lielbritānijai šajā ziņā ir savas tradīcijas, tomēr pēdējos 10–20 gados keramikas lietojums mākslas praksē ir piedzīvojis īstu apvērsumu.
No sērijas "Bottle River". Foto: stephenwilks.net
Kad apskatīju fotogrāfijās jūsu keramikas pudeles no sērijas Bottle River, kas atveido ielocītas, lietotas plastmasas pudeles, es padomāju par nepretenciozu sadzīves priekšmetu skaistumu, par ikdienas formām, ko “palaižam garām”, uztveram kā sava veida vizuālos atkritumus, niekus. Bet tekstos par šiem darbiem ir minēta bēgļu tēma. Lērums tukšu plastmasas pudeļu ir kā pēdas pēc bēgļu plūsmas, kas izgājusi cauri kādai vietai.
Godīgi sakot, pie šīs “pudeļu upes” idejas es strādāju jau kādu laiku. Un, kad tā bija gatava, sākās krīze ar sīriešu bēgļiem. Katru dienu ziņās bija šie cilvēki, daudz cilvēku, kas dodas nezināmajā. Darbu sāka interpretēt šajā virzienā, taču tādas nebija manas sākotnējās ieceres. Es redzēju to abstraktāk — te ir arī mūsu attieksme pret mūsu planētu, kā mēs izdedzinām tās mantojumu. Un kaut kādas asociācijas ar Minu laikmeta vāzēm. Un jūsu minētās ikdienas situācijas.
Foto: Zane Iltnere
“Nedaiļu” vai pat “neglītu” lietu skaistums.
Jā, kādēļ gan ne? Tas ir par to, kā mēs transformējam ikdienas īstenību, kaut kādā ziņā to paaugstinām. Nevēlos izteikt grandiozus vispārinājumus. Tomēr man liekas, ka nav nekā pilnīgi neizteiksmīga, ja vien tās nav kaut kādas šausmas vai kas līdzīgs. Viss atkarīgs no tā, kā jūs raugāties uz lietām. Pastāv kaut kāda gaisma, pastāv dzīve jebkurā situācijā.
Bet plastmasas pudeles… Tās var redzēt it visur. Un tās raksturo paradokss — tās nes sevī ūdeni, dzīvības avotu. Piemēram, sausuma pārņemtos Āfrikas rajonos. Tomēr vienlaikus tās ir piesārņojuma avots, viens no mūsu ekosistēmas degradācijas iemesliem.
Latvijā nesen ieviesa depozīta sistēmu, kas daļēji palīdz tikt galā ar plastmasas pudeļu pārstrādes problēmu. Teiksim, mani mīļākie peldēšanas šorti ir gatavoti no pārstrādātām pudelēm. Neatceros precīzi, cik daudz to vajadzēja vienam pārim…
Nuja, diezgan daudz apģērbu pašlaik ražo šādā veidā. Bet, kad klausījos, ko teicāt, es iztēlojos tādus šortus, kas reāli veidoti no plastmasas pudelēm, tāds miniplosts jums virsū! Bet ko — nav slikta ideja! (Abi smejas.)
Foto: stephenwilks.net
Patiesībā nav tik daudz laikmetīgās mākslas, ko izstāda mūsu valstī, kas strādātu ar reālām lietām, ikdienas elementiem. Māksla reizēm it kā neievēro lietišķo īstenību mums apkārt.
Iespējams, mēs virzāmies uz mazāk materiālas pasaules pusi — visas šīs aizraušanās ar virtualitāti, bezmiesiskiem tēliem. Bet es to redzu kā vienu no mākslinieka uzdevumiem — uzrādīt visvienkāršāko ierindas lietu skaistumu.
Patlaban Rīgā privātajā mākslas muzejā Zuzeum noris liela izstāde ar darbiem no svarīgāko Baltijas kolekcionāru kolekcijām. Tā ir ļoti interesanta, tomēr vienlaikus tur it kā ir ļoti maz darbu par to, kur un kā mēs dzīvojam. Liekas, ka tur drīzāk tiek apskatīta, interpretēta nevis īstenība, ko tagad arī, protams, veido ne tikai materiālas lietas… Bet vizualitāte pati par sevi vai mūsu priekšstati par to. Es, protams, neaicinu iziet ielās un zīmēt visu, kas pagadās, bet…
Bet kāpēc gan ne? Zīmējumi vērojumi var būt ļoti noderīgi. Šajā ziņā man ļoti svarīga ir Deivida Hoknija figūra. Un jo īpaši viņa samērā nesenie darbi no sērijas Three Trees Near Thixendale. Vienkārši trīs koki dažādos gadalaikos — pavasarī, vasarā, ziemā. Tas ir patiešām skaisti. Tostarp pateicoties savai vienkāršībai. Taču aiz tās slēpjas ļoti daudz.
Foto: Renārs Derrings
Turklāt novērojums sasaucas ar pastaigu un flanēšanas (flânerie) tēmu, kas jums arī ir svarīga.
Absolūti! Flanētāji… Reiz viesojos kādās mākslinieces darbnīcā, viņa bija uzzīmējusi diezgan abstraktu darbu sēriju ar nosaukumu Passers By — cilvēki, kas iet cits citam garām, teju saskardamies, taču tomēr nesatikdamies. Un tas man atgādināja citātu no Bodlēra par diviem cilvēkiem metro, kuri varētu būt iemīlējušies viens otrā, varētu būt mīlnieki. Taču šī ikdienas dzīves masa pašķir viņus uz dažādām pusēm, neļauj mīties, nodibināt sakarus. Un man tas ir gandrīz vai traģisks stāsts. Taču citā līmenī… Ja esi patiešām atvērts pret kaut ko, tas atnāks pie tevis, tas notiks. Tas ir saistīts ar mūsu ikdienas atvērtību. Un ikdiena arī ir visa būtība…
Atslēga!
Tieši tā. Ir svarīgi būt klātesošam īstenībā (just to be very-very present) — mūsu situācijā, tajā, kur esam un kas esam. Tas potencionāli mazina mūsu ego ietekmi, kas funkcionē kā necaurredzama čaula ap mums. Jo vairāk esam koncentrējušies uz sevi, jo mazāk necaurspīdīga mums ir īstenība vai citu cilvēku jūtas. Bet tieši līdzcietības brīdī, kad līdzpārdzīvojam citiem cilvēkiem vai lietām mums apkārt, viss sāk pa īstam atvērties. Un ne tikai šis “es-es-es”, “es jūtos tik slikti!”, “šo es gribu / negribu!” Te nav vērts pārcensties ar filozofēšanu, un negribētos izskanēt kaut kā virspusēji, tomēr tā ir noteicošā lieta: kā tieši mēs līdzpārdzīvojam savai videi.
